Komunistu režīma “būt vai nebūt”
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Tobrīd daudziem šķita, ka komunistu režīma iznīcināšana Krievijā ir tikai laika jautājums – Maskavas un Petrogradas zaudēšana viņiem būtu nāvējošs trieciens.
Latviešu strēlnieki atkal dodas uz Krieviju
Latviešu “sarkano” strēlnieku divīzija 1919. gada vasarā bija piedzīvojusi daudzas pārmaiņas – gan ievērojamu skaitliskā sastāva samazināšanos, gan komandieru un nosaukumu maiņu. Sevišķi nepatīkama bija nepārtrauktā strēlnieku dezertēšana un pāriešana Latvijas armijas pusē. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ jau vasaras beigās latviešu divīzijas daļas sāka pārvietot uz Baltkrieviju un pēc tam uz Krieviju. Pavisam “Latdivīzijā” 1919. gada oktobra sākumā, kad to nosūtīja cīņā pret Deņikina armiju, bija 19 340 cilvēki. Jāpiezīmē, ka uz Dienvidu fronti nosūtīja arī igauņu “sarkano” divīziju, kura gan bija divreiz mazāka.
Latviešu “sarkano” strēlnieku divīzija līdz ar to jau atkal nonāca Krievijā. Pirmo reizi strēlnieku pulki aizgāja no Latvijas uz Krieviju 1918. gada februārī, glābjoties no Vācijas armijas ofensīvas. Tā paša gada decembrī notika strēlnieku pulku atgriešanās, Sarkanajai armijai izmantojot latviešu vienības operācijām Baltijas telpā. Tolaik “Latdivīzijā” dienēja aptuveni 24 000 cilvēku. Pēc nonākšanas Latvijā to ievērojami papildināja ar brīvprātīgajiem un mobilizētajiem, saformējot pat otru strēlnieku divīziju un izveidojot Padomju Latvijas armiju.
Pēc Rīgas zaudēšanas un atkāpšanās uz Latgali šī armija (skaitliski tā sasniedza pat 105 000 karavīru) sabruka, bet lielākā daļa strēlnieku dezertēja.
Jau atkal attaisnojās atsevišķu militāro speciālistu vērtējumi, ka latviešu vienības ir pēc būtības teritoriāls karaspēks un tā izmantošana ārpus Baltijas var radīt daudzas problēmas. Tomēr Sarkanās armijas vadība “Latdivīziju” nelikvidēja, bet nolēma izmantot cīņās pret dažādām “balto” armijām.
Orlas–Kromu kaujas
1919. gada 10. oktobrī Sarkanās armijas Dienvidu frontes vadība nolēma trieciengrupā (tai bija jādod galvenais trieciens Deņikina armijai) nolēma iekļaut Latviešu strēlnieku divīziju. Tās uzdevums bija dot triecienu Deņikina armija 1. korpusa flangā, kas virzījās uz Orlu, ielenkt šos spēkus un iznīcināt. Neskatoties uz to, ka padomju spēki kopumā pārsniedza pretiniekus skaitliskā ziņā aptuveni divarpus reizes, “baltie” nolēma riskēt, mēģinot vienlaikus gan atvairīt “sarkano” trieciengrupas uzbrukumu, gan turpināt ofensīvu Maskavas virzienā.
''Latdivīzijas'' uzbrukums sākās naktī no 14. uz 15. oktobri Kromu apkārtnē. Divarpus nedēļas šajā rajonā risinājās niknas cīņas ar mainīgām sekmēm, kurās Latviešu strēlnieku divīzija cīnījās ar Korņilova trieciendivīzijas un 3. (Drozdova) strēlnieku divīzijas daļām. Kaujās pie Kromiem ''Latdivīzija'' zaudēja pusi komandējošā sastāva un aptuveni 40% strēlnieku. Tie bija ārkārtīgi smagi zaudējumi, lielākie, kādus “sarkanie” strēlnieki jebkad bija piedzīvojuši. Šīs bija arī vienas no asiņainākajām Krievijas Pilsoņu kara kaujām.
3. novembrī ''Latdivīzija'' uzsāka pretinieka vajāšanu, 1. un 3. latviešu brigādei Kirila Stuckas vadībā pārraujot pretinieka pozīcijas. Lai gan Deņikina karagājiens uz Maskavu bija apturēts, Sarkanajai armijai neizdevās panākt tūlītēju pretinieka spēku ielenkšanu un iznīcināšanu. Cīņas Dienvidkrievijā un Dienvidukrainā turpinājās vēl veselu gadu.
Vai latviešu strēlnieki izglāba Ļeņinu?
Lai'gan padomju varas stāvoklis 1919. gada rudenī varēja šķist apdraudēts, “baltajiem” patiesībā nebija gandrīz nekādu iespēju gūt uzvaru – viņiem vienkārši bija par maz spēku. Oktobrī, kad Deņikins ieņēma Orlu, viņa armijas kaujasspējīgākajās divīzijās aptuveni puse karavīru bija pārbēdzēji no Sarkanās armijas, kuri bija vāji apmācīti un nedisciplinēti. Bet tik un tā Sarkanajai armijai bija vairākkārtīgs pārspēks. Pieredzējušu, kaujās rūdītu karavīru un virsnieku “balto” armijās bija gaužām maz. Tāpat milzīgas grūtības radīja šo armiju apgāde, jo valsts industriālie centri ar militāri rūpniecisko kompleksu atradās komunistu rokās. Tāpēc lielu daļu no bruņojuma un munīcijas “baltajiem” nācās iegūt ārzemēs un transportēt to lielos attālumos.
Tādēļ būtu pārspīlēti apgalvot, ka latviešu “sarkanie” strēlnieki, lai gan varonīgi piedaloties vairākās nozīmīgās kaujās, izšķīra Krievijas Pilsoņu kara iznākumu.
Kaut vai tādēļ, ka viņu bija ļoti maz - kaujās pret Deņikinu viņi veidoja aptuveni 5% no padomju spēku kopskaita.
