Sāra Minca
Sāra Minca, 33 gadi (dzimusi 1884. gada 18. novembrī) – Sāra ir Rēzeknes veikala īpašnieka atraitne. Vīrs nomira 1917. gadā. Sārai ir trīs bērni. Bērnu apgāde ir viņas raižu centrā, tomēr viņa uztraucas arī par saviem diviem jaunākajiem brāļiem, kuri karo cara armijā. Sāras māsa dzīvo Daugavpilī. Sāra pamatā uzturas Rēzeknē.
Saziņas medijs lsm.lv vēstures seriālā #LV99plus: vēstules, ieraksti dienasgrāmatā.
Sārai ir arī savs "Facebook" profils, un viņa ar domubiedriem sazinās "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Ļoti ilgi Sāras Mincas un Latvijas Republikas attiecības bija diezgan vēsas. Precīzāk sakot, Republika Sāru atzina un pat vairākas reizes aicināja balsot, taču Sāra Republiku neatzina. Sārai Mincai tā bija tikai viena no daudzajām jau vairāk vai mazāk veiksmīgi pārdzīvotajām varām (lai gan pašreizējā tomēr ir aizsēdējusies uz mūsu kakliem ilgāk nekā citas, atzina Sāra). Tāpat kā visas iepriekšējās, arī šī pamanījās nodrukāt savus konfekšu papīriņus, pasludināt tos par naudu un pieprasīt, lai Sāra tos pieņem kā samaksu par īstu preci. Vēl Republika no Sāras bodītes gribēja iekasēt nodokļus, taču, kā mēdza teikt Sāra, “nesmīdine mane, pēc sarkanajem man uzbāztes ar tāde mulkibe”.
Šī dīvainā nei-tra-li-tā-te vilkās ilgi, līdz 1923. gadam, kad Sāru iepazīstināja ar jauno pieclatnieku. To izdarīja svešs policists, kurš ienāca bodītē pēc papirosu paciņas. Ņemt neredzēto un ļoti spožo, acīmredzot tikko izkalto monētu Sārai nemaz negribējās – viņai bija stipras aizdomas, ka ar viņu grib “dabūt cauri kom-bi-nā-ci-ju vai vēl kaut kādu re-for-mu”. No otras puses, nepieņemt aizdomīgu naudu no policista, kaut arī iebraucēja, nekādi nedrīkstēja. Sāra noskaitīja atlikumu papīra naudā, cītīgi izvēloties visvecākās un nosmulētākās banknotes, un, tikko pircējs bija aizgājis, aizslēdza veikaliņu.
Jau iepriekš sabēdājusies, viņa skriešus metās uz kaimiņos esošo ielu pie vecā pulksteņmeistara Ārona. “Sorele, lai mēs būtu tikpat bagāti un veseli, cik tas ir īstais sudrabs!” iesaucās Ārons, apskatījis un nosvēris monētu, un pat viegli to paskrāpējis no sāniem ar tievu adatiņu. Un Sāra tajā pašā brīdī saprata – juku laiki pagājuši, jaunā vara gatavojas pastāvēt ilgi un, galvenais, ar to var taisīt gešefti (ne tādu, kā jūs tagad iedomājāties, bet vārda labā nozīmē).
Turpmākajos gados Sāra turpināja nodarboties ar savu andeli. Lietas gāja tā, ka nevienam pat stāstīt negribējās – lai neapskaustu. Gan iztikai pietika, gan arī izdevās atlikt bērnu mācībām.
1931. gadā viņas vidējā atvase Fannija, kas nemanāmi bija kļuvusi par septiņpadsmitgadnieci, nosauca sevi par cionisti un paziņoja, ka aizbrauks uz Palestīnu un tur strādās kibucā. “Ja tā nebūtu mana muļķīte, es arī smietos!” sūdzējās Sāra katram, kas bija gatavs uzklausīt. Sāra bija pārliecināta, ka bērns iestāsies universitātē, bet tagad it kā debesis būtu pār viņu sabrukušas - viņas maidele, kas prata četras valodas un skolā saņēma tikai teicamas atzīmes, pat matemātikā, rakņāsies pa zemi?! Lai kā Sāra mēģināja pierunāt un pārliecināt Fanniju, apturēt viņu neizdevās.
Vecākais dēls Samuils vēl 1928. gadā devās uz Rīgu – mācīties ģimnāzijā. Gan iestājās, gan pabeidza, gan universitātē iestājās un 1936. gadā saņēma jurista diplomu. Taču par advokātu kļūt viņam neizdevās. Kā vēl studenta gados par nelielu naudu sāka strādāt par notāra palīgu, tā arī strādāja, tikai dienesta armijā dēļ bija pārtraukums.
Jaunākais dēliņš Naums, kad pienāca laiks mācīties ģimnāzijā, pārcēlās pie brāļa, tolaik vēl studenta. Atbraucot mājās, ar sajūsmu stāstīja Sārai, cik viņam interesanti mācību priekšmeti un kādi brīnišķīgi un izglītoti skolotāji, īpaši – Nikolajs Nikolajevičs, kurš mācīja krievu un vācu valodu. Naums trīs reizes stājās universitātē, pēdējo reizi 1938. gadā, taču tā arī tajā neiekļuva, un arī palika Rīgā.
Tā nu iznāca, ka Sāra bija palikusi tukšā mājā. 1939. gada pavasarī nospļāvās uz visu, pārdeva veikaliņu un pārcēlās pie māsas uz Daugavpili – auklēt daudzos māsasbērnus.
Vislielākos pārdzīvojumus Sārai saistībā ar boļševiku atgriešanos sagādāja briesmīgais strīds starp viņas dēliem. Jaunākais, Naums, sarkano varu sagaidīja ar sajūsmu un ļoti ātri atrada sev labu vietu jaunajos varas orgānos. Uz jautājumiem, ar ko tādu viņš īsti nodarbojas, atbildēja īsi un svarīgi: “Ar drošību, mamele, ar drošību.” Vecākais dēls Samuils notiekošo dēvēja par pretlikumīgu, bet pēc rudenī notikušās nacionalizācijas apsūdzēja brālī līdzdalībā bruņotā laupīšanā. Naums un Samuils pārstāja sarunāties viens ar otru un pat pie mātes brauca katrs atsevišķi – lai, nedod, Die’s, nesatiktos. “Oj-vej iz mir, bēdas man, bēdas!” raudāja Sāra, taču samierināt dēlus tā arī nespēja.
Ziņas par Sāru beidzas 1941. gada augustā.
Tūlīt pēc kara Naums Daugavpilī atrada liecinieku, kurš bija redzējis, kā vācu fašistiskais okupants uz ielas sitis Sāru, kas mēģinājusi aizstāvēt mazgadīgo radinieci. Liecinieks arī stāstīja, ka sišana beigusies pēc kādas mūķenes iejaukšanās. Šo sievieti izdevās noskaidrot un atrast, taču viņa izrādījās nepieskaitāma. Ieraudzījusi valsts drošības kapteini Naumu Mincu formā, ar pistoles maksti un ordeņu lentītēm, krita histērijā un pastāstīt kaut ko kaut nedaudz saprotamu nebija spējīga.
Pēc kara Naums strādāja par tulku Jekelna prāvā un vispār izveidoja lielisku karjeru – rajonos vadīja operācijas buržuāziski nacionālistiskās pagrīdes un nacistisko līdzskrējēju bandītisko formējumu iznīcināšanai. 1950. gadā saņēma vēl vienu ordeni – tika aizkomandēts uz Pleskavas apgabala Pitalovas rajonu, lai palīdzētu izsūtīt pretpadomju elementus. Tiesa, 1952. gadā liktos, ka viss, pavisam viss, tomēr beidzies labi – no orgāniem Naums aizgājis tikai Semičastnija laikā, būdams jau apakšpulkvedis. Pēc tam viņš sekmīgi vadīja Pirmo daļu kādā akadēmiskajā institūtā, bet 1974. gadā devies pelnītā atpūtā. Kā veterānu viņu bieži aicināja uz skolām, un vēl viņš dažreiz rakstījās nelielus rakstus laikrakstā “Dzimtenes Balss” un kā konsultants piedalījās republikas radio raidījuma “Dzintarkrasts” sagatavošanā.
Samuils Mincs bija frontē visu kara laiku un atgriezās kā seržants ar medaļu “Par drosmi” un šķembu līdzās mugurkaulam. Pēc kara strādāja juridiskajā konsultācijā rajona centrā, no 50. gadu vidus daudz palīdzēja represēto radiniekiem centienos panākt reabilitāciju. Tomēr pie dažām lietām viņš kategoriski atteicās ķerties. 1979. gadā izbrauca uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā — ģimenes atkalapvienošai ar māsu. Attiecības ar brāli Samuils tā arī neatjaunoja.
1995. gadā Fannija un Samuils Minci atlidoja uz Rīgu, lai apglabātu Naumu. Viņš nomira drīz pēc pirmās pratināšanas aizdomās turamā par noziegumiem pret cilvēci statusā. Fannija aizgāja viņsaulē 1997. gadā, Samuils – gadu vēlāk.
