Tagadējā Ārlietu ministrijas, toreiz valdības ēka Krišjāņa Valdemāra ielā, kurā Kārlis Ulmanis arī dzīvoja, kļuva par apvērsuma slepenās plānošanas štābu. Durvis tika apsargātas, un ēkā varēja iekļūt tikai ar paroli "Jelgava". Premjera uzgaidāmajās telpās atradās apvērsuma militārais štābs, bet politiskais štābs – Ulmaņa dzīvoklī 4. stāvā.
Naktī no 15. uz 16. maiju tika ieņemtas valsts iestādes, slēgta Saeima, likumdevēja varu uzurpēja Ulmaņa valdība. Tika aizliegtas visas partijas, liela daļa biedrību un avīžu. Apcietināti apmēram tūkstoš opozicionāru.
Apvērsuma rīkotāji nesastapa nekādu iedzīvotāju pretestību.
Demokrātiskā valstī ierastās brīvības vairs nebija spēkā. Ulmaņa un kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža parakstītajā rīkojumā apvērsums un visi ārkārtas soļi tika skaidroti ar to, ka valstī draud izcelties iekšēji nemieri, kuri apdraud valsts iedzīvotāju drošību.
Ulmaņa apvērsuma laikā Skaidrītei Teremtai bija desmit gadi. Tagad simt gadus vecā kundze savā garajā mūžā bijusi daudzu vēsturisku notikumu lieciniece. Možu garu viņai palīdz saglabāt ticība Dievam, angļu valodas mācīšana citiem senioriem un vingrošana. Pirms 90 gadiem notikušais apvērsums palicis atmiņā.
1934. gada 15. maijā demokrātija vairs nepastāvēja nevienā no Latvijas kaimiņvalstīm. Pēc šī datuma no deviņām jaunajām valstīm, kas Centrāleiropā un Baltijas jūras reģionā radās pēc Pirmā pasaules kara, demokrātija bija saglabājusies vairs tikai divās – Čehoslovākijā un Somijā.
Ulmaņa režīms solīja stabilitāti, un tās vārdā Latvijas pilsoņi izrādījās gatavi daļēji ziedot savu politisko brīvību. Un šai ziņā viņi īpaši neatšķīrās no saviem līdziniekiem daudzviet citur Eiropā.
