Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Fakts aiz stāsta: Pieaugot saspīlējumam, latviešu valodā izdotā prese arvien biežāk sāka rakstīt par spiegiem cittautiešiem, kas piegādājot slepenas ziņas Bermonta un fon der Golca armijas štābam Jelgavā. Spiegu tveršanā entuziastiski iesaistījās arī Latvijas armijas karavīri.
Vācu un latviešu pretimstāvēšanas dēļ dzīve kļūst ar vien neciešamāka. Ar tvaikoni izbraukt no Mītavas uz Rīgu varēju vēl bez problēmām. Bet atpakaļceļā mani un citus nelatviešus ilgi pratināja Latvijas armijas kareivji. Jebkurš vācietis, krievs vai ebrejs tiek turēts aizdomās par spiegošanu vācu labā. Klīst baumas, ka vietējie vācieši piegādājot slepenas ziņas militārajam štābam Mītavā.
Nostāstu iedvesmoti latviešu kareivji ir apņēmības pilni notvert spiegus. Kā atpazīt vācu spiegu? Protams, potenciālie ienaidnieka aģenti ir vien tie, kam latviešu valoda nav dzimtā. Pavadīju nepatīkamu pusstundu, uzklausot aizdomu un dusmu pilnus jautājumus no kāda latviešu jaunekļa militārā formā. Beigās tiku negribīgi palaists. Viss jau cauri, bet nepatīkamā saruna ievadījusi neomulīgu noskaņu vakaram.
*1919. gada 1. septembra ieraksts dienasgrāmatā.
