Vēža izpēte ir joma, kurā ir ļoti izteikta starpdisciplinaritāte, uzsvēra Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta pētnieks, doktorants Eiropas kodolpētniecības centrā CERN Kristaps Paļskis un zinātniskās grupas vadītāja Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Karīna Siliņa. Ne tikai mediķi, biologi un ķīmiķi, bet arī fiziķi, inženieri un datu analīzes speciālisti iesaistās vēža pētniecībā, lai meklētu jaunus risinājumus, kā to apturēt.
"Mēs esam ļoti starpdisciplināras komandas, kurās tiešām ir gan mediķi, gan biologi, gan fiziķi, tehnologi, ķīmiķi. Visi ir ļoti aktīvi iesaistīti gan diagnostikā, gan terapijā, līdz ar to es pārstāvu viedokli, ka vēža izpēte un ārstēšana tiešām ir ļoti starpdisciplināra sfēra, un pēdējos gados var redzēt, ka jaunākie atklājumi šajā jomā tiešām rodas šo starpdisciplīnu robežās," vērtēja Paļskis.
"Absolūti piekrītu šim apgalvojumam, jo vēža šūnas un tas, kā tās spēj iziet mikroevolucionāriem procesiem un kā mēs mēģinām tās izprast un atrast jaunus veidus, kā tās apturēt, – tur tiešām ir nepieciešams zinātniekiem sadarboties no dažādām jomām.
Piemēram, manā ikdienā galvenā sadarbība patiesībā šobrīd notiek nevis ar fiziķiem vai ķīmiķiem, bet drīzāk ar bioinformātiķiem un datu analīzes speciālistiem, jo tā arī ir sfēra un zinātne pati par sevi, kā pareizi izanalizēt datus no jaunākajām tehnoloģijām," piekrita Siliņa.
Vienlaikus zinātnieki nedrīkst aizmirst par galveno – jauno atklājumu lietderību klīniskajā praksē. Līdz ar to nepieciešams sadarboties ne tikai ar citu jomu zinātniekiem, bet arī ar mediķiem. Paļskis, piemēram, strādā pie tehnoloģiju izstrādes staru terapijai, un šajā jautājumā ārstu viedoklis ir ārkārtīgi būtisks.
"Viss, ko mēs pētām, ko mēs darām, galu galā mums tiešām ļoti interesē, vai tas būs kaut kas, kas medicīnas pārstāvjiem interesēs. Fiziķiem ir dažādas trakas idejas, bet, lai šīs trakās idejas pārietu klīniskajā praksē, tiešām ir nepieciešama sadarbība ar ārstiem.
Medicīnas personāls varbūt dažreiz ir mazliet konservatīvāks, varbūt ir mazliet grūtāka pārnese uz kaut ko pilnīgi jaunu, inovatīvu un nekad neredzētu. Līdz ar to vienmēr, kad mēs kaut ko jaunu cenšamies tīri no tehnoloģiju un fizikas puses izveidot, ir jāsadarbojas ar ārstiem, lai redzētu, vai šīs jaunās, trakās idejas pāries klīniskajā praksē. Ja pārneses un ārstu atbalsta nebūs, principā tehnoloģijas paliks tikai kā tehnoloģijas," skaidroja zinātnieks.
Savukārt Siliņas zinātniskā darba pētniecības objekts ir terciārās limfoīdās struktūras un to svarīgā loma vēža pacientu ārstēšanā.
"Tātad tad, kad mūsu orgāni un audi ir veseli, kad nav iekaisumu, nav nekādu traucēkļu kā traumu vai, piemēram, augošu audzēju, tad mūsu audos imūnšūnas patiesībā ir ļoti minimāli pārstāvētas. Ir pāris specifiskas imūnšūnas, kas patrulē riņķī un skatās, vai viss ir kārtībā, bet tajā brīdī, kad notiek trauma vai infekcija vai ir sākusies audzēja augšana, tas izdara spiedienu uz apkārtējiem orgāniem, audiem, tos plēš, tad šīs patrulējošās imūnšūnas aktivizējas un sāk savu ceļu caur limfātisko sistēmu un limfmezgliem. Limfmezgli īstenībā ir mūsu imūnās sistēmas galvenais orgāns, kur mūsu imūnšūnas dzīvo," skaidroja zinātniece.
Terciārās limfoīdās struktūras, ko viņa pēta, atgādina limfmezglus, tikai tās sāk veidoties tikai tajos audos, kuros ir parādījies kāds traucējums. Tātad imūnās šūnas ceļo atpakaļ uz audiem, kuros ir problēma, un tur veidojas terciārās limfoīdās struktūras – nelielas anatomiskas struktūras, kas pēc sava izskata un, iespējams, arī funkcijām atgādina limfmezglus.
"Tas nozīmē, ka šīs ir vietas, kur imūnšūnas spēj saņemt īstu aktivāciju un radīt atmiņas šūnas un efektorās šūnas, kas spēj nogalināt, piemēram, inficētās šūnas vai audzēja šūnas. Tātad tā hipotēze zinātnieku aprindās šobrīd ir, ka terciārās limfoīdās struktūras mēs varētu mēģināt iemācīties izraisīt vēža pacientiem, kuriem tās neveidojas pašas no sevis.
Ja mēs salīdzinām vēža pacientus, kuriem šīs struktūras veidojas spontāni, šie pacienti izdzīvo krietni ilgāk nekā pacienti, kuriem šīs struktūras nav veidojušās," norādīja Siliņa.
Paralēli tam zinātniece pēta arī otru pusi – to, kā vēža šūnas spēj izsprukt cauri cilvēku imūnsistēmas filtram, apmuļķot mūsu imūnsistēmu. Siliņa atzina, ka šobrīd zinātnieki vēl nav spējuši izskaidrot visu par to, kā imūnsistēma funkcionē, taču tā ir būtisks spēlētājs cīņā ar vēzi.
"Katram pacientam, kuram tiek uzstādīta diagnoze audzējs, šis audzējs ir iemācījies izsprukt no imūnsistēmas kontroles, un ir dažnedažādi veidi, kā audzēja šūnas to spēj izdarīt. Viens no veidiem, kas patiesībā pēdējos gados tika atklāts un izveidots par terapiju, tā saucamā imūnkontrolpunktu blokāde, ir šobrīd mainījis vispār, kā mēs ārstējam audzēju, kāda ir tā filozofija. Imūnsistēmai ir milzīga loma audzēja kontrolei, un pat tas, ka ķīmijterapija, radioterapija vai staru terapija ir varējusi pacientu izārstēt, ir lielā mērā pateicoties tam, ka šīs terapijas atļāva imūnsistēmai atdzīvoties vai iemācīties ieraudzīt audzēju," uzsvēra Siliņa.
