Imunitāte un tās (ne)trenēšana
"Imunitāte ir neuzņēmība, pirmkārt, pret infekcijām, jo galvenais imunitātes stimulētājs un veidotājs ir mikrobs. Tas vai nu pastāv mūsu organismā visu laiku, vai nu ienāk un savairojas kā infekciozs mikrobs. Tas ir galvenais imunitātes veidotājs," skaidroja Mihailova. "Organisma imūnā sistēma ir vesela pasākumu, šūnu, mediatoru, vielu komplekss, kas aizsargā mūs no infekcijas slimībām."
Vēloties savu imunitāti uzlabot, cilvēki bieži cenšas to dažādos veidos trenēt, piemēram, sabiedriskās vietās vīrusu izplatības laikā apzināti nelietojot sejas maskas, taču tas gluži tā nestrādā.
"Man patika, kā vienā populārzinātniskā rakstā bija rakstīts, ka tiek jaukta imunitāte ar muskuli, jo muskuli var trenēt un tas kļūs stiprāks, bet imunitāte nav tāda lieta, kas ir trenējama," uzsvēra Briģis.
"Cita lieta ir, ka imunitātei ir noteikti uzdevumi un funkcijas. Ja šī imunitāte jeb aizsargmehānisms nepilda savas funkcijas, tad runājam par pazeminātu imunitāti un aizsargspēju zudumu. Tāpēc mūsu uzdevums, pirmkārt, ir saglabāt šo fizioloģisko imunitāti," viņš skaidroja, norādot, ka situācijās, kad cilvēka veselības vai dzīvības aizsardzībai ar imunitāti nepietiek, ir jāpieliek papildu pūles un aizsardzība.
Diemžēl uztura bagātinātāju un dažādu citu līdzekļu pārdevēji bieži izmanto cilvēku lētticību, sakot, ka tie stiprinās imunitāti, taču tie ir māņi. Savukārt aizsardzības pasākumi, atkarībā no konkrētās saslimšanas, gan ir efektīvi un dažādi – izvairīšanās no pūļiem un saskarsmes ar virsmām, roku mazgāšana, sejas masku lietošana, higiēnas pasākumu ievērošana.
"Protams, arī mūsu dzīvesveids, ēšana, smēķēšana un viss pārējais, – tas arī ietekmē mūsu aizsargspējas un imunitāti," uzsvēra Briģis.
"Katram cilvēkam imunitāte ir ļoti individuāla. To, pirmkārt, nosaka mūsu ģenētiskais fons, jo katram ir kaut kāds neliels caurumiņš imūnajā sistēmā – viens slikti reaģē uz vīrusiem, cits uz bakteriālām infekcijām, cits uz sēnītēm. Ir mums gēni, kas aizsargā no kādām slimībām, un ir gēni, kas rada defektus imūnajā sistēmā, kas cilvēku padara jutīgāku pret konkrēto slimību," piebilda Mihailova.
Turklāt bērnu imunitāte ir daudz sliktāka nekā pieaugušo. Normāla imunitāte, kas līdzinās pieaugušo, attīstās tikai aptuveni piecu gadu vecumā. Arī bērnu imūnsistēmu nevar stiprināt, pakļaujot viņus slimību patogēniem, norādīja RSU Pediatrijas katedras docente, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra pārstāve, medicīnas doktore, bērnu infektoloģe Liene Čupāne.
"Būtu tiešām aplami domāt, ka mums bērns ir jāved un jātrenē, inficējot viņu ar dažādām slimībām, jo mēs nevienā gadījumā nevaram pateikt, kā noritēs slimība konkrētajam cilvēkam," viņa uzsvēra.
"Ja mēs zinām, kā ierobežot slimību izplatību, kāpēc to neizmantot? Citādi mēs ļoti riskējam – vienam bērnam šī slimība var noritēt vieglāk, citam smagāk, un mēs nevaram to iepriekš paredzēt. Mums ir zināmi principi, kā varam izvairīties no šīm slimībām. Tā ir roku higiēna, elpceļu higiēna, vakcinācija, un tas viss ir zinātniski pamatots. "Imunitātes trenēšana", bērnu eksponējot dažādām infekcijām, nebūtu īsti pamatota," viņa skaidroja.
Imūnā atmiņa
Vienlaikus tiesa, ka katram cilvēkam veidojas sava imūnā atmiņa.
"Ja jūs pirmo reizi dzīvē sastopaties ar kādu mikrobu, tad imūnā atbilde veidojas pakāpeniski, noteiktā laikā. Tas aizņem zināmu laiku. Piemēram, lai antivielas izstrādātos, vajag nedēļu.
Ja cilvēks sastopas ar mikrobu jau atkārtoti, tad imūnā atbilde ir efektīvāka, ātrāka, specifiskāka un labāka. To nodrošina imūnās atmiņas šūnas," norādīja Mihailova.
"Kad imūnā šūna sastopas ar mikrobu, tā sāk dalīties. Piemēram, no vienas šūnas izveidojas četras, vesela šūnu grupa. Šīs šūnas pēc kāda laika sāk ražot antivielas. Ja, piemēram, ir četras šūnas, tad, kad tā antivielu ražošana vairs nav vajadzīga, jo mikrobs ir pārstājis vairoties, trīs šūnas, kuras ražoja antivielas, nomirst, bet ceturtā paliek, un tā dzīvo ilgu laiku. To mēs saucam par atmiņas šūnu, kas iedarbinās imūno atbildi daudz ātrāk un labāk. Tās dzīvo līdz pat 10 gadiem," viņa skaidroja.
Uz šīm šūnām balstās arī vakcinācijas process. Viens no vakcinācijas mērķiem ir izveidot imūnās atmiņas šūnas, kas daudz ātrāk nepieciešamības gadījumā saražos antivielas.
"Daļa imunitātes ir tas, ko mēs saucam par iedzimtu vai pārmantotu. Cilvēks jau piedzimst ar noteiktu imunitātes komplektu, kuru ir ieguvis vai nu ģenētiski, vai augļa attīstības posmā, vai kad piedzimst, ar mātes pienu. Tad sākas šī no jauna iegūtā imunitāte, ko, saskaroties ar antigēniem, iegūst dzīves laikā," piebilda Briģis.
Vienlaikus ir slimības, kuras imūnās atmiņas šūnās saglabājas ļoti īslaicīgi, vien pāris mēnešus. Tāpēc konkrētos gadījumos nepietiek ar vienu vakcīnas devu visam mūžam, bet nepieciešama atkārtota vakcinācija.
Tāpat pastāv arī jēdziens hibrīdā imunitāte, kas apzīmē vislabāko aizsardzību pret infekciju.
"Imunitāti mēs iegūstam dabīgā veidā, pārslimojot ar kādu infekciju, un imunitāti iegūstam arī vakcinācijas rezultātā. Ja mums ir abas – gan vakcinācija, gan imunitāte no pārslimošanas, mums izveidojas hibrīdā imunitāte. Mums ir antivielas gan no vakcīnas, gan pārslimotās infekcijas," skaidroja Mihailova.
