#Grosvaldi1920. Reinholds Sutta negaidīti un mīklaini pazūd no Londonas

Grosvaldu ģimenes septembra noslēdzošās nedēļas zīmējas darba jautājumu, rūpju un negaidītu pavērsienu gaismā.

Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.

Grosvaldu dzimtā ir:

  • Mērija Grīnberga jaunākā,
  • viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
  • viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
  • vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
  • viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
  • kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
  • gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
  • ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
  • Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

Oļģerds saņem jau otro vēstuli no Kārļa Ozola, Latvijas valdības tirdzniecības pārstāvja ASV, kurš raksta par darba vizīti Rīgā, pa ceļam iebraucot arī Londonā un Parīzē. Mamiņa savukārt uztraukta par Stokholmas sūtniecības jautājumiem – nākotne ir neskaidra, Fridrihs viņai šķiet vājš un nevesels, tomēr reizē gatavs pieņemt viņam piedāvāto vietu Berlīnē; viss ir miglā tīts. Margarēta domā par ziemas kleitām no Parīzes (vēloties uzturēt slavu, ka visas viņas drēbes nāk no turienes), neaizmirst arī labi pavadīt laiku, tomēr kopumā visu aizēno gadījums ar viņas kolēģa Reinholda Suttas negaidīto pazušanu no Londonas un iespējamo došanos darbā uz ASV. Margarētai, protams, ir sava izsmeļoša teorija par notikušo, ko viņa izklāsta brālim.

16.09.1920. – 30.09.1920.

17. septembris

Oļģerds 5. septembrī saņēma no neatšifrētas personas “personīgu” vēstuli, kurā tika runāts par kādu “Nageli”, iespējams, Alfrēdu fon Nageli, pirmās Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības ASV pirmo sekretāru 1920. gadā. 17. septembrī Oļģerdam pienāk vēl viena vēstule no šī paša autora – un šobrīd noskaidrots, ka sūtītājs ir Kārlis Ozols*.

Vēstulē tiek runāts par dažādiem darījumiem ar Amerikas Savienotajām Valstīm, teikts, 21. septembrī “sakarā ar šo lietu, kuģu līniju un citiem jautājumiem es izbraucu uz Latviju” un tāpēc ir liela aizņemtība. Vēstules autors Oļģerdam piemin arī iespējamo ierašanos Parīzē, rakstot: “Ceru būt arī Parīzē uz kādām dienām. Man līdz brauc kādas amerikants un Parīzē varbūt pievienojas bankas galvenais direktors.”

*Kārlis Ozols (1882-1941) – ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs, 1916. gadā devies uz ASV, 1919. gadā ASV latviešu 1. Kongresā ievēlēts par ASV latviešu delegātu Parīzes miera konferencē, kur darbojies līdz 1919. gada decembrim. Bijis centrālās savienības “Konzums” galvenais priekšstāvis Eiropā un Amerikā. Pateicoties Ozola darbībai, 1919. gadā no ASV iegūts pirmais valsts aizdevums. 1920. gadā (no aprīļa līdz oktobrim) bijis Latvijas valdības tirdzniecības pārstāvis ASV.

19. septembris

Oļģerds saņem grūtsirdības pilnu vēstuli no mātes, kurā viņa “izsaka savas sāpes” saistībā ar tēvu – par viņa paradumiem, ne īpaši labo veselības stāvokli, brīžam pārdrošajiem un nesamērīgajiem plāniem, jo šobrīd nācis piedāvājums darbam Berlīnes sūtniecībā. Drūmo dvēseles stāvokli vēl pastiprina vakara gaismas pār mākslas muzeju, kuru gan nav iespējams apmeklēt, jo tad uznāk pārāk sāpīgas domas par Džo…

Tomēr, kā vienmēr, Mamiņa neaizmirst sūtīt laba vēlējumus un izturību.

19 IX 20.

M.O.! Ļoti liels uztraukums, piedāvā F.G. Berlīnes sūtniecību. Viņš vēl guļ – viņš ir vājš. Te mēs viņu tikai turam. Drīz 70 gadus, vaj tas ir brīnums. Pie tā viņš it nebūt nav diplom. Kas te jādara ir generālkonsula darbs, to paspēj. Kāds viņš dipl. var redzēt no tā: no Amerikas atnāk vēstule ar ļauniem vārdiem un ziņām par dažiem latv. priekšstāviem tur. Todien atnāk viens “Boris Kauff” no Amerikas, barons, tēvs viņam brühwarm izstāsta visu par latviešiem. 

Viņš raksta savas vēstules parakstā sava titula, meklē vienādi papīrus, tīra markas, lasa avīzes, smēķē cigārus un kad reiz kur jābrauc (ļoti reti) ar auto, tad viņš gudro, vaj cheaffeurs nebrauc tālāku ceļu un pelna vairāk ēras.

Viņam nav ne Gewandtheit [vācu val. - veiklība], ne Entschluss [vācu val. - izlēmība] – viņš ir vecs vīrs, kam vajag mieru. No viņa nekā nav bez mums. Tas zilais uzvalks, ar kuru viņš atbraucis no Rīgas – tie vecie svārki, kurus viņš nemaina – kā viņš līki sēž, kad kāds atnāk – kā smejas un par ko -- nedomā, ka es par viņu slikti runāju, es tikai izsaku savas sāpes. No viņa vairs nav nekā. Viņš sakrīt. Viņam taču tie gadi un bez tā tas vājais karakters vienādi bijis. Apdomā nu to kontrakti par Wagner dzīvokli. Viņš ir tikai jāņem, ka viņš ir, ar pacietību. Ir atsacīts, telegr. “nevaru pieņemt”, bet bez šaubām viņa sirds gribētu. Viņš man šodien nemaz nepatīk, guļ un žāvājas. Viņš visu ko aizmirst, lasa avīzes, tīra savas markas. Vai, Olgert, tā bija grūta nakts un grūta diena. Nupat kā esam saņēmuši dzīvokli līdz maijam, pirkuši malku, ievārījuši visādus ēdienus un zaftes un noņēmušies ar viņu atkal dzīvot, tā nāk tas uztraukums. Tur taču vajaga jaunu enerģisku cilvēku, ne vienu ruine. -  Viņš runā tā, it kā visus svarīgus darbus pirms Berlīnes taisīs Rīgā. Un ar Heiman un Austra Krauze. Nebūtu nemaz domājams. Man šodien tik bēdīgi un tik nelabi, it kā debess paliktu tumša. Dabūju no Marg. vēstuli, ka viņai iet labi. Vai neņemsiet viņu līdz uz Briseli kā sekretāru. Nupat sākās jauka vakara apgaismošana. Man pretī pār Nationalmuseum – bet iet tur nevaru. – Kur nu mans Joe! Vaj, vaj, Olgerd – kādas sāpes. – Ko tā dzīve mums vēl gatavo?

Tava M.

Vēlu tev spēku un turies.

Diezgan esmu raudājuse par Stochkolmas uzņēmumu, kad nu vēl būtu jārauda par schmutzīgo Berlīni.

Ne Līna tur ietu ar savu lielisko zviedru valodu, kuru visi apbrīno, ne es, es nevarētu vāc. redzēt un dzirdēt.

20. septembris

Margarēta raksta brālim vēstuli, jūtami esot visnotaļ labā noskaņojumā. Jau iepriekš dienasgrāmata viņa minēja romānu lasīšanu un iepirkšanos, arī tagad lūdz pie iespējas atsūtīt sev kādu siltu ziemas kleitu no Parīzes un sievišķīgi piemin, ka “bez tam arī jauztura slava, ka visas drēbes nāk no Parīzes”. Margarētai būtu gribējies doties priekšniekam līdzi uz Briseli, taču diemžēl tas nav sanācis un sāpējusi sirds šīs lietas dēļ. Vēstulē viņa piemin arī Oļģerda “garās simpātijas”, kā arī neaizmirst brālim atgādināt, ka jāsūta dzimšanas dienu sveicieni uz Zviedriju.

20.9.20.

Mīļo Oļģertiņ,

Paldies par vēstuli un skaisto “Pompon”. Tie raksti gan apbrīnojami sastādīti – mūsu avīzēs parādījās tikai sausa piezīme par notikušo faktu – bet tik skaistu romanu ar “Liaisons dangereuses” [franču val. - bīstamie sakari] var tikai franči izgudrot. “Qui s accuse d’avoir un peu plus de 35 ans” [franču val. - kurš sev pārmet, ka viņš ir nedaudz vecāks par 35 gadiem] etc. – lieliski.

Par Tavu parādu nebēdājies – man ir pat labāk, ka nauda guļ pie Tevis, tad es nejūtos piespiesta viņu izdot. Ja jums būtu izdevība caur kaut kādu cilvēku ko sūtīt, tad nopērkiet man vienu siltu ziemu kleiti – gabardine vai serge vai kaut ko tamlīdzīgu. Ece jau pratīs lieliski izmeklēt – ja tikai ir melna un vienkārša. Es Sir George nelūgšu, un man nav steidzīgi vajadzīga, bet ja Jums būtu kāds gadījums, tad nopērciet. To naudu lūgšu Tevi nenovilkt no manām £10, bet gan izlikt, uz ko es Tev čeku piesūtīšu. Man tik ļoti patīkami dabūt pārsteigumu un kleiti, kura nav pašai jāizmeklē, bez tam arī jauztura slava, ka visas drēbes nāk no Parīzes. Bet to es tikai rakstu на всякий случай [krievu val. - katram gadījumam]. – Sir George parīt izbrauc, cik es saprotu. Šodien dabūju viņam belgiešu vīzu. – Viņš mani briesmīgi nokreņķējis – šī Chatham’ā atradās kuģis ar 1. Sibīrijas latv. Strēlnieku pulku, kurš noturēja parādi priekš Gen. Burtn. Sir G. aizbrauca ar savu kundzi un Mrs.Sutta, kuras abas tik ļoti maz interesējas par Latviju. Es taisīju vairākas piezīmes, ka gribētu braukt, bet viss bij par velti. Šodien pats Burt man prasīja, kamdēļ neesot aizbraukuse – viņš ļoti mīļ jaunas dāmas un es bez šaubām būtu labāk reprezentējuse nekā Lady George. Bet ko tur lai dara – Sir G. ir tāds, un laikam sieva viņam iestāstījuse, ka man nevajag braukt. Man gan visu dienu sāpēja sirds. – Statements ir jauks – jūs abi esiet dūšīgi strādājuši un tagad tie divi muļķi atbrauks uz Briseli amizēties. Kā Ece strādājuse priekš acīm, to varu labi iedomāties. – Vaj zini, ar ko šodien braucu kopā uz bus augšas? Ar to nejauko ģimeni, kas sēdēja mūsu tuvumā Torquay: māte vienkārša, ar sirmiem matiem, divi prasti bērni un tēvs, kas ar skaļu balsi pasūtīja savus dzērienus. Mēs smejamies, ka viņi laikam mājās tā nedzīvo – cik Londona tomēr maza. Es tikai vēl gaidu, kad satikšu Tavas garās simpātijas. Kad nesen atpakaļ biju pie Harrods, es apbrīnoju skaistās glītās pārdevējas un domāju, vaj tik šīs abas skaistules arī nav kaut kas tamlīdzīgs. Lūdzu neaizmirsti rakstīt Stockholmas dāmām uz dzimšanas dienām. 

Bučas no M.

26. septembris

Māte raksta Oļgerdam, un jūtams, ka viņa ir satraukta par pēdējā laika notikumiem, tai skaitā par runām par Berlīni (par ko lasījām jau iepriekšējā Mamiņas vēstulē). Kļūst skaidrs, ka viss ir ticis sagatavots, lai vēl paliktu Stokholmā, un mātei nav vēlmes pēc straujām pārmaiņām; arī atgriešanās Rīgā būtu sāpīga atmiņu dēļ. 

26 Sept. 1920.

Mīļais Olgerd!

Piesūtu tev kā kuriozumu (blakus mūsu pienākumiem) šo vēstuli, kuru vakar saņēmām no Rīgas caur kurjer pastu. Redzi, kādi viņi ir. –

Tev nu gan būs ļoti lielas nepatikšanas dēļ Rīgas. Kā viņi ar varēja izmeklēt Brummera, kurš jau ilgi bij aizdomīgs! Jau Vanags stāstīja, kā viņš ar Heimann brāļojas. Ko lai saka! Man jūs abus godīgus ļaudis ļoti žēl – esiet strādājuši, preparējušies, gribat vislabāko, protiet uzstāties un nu šī dumjība. Mums jau ar nav labi. Es tev jau rakstīju par to, ka F.G. [Fridrihs Grosvalds] ir Rīgā sprediķojis, ka te nevajaga sūtniecības + (+ [lapas malā] Kad viņš ieņem vienu frāzi “pēc manām domām”, tad viņš to lieto vienādi un visur) un nu viņš brīnās, ka tie to atkārto! Tāpat man jādomā, ka viņš būs nenoteikti runājis par Berlīni, jo kā viņi varētu uzreiz pieņemt, ka viņš uz turieni iet. -

Es nevaru pieņemt, ka viņš tieši tur par tādu dipl. -

--- Tagad nu mēs sēžam uz zara, kurš tiek nozāģēts. Dzīvoklis nokontraktēts tāpat “konsulātam” kā mums, kā Kalcenavam, kā Ieviņam, kā Aulānam, jo še viss iet no oktobra līdz maijam. -

Malka pirkta, viss ievārīts (pag.gadu mums nebija nekā, tāpēc ka domājām nepalikt, bet šo reiz tēvs atbrauca un sacīja, viņš palikšot 1 gadu). Zināms, viņš to neteica mums direkt, bet gan teica, ka bez šaubām jāpatur dzīvoklis un to arī sacīja Friderrimam. – Tāds viņš ir, saka jā un dara nē un vice versa. – Visos 14 mēnešos esam 5 mēnešus abas dāmas vien strādājušas un nu mums varbūt uzreiz būs jāiet viņa runāšanas dēļ. Viņš pats ir devis padomu vienam zviedrim pieteikties par konsulu pie Labd, tas vakar atbrauca. Tam ir viena dāma, kura vienmēr brauc ar kofferiem etc. Tas gan mūsu zemei dārgi izmaksātu, ja zviedris dabūtu šo Ehrer amt. Mēs to lietu labi pārzinām. Pie tēva bija nupat scene ar Ieviņu (Eeviņu) – mums likās, ka viņš prasīja “Pressattaché” – tas gan smieklīgi. Iev. “sarakstījis” pārskatu un pievedis lieliskus skaitļus par rakstiem, tur nu gan visi telegrami pieder Līnas darbam. -

Esam še ļoti labi strādājuši, ieguvuši zināmu cienību un stāvokli un katrā ziņā bijuši Tēvijai par godu un par labu. Viņš tur nemaz neprot apspriest ārzemes “valūtu”. – Ja nu visu pārtaisa, tad nu pakosim un iesim. – Man nekas nav pretī, palikt te par ģenerālkonsulu līdz maijam, to darbu tēvs var izpildīt. – Bet Berlīni ar Heimani un U.G.S.V. un Leišiem etc.etc.- 

Nu ardievu. Dedzini. Neesmu “sullīgi” rakstījuse, esmu ļoti nervoza. - 

[slīpi lapas malā] Man būs ļoti grūti, gan tagad Rīgu redzēt ar visu, kas tur ir. Kur karājās Joes Zoldaln (??) mētelīts un zobiņš --- un trepes uz augšu ---.

29. septembris

Margarēta dienasgrāmatā atzīmē Reinholda Suttas (ar kundzi) “diskreditējošo” pazušanu no Londonas, par ko nākamā dienā izsmeļošāk rakstīs arī vēstulē brālim. Paralēli ieradušies arī viesi un dažādos veidos jārūpējas par to labsajūtu; Margarēta tikai cer, ka tas stiprina raksturu, pat ja kaitē asprātībai, jaunībai un skaistumam...

Margarēta #diary

29.9.

Sutta* has disappeared with the Peeress overnight – in a very disreputable way. We have Ozols and Riga people here, I have to correct Sanders, bear “egg’s” friendliness and listen to Madame’s troubles – I hope all this makes character, even if it unmakes wit, youth and beauty. Mrs. Heubsch on her honeymoon came to see me, and I have been introduced to General Burt after the revolting Chatham affair to which I was not invited, I had a talk with him and Captain Bray.

*Reinholds Sutta (1894-pēc 1950), mākslinieka Romana Sutas brālis, ekstravaganta personība ar noslēpumainu un raibu likteni, 1919-1920. gados darbojās Latvijas legācijā Londonā, tur iepazinās ar jaunu un skaistu anglieti Fransisu Jangu, kura 1920.gadā kļuva par viņa sievu; tad neskaidros apstākļos abi pārcēlušies uz ASV

Reinholds Suta

30. septembris

Margarēta raksta brālim par Suttas jautājumu, ko jau vakar īsi pieminēja savā dienasgrāmatas ierakstā. Viņa uzsver, ka citiem gan to nesaka un nestāsta, taču ka viņai esot sava teorija par Suttas “pazušanu” no Londonas labākas dzīves meklējumos uz Ameriku. Margarēta brīnās par to, kā viņas priekšnieks varējis būt tik naivs un nepamanīt Suttas nodomus. Reizē Margarēta neaizmirst par savām vēlmēm no Parīzes, taču Ozola kungs diemžēl nebraukšot atpakaļ uz Londonu, bet uzreiz uz Rīgu.

30.09.20.

Mīļo Olgertiņ,

Negribas Tevi mocīt ar mūsu darīšanām, kamēr Tev jāpalīdz spriest par Latvijas finansiālo stāvokli (no kuras lietas Tu nekā nesaproti) – bet laikam Tevi tas tomēr interesē, kas te notiek.

Kas attiecas uz Suttu, tad es teikšu Tev to, kas ir mana pārliecība, bet ko es citiem nesaku. Viņš pieņems jeb ir pieņēmis vietu pie amerikāņu kompānijas, pie tā Steele, par kuru viņš Tev telegrāfēja, kurš viņam sola £40 nedēļā. Lai tiktu prom no Legācijas, viņš meklēja visādus pretekstus. Pirmais bij, ka man atņemšot algu – tad viņš aiziešot. Otrais bij, ka ar viņu slikti apietas Legācijā: neizlieto viņa politiskās spējas un pazīšanās, neņem viņu līdz uz diplomātiskām tējam un liek viņam rakstīt uz mašīnas, priekš kā viņš neesot no Rīgas atbraucis. Ar šiem pretekstiem viņš tuvojās Sir G., pat rakstīja raportu, kuru laikam nenodeva, kurā viss par tējām un mašīnu bij iekšā. Tā kā Sir. G. ir miermīlīgs, viņš laikam salīga ar Suttu mieru un šim nebij iemesla aiziet. Amerikāņiem laikam viņš bij solījis ierasties zināmā dienā, tamdēļ viņam bija tik smieklīgā un bezkaunīgā kārtā jāpazūd. Tagad viņš viniem ir parādījis, ka ar Suttu tā nevar apieties – apvainot viņu kukuļa ņemšanā un likt strādāt zemus darbus – viņš man vienmēr draudēja, ka būšot viņiem Rīgā parādīt. Un prasīja, vaj es nevarot viņam apstiprināt pilnvaru no amerikāņiem bez Sir G. ziņas! Ko es atbildēju, tas gan man nav jāatkārto. Sir G. visu to nezin un es viņam neiešu stāstīt un sūdzēties – bet es zinu, ka es to paredzēju un ka viņam bij acis ciet un viņš pieņēma Suttas laipnības kā bare muenze. Man pašai beidzamā laikā bij daudz jācieš no viņa nelaipnības un slinkuma – bet ko tur vairs runāt. Liekas, ka viņš telegrāfējis zam [Zigfrīdam Anna Meierovicam] 28.9. “Atstāju dienest izbraucu uz Rīgu”. Mūsu ļaudīm viņš rakstīja, ka sestdienā būšot mājās – bet nerādījās. Viņa banka raksta, ka “your account is overdrawn”. Trakākais ir tas, ka viņš aizbēdzis ar diplomātisko pasi – tā tad var dabūt vīzas un uzstāsties valdības vārdā, cik grib. Vaj nu viņš liks Duzmanim uzrakstīt vīzu, jeb izrakstījis viņu pats te Londonā. Viņš visus parakstus uz to labāko varēja imitēt! Un tad vēl nāk klāt lorda meita, kas iet uz visu šo maskerādi, un izzogas pa nakti ar visiem kaferiem! Ir gan traki interesanti.

Raksti, kā Tev iet, nedusmojies par manu stāstu, gribēju Tev lietu izskaidrot no mana redzesstāvokļa. Nupat Amerikas Ozols ir Parīzē – viņš šorīt izbrauca no Londonas. Es gribēju viņam lūgt man ko atvest, bet viņš brauks no Parīzes tieši uz Latviju.

Bučas no Tavas vientulīgās māsas – kas acumirklī izpilda visas vietas, un tomēr nevienam nedara pie prātam. 

M.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti