Aizmirstie varoņi - mazākumtautības cīņā par Latvijas valsti

Latvijas Neatkarības kara (1918–1920) norisēs ārkārtīgi svarīga loma bija ne tikai latviešiem, bet arī citu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvjiem. 1920. gadā Latvijā dzīvoja 91 tūkstotis krievu, 79 tūkstoši ebreju, 66 tūkstoši baltkrievu, 58 tūkstoši vāciešu un 52 tūkstoši poļu. Mazākumtautības bija pārstāvētas gan Latvijas Tautas padomē, gan Latvijas Pagaidu valdībā (vairāki minoritāšu pārstāvji ieņēma ministru un ministru biedru posteņus, kā arī pildīja Valsts kontroliera pienākumus). 

Pretrunīgie vācbaltieši

Šķiet, ka vispretrunīgāk Latvijas Neatkarības kara kontekstā ir vērtēta vietējo vāciešu jeb vācbaltiešu loma. Tieši no viņiem tika formētas pirmās pretlielinieciskās vienības Latvijā (tā sauktais “Baltijas landesvērs”, vēlāk iekļauts Latvijas Zemessardzē). Landesvēra Trieciennodaļas dalība 16. aprīļa apvērsumā Liepājā pret Kārļa Ulmaņa valdību un piedalīšanās Cēsu kaujās (igauņi to pat apzīmēja par “Landesvēra karu”) kompromitēja vācbaltiešu militāros formējumus daudzu laikabiedru acīs. Starp citu, arī Padomju Latvijas armijas rindās karoja vācu apakšvienība – Kārļa Lībknehta leģions ar divsimts karavīriem.

Vācbaltiešu kaujasspējas un varonība nebija noliedzama – 1919. gada vasaras beigās pēc pārformēšanas Latvijas vācu zemessargos – Landesvēru nosūtīja uz Latgales fronti, kur tas varonīgi cīnījās pret Sarkano armiju. Pavisam vācbaltiešu formējumos dienēja aptuveni 6000 karavīru un

par varonību kaujās ar augstāko Latvijas militāro apbalvojumu -  Lāčplēša Kara ordeni - tika apbalvoti 47 vācieši.

Starp viņiem bija ne tikai vācbaltieši, bet arī vairāki Vācijas pavalstnieki. Droši vien pazīstamākais no viņiem ir Otto Goldfelds, kurš ar savu eskadronu izstājās no Dzelzsdivīzijas un pārgāja Baloža brigādes dienestā, vēlāk pārcēlās uz Ziemeļlatviju un dienēja Ziemeļlatvijas partizānu pulkā. Tāpat vairāki vācieši darbojās kā Latvijas militārā izlūkdienesta aģenti.

Baltijas Landesvēra karavīru lazarete Liepājā

Krievi - cīnītāji pret lieliniekiem

Salīdzinoši vieglākā situācijā nekā vācbaltieši atradās vietējā krievu kopiena. Atšķirībā no vācbaltiešiem, ar kuriem Vācijas militārie un politiskie pārstāvji mēģināja manipulēt un ietekmēt, krievi varēja justies brīvāk un patstāvīgāk. Krievu pretlielinieciskās vienības radās gandrīz vienlaikus ar vācu – Rīgā landesvēra sastāvā saformēja krievu rotu (komandieris Kliments Didorovs), bet Latgalē formēja pulkveža Mihaila Afanasajeva vienību. Vēlāk daļa no Afanasjeva nodaļas karavīriem iestājās latviešu formējumos.

1919. gada janvārī Liepājā savu nodaļu saformēja kņazs Anatols Līvens, kas vēlāk izauga par vērā ņemamu spēku (1919. gada jūnijā to pārdēvēja par pulku). Līvena krievu nodaļai bija arī milzīga pozitīva loma divos Pagaidu valdībai izšķirošos brīžos – pēc 16. aprīļa, kad

Līvens noraidīja piedāvājumu piedalīties vācu organizētajā militārajā direktorijā, un Cēsu kauju laikā, kad Līvens paziņoja par neitralitāti.

Pēc Līvena vienības pārcelšanās uz Judeniča armiju 1919. gada jūlijā Latvijas teritorijā mobilizētie krievu tautības karavīri nonāca Latvijas armijas rindās. Pavisam ar Lāčplēša Kara ordeni par varonību Neatkarības karā tika apbalvoti 30 krievi. Tiesa gan, ne Līvens, ne Afanasjevs, ne Didorovs šo apbalvojumu nesaņēma, kas radīja zināmu sarūgtinājumu krievu pretlieliniecisko formējumu veterānos.

Līvena nodaļas karavīri 1919. gada vasarā

Jaunākais kareivis Latvijas armijā - ebrejs

Tāpat kā vāciešu un krievus, arī ebrejus katra no karojošajām pusēm mēģināja iesaistīt savā pusē. Ir saglabājušās ziņas, ka, iespējams, padomju valdība vēlējās izveidot ebreju kaujas vienības. Arī zināms, ka Bermonts esot devis pavēli par ebreju rotas vai pat bataljona saformēšanu Jelgavā. No otras puses, ebrejiem nācās saskarties ar dažādām antisemītisma izpausmēm no Bermonta armijas karavīriem.

Tāpat padomju režīma laikā daudzi ebreji tika apvainoti spekulācijā, nodoti revolucionārajiem tribunāliem  un nogalināti.

Tādēļ saprotama arī ebreju iesaistīšanās dienestā Latvijas armijā – 1919. gada rudenī jau aptuveni 1000 ebreju tautības karavīru dienēja Latvijas armijā. Tāpat vairāki desmiti ebreju karoja pret padomju režīmu partizānu vienībās. Droši vien zināmākais ebreju karavīrs ir Kopels (Konstantīns) Goreliks, kurš bija arī jaunākais Latvijas armijā – viņam bija tikai desmit gadi, kad viņš brīvprātīgi iestājās Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Viņš pamanījās pavadīt armijā četrus mēnešus, līdz viņu kā nepilngadīgu atvaļināja.

Protams, Latvijas armijas rindās karoja ne tikai vācieši, krievi un ebreji, bet visi Latvijas mazākumtautību pārstāvji, kuri tajā iestājās vai nu brīvprātīgi vai mobilizācijas rezultātā. Pavisam ar Lāčplēša Kara ordeni tika apbalvoti 11 lietuvieši, 9 poļi, 6 igauņi, 4 ebreji un 3 baltkrievi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti