Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Aizliegums Latvijā ordinēt mācītājas sievietes: sabiedrības reakcija niecīga

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Ko darīt ar komunistiskā laika arhīviem un aģentiem? Četru valstu pieredze

Neatkarības karš. Latvijas un Polijas militārās savienības līgums

Latvijas un Polijas alianse - pēdējais solis pirms Latgales atbrīvošanas

Pirms simt gadiem, 1919. gada 30. decembrī, Rīgā tika noslēgts Latvijas un Polijas militārās sadarbības līgums. Šo līgumu parakstīja Latvijas armijas Virspavēlnieks Jānis Balodis, štāba priekšnieks Pēteris Radziņš un Polijas armijas pārstāvis Aleksandrs Miškovskis. Minētais līgums kļuva par pamatu sekmīgajai Latgales atbrīvošanas operācijai, kas sākās jau 1920. gada 3. janvārī un nepilna mēneša laikā noslēdzās ar Latvijas austrumu daļas atbrīvošanu no Krievijas Sarkanās armijas.

Latgale 1919. gadā

Latgale bija Latvijas novads, kurā sākās un kurā noslēdzās Neatkarības karš. Jau 1918. gada 22. novembrī Krievijas Sarkanās armijas Pleskavas strēlnieku divīzija šķērsoja mūsdienu Latvijas robežu, ieņemot Rēzekni. Pēc nedēļas Galēnu mežā notika pati pirmā kauja Latvijas teritorijā starp pretlielinieciskajiem spēkiem un “sarkanajiem”. 9. decembrī - pēc Daugavpils ieņemšanas - visa Latgales teritorija bija nonākusi lielinieku varā. Turpmāk vairāk nekā gadu šis novads atradās pilnīgā Latvijas padomju valdības kontrolē.

Tiesa gan, Latgalē tolaik nebija daudz komunistu atbalstītāju. Latviešu lielinieki sūdzējās, ka Latgale esot “tumšs” un “atpalicis” reģions –

strādnieku šeit bija maz, bet lauku iedzīvotājiem tuvāka bija katoļticība, nevis Ļeņina sludinātā jaunā reliģija.

Situācija maz mainījās arī 1919. gada vasarā, kad pēc Rīgas zaudēšanas komunisti bēga uz Latgali. Pētera Stučkas valdība tikai īsu brīdi uzturējās Rēzeknē un ātri aizbrauca uz Krieviju, kur kādu laiku darbojās Veļikije Luki pilsētā. Latviešu komunisti bija gatavi likvidēt gan valdību, gan Padomju Latviju un atkal pievienot Latgales apriņķus Vitebskas guberņai, tomēr Maskavai bija citi plāni. Krievijas biedri uzskatīja, ka Padomju Latvijas izkārtne vēl var noderēt cīņā ar Polijas, Lietuvas un Latvijas armijām. Pēc šāda pavērsiena Stučkas valdība atgriezās Rēzeknē, tiesa gan, turpināja darboties sašaurinātā sastāvā.

Latgalē līdz pat 1920. gada janvārim turpinājās tā pati padomju varas politika, kuru bija piedzīvojusi Vidzeme un Kurzeme. Laukos zemniekiem atņēma zemi un tika dibinātas darba komūnas un padomju saimniecības. Pilsētās valdīja pilnīgs pārtikas trūkums un turpinājās Sarkanais terors. Katra apriņķa centrā bija izveidots revolucionārais tribunāls, kas turpināja nesaudzīgu cīņu pret buržuāziju un kontrrevolūciju.

Jau martā Daugavpilī bija īstenots plašākais masu nāvessods Padomju Latvijas vēsturē – 98 cilvēku slepkavība Daugavpils cietokšņa tuvumā.

Šis notikums tik ļoti satrauca daugavpiliešus, ka vietējie komunisti pat uzrakstīja protesta vēstuli Ļeņinam. 

Latgalē izveidojās un darbojās dažādas pretlielinieciskas partizānu grupas, ar kurām nesekmīgi cīnījās komunistu sūtītas soda ekspedīcijas. Tāpat arvien plašākos apmēros izvērsās dezertieru bandu aktivitātes. Padomju varas iestādes centās ierobežot dezertēšanas apmērus, taču nesekmīgi. Nelīdzēja pat draudi ar revolucionāro tribunālu un nāvessodu.

Tikpat nesekmīga padomju vara bija cīņā ar karaspēka veiktajām patvaļīgajām pārtikas rekvizīcijām frontes aizmugurē un tīfa epidēmiju, kura plosījās pilsētās. Vienīgais cerību stariņš bija novembra vidū saņemtā ziņa, ka Krievijas padomju valdība jeb Tautas komisāru padome Padomju Latvijas valdībai ir piešķīrusi 200 miljonu rubļu lielu kredītu. Šī nauda tika tērēta pārtikas iegādei Krievijā un komunistu armijas uzturēšanai aizmugurē.

Neskatoties uz lielo naudas piešķīrumu un Sarkanās armijas papildspēku nosūtīšanu uz Latgali, kopējais padomju varas stāvoklis Austrumlatvijā kļuva arvien grūtāks. Vācieši ar ģenerāli Golcu priekšgalā divreiz bija glābuši komunistu varu Latgalē. Pirmo reizi tas notika jūnijā, kad igauņu un Ziemeļlatvijas spēku īstenoto Padomju Latvijas armijas vajāšanu pārtrauca vācu spēku uzbrukums Cēsīm. Otrreiz tas atkārtojās oktobra sākumā, kad Latvijas armijas iesāktais uzbrukums Līvānu tuvumā, kas sekoja poļu sekmīgam uzbrukumam pie Daugavpils, bija jāpārtrauc līdz ar bermontiādes sākumu. Līdz ar to Latgales frontē iestājās nosacīts klusums – oktobrī un novembrī turpinājās tikai izlūku kaujas un dziļi reidi ienaidnieka aizmugurē, kas, tiesa gan, deva lielus panākumus un demoralizēja pretinieka vienības.

Bermontiādes noslēgums 1919. gada novembrī un decembra sākumā nozīmēja neizbēgamu Latgales atbrīvošanas jautājuma atgriešanos Latvijas armijas risināmo uzdevumu dienas kārtībā. Cīņās ar Bermontu Latvijas armija bija ievērojami skaitliski pieaugusi. Tāpat tā bija ieguvusi daudz labāku bruņojumu, augstu morāli un milzīgu kaujas pieredzi. Bermontiāde bija pārvērtusi Latvijas armiju ļoti bīstamā kaujas mašīnā, kura nu tika vērsta uz austrumiem. Turklāt bija jāņem vērā arī tas, ka Daugavpils un Latgales atbrīvošana bija stratēģiski svarīgs uzdevums arī varenajai Polijas armijai, kuru tā nebija spējusi īstenot augusta un septembra kaujās, tomēr nebūt nedomāja no tā atteikties.

Līgums ar Poliju

Polija centās panākt ciešāku militāru sadarbību ar Latviju jau kopš kaujām pie Daugavpils 1919. gada septembra beigās un oktobra sākumā. Decembra pirmajās dienās Polijas armija sāka gatavoties gaidāmajai Latgales atbrīvošanas operācijai ar segvārdu “Ziema”.

Polijai Latgale bija stratēģiski svarīgs reģions. Tā atradās frontes tālākajā ziemeļu flangā, un Daugavpils transporta mezgla atrašanās Krievijas Sarkanās armijas rokās nozīmēja, ka poļu spēki kuru katru brīdi varēja saņemt negaidītu triecienu sānos. Turklāt Polijai bija jārēķinās arī ar lietuviešu ambīcijām un viņu karaspēka atrašanos Ilūkstes apkārtnē. Līdz ar to poļiem bija ārkārtīgi svarīgi izveidot ciešu militāru savienību ar Latviju.

Spēku apvienošana ar latviešiem, no vienas puses, ļautu iznīcināt draudus no ziemeļiem, bet, no otras puses – neitralizēt lietuviešus.

Tādēļ Polijas sadarbības piedāvājums, kuru Latvija saņēma 1919. gada decembra vidū, bija ārkārtīgi labvēlīgs. Latvijas pusei bija jānodrošina poļu spēki ar pārtiku operācijas laikā. Viss iegūtais bruņojums un kara laupījums bija jānodod Latvijai, bet iegūto dzelzceļa ritošo sastāvu dalītu uz pusēm. Poļu karaspēks solīja palikt Daugavas labajā krastā tikai tik ilgi, līdz Latvijas puse būtu spējīga ar saviem spēkiem ieņemt pretlieliniecisko fronti. Līdz ar to Polija neizteica nekādas teritoriālās prasības, lai gan atsaucoties uz Ržeč-Pospoļitas laikiem un lielo poļu minoritāti, varēja pretendēt gan uz Daugavpili, gan visu Latgali.

No Latvijas armijas Virspavēlnieka Jāņa Baloža atmiņām:

„Kara troksnis uz Lietuvas-Latvijas robežas vēl nebija galīgi rimis, kad Latvijas armijas Virspavēlnieka štābā ieradās Polijas armijas ģenerālštāba kapteinis Miškovskis ar sevišķi plašām pilnvarām. Maršala Pilsudska vārdā viņš ierosināja sākt kopēju uzbrukumu Austrumu frontē. Ar to Latvijas armijas labais spārns būs pilnīgi nodrošināts. Latvijas armijas daļas, protams, piedalīsies cīņās par Daugavpils atbrīvošanu līdz ar Polijas armijas daļām; pārējās Latvijas armijas daļas turpinās cīņu austrumu virzienā. „Maršala Pilsudska vārdā,” – teica kapteinis Miškovskis, - „paziņoju, ka palīdzība domāta bez jebkādām kompensācijām, nedz kādiem citiem līgumu noteikumiem un ierobežojumiem. Būtu labi, ja jūsu intendantūra varētu piegādāt Polijas armijas karavīriem, tas ir, zināmam skaitam, pārtiku, vadoties no franču armijas kara laika devām. Lielos vilcienos tādi būtu maršala priekšlikumi,” – teica kapteinis Miškovskis.”

Latvijas un Polijas armiju kopīgais uzbrukuma plāns tika izstrādāts dziļā slepenībā. Kapteinis Aleksandrs Plensners vēlāk atmiņās rakstīja, ka to aiz slēgtām durvīm divatā izstrādājuši Pēteris Radziņš un Aleksandrs Miškovskis. Gatavošanos slēpa ne tikai no Latvijas armijas virsniekiem, kuru vidū varēja būt spiegi, bet arī no Antantes valstu pārstāvjiem un lietuviešiem. Pēdējie paši gatavojās uzbrukt Daugavpilij, koncentrējot ievērojamus spēkus Ilūkstes tuvumā.

Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovcs izteica protestu lietuviešiem par “Latvijas zemes okupāciju”, bet Lietuvas ārlietu ministrs Augustīns Voldemārs atbildēja, ka pretendē uz Daugavpili.

Profesors Ēriks Jēkabsons tā laika lietuviešu noskaņojumu ir vērtējis sekojoši – “poļi atņēmuši Lietuvai Viļņu, latvieši gatavojas atņemt tai Daugavpili.”

Nepatīkamas ziņas tika saņemtas ne tikai no mūsu dienvidu, bet arī ziemeļu kaimiņiem. Igauņi 1919. gada 31. decembrī bija pasteigušos noslēgt pamieru ar Padomju Krieviju. Līdz ar to Sarkanā armija varēja pārvietot ievērojamus spēkus no Igaunijas frontes uz Latgali, lai aizkavētu latviešu un poļu ofensīvu. Abām valstīm bija jāsteidzas, lai nenokavētu izdevīgo brīdi uzbrukumam.

Polijas armijas augstākā virspavēlniecība Viļņā 1919. gadā.

Gatavošanās uzbrukumam

Latvijas armijas karavīri uzbrukuma pavēli saņēma līdz ar jaunā gada sākumu, 1920. gada 1. janvārī. Uz Austrumu fronti nepārtraukti viena pēc otras devās Latvijas armijas vienības. Komunisti izmisīgi centās šo gatavošanos traucēt, izvēršot plašu aģitāciju karaspēkā.

Daudzi komunistu aģitatori tika arestēti, tomēr atsevišķas Latvijas armijas apakšvienības atteicās doties uz Latgales fronti.

Citas lūdza iespēju sagaidīt Jaungadu Rīgā. Kareivji solījušies iet ugunī un ūdenī, ja viņiem to ļautu. Latvijas armijas vadība piekāpās un Vecgada vakarā Rīgā varēja vērot dīvainu skatu – karavīru kolonna, priecīgi dziedādama tautasdziesmas, “zosu gājienā” līkumoja pa Krišjāņa Barona ielu no vienas sniega gubas uz otru, uzkāpa pa trepēm Latviešu biedrības namā, apciemoja svētku zāli, nokāpa lejā un devās tālāk. Jau nākamajā dienā viņi bija ešelonos un devās uz fronti.

Kapteinis Aleksandrs Plensners atceras: 

„Jau Bermonta cīņu noslēguma posmā virspavēlniecība gatavojās pēdējam uzdevumam – Latgales atbrīvošanai, austrumu frontes pastiprināšanai, nosūtot daļu Kurzemes cīņās atbrīvojušos spēku. Taču tā lielā tautas vienotība, kas bija parādījusies cīņā ar Vācijas savervētiem algādžiem, manāmi saplaka, kad bija jāvēršas pret lieliniekiem. Maskava arī nebija snaudusi mūsu cīņu laikā, bet centusies piespeķot mūsu zemi ar saviem aģentiem un spiegiem. Galvenokārt tie bija latviešu izcelsmes lielinieki, kam bija pazīšanās un agrāki sakari ar daļu mūsu kreisās inteliģences, kas, kaut arī vairs ne gluži lielinieciskos uzskatos, tomēr nespēja pilnīgi novērsties no agrākiem biedriem. Pastiprinājusies lielinieku aģitācija bija guvusi zināmus panākumus arī karaspēkā. Drusku saboļševizēts izrādījās Liepājas garnizons, un, kad dažas Zemgales divīzijas daļas tika pārvietotas uz austrumiem, viens ešelons ieradās Rīgā, dziedot Internacionāli.

Protams, tādi Internacionāles dziedātāji nebija sūtāmi tālāk pret citiem Internacionāles dziedātājiem, bet kādu laiciņu paturami un izsijājami.''

Latvijas armija gaidāmajai operācijai sapulcināja Kurzemes un Latgales divīziju pulkus, kā arī Latvijas vācu zemessargus. Pavisam uzbrukuma tika koncentrēti aptuveni 15 000 karavīru ar 400 ložmetējiem un 32 lielgabaliem. Karaspēka pārvietošana pa dzelzceļu prasīja daudz laika, un Vidzemes divīzijas pulki, kuri bija vieni no pieredzējušākajiem un kaujas spējīgākajiem Latvijas armijā, sāka ierasties frontē tikai janvāra vidū, kad Latgales operācija jau ritēja pilnā sparā.

Poļu propogandas plakāts, kurā lielinieki ir attēloti kā nāves nesēji.

Slepenās sarunas

Kamēr Latvijas armija gatavojās Latgales atbrīvošanai, slepenas cīņas notika arī diplomātiskajā frontē. 8. decembrī Latvija no Krievijas saņēma pamiera projektu. Latvijas puse izvirzīja noteikumus – likvidēt Pētera Stučkas vadīto Padomju Latvijas valdību un atstāt Latgali. Ziemassvētkos tika saņemt atbilde no Maskavas, ka Krievija ir gatava turpināt sarunas ar Latviju. Turpmāk tām bija jānotiek Sarkanā Krusta delegācijas aizsegā.

Minētā delegācija uz Maskavu devās dienu pirms uzbrukuma sākuma Latgales frontē – 1920. gada 2. janvārī. Savā galamērķī tā ieradās pēc četrām dienām. Tomēr jau 11. janvārī sarunas tika pārtrauktas, jo Krievijas piedāvātie nosacījumi bija pilnīgi nepieņemami – Maskava vēlējās, lai pamiers tiktu noslēgts atklāti un Latgale tiktu “neitralizēta” – tur nevarētu atrasties poļu karaspēks. Tomēr notikumi kaujas laukos drīz vien piespieda Krieviju piekāpties un janvāra beigās, kad Latgale bija jau atbrīvota, noslēgt slepenu pamieru.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti