Skrindu dzimtas muzejs sadarbībā ar Daugavpils Universitātes Vēstures katedras un Mutvārdu vēstures centra pārstāvjiem nupat realizējis projektu “Munys pusis ļaudis”, kura gaitā apzināti visdažādāko Vaboles, Kalupes, Nīcgales un Līksnas pagastu iedzīvotāju dzīvesstāsti.
Projektā tapusi filma un izstāde, kā arī Skrindu dzimtas muzejs savu kolekciju papildinājis par 215 vienībām.
“Mūsu puses ļaudis ir atvērti garā, ticībā, spēka pilni un atvērti, un patiesi sava amata meistari, patiesi cilvēki savā vietā, bez kuriem Latvija būtu ļoti bāla, un Latgale vēl jo vairāk,” uzsver Skrindu dzimtas muzeja direktore, projekta autore un vadītāja Anna Lazdāne.
Skrindu dzimtas muzeja vecākais speciālists, projekta līdzautors Romualds Gadzāns stāsta, ka šajā izstādē “neatkārtojas pat divu profesiju vai nodarbošanās, vai pieredzes cilvēki”.
“Man, varētu teikt, tāds visskaudrākais bija viena no labākajām intervijām - ar Valentīnu Kundziņu, kas pati kā bērns bija izsūtīta uz Sibīriju, piektās klases meitene, kurai vajadzēja zāģēt kokus un pēc tam pludināt pa Jeņisejas upi,” saka Gadzāns.
Valentīna Kundziņa no Latvijas izsūtīta 1949. gadā 14 gadu vecumā, un Sibīrijā piedzīvotais joprojām ir dzīvs atmiņās.
“Asaras acīs. Mums bija nodibināta meža brigāde, latviešu, gāza mežā kokus, un mēs cirtām zarus. Kas strādāja, tam 200 gramu rupjmaizes, kas nestrādāja, tam bija 100 gramu, un tāda rinda bija pēc tās maizes, ka vecie cilvēki pat nomira,” filmā “Munys pusis ļaudis” atceras Valentīna.
Šobrīd Valentīnai ir 83 gadi, un kundze savā vecumā ir pārsteidzoši dzīvespriecīga un enerģiska, ar smaidu uzsverot, ka šādi materiāli veido vēsturi un ka šobrīd Latvijā esot jautri un labi.
“Lai mūsu bērni un mazbērni zinātu, kā mums ir gājis, tā taču ir vēsture. Es esmu laimīga, ka varu sagaidīt savos gados simtgadi,” atzīst Valentīna Kundziņa.
Amatnieku, priesteru, kultūras un izglītības darbinieku, dažādu vecumu un dzīves pieredzes cilvēku stāsti visi kopā ir tie, kas veido Latviju, un simtgades svētkos ir īpaši svarīgi akcentēt tieši Latgales reģiona un tās ļaužu vēsturi, kas joprojām diemžēl nav iekļauta skolu mācību programmās, tādēļ tādi materiāli kā “Munys pusis ļaudis” ar laiku var kļūt par vienīgajām reģiona vēstures laikmeta liecībām.
