Mūsu attiecības ar naudu sāk veidoties jau bērnībā – ģimenē, bērnudārzā un skolā, vidē un apstākļos, kādos augam.
Tomēr naudas pratība reti kuram ir ielikta šūpulī, un, tāpat, kā jebkuras citas prasmes, arī tā ir apgūstama un trenējama.
Tieši vecāki ir tie, kuri var radīt pirmās pilnvērtīgās bērna pieredzes ar naudu – gan rotaļu veidā, spēlējot "veikalos", gan mudinot bērnu likt naudu krājkasītē, gan ņemot viņu līdzi uz veikalu un skaidrojot, ka nav vajadzības pirkt visu, ko vēlies, kā arī parādot, kā izvēlēties, par ko naudu tērēt un par ko nē, tātad – kas ir prioritātes. Te arī vieta izprast, kādi kompromisi un kāpēc ir pieļaujami. Un mūsdienās, kad lielāko daļu naudas tērējam digitāli – pārskaitot, maksājot ar karti vai telefonu – ir īpaši svarīgi palīdzēt bērnam saprast, ka nauda nav bezgalīgs resurss un bankomāts nav vieta, kur to var paņemt neierobežotā daudzumā, bet tikai tik, cik tā iepriekš nopelnīta.
Veselīgu paradumu pamats
Tieši kabatas nauda ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā bērnam jau agrīni mācīt izprast naudas vērtību, uzņemties atbildību par savām finansēm un palīdzēt tās efektīvi pārvaldīt. Tā viņam ļauj pašam izdarīt izvēles, plānot savu budžetu, trenēt disciplīnu un atbildības sajūtu.
To apliecina arī pētījumi* – bērni, kuriem kabatas nauda bērnībā izsniegta regulāri vai daļēji regulāri, pieaugušā vecumā ar naudu rīkojas prasmīgāk un apzinātāk nekā tie, kuriem kabatas nauda nav piešķirta. Secinājums –
vecāki, kuri bērniem regulāri dod kabatas naudu, veicina gan izpratni par naudas nozīmi un vērtību, gan iedod vērtīgu ceļa maizi tālākai dzīvei.
Piešķirot bērnam kabatas naudu, realizējam arī vairākas būtiskas ikviena bērna emocionālās pamatvajadzības – autonomiju, veselīgas robežas un pozitīvu iedrošinājumu. Proti, piešķirot bērnam kabatas naudu, mēs netieši apliecinām savu uzticēšanos, pasakot viņam – es ticu, ka tu spēj apgūt šo sarežģīto sistēmu un esi gana prasmīgs pieņemt lēmumus, kā tērēt naudu, kas tev piešķirta.
Vienlaikus vecākiem, iedrošinot bērnu pieņemt patstāvīgus lēmumus, svarīgi pārliecināties, ka viņa izdarītās izvēles neapdraud viņa veselību un drošību. Tāpēc līdz ar kabatas naudas piešķiršanu svarīgi izrunāt, kam tā paredzēta, kam to var un vajag tērēt, kā arī kādiem mērķiem tā netiek piešķirta. Bērnam jāsaprot, ka tā ir paredzēta viņa personīgajiem tēriņiem, bet arī skaidri jāvienojas ar vecākiem, ko par to pirkt ir aizliegts. Nevar neņemt vērā, ka mūsdienu mārketings strādā ļoti labi un mēs ik uz soļa saņemam neskaitāmus impulsus, līdz ar to vecākiem var būt vajadzīgs laiks, lai iemācītu bērnam nepakļauties pirmajai vēlmei iegādāties visu, ko actiņas redz. Tāpat svarīgi pārrunāt atšķirību starp vēlmēm un vajadzībām, paturot prātā, ka izpratne par šiem diviem lielumiem veidojas pakāpeniski. Noteikti jāņem vērā arī bērna raksturs, temperaments un vecums. Visi šie faktori ietekmēs gan sarunu biežumu, gan bērna vadīšanu cauri nebūt ne vienkāršajām izvēlēm un to sekām.
Svarīga ir arī kabatas naudas regularitāte, un vecākiem jāapzinās, ka ar tās apmēru vai izmaksu nedrīkst manipulēt
– kabatas nauda ir nevis ietekmes instruments, bet rīks, caur kuru bērns mācās, gūst praktisku pieredzi un pieļauj savas kļūdas, no kurām pēc tam izdara secinājumus. Pat ja bērns katru dienu savu naudiņu izpērk neveselīgos našķos, ir svarīgi pārrunāt šīs izvēles sekas un iespaidu uz viņa ķermeni, kā arī vienoties par robežām šādiem pirkumiem (biežumu, daudzumu), nevis noņemt kabatas naudu pavisam.
Bērns un piepelnīšanās
Noteikti ir vērts dot bērnam iespēju arī pašam kaut ko nopelnīt klāt savai kabatas naudai – tā bērns gūst iekšēju pārliecību par savām prasmēm un spējām un viņā veidojas izpratne par to, ka nauda nav neierobežots resurss. Ir pat ieteicams bērnā radīt interesi nopelnīt papildus kabatas naudai, jo, ja kabatas naudas apmērs un ikdienas tēriņi no vecāku puses dažādām bērna vajadzībām un vēlmēm būs pārāk dāsni, bērnam nebūs stimula nodarbināt savu prātu un meklēt iespējas, kā šīs vēlmes realizēt pašam.
Tomēr ir darbi, par kuriem maksāt nevajadzētu, – tie ir viņu pašu pienākumi mājās, atzīmes, regulāras sporta aktivitātes vai pulciņu apmeklējumi. Bērniem ir jāmācās pienākumi un atbildība, darot lietas regulāri un sistemātiski, pat ja tās nesagādā prieku, bet ir ļoti nepieciešamas, jo veicina prasmes, atbildību un zināšanas. Ja mamma nesaņem papildu samaksu par vakariņu gatavošanu, tad arī bērnam nebūtu jāsaņem nauda par kārtības uzturēšanu savā istabā. Maksāšana par ikdienišķiem darbiem var novest pie tā, ka bērns bez samaksas vairs negribēs palīdzēt. Arī par labām atzīmēm skolā nav jāatalgo. Bērnam ir jāsaprot, ka mācās sevis dēļ un ka labas atzīmes ir nepieciešamas pašam, nevis vecākiem.
Bērnam var maksāt par neikdienišķu uzdevumu veikšanu, par ko tik un tā maksātu kādam citam, ja šo darbu pirktu ārpakalpojumā.
Cik lielu kabatas naudu dot?
Kabatas naudas apjoms vienmēr būs un tam arī ir jābūt saistītam ar vecāku iespējām un ar konkrētā bērna vecumu un attīstības līmeni, tāpēc nav iespējams universāli noteikt, cik daudz kabatas naudas būtu jādod. Bet katram vecumposmam, protams, ir savas īpatnības.
Pirmsskola, 3–6 gadi. Šajā vecuma posmā ikdienas kabatas nauda nav nepieciešama, un vecāki ar bērniem var spēlēt dažādas spēles saistībā ar naudu un pirkšanu. Bērns mācās, vērojot sociālo vidi, tāpēc reizi pa reizei var viņam piešķirt nelielu summu, par ko iegādāties, ko pats vēlas. Tā var būt gan manta, gan saldums, svarīgi, lai tā ir bērna izvēle un viņš var piedzīvot naudas daudzuma un preces vērtības sakarību. Nav jābaidās no situācijas, kad bērns par mazāku summu nekā nepieciešams mēģina iegādāties kādu mantu – svarīgi ir paskaidrot, kāpēc tas šobrīd nav iespējams, un kā rīkoties, lai tas kļūtu iespējams.
Sākumskola. Bieži vien vecāki par kabatas naudu sāk domāt laikā, kad bērni sāk apmeklēt skolu. Arī pētījumos un rakstos par kabatas naudu, šis vecums tiek minēts kā atbilstošākais, kad uzsākt piešķirt kabatas naudu un sākt attīstīt finanšu pratību. Tam ir vairāki iemesli: pirmkārt, bērns kļūst patstāvīgāks, pavada vairāk laika ārpus mājas. Otrkārt, šajā laikā bērns arī kognitīvi ir attīstījies un spēj vairāk kontrolēt savus impulsus, tāpēc būs gatavs gan uzklausīt, gan izprast, gan pielietot vecāku dotos padomus.
Pamatskola. Ap 11 gadu vecumu bērni kļūst apzinīgāki un spēj aizvien vairāk paveikt. Arī vēlmes un vajadzības sāk būt daudz izteiktākas un no vecākiem atšķirīgākas. Bērna dzīvē parādās grupas nozīmīgums, kas nozīmē – pieaug apkārtējo viedokļu ietekme uz bērnu. Šis ir arī laiks, kad bērns, lai palielinātu savas kabatas naudas apjomu, varētu sākt veikt papildu darbus.
Vidusskola. Tas jau ir laiks, kad pusaudzim ir iespēja naudu nopelnīt, papildus strādājot. Šeit vecāku loma varētu būt nozīmīga, palīdzot rast iespējas to darīt.
Bet cik tad lielu kabatas naudu dot? Kā jau minēts iepriekš, tas atkarīgs gan no bērna vecuma, gan attīstības līmeņa un vajadzībām, kas viņam pašam dienas laikā jārisina – jo augstāks patstāvības līmenis un lielāka atbildība par paša vajadzību apmierināšanu, jo lielākai būtu jābūt kabatas naudai. "Swedbank" Finanšu institūta šogad veiktais pētījums* liecina, ka pirmsskolas vecuma bērniem visbiežāk tiek dots līdz 5 eiro/mēnesī (min 39% vecāku), savukārt vecumā no 11 līdz 19 gadiem visbiežāk vidējā mēneša kabatas nauda ir 31–50 eiro (min 40% vecāku).
"Swedbank" veiktais pētījums arī atklāj, ka kabatas naudu saviem bērniem vispār nedod 35% vecāku. Īpaši satraucoši, ka regulāru kabatas naudu nesaņem vai retāk kā reizi mēnesī saņem arī 10–20% pusaudžu. Atruna, ka bērnam jau nav vajadzības pēc šīs naudas, jo skolā to nav, kur tērēt, tomēr nav pietiekama, jo, nedodot kabatas naudu, mēs nedodam iespēju bērnam gūt patstāvīgu pieredzi ar to rīkoties, nedodam iespēju apgūt labus naudas pārvaldības principus.
Cik bieži?
Vecāki, protams, var izvēlēties, kā izmaksāt kabatas naudu – katru dienu, reizi nedēļā vai mēnesī, tomēr, sperot pirmos soļus naudas pasaulē, kamēr bērns vēl tikai mācās saprast naudas vērtību, ieteicams kabatas naudu dot katru dienu. Paskaidrot bērnam naudas vērtību ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem. Sākotnēji visvieglāk to izdarīt, veidojot viegli uztveramus salīdzinājumus, piemēram, pastāstot, cik rotaļlietu vērts ir ikmēneša komunālo maksājumu rēķins. Lai izskaidrotu atšķirību starp diviem un pieciem eiro, var nodemonstrēt, cik daudz viena un tā paša tipa saldumu par katru summu iespējams nopirkt.
Kad šī izpratne radusies, var pāriet uz kabatas naudas izmaksu reizi nedēļā – tas iemācīs bērnam plānot un pārvaldīt naudu ilgākā laika periodā, kā arī pavērs iespēju attīstīt krāšanas paradumu, kad zināmu daļu no naudas neiztērē, bet atliek lielāku mērķu sasniegšanai. Šajā gadījumā jau var runāt par vēl vairākiem ieguvumiem – prasmi izvirzīt prioritātes, prasmi nospraust un sasniegt mērķus, kā arī pašdisciplīnas un pacietības treniņu, jo krāšana prasa laiku un trenē izpratni, ka nauda pieejama ierobežotā daudzumā, bet vajadzību un vēlmju ir daudz.
Turklāt var izvēlēties starp skaidru naudu un digitālo naudu. Ja izmantojat digitālo naudu, bērni var mācīties izmantot maksājumu kartes vai mobilās aplikācijas, kas var būt noderīgas prasmes mūsdienu sabiedrībā, kā arī visi bērna tēriņi kļūst daudz vieglāk izsekojami.
10 klasiskas vecāku kļūdas kabatas naudas sakarā:
1. Kabatas naudu bērnam nedod regulāri, pretēji tam, kāda bijusi vienošanās.
- Ieteikums. Ja bērnam ir bankas konts, var izmantot iespēju uzlikt iknedēļas maksājumu. Ja tiek dota skaidra nauda, tad var uzlikt sev atgādinājumu telefonā.
2. Nepārrunā ar bērnu drošības jautājumus.
- Ieteikums. Izrunāt ar bērnu par naudas aizdošanas principiem, par riskiem un veidiem, kā savu naudu pasargāt no garnadžiem un krāpniekiem – kā lietot PIN kodu, ko darīt, ja gadījies karti nozaudēt, kā rūpēties par savu maku, kā turēt drošībā savus datus un kādu informāciju labāk nevienam neizpaust. Uz naudu attiecas visi tie paši noteikumi, kas uz citām lietām, par kurām bērniem mācām rūpēties un uzņemties atbildību – tāpat kā mēs mācām uzmanīt mājas atslēgas, sporta tērpu un citas lietas, arī par naudas glabāšanu un turēšanu ir jāmāca. Svarīgi arī pastāstīt, ko un cik daudz citiem sakām par savu naudu; bērnam ir jāmāca, ka neviens nedrīkst tev naudu atņemt, jāmāca, ko darīt, ja tas tomēr kādreiz noticis.
3. Vecāki nepārrunā bērna pieredzi ar naudu.
- Ieteikums. Regulāri jāinteresējas, kā bērns naudu tērē un vai ar visu savā rīcībā ir apmierināts.
4. Vecāki sāk manipulēt ar kabatas naudas došanu. Tas notiek, ja sākotnēji nav izrunāti skaidri noteikumi par kabatas naudas došanu vai nedošanu. Kabatas naudas nedošana ir pēkšņa, dusmās par bērna / pusaudža nepaklausību.
- Ieteikums. Izveidot skaidrus un saprotamus noteikumus, kā kabatas nauda tiks piešķirta un kā jālieto. Kā arī, ja vecākam ir kādi nosacījumi, pie kādiem kabatas nauda netiks dota, tam jābūt skaidri pateiktam pirms noteikuma pielietošanas dzīvē. Nevar pieļaut situācijas, kad kabatas nauda tiek atņemta pēkšņi, bez iepriekšējas vienošanās. Ja noteikumus un nosacījumus par kabatas naudu uzraksta uz papīra, tas var abām pusēm palīdzēt tos ievērot.
5. Vecāks pārmērīgi kontrolē kabatas naudas lietošanu un izsaka kritiku, ja pirktas lietas, kas, viņaprāt, šķiet nesvarīgas.
- Ieteikums. Ļaujiet bērnam kļūdīties un apgūt prasmi tērēt nevis iegribu vadītam, bet lietām, kas apmierina vajadzības un īstas vēlmes. Lai bērns to iemācītos, vecākiem nevajadzētu viņam uzspiest savus tērēšanas paradumus.
6. Kabatas naudu bērnam dod lietām, kuras nodrošināt ir vecāku pienākums, piemēram, apģērbam, skolas inventāram, apaviem u.tml.
- Ieteikums. Lielākam bērnam var ļaut pašam iegādāties sev apģērbu vai skolas lietas, bet tad kabatas nauda jāpapildina par attiecīgo summu.
7. Tiek dota papildu nauda vēlmju piepildīšanai, ja kabatas nauda ir iztērēta vai nedaudz pietrūcis.
- Ieteikums. Ja bērns ir iztērējis kabatas naudu, ir jāpaliek pie norunas, ka papildu kabatas nauda netiek dota. Savukārt, ja bērns krāj lielākam pirkumam, jāļauj viņam sakrāt līdz galam, jo bērnam ir jāiemācās gaidīt un pieredzēt, ka pats pilnībā ir sakrājis tam, ko vēlas.
8. Sakrātā kabatas nauda tiek atņemta.
- Ieteikums. Vecāks var ierobežot naudas tēriņu, bet ne atņemt bērnam jau reiz iedoto naudu. Ja vecāks bērnam dod naudu, tad tā ir bērna nauda.
9. Ģimenes lokā vecāki izvairās runāt par naudu.
- Ieteikums. Arī bērni vecumposmam atbilstošā līmenī ir jāiesaista ģimenes ikdienā, tajā skaitā naudas lietās.
10. Nerāda piemēru – bērni ir vecāku spogulis.
- Ieteikums. Vecākiem pašiem jādemonstrē tāda rīcība, kādu vēlas ieaudzināt savos bērnos. Ja vecāki nekrāj naudu un par to nerunā, visticamāk, šādas intereses nebūs arī bērnam.
Lai veicinātu sākumskolnieku izpratni par naudu, tās jēgu, vērtību un veselīgām attiecībām ar to, iesakām Bērnistabā noskatīties raidījuma "Īkšķi Tīkšķi" 2. sezonu, kas vieglā un jautrā veidā iepazīstina un izglīto mazos skatītājus finanšu pratībā.
Raksta sagatavošanā izmantotas "Swedbank" finanšu institūta ekspertes Evijas Kropas un bērnu psiholoģes Gunitas Kleinbergas konsultācijas.
Rakstā izmantotie pētījumi:
*"Four Bright Coins Shining at Me" Financial Education in Childhood, Financial Confidence in Adulthood; June 2018;Journal of Consumer Affairs 53(July)
* "Swedbank" Finanšu institūta pētījums par bērnu kabatas naudu sadarbībā ar Snapshots, 09.2023.
