Kazaku fenomens
Sacelšanās Stepana Razina un Jemeļjana Pugačova vadībā notikušas ar gadsimta starpību. Pirmā ir Stepana Razina vadītā sacelšanās 17. gadsimta 70. gadu sākumā, otrā – Jemeļjana Pugačova sacelšanās 18. gadsimtā. Kopīgais ir tas, ka šo notikumu rajons ir viens un tas pats, – Volgas lejtece, vidustece un tai piegulošie rajoni, Pugačova gadījumā arī uz Sibīrijas un Urālu pusi.
Tā ir Terekas un Kubaņas kazaku teritorija, līdz ar to abu dumpju sociālā bāze ļoti lielā mērā ir fenomens, ko mēs saucam par kazakiem. Ir pat versija, ka Pugačovs un Razins dzimuši vienā un tajā pašā kazaku staņicā. Iespējams, tā ir vēlāku laiku leģenda, jo par Razina dzimšanas vietu un gadu īstas skaidrības nav.
"Lai mēs šo jautājumu saprastu, jāsāk apskatīt, kas tad ir kazaki. Tas ir tāds diezgan unikāls fenomens Ukrainas, Krievijas un arī citu valstu vēsturē, kas galvenokārt ir ap Melnās un Kaspijas jūras reģionu un sniedzas arī tālāk Sibīrijā. Tas ir fenomens, kura sākumi acīmredzot ir meklējami jau 14. gadsimtā," norādīja Klišāns.
14. gadsimtā Austrumeiropa iedalījās divās daļās: ir stepe, kurā dzīvo dažādas klejotājtautas, kas vairumā runā tjurku valodās, un ir mežu zona, kurā dzīvo slāvu, somugru un baltu zemkopji.
"Sākot ar 15. gadsimtu, kad sairst politiskais veidojums, ko saucam par Zelta Ordu, tas sadalās atsevišķās hanistēs un sākas pakāpeniska Maskavas Lielkņazistes izplešanās un ne tikai – arī Lietuvas valsts izplešanās dienvidu virzienā. Acīmredzot notiek diezgan stihisks process, kad galvenokārt slāvu cilmes zemnieki, bēgļi, visādu iekšējo karu un juku laiku upuri, kas meklē mierīgākus dzīves apstākļus vai jaunas zemes, sāk lēnām iziet no mežiem un ierīkot savas apmetnes stepju zonā," stāstīja vēsturnieks.
Tas notiek gan ap Donas upes baseinu, gan ap Dņepras upes baseinu, kur jau 16. gadsimtā izveidojusies tā saucamā Aizkrāces jeb Zaporižjas apmetne, kurā uzturas tā dēvētie Ukrainas kazaki.
"No Maskavas valsts zemniecība un bēgļi dodas uz Donas baseinu, Volgas baseinu, un pēc būtības viņi vairs nav zemnieki ar šo brīdi. Viņi kļūst par militāru kastu, viņi neieredz zemniekus.
Viņu sabiedrība ir ļoti iekšēji primitīva, arhaiska, patriarhāla, viņi neatzīst nekādas, īpaši augstākas varas. Ļoti daudz ko šī sabiedrība pārņem no iepriekšējiem stepes iedzīvotājiem, no tjurku klejotājtautām, – apģērbu, garās ūsas, izcirptās galvas ar garajām matu šķipsnām, līkos zobenus, kavalēristu prasmes," skaidroja Klišāns.
Tā veidojās savdabīgais kazaku subetnoss, kas 16. gadsimtā aptvēra teritoriju, jau sākot no tagadējās Bulgārijas teritorijas, Donavas, Dņepras un Volgas vidusteces un lejasteces.
"16. gadsimtā kazaku vienības spiež tālāk arī Sibīrijas virzienā, aizejot līdz pat Tālajiem Austrumiem. Līdz ar to izveidojas vesela kazaku pasaule, kas neatzīst nekādu augstāku valsts varu, kas iekšēji dzīvo pēc tā, ko vēsturnieki reizēm apzīmē ar jēdzienu "kara demokrātija".
Tātad veidojas savdabīga viņu ētika, varonības un brīvības kults. Es teiktu, ka kaut kur līdzīgi vikingiem – viņi nesmādē laupīt, doties karagājienos," pauda Klišāns.
Tad 16. gadsimta beigās, 17. gadsimtā Maskavas cari sāk slēgt līgumus ar kazakiem, aicinot viņus dienestā. Līdzīgi dara arī Polijas–Lietuvas valdnieki, kas arī slēdz dažādus līgumus ar Ukrainas kazakiem.
"Ļoti raiba tobrīd ir tagadējā dienvidu Krievija. Pilsētās mīt cara ierēdņi un strēļi, kas ir cara militārās vienības, bet stepēs ir kazaku staņicas, ciemi, cietokšņi. Turpat vēl kaut kur dzīvo kalmiki, tatāri, baškīri. Tā ir vide, kurā 17. un 18. gadsimtā risinās iepriekš minētie notikumi," norādīja vēsturnieks.
Razina dumpis
Razins, līdzīgi kā daudzi kazaki, kas slēguši līgumus vai vienošanās ar cara dienestu, bija zināma veida attiecībās ar valsts varu, taču tad kāda konflikta rezultātā vietējais cara vojevods ar nāvi soda Razina vecāko brāli, kas kļūst par lūzuma brīdi, kad Razinā iemājo nepatika pret centrālo varu.
Viņš sāk veidot brīvu cilvēku kopienu, kura pamatā laupīja Persijai piederošās Kaspijas jūras piekrastēs, tagadējā Azarbeidžānā, Ziemeļirānā, Turkmēnijā, tādā veidā pamatīgi traucējot tirdzniecību pa Volgu. To pamanīja ne tikai cars Maskavā, bet pat tā laika Eiropas prese.
"Eiropas prese pat raksta par tiem Razina briesmu darbiem. Tad, kad viņiem ir jāizšķiras par labu caram Aleksejam vai Razinam, protams, priekšroka tiek dota legālajai cara varai Maskavā," norādīja vēsturnieks.
Protams, ir grūti restaurēt cilvēka personību no 17. gadsimta – avotu bāze neļauj izveidot skaidru personisko Razina portretu. Neapšaubāmi, to ietekmē arī ārkārtīgi daudz mītu un leģendu, bet skaidrs, ka viņš bija viltīgs, godkārīgs un ārkārtīgi nežēlīgs – par to liecina karagājienu zvērību apraksti.
"Kad Razins sāk militāro darbību pret Krievijas cara ierēdņiem, kad viņš pasludina karagājienu uz Maskavu, kuru, protams, viņš nerealizē, viņš labi saprot [cara] Alekseja situāciju. Stepans Razins, kad viņš izvirza ambīciju sagrābt Maskavu, iznīcināt Maskavas valsti un ieviest kazaku brīvības visā Krievijā, saprot, ka krievu tauta pielūdz gan caru, gan patriarhu – tātad baznīca un laicīgā vara viņiem ir svētas lietas, pret tām nostāties nedrīkst. Razins uzreiz izvirza divas viltus figūras, viņš paziņo, ka pie viņa atrodas patriarhs Nikons, kas tobrīd jau ir kritis cara nežēlastībā un dzīvo kaut kādā klosterī. Viņš kādu cilvēku vienkārši uzdod par Nikonu, kam krievu tauta notic," skaidroja Klišāns.
Otra persona, par kuru viņš uzdod kādu nepazīstamu jaunieti, ir jau iepriekš mirušais cara Alekseja dēls Aleksejs Aleksejevičs. Arī tam Razina pulki notic. Interesanti, ka, iekarojot Maskavas cara teritorijas, Razina karotāji iznīcina visus dokumentus un tekstus, kas uzrakstīti uz papīra, jo tieši to viņi uzskata par lielāko ļaunumu – papīru, jo tas ierobežo viņu brīvību un vēlmes.
Veiksmes kaujās Razinam gan nebija bezgalīgas. Ņemot vērā, ka starp kazakiem valdīja diezgan mežonīgi principi un to kareivji sekoja tikai pašiem veiksmīgākajiem un stiprākajiem līderiem, kolīdz Razins cieta vairākas sakāves un atkāpās jau no iepriekš iekarotām teritorijām, viņa tuvākie līdzgaitnieki viņu nodeva, sagūstot un izdodot Krievijas valdības vienībām.
Maskavā Razinam tika piespriests ļoti nežēlīgs nāvessods. Tika paredzēts, ka pirms galvas nociršanas Razinam vispirms nocirtīs abas rokas līdz elkoņu locītavām un tad abas kājas līdz ceļgaliem.
"Razins ar savu jaunāko brāli tiek atvesti uz Maskavu un, kā stāsta leģenda, viņam nocērt vienu roku, vienu kāju un tad gan laikam apžēlojas un nocērt galvu. Tauta tuvumā netiek laista, toties cars ir uzaicinājis visas ārzemju sūtniecības. Te ar tādu sadistisku ironiju jāsaka, ka "labākās vietas" bija tādas, ka vairāki sūtņi pat tika aptraipīti asinīm. Pēc tam, protams, Razins kļūst par jau mītisku varoni," stāstīja Klišāns.
Pugačova dumpis
Savukārt Jemeļjans Pugačovs savu sacelšanos īstenoja Katrīnas Otrās valdīšanas laikā, 18. gadsimtā. Maskavas lielvalsts tolaik jau ir krietni nostiprinājusies, tostarp nostiprinājusi arī savu ietekmi pār kazakiem. Pugačovs sākumā diezgan ilgu laiku ir valsts dienestā, bet tad nelaimīgā kārtā saslimst un pieredz Krievijas varas attieksmi – par spīti saslimšanai viņu negrib atvaļināt no armijas, liekot ārstēties lazaretē. Ar laiku Pugačovs saprot, ka ir jāmeklē citas iespējas, un ap viņu sāk pulcēties ļaudis, izveidojot bandu.
Tad Pugačovs sāk uzdoties par caru Pēteri III, kurš bija nelaimīgais Katrīnas II vīrs, kuru viņa kopā ar pārējiem sazvērniekiem nogalināja, lai iegūtu Krievijas troni un kļūtu par Katrīnu Lielo.
"Viss 18. gadsimts Krievijas vēsturē paiet nemitīgās galma ķildās un intrigās, turklāt 18. gadsimtā ļoti ilgstoši Krievijas cara tronī atradās sievietes – Pētera I sieva Katrīna I, pēc tam ilgstoši Anna Janovna, pēc tam ilgstoši Pētera I meita Elizabete Petrovna.
Vienkāršais krievu cilvēks, – gan zemnieki, gan kazaki, – uztvēra, ka visas nebūšanas, brīvības ierobežošanas, es atvainojos, tas ir tāds krievu teiciens, – nāk no šīm bābām, kas atrodas tronī," pauda vēsturnieks.
Līdz ar to Pugačovam, kas uzdevās par Pēteri III, salīdzinoši lielā daļā sabiedrības bija piekrišana, un cilvēki izvēlējās viņam sekot. Viņiem nebija svarīgi, ka Pugačovs bija padsmit gadus jaunāks, nekā būtu jābūt Pēterim III, vai ka viņš ir analfabēts, kurš neprot nedz lasīt, nedz rakstīt.
"Es saprotu, ka vienkāršais krievu mužiks vai neizglītotais Donas kazaks – viņi tam varēja ticēt, – bet tomēr aiz Pugačova jau gāja zināma daļa izglītotu cilvēku – daudzi viņu atzina par Pēteri III, jo citas iespējas vienkārši nebija," vērtēja Klišāns.
Kolīdz Pugačovs zaudēja savu veiksmi kaujās, līdz ar to arī savu varoņa tēlu, daudzi viņa sekotāji uzsvēra – jau iepriekš esot zinājuši, ka viņš ir viltvārdis, taču viņiem vienkārši nebija citas izvēles, kam sekot. Līdz ar pāris neveiksmēm kaujās un mīta izčākstēšanu beidzās arī Pugačova dumpis, un arī viņu nodeva līdzgaitnieki.
"Gan Razina, gan Pugačova gadījumā ir ļoti lielas līdzības – viņu vara balstās uz tādu alfa tēviņa principu. Nav nekādu varas mehānismu, kas legalizē un leģitimizē kazaku vadoņa varu, viņš vienkārši ir stiprākais tajā brīdī.
Atliek viņam zaudēt harismu un tēlu, ka viņš ir veiksmīgs un neuzvarams, tā visa tā lieta sabrūk. Tā notiek ar abiem – gan ar Razinu, gan Pugačovu," skaidroja Klišāns.
Pugačovam Maskava piesprieda tikpat nežēlīgu nāvessodu kā Razinam, taču pēdējā mirklī notika apžēlošana, un bende sāka nāvessoda izpildi, nevis nocērtot Pugačovam rokas un kājas, bet gan galvu.
"Bende izdara nepiedodamu kļūdu, viņš sāk ar galvu, ļaudams Pugačovam nemocīties. Pēc tam pats bende cieš un, nonākdams jau savas dzīvības briesmās, atklāj, ka tas ir bijis slepens Katrīnas II rīkojums – sākt ar galvas nociršanu. Gan Razina, gan Pugačova gadījumā viņu ķermeņa daļas tiek izliktas Maskavā ļaužu apskatei," stāstīja vēsturnieks.
