Andrejs Kalniņš
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.
Adrejam ir arī savs "Facebook" profils.
Fakts aiz stāsta: Pēc Cēsu atbrīvošanas 1919. gada 30. maijā pilsētu savā kontrolē pārņēma Ziemeļlatvijas brigāde. Tomēr mieram Cēsīs nebija lemts noturēties, jo starp Igaunijas armiju un Ziemeļlatvijas brigādi vienā pusē un Landesvēru un Dzelzsdivīziju otrā bija nepārvaramas pretrunas.
Pēdējās dienas pagājušas pacilātā gaisotnē. Jau nākamajā dienā pēc Cēsu atbrīvošanas pilsētā iejāja 150 jātnieki – latviešu karavīri. Atšķirībā no atbrīvotājiem, jātnieki bija stalti un labi ģērbti. Tie bija Baloža brigādes karavīri. Ar draugiem izmantojām katru iespēju tos nopētīt. Mugurā bija pelēkie vācu formas mundieri un pāri sarkanās krūšu lentes. Bet, lai nejauktu ar vāciešiem, pie cepurēm un krūtīm Latvijas nacionālās nozīmes.
Nākamajā dienā no Valmieras pilsētā iesoļoja Ziemeļlatvijas brigādes Cēsu 2. kājnieku pulka karavīri. Arī šie karavīri bija ģērbti labi. Šoreiz formas no Krievu armijas. Visiem ap kreiso roku balti apsienamie ar uzrakstu Z.C.K.P. Kokardes arī vēl krievu laiku, bet apkārt aptītas nacionālās krāsas. Ziemeļnieki un dienvidnieki teju izskatās pēc atšķirīgām armijām.
Katru dienu arvien jaunas armijas vienības iesoļo Cēsīs. It kā sajūta droša, bet zem visa tā notiek kas neomulīgs. Daudz runu par vāciešiem kā ienaidniekiem. Un tad vēl vakar Cēsīs ieradās landesvēristi. Es pats tobrīd biju tirgus laukumā un izbrīnīts skatījos, kā pa Rīgas ielu uz manu pusi virzījās līdz šim vēl neredzēts jātnieku pulciņš. Kad viņi apstājās tirgus laukumā un sāka sarunāties, sapratu – tie ir landesvēristi. Pāri noskrēja drebulis.
Landesvēristi nokāpa no zirgiem un sāka izlīmēt pa visu tirgus laukumu skrejlapas. Uz tām bija rakstītas Niedras valdības proklamācijas. Klāt viņiem nāca vecākas kundzes, Cēsu vācietes, un nesa dzērienus, apķēra un bučoja. Patērzējuši ar kundzēm, landesvēristi devās uz viesnīcu "Baltija". Kad vācieši pazuda, tūlīt tirgus laukumā ieradās pāris ziemeļnieku puiši un plēsa nost visas Niedras proklamācijas.
Toties šodien pa pilsētu skrejlapas cītīgi izplata ziemeļnieki. Uz tām uzsaukumi no pulkveža Zemitāna un igauņu pulkveža Reeka. Tajās stingri piekodināts neklausīt vāciešiem un nodevējiem. Tāpat paziņots par mobilizācijas sākšanu.
Ar vienu šādu skrejlapu devos mājās, līdz uzskrēju virsū saviem skolas biedriem. Viņi mani nopētīja un jautāja, vai esmu pieteicies dienestam skolnieku rotā. Jautāju, kas tā tāda. Nedaudz apsmējuši mani, biedri teica, ka teju visa klase pieteikusies par brīvprātīgajiem karavīriem. Vajag cīnīties par Latviju. Vai arī es esot par vāciešiem?
Izjutu dziļu kaunu. Jau kopš nacionālās padomes deklarācijas brīža sapņoju, ka varētu cīnīties par Latviju. Savu valsti. Bet tagad, apkārt klīstot, neejot uz skolu un pētot dažādus karavīrus, esmu palaidis garām šādu iespēju.
Skolas biedri mani aizvadīja uz pieteikšanās punktu. Parakstījos un tagad esmu karavīrs. Kauns pazudis. Vien kā lai pastāsta mammai?
*1919. gada 4. jūnija ieraksts dienasgrāmatā.
