#LV99plus: Cēsīs norit uzvaras parāde

Šī publikācija ir daļa no LSM.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas no 1917. līdz 1919. gadam, kas ļāva dibināt un nostiprināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Andrejs Kalniņš

Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.

Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.

Adrejam ir arī savs "Facebook" profils.

Fakts aiz stāsta: 1919. gada 23. jūnijā Cēsīs noritēja uzvaras parāde.

Kartupeļu zupa – tā ir mūsu uzvaras maltīte. Citkārt necila, bet tagad, kad jau pāris nedēļas esam baroti tikai zirņiem (un arī tikai tad, ja paveicas ar apgādi) kartupeļu zupa ir kā karalisks mielasts. Izbaudu katru karoti.

Iepriekšējās dienas sajukušas kopā. Rīts, vakars, pusdiena vai nakts –  kaujas laukā viss viens. Brīžiem viss notiek ļoti strauji - kad liek, šauj, kad liek, guli, kad liek, skrien. Bet citkārt gaidot kopā jaucoties satraukumam un garlaicībai. Tajos brīžos šķiet, ka labāk būtu skriet un šaut.

Vakardiena pagāja šādā dīkā. Sēdējām pozīcijās, klausoties kaujas trokšņus tālumā, un nemierīgi gaidījām brīdi, kad mūs iesaistīs kaujās. Kādā brīdī viens no biedriem ieminējās, ka neesam ēduši. Tajā brīdī apjautu arī savu izsalkumu. Bet līdz vakaram bija jāiztiek ar mazu maizes doniņu. Tā arī palikām aizmirsti.

Jau pēc krēslas nosēšanās saņēmām ziņu – jāiet uz Cēsīm. Sastājāmies kolonnās un soļojām. Ejot domāju par mājām, par māti un tēvu. Sākotnēji cik patīkama būs atkalredzēšanās. Bet tad kādā brīdī viens no biedriem norādīja, ka virs Cēsīm redzama ir uguns blāzma. Pilsēta deg!

Patīkamās domas par atkalredzēšanos nomainīja bažas un raizes. Ilgi gan kavēties bailēs nesanāca. Mūsu virzienā sāka birt lodes. Metāmies ceļmalas grāvjos. Daži pat izšāva, līdz saņēmām pavēli pārtraukt uguni, gulēt un gaidīt. Cieši saspiedu šauteni un klausījos kā priekšā virsnieki sasaucas. Šāvēji bija savējie. Atkal ierindā un uz priekšu.

Jo tuvāk Cēsīm, jo uguns atblāzma spēcīgāka. Jau pēc ausmas pie pilsētas mums lika sakārtoties un paziņoja, ka iesim parādē. It kā vajadzētu priecāties, tomēr dūmu stabi virs Cēsīm neļāva nomierināties. Citu cēsinieku sejās bija redzama līdzīga noskaņa, kamēr valmierieši jau tagad bija līksmi.

Soļojām pa Rīgas ielu. Pilsētnieki mūs sagaidīja ar ziediem, dziesmām un sveicieniem. Tomēr redzot, ka daudzas mājas ir cietušas artilērijas apšaudēs, prātā bija vienīgi raizes par maniem mīļotajiem. Drudžaini pētīju ielas malā stāvošo sejas. Kaut nu viņi būtu. Ik pa laikam kāds izskrēja no ierindas pie savējiem uz brīdi apsveicināties. Kaut ātrāk šāda iespēja pienāktu man.

Un tad es ieraudzīju māti. Tūlīt pat metos klāt. Tēvs ar bija soli attatāk. Apķēru viņus, sabučoju, bet ilgi nekavējos un izrāvos no mātes rokām, vien sakot, ka jāpabeidz parāde. Atgriezies ierindā uz brīdi sajutos laimīgs un pacilāts.

Mūsu ceļš tālāk veda uz pirmo kauju vietām pie mācītājmuižas. Sveicēju pūlim kļūstot retākam sajūtas sāka nomākt izsalkums. Līdz pat soļošanas beigām domāju vien par ēdienu. Nolikām ieročus un uzkabes un tūlīt sekoja uzsaukums – puiši pusdienās. Un Tavu brīnumu – zirņu vietā kartupeļu zupa. Tagad, kad izsalkums apmierināts atkal domas atgriežas pie mājiniekiem. Kaut būtu iespēja šonakt pie viņiem nakšņot.

*1919. gada 23. jūnija ieraksts dienasgrāmatā.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti