Par fiziskajām dotībām pirms gatavošanās
Vēl pirms pieciem gadiem ērti jutos, skrienot desmit kilometrus (km). Ironiski, bet vienā no skriešanas treniņiem pa Latvijas mežiem man piesūcās ērce un saslimu ar Laimas slimību. Nācās sākt no nulles. Veselības dēļ garas distances skrējienus uz ilgāku laika periodu – četriem gadiem – nācās izslēgt no ikdienas, lai gan skriešana ir man ļoti mīļa. Pēc izslimošanas lēnu garu sāku vingrot, tāpēc skriešanu aizvietoju ar spēka treniņiem, bet pēc trim gadiem atsāku skriet nelielas distances 3–6 km. Jāatzīst, ka sportošana tika atlikta otrajā plānā – universitāte, darbs un ceļošana bija daudz svarīgāka.
Novembris, 2023. gads
20.11.–03.12.
Fiziskās formas ziņā esmu savā zemākajā punktā. Zini to sajūtu, kad neesi ilgi sportojis un atsākt šķiet neiespējami? Šoreiz pēc trīs mēnešu pauzes atsākt sportot traucē motivācijas trūkums. Kā atgūt motivāciju? Pārvarēt slinkumu varu vienīgi darot, nevis meklējot atrunas. Lieliska ideja – pusmaratons! Sazvanījos ar paziņu, kas ir triatlona trenere, aprunājāmies un nonācām pie secinājuma, ka vajadzēs sešus mēnešus, lai sagatavotos 21 km distancei. Pēc garām sarunām, prātošanas un informācijas izpētes drūmā svētdienas dienā nolēmu, ka ir vērts mēģināt. Lai nepadotos un pie pirmajām grūtībām neatmestu ar roku, nākamajā dienā atradu sacīkstes un nopirku biļeti. Atpakaļceļa vairs nav – 28. aprīlī pulksten 9 Serbijas galvaspilsētā Belgradā man ir jābūt gatavai un jāskrien.
Decembris, 2023. gads
04.12.–17.12.
Atradu sev piemērotu treneri. Izrunājām treniņu plānu, sagatavošanās procesu un ritmu, kas derētu man. Noskaidroju, ka ikdienā jāguļ vismaz deviņas stundas, jādzer trīs litri ūdens, jāseko cītīgi līdz uzturam. Nedrīkst izlaist ēdienreizes un regulāri jāstiepjas. Treniņi ir jāliek pirmajā vietā un jāvelta tikpat daudz rūpju atkopšanās laikam, lai nodrošinātu konstantu sportiskās formas augšupeju. Stiepšanās un mobilitātes vingrinājumi dziļo muskuļu nostiprināšanai, kā arī aukstas dušas un peldēšana ir daļa no treniņiem. Trenere mani brīdināja par negatīvām sekām. Pastāv iespēja tikt pie tā dēvētā "skrējēja naga", kad zem kāju nagiem rodas asinsizplūdums un nags nolec. Jābūt uzmanīgai, lai no pārslodzes neietekmētu menstruālo ciklu. Pirms gariem skrējieniem jāpaēd kārtīgi un pietiekami jādzer, lai izvairītos no atūdeņošanās. Nedrīkst skriet garas distances, ja nav gulēts vairāk par sešām stundām, kā arī iepriekšējā dienā ir izlaista maltīte. Ir daudz ko darīt, taču tas mani nebiedē, jo ieguldu pūles, lai atgūtu pazaudētās attiecības ar skriešanu.
18.12.–31.01.
Mans mērķis ir nekoncentrēties uz skriešanas laiku. Ko tas nozīmē? Katru skrējienu skrienu ritmā, kas man ir ērts. Izlēmu, ka laika ierobežošana pirmajai sacīkstei nav nepieciešama, lai mazinātu gaidu radītu stresu. Skrējējiem ir ierasts uzlikt laika mērķi sacīkstei – pusmaratons zem divām stundām, zem divām stundām un 15 minūtēm utt. Mans mērķis nav startēt sacīkstēs, lai iegūtu konkrētu rezultātu. Uzliku mērķi kā pusmaratonu, lai nedēļā piecas reizes izkustētos, jo dienas pavadu pie datora, strādājot garas stundas. Tad kāda jēga skriet? Lai uzlabotu pašsajūtu, nostiprinātu ķermeni, sekotu ritmam un ar vieglāku prātu baudītu konditorejas izstrādājumus.
Katrs skrējiens ir unikāls, katrs treniņš ir pilnvērtīgs, un katra miega stunda ir svēta.
Šajos Ziemassvētkos uzdāvināju sev 10 km skrējienu. Vēl pirms pāris mēnešiem knapi notipināju 5 km, taču nu jau pirmā mazā uzvara ir izcīnīta! Kopš slimošanas nebiju skrējusi 10 km, jo nebija pārliecības, ka tas ir tas, ko man vajag un ko es varu, tāpēc šis rezultāts motivē turpināt, jo katrs izaicinošais treniņš atmaksājas.
Janvāris, 2024. gads
01.01.–14.01.
Šogad svētki neizjauca ritmu. Izdevās noturēties pie deviņu stundu cieša miega, Vecgada vakarā aizejot gulēt vēl pirms pusnakts. Ļoti priecājos par uzlabojumiem. Lai arī trenējos vien divus mēnešus, jau pirmie 12 km ir izskrieti. Treniņu grafiks ir mans gids, neizturos pret to kā obligātu režīmu. Trenējos, lai izbaudītu un būtu regulārā kustībā. Katrs treniņš ir kā svinības veselībai, spēkam un labsajūtai. Protams, pa kādam esmu izlaidusi, taču nekad divus pēc kārtas. Vai zini par divu dienu likumu? Tas ir pa visam vienkāršs. Ja izlaid vienu dienu no treniņu grafika, nav ko pārdzīvot, taču nekādā gadījumā nedrīkst izlaist divas dienas. Šeit es nerunāju par to, ja slimo, tas ir citādāk. Divu dienu likums nozīmē, ka ieradumu nedrīkst izlaist divas dienas pēc kārtas. Man tie ir treniņi, citiem lasīšana, zīmēšana, pastaigas vai valodas apgūšana. Ja palaidos vienu dienu, tad emocionāli sev nepārmetu. Tāpēc bez atrunām nākamajā dienā ar prieku atgriezos pie sava pienākuma – trenēties.
15.01.–28.01.
Kāda sagadīšanās! Pirmais treneres brīdinājums ir piepildījies. Trešajā 12 km skrējienā jutu, ka labās kājas īkšķis pulsē, taču vēl ir palikuši tikai 2 km, tāpēc apstāties nav jēgas. Atskrēju mājās, novilku zeķes, un pirmais labās kājas īkšķa nags ir tikpat kā nost. Vairāk jūtams šoks nekā sāpes, tāpēc rodas trauksme. Es vēlos adresēt šo lasītājiem, kuri saskaras ar nemieru un trauksmi, kad runa ir par treniņiem. Lai vai kā jūties nedrošs, jo citi tevi negatīvi vērtē vai, tavuprāt, nosoda – aizmirsti! Protams, sākotnēji sportošana rada diskomfortu, jo ir grūti, jo tu svīsti, jo tu jūties tizls un nevarīgs, bet neuztraucies, mēs visi esam tur bijuši. Pieņem šīs sajūtas ar smaidu, jo tas ir vienīgais ceļš uz rezultātiem. Ja tev tas atvieglo treniņu procesu, uzvelc saulesbrilles, platu džemperi un cepuri. Uzsāc treniņus inkognito režīmā. Distance nav svarīga. Neuzliec sev mērķi noskriet piecus kilometrus, pamēģini skriet tik ilgi, līdz jūti, ka jāapstājas. Būsi pārsteigts, ka vari noskriet krietni vairāk, nekā tev šķiet. Nevajag sevi salīdzināt ar citiem, ļaujot dominēt domu troksnim. Galu galā tu sporto tikai un vienīgi savas labsajūtas labad. Lēni un pakāpeniski. Kad uzsāc skriet, tavs mērķis ir iepazīstināt ķermeni ar slodzi. Tāpēc esi uzmanīgs, nepārslogojot sevi. Arī lēnā tempā skrienot, tiek nostiprināta ticība sev. Mans janvāris tika veltīts 12 km distances nostiprināšanai.
Februāris, 2024. gads
29.01.–18.02
Vēl viens no mērķiem ir izvairīties no traumām. No februāra sāku ņemt vairākas brīvas dienas pēc pirmo reizi noskrietām garām distancēm. Tas nozīmē, ka pēc pirmajiem noskrietiem 14 km un 18 km veltīju vairākas dienas, lai atkoptos. Atpūtas nedēļu sasaistu ar mēnešreižu laiku, lai nepāršautu pār strīpu un neizdegtu. Ar atpūtu arī nevar aizrauties, tāpēc pirmais 14 km skrējiens atpūtas nedēļā šķita kā labs balanss.
19.02.–03.03.
14 km nebija vienīgais izaicinājums. Šo mēnesi noslēdzu ar pirmo 18 km skrējienu, pārbaudot sagatavotību. Vai tik tiešām esmu uz to spējīga? Lai cik daudz skrietu, papildu uzmanība ir jāpievērš spēka treniņiem. Vingrinājumi ar papildu inventāru nostiprina vēdera, muguras un kāju muskulatūru. Savā treniņu ceļā par efektīvākajiem vingrinājumiem atzinu vēdera muskulatūras vingrinājumus; vingrojumus uz vienas kājas, līdzsvara vingrojumus un Kēgela vingrinājumus. Pēc četriem pilniem treniņu mēnešiem veiksmīgi noskrēju savus pirmos 18 km. Pārsniedzot 12 km robežu skrējiena laikā, jutu nemieru. Sāka pārņemt negatīvas domas. Pēdējie 4 km šķita kā cīņa ar sevi, regulāri galvā kā mantru atkārtojot: "Es to varu, esmu stipra, es to varu!" Vēlējos pārtraukt skrējienu, bet piespiedu sevi turpināt, atgādinot, ka pēc dziļiem kritumiem nāk progress. Sevi pierunāt turpināt skriet ir daudz grūtāk, nekā tikt galā ar smeldzi kājās. Pirmo reizi dzīvē pārskrienot 14 km robežai, visi pārmetumi no galvas paklīda un nemieru pārņēma lepnums un gandarījums. Šādos brīžos visvairāk ir novērojams progress, sagatavojoties fiziski un mentāli. Protams, pēc skrējiena jutos sagurusi un stīva, taču prieks par paveikto radīja lielu gandarījumu. Patiesība arī smeldze kājās ir patīkama. Un šis treniņš manu mērķi pusmaratonu padarīja reālu un sasniedzamu.
Marts, 2024. gads
04.03.–17.03.
Attiecības ar skriešanu ir atgriezušās vēl labākas, nekā cerēts. Pirms 14 km skrējiena vairs nejūtos izdzīta un pārgurusi. Vienā no svētdienām sajutos pārāk pārliecināta un nedaudz slinka, tāpēc izlaidu iesildīšanos. Skrējiena vidū augšstilbu sarāva krampī, tāpēc nācās paņemt pauzi un ietves vidū, spītējot cilvēku burzmai, izmasēt ar rokām krampi un iesildīties no jauna, izstaipot ķermeņa lejas daļu. Ļoti neveikla situācija, kā arī atgādinājums sev – nekad neizlaist iesildīšanos. Lieku aiz auss – jāiesildās un jāatsildās vienmēr, jo pirms skrējiena ir svarīgi justies viegli un atbrīvoti, lai nenodarītu sev pāri.
Dzīve bez atslēgām
Mans vārds ir Daniela Studente, esmu minimāliste, un apceļoju pasauli, ik pa brīdim apmetoties dažādās valstīs. Pēdējos četrus gadus veltīju Eiropai, apskatot to, visu savu sadzīvi satilpinot vienā mugursomā. Iztiku pelnu ar žurnālistiku un strādāju par sporta masāžas terapeiti. Cītīgi strādāju, lai varētu veltīt laiku hobijiem – pārgājieniem kalnos, valodu apguvei un salsai. Alkstu fizisku un emocionālu izaicinājumu. Rakstu sērijā "Dzīve bez atslēgām" stāstu par ačgārno minimālismu, individuālismu, finansiālo brīvību un prasmēm pielāgoties dzīvei dažādās valstīs.
18.03.–31.03.
Vēl pirms gada šķita, ka tas ir ļoti muļķīgi – pieteikties distancei, maksāt par to lielu dalības maksu un skriet pūlī kopā ar simtiem svešinieku. Mēdzu domāt: "Kāpēc man maksāt kādam, lai tikai varētu skriet?" Tagad tas šķiet saprotams.
Gaidāmais pusmaratons mani notur pie ritma, motivē, neļauj palaisties un uzlabo attiecības ar sportu.
Nekad nebiju domājusi, ka pēc Laimas slimības pārciešanas varēšu noskriet 10 km, bet te nu es esmu, skrienot vēl garākus attālumus. Skriešana man ir aktīvā meditācija. Ikdienā, strādājot ar cilvēkiem, galva konstanti ir pilna ar 101 domu. Tajā brīdī, kad skrienu, visas šīs domas apklust un ļauj man atpūsties no ikdienas slodzes. Katrs skrējiens mani atjauno. Šo mēnesi noslēdzu ar pēdējo garo distanci pirms pusmaratona – 20 km. Šī nebija mana diena, laiks un brīdis. Jau uzsāku skriet ar negatīvām domām un pārgurumu. Šajā dienā Melnkalni bija pārņēmusi smilšu un putekļu radīta dūmaka. Nezinu, kas bija pie vainas, taču skrējiens bija vienas vienīgas mocības. Krampji, asaras un vairākas apstāšanās reizes mani vilka pie zemes.
Šoreiz lēni un bez baudas, taču, par laimi, šo distanci pieveicu.
Aprīlis, 2024. gads
01.04–14.04.
Būs arī tādas dienas, kad kustēties negribēsies. Ir tikai viena vēlme – gulšņāt, atpūsties un ēst. Negribas vingrot, kur nu vēl skriet. Ja šis bezspēks pārņem, ļauju sev mēnesī izlaist vienu treniņu un dot sev šo iespēju nedarīt neko. Tomēr nekad neļauju slinkuma sevi pārņemt un atgriežos pie treniņiem bez liekām diskusijām. Konsekvence ir panākumu atslēga. Atceries? Divu dienu likums! Ja jau esmu tik tālu tikusi, tad padoties nav jēgas. Biju gaidījusi savu krituma brīdi. Man aizdomīgi šķita, ka viss rit pārāk veikli. Kritumi ir vissvarīgākie, jo no tiem iemācos visvairāk, jo īpaši pēdējā treniņu mēnesī pirms galvenā notikuma.
15.04.–28.04.
Pēdējās treniņu nedēļas ir ļoti baudāmas un patīkamas. Treniņi rit kā pa sviestu, jūtos relaksēta. Galvenā lomā pirms skrējiena ir staipīšanās un dziļās muskulatūras treniņi. Katru dienu pievienoju 30–45 minūšu treniņu, lai no ķermeņa "izstieptu" smagumu. Skriet 10 km ir daudz patīkamāk nekā novembrī. Ar saviļņojumu gaidu katru treniņu un ar pilnu atdevi to izbaudu. Ja agrāk pēc sprintiem nomāca pārgurums, tad tagad to cilpoju gavilēdama. Patstāvīgā slodze, regulāri trenējoties, mani ir sagatavojusi arī emocionāli, jo nejūtu ne bailes, ne bažas par pusmaratonu.
Lielā diena ir klāt!
Skrējiens paredzēts pulksten 9.30, tāpēc modos agri, lai varētu paspēt paēst, izdzert vismaz 1,5 litrus ūdens, izvingroties un izstaipīties. Pirms sacīkstes virkne ar procedūrām, kurām jāiziet cauri. Devos uz startu satraukusies, taču pārliecināta un saviļņota. Nekad neesmu skrējusi kopā ar tik daudz cilvēkiem. Kopā pusmaratonā skrējām gandrīz 9000 censoņu. Brīdī, kad sākām skriet, bija kārtīgs sastrēgums un mīņāšanās, jo pūļa dēļ nebija viegli tikt uz priekšu. Tikai ar otro kilometru sākām izretināties, un varēju brīvi skriet savā ritmā. Karstums sasniedza +26 grādu., Pirmie 5 km ritēja viegli, jo adrenalīns dzina uz priekšu, taču pēc tam saule kārtīgi svilināja. Par laimi, ūdens stacijās, kuras gaidīja skrējējus ik pēc 4km, aplēju galvu un muguru ar ūdeni. Tas ļoti līdzēja nepārkarst. Pirmos 10 km noskrēju (5:55km/h), pēc tam izlēmu ieiet taupīšanas režīmā uz pieciem kilometriem, samazinot tempu, jo manīju karstuma dēļ kritušos skrējējus. Kad sasniedzu 18 km, bija pienācis laiks iziet no spēku taupīšanas režīma (6:45km/h), taču jutos iestrēgusi un no šī tempa nevarēju izkļūt. Šķita, ka visi spēki ir izsmelti, tāpēc mierīgu sirdi devos uz finiša taisni, nedomājot par laiku. Pēdējos 100 metrus noskrēju, birdinot prieka asaras, jo piedzīvoju savu pirmo pusmaratonu (2:20h)!
Minimālistes dienasgrāmata
