Joksts pats atklāj, ka panākumu noslēpums meklējams ne jau paša personas pozicionēšanā: "Ļoti svarīgs priekšnoteikums ir celt otru – savu sarunas biedru. Un ne tikai ētera sarunā. Ieklausīšanās ir ļoti svarīga arī dzīvē."
Tavs uzdevums ir šķietami vienkāršs: nolasīt redaktora sagatavotus jautājumus un paziņot atbildes. Taču šāds priekštats ir maldīgs. Patiesībā tu esi atslēgas persona, kas veido "V.I.P." dramaturģiju. Jo pat vislabākais redaktors nevar scenārijā ierakstīt, kā uzkarsēt komandas un auditoriju tā, lai būtu interesanti gan spēlēt, gan arī skatīties.
Pirmkārt tomēr ir tie 20 jautājumi. Un man ir jāsaka liels paldies "V.I.P." redaktorei Sandrai Freibergai. Tad svarīguma ziņā seko dalībnieki, un tikai tad – es. Redz, cilvēka dabas pamatā ir zinātkāre – vai es varēšu atbildēt? Tās dēļ vieni nāk spēlēt un citi skatās. Mums ir aktuāla sāncensība ar kaimiņu un arī ar sevi pašu. Neslēpšu: jā, es filmēšanai gatavojos, izdaru lielu mājasdarbu, lai man būtu informācija par katru cilvēku, kas nāk pie manis uz studiju. Līdzko tu kādu uzrunā personīgi – vai par to, ko viņš ir kaut kur nopublicējis, vai to, kas ir viņa hobiji, – cilvēks atbrīvojas. Resursa ziņā mūsu televīzijā nav tādu iespēju kā lielajās valstīs: tur ar raidījuma dalībniekiem strādā vesels štats, kas sagatavo, iedrošina, lai raidījuma dalībnieks studijā ienāktu ar starojumu. Mūsu viesiem ir maza sapulce ar redaktori un režisori, brīdis grimētājas krēslā, tad satikšanās ar mani, prožektoru gaismas, operatori un kameras. Nav brīnums, ka cilvēkam tad ir tāds mazs psiholoģisks kūlenis: kur es esmu?
Un tad tu savā ziņā arī strādā kā psihologs…
Mēs visi. Pilnīgi noteikti varu teikt, ka daļu stresa cilvēks atstāj grimētavā. Starp citu, esmu novērojis: ja cilvēks ir skaļš grimētavā, tad pilnīgi noteikti ir zafte: skaļš cilvēks pie grimētājas studijā būs bez valodas. Ir bijuši gadījumi, kad komandas kapteinis ir tā nostresojies, ka es redzu tikai viņa acu baltumus. Un es viņu saprotu, tāpēc es bieži saku: atnāciet uz ierakstu pirms tam!
Uz iepriekšējās spēles ierakstu?
Jā, jā, jā! Tad cilvēks jau ir iejuties vidē, noteikumos un jūtas brīvāk.
Un tu pats?
Spēles laikā es vados ļoti intuitīvi… Improvizācijas teātra prasmes arī palīdz. Un vienu lietu gan es daru vienmēr: es viņus ceļu.
Komandu dalībniekus?
Jā. Improvizācijas teātrī ir tā: izrāde var notikt tikai tad, ja tu cel partneri. Luga ir luga. Bet, ja tu necelsi savu partneri, izrāde neizdosies. Un es ceļu arī VIPiņa dalībniekus. Rūpējos par viņiem. Un tad, savukārt, ļaujos plūsmai. Izņemot dažas epizodes, ko esmu jau izspēlējis savā galvā.
Droši vien tev arī palīdz milzīgā pieredze – dažādu projektu vadīšana cauri gadiem, vai ne? Un arī sporta ziņu tiešraides, kas – kā tu esi atzīmējis – tev ir ļoti tuvas.
Jā, protams. Tā bagāža man patiešām ir milzīga. Protams, tehnoloģiski un informācijas daudzuma ziņā ir milzīgs solis uz priekšu. Tagad arī nav iedomājams, kā 2008. gadā, kad mēs ar operatoru Ģirtu Straustiņu divatā braucām uz Eiropas čempionātu basketbolā Norčēpingā. Braucām ar mašīnu līdz Tallinai, tad līdz Stokholmai ar prāmi un tad kādus 200km uz Norčēpingu.
Divatā, jo…?
Toreiz tā bija visa LTV komanda: es biju reportieris, Straustiņš – operators. Norčēpinga ir mazliet lielāka par Daugavpili. Un pirmais stāsts: tu nofilmē, un ir jāsūta sižets uz Latviju. Tas nav tā, ka tu paņem telefonu un aizsūti. Nē! Tu brauc noteiktā laikā uz Norčēpingas Televīziju, kur sagaida tipisks zviedrs – liels vīrs ar bārdu. Viņu priekšstati ir: ja tu esi palaists uz ārzemēm, tad jau esi savā profesionālajā dzīvē kaut ko sasniedzis. Zviedrs pieklājīgi aicina: "Kur ir pārējie? Lai nāk iekšā!" (Smejas.) Viņš tā arī nenoticēja, ka mēs ar operatoru esam divi vien.
Nofilmējām, es, tualetē stāvēdams, ierakstīju kaut kādus aizkadrus, un Ģirts ar milzīgu tehnikas koferi samontēja, tad iedzina kasetītē un vedām uz televīziju: zviedru videotehniķis noskatās sižetus un prasa: "Pag, jūs divatā?" – arī viņš nenotic! Tad noteiktā laikā satelīts to sūtīja uz Rīgu, noteiktā laikā cilvēki šeit, Latvijā, to sagaidīja, tā bija vesela borģele! (Smejas.)
Rūdījums labs!
Ā, un vēl bija smieklīgi! Sestdienās zviedri nestrādā: "Nu, nē!" Bet mēs, uztaisījuši sižetu, sākam uztraukties: "Pag, pag, mums ir sarunāts, ka mums no vieniem līdz trijiem ir satelīts!" Nu tad kaut kāds džeks tomēr atnāca, atvēra durvis un saspieda vajadzīgās pogas.
Pēc tam, sēžot pagalmā un spriežot par tālākajiem plāniem, skatāmies – piebrauc RTL busiņš. Izkāpj operators, operatora palīgs, kas noliek kameru, izkāpj gaismotājs, meitene, kas intervēs, grimētāja un čalis – režisors. Satelīts izlien no mikrobusa – kā brīnums toreiz! Tad atnāk basketbola zvaigzne Dirks Novickis, meitene viņu nointervē dažās minūtēs. Tad visi ātri vien novācas un prom ir. Mēs abi ar Straustiņu klusējot domājam: "Nu kā?" – un tad ir jautājums: vai tas bija labi vai slikti?
Jā. Un kā ir?
Joprojām labs jautājums. Mums ir tas: esam daudzfunkcionāli. Es nelepojos ar to, bet joprojām varu žigulim riepu apmainīt. Piemēram. Tā bija dzīves nepieciešamība.
Nu, jā – tas ir, ko tava mamma tev kādreiz teica: "Uģi, tu nepazudīsi, jo tev nekad nav bijusi problēma nevienu podu izmazgāt!"
Nu, jā. Bērnībā es sēdēju dobē. Mēs ģimenē centāmies padarīt savu dzīvi labāku. Kā tajos laikos saprata: materiāli bagātāku. No bērnības redzēju rezultātu. Tas vairoja tādas mazās laimītes, un man radās sajūta, ka ar darbu var panākt kaut ko. Ka var patīkamas lietas nopirkt, es neslēpšu…
Tu to tā mazliet kautrīgi saki, laikam sabiedrībā mums ir šis postpadomju stereotips: visi gribam būt bagāti, bet bagātus cilvēkus... nemīlam? Turam aizdomās? (Smiekli.)
Jā, jā, jā, tas ir tā dīvaini, jā. Mums arī bija buru laiva un nebija jādzīvo divistabu dzīvoklī, nauda deva toreiz un arī šodien rīcības brīvību zināmā mērā. Lai arī padomju laikos nebija, ko nopirkt. (Smejas.) Bet es sēdēju dobē, visi vasaras brīvlaiki bija jāziedo.
Varbūt tieši tāpēc jūs ar Straustiņu tur bijāt, jo cilvēki jau nolasa, ko tu vari…
Bet es neesmu no talantīgajiem, man viss nācis ar brutālu darbu, nekas daudz no inteliģences nebija…
(Smiekli.)
Jā, jā, jā! Es vienkārši maucu. Un tikai pēc tam tu sāc tur audzēt lietas apkārt, kas ir tādas… (Domā.) Nu, smalkas?
Ko tu sauc par smalkām?
Man grūti pateikt precīzi, jo man nekad nav bijis laika apstāties un daudz domāt.
Zini, Uģi, tu ne reizi vien par sevi esi tā diezgan pazemīgi izteicies, tāpat kā arī tagad. Tajā pašā laikā esmu novērojusi, ka tavas vērtības un pasaules uzskats ir humāns, tas ietver rūpes. Kaut vai tas pats mazais piemērs, ka no savas pašspiestās ābolu sulas, ko esi atnesis uz darbu un salicis mūsu virtuves ledusskapja saldētavā un ko tu piedāvā mums, kolēģiem, iegādāties, tu daļu ziedo Bērnu slimnīcas fondam. Un esmu pamanījusi, ka tu ne tikai raidījuma "V.I.P." dalībniekus, tu arī citus cilvēkus cel. Esi gatavs iesaistīties tādā kopējā labumā.
Es kaut kad nesen ļoti aplauzos ar to. Tieši gribētu lietot vārdu "aplauzos". Saguru no cilvēku pieprasīšanas. Vienalga, vai tas būtu kolēģis vai līdzcilvēks, tu viņu tā kā pieradini: es jau izdarīšu, viss būs labi. Un tad sākas pieprasīšana, kā lapsa… (Domā.)
Jā, kā lapsa Sent Ekziperī "Mazajā princī", es saprotu…
Bet vienā brīdī saproti, ka vairs nespēj nest. Es nespēju vairs pamosties no rītiem tā īsti…
Uz veselību tas atsaucas?
Jā, es sapratu: eu! Es netieku tam līdzi! Es varu maratonu noskriet, bet tajā pašā laikā… ne tikai fiziski, arī emocionāli kaut kāda trauksme sāka parādīties. Un dakteri man aplaudēja, sakot: tu spēj to tolerēt! Tas ir medicīnisks termins, kas nozīmē: tu spēj ar to sadzīvot, tev slodze nesagādā nekādas raizes, tu tiec ar to galā, bet… – tu nomirsi uz ielas! Pakritīsi vienkārši!
Jā?
Zini, kā? (Domā.)… Nolēmu, ka ar to pirksta došanu būšu uzmanīgāks, lai nepaņem visu roku. Sāku arī apsvērt (esmu tāds racionāls tips): ja es neko, neko nedabūju pretī, tad nē! Nē! Es vairs nevaru samīļot visus, ja man tas nenāk atpakaļ. Kaut gan mans pasaules uzskats balstās pārliecībā, ka viss, ko dari, kaut kad atnāk atpakaļ. Kad? Tas jau ir cits stāsts, bet, man domāt: tas ir kosmisks vai karmisks likums – sauc, kā gribi!
Tu zini to seno Raiņa teicienu, ja? "Labie darbi atmaksājas visi. Tik ne tev, bet citiem!" (Smiekli.)
Ā, citiem? (Smejas.) Varbūt ar’, lai tiek citiem, man nav žēl…
Tas jau neizslēdz kosmisko riņķi, ka no citu labajiem darbiem savukārt atmaksājas tev.
Varbūt! Es gribētu tam ticēt.
Par to aplaušanos – pieļauju, ka ļoti daudzi forši ģimenes tēvi, kas ir noslogoti darbos, jūtas līdzīgi kā tu. Sportiski džeki, pieraduši no jaunības strādāt...
Es domāju, jā.
Puiši, kas ir pieraduši pie izaicinājumiem, kam ir bijis prieks, ka paši tiek ar to galā. Tu pats kādreiz teici: "Man bija interesanti, kas notiek ar cilvēku maratona 37. kilometrā!", un hop! – tu noskrien to maratonu. Un vēl, un vēlreiz! Tu tak visu vari! Cilvēkiem tāds iespaids rodas.
Nu, bet es arī kaut ko nevaru. Es tikai neafišēju to. Es vienkārši mēģinu no tās situācijas kaut kā izlīferēt!
Nuja...
Lai gan pēdējā laikā esmu iemācījies pateikt arī: es nevaru.
Darbā?
Arī mājās. Vienkārši nevaru, ne emocionāli, ne fiziski. Un pirmais, protams, ir izbrīns: bet kā? Un tad es piedāvāju variantus, kā mēs varam to citādāk risināt. Es tev izstāstīšu vienkāršu piemēru, kā lietas nāk atpakaļ!
Nu? Gaidu ar nepacietību, piemēri ir visforšākie! (Smiekli.)
(Smiekli.) Un tas strādā! No gada uz gadu!
Nu, nu? Nevaru sagaidīt, stāsti!
Tad, kad es skrēju tos maratonus, man tiešām bija interesanti, kas notiek tajā 37. kilometrā, un pēc pirmā maratona bija tāda kā neziņa, stresiņš, tāpēc līdz galam neizbaudīju. Nolēmu, ka jānoskrien vēl, lai izbaudītu.
Maratonu var arī izbaudīt?
Jā, es tos nākamos ļoti izbaudīju, bet es sev uzdevu arī jautājumu: ja es skrietu viens pa lauku ceļu, vai es to darītu? Nezinu, varbūt arī darītu, bet ļoti pārliecināts neesmu. Jo: tad, kad tu skrien publisko maratonu – vai tā ir Rīga, vai Turīna, vai Londona, tas ir pilnīgi citādāk! Ja skatītājs ir atnācis uz maratonu, viņš jau ir gatavs tam!
Tu gribi teikt, ka viņš tevi arī ceļ? Tas skatītājs?
Par to jau arī ir tas stāsts! Un pēdējos gados es pats esmu viens no uzmundrinātājiem Rīgas maratonos: man ir iedots mikrofons, tātad esmu čalis ar ģitāru (smejas), un tad tu ar visiem maratonistiem tā kā sarunājies: "Vēl ir palikuši vairs tikai 7 kilometri, jūs esat labākie…"
Jā?
Redz, maratonā ir tā, ka vienā brīdī tīri fizioloģiski ir tāds eiforijas efekts, bet man pēc maratona sociālajos tīklos nāk tik daudz pateicības vārdu: "Pateicoties tev, es tiku līdz finišam!" u.tml. Tā kā šie savstarpēji labie vārdi, šī enerģijas apmaiņa, ko mēs saucam par savstarpēju celšanu, tas ir ļoti svarīgi. Arī televīzijas kolektīvā! Jo būsim godīgi, pēc 40, ja vien nav eksistenciālas problēmas, cilvēks dzīvo emociju dēļ: vai nu rada pats vai pērk, vai izdara kaut ko, lai rastu emocijas: pamēģināsim to, aizbrauksim tur, nopirksim to. Jo šajā vecumā neko tā baigi vairs nevajag.
Emociju kolekcionēšana – tas, šķiet, attiecas uz tevi pašu: tu meklē kādus dziļos avotus, kur patiesas, visaugstākā līmeņa emocijas ir pieejamas šajā pasaulē. Bez ģimenes jau pieminētais maratons, arborista darbs, dārzs, ābeles, daba. Un es gribēju jautāt: kas ir tavas lielākas un laimīgākas emocijas? Vai eiforija, ko tu sasniedz maratonā, vai sajūta, kad tu uzkāp ozolā, vai, sarunājoties ar ābelēm, kuras tu padari skaistākas? Kas tevi dara vislaimīgāko, kas tev mieru dod?
Man liekas, ka tu jau pati atbildēji, jo tu jau uzskaitīji lietas, kas, man šķiet līdzīgas skaistumā, bet vienlaicīgi atšķirīgas. Es sapratu tavu jautājumu un atbildēšu, jo esmu to apdomājis.
Man ir laimējies: es neesmu dzīvē piedzīvojis ilgstošas melnās zonas. Man ir perfekta veselība. Kad es salauzu kāju, man dzīve apstājās. Neesmu pieradis, ka mani kas aptur, bet tā bija tikai lauzta kāja. Man ir ļoti paveicies: esmu bijis ļoti dažādos notikumos, ko pats neesmu radījis, dzīve ir mani aizvedusi. Te es nedomāju tikai dažādus televīzijas projektus. Neesmu dzīvojis vienmuļībā vispār. Līdz ar to, ja atnāk kāds uzaicinājums, es apsveru, vai man to vajag? Ar ko mani pārsteigt? Es brīžam vairs nesaprotu, ko es gribu.
Jā?
Piemērs par Ādažu amatierteātri "Kontakts", kur es arī darbojos. Agrāk nekad nepiedalījāmies teātru skatēs, bet tad, tuvojoties Dziesmu svētkiem, citiem radās vēlēšanās. Man ne, jo cauri gadiem, būdams televīzijas translāciju vadītājs, esmu piedzīvojis visu arī šajos svētkos: esmu bijis kadrā un aizkadrā, uz skatuves un aizskatuvē. Bet citi taču nav bijuši! Sapratu: ir jāiet uz skati, lai varam kvalificēties Dziesmu svētkiem un lai mēs ar savu teātra kolektīvu varam iet svētku gājienā. Ir jāsaprot kolektīvs, kaut arī man pašam tas nebija aktuāli.
Tā ir. Un tev pašam emocijas, par ko tu pirmīt runāji, ir grūtāk atrast nekā citiem.
Jā! Esmu tāds. Ja man ir diena, kad es nezinu, ko darīt, iekāpju vilcienā un aizbraucu tur, kur vēl neesmu bijis.
Ar riteni?
Ar riteni vai kājām, vienalga. Lai gan man vairs nav, kur aizbraukt: visas Latvijas pilsētas, to ielas zinu no galvas.
Vai tā dari? Kad esi viens, tad kaut kur bliez? Kaut kur, kur deguns rāda?
Jā, jā, jā. Bet tādi kā es ir daudzi. Lai ir ne tikai sportošana, bet arī dabas piedzīvojums. Es uzskatu vispār, ka cilvēkam ir ļoti jārūpējas par savu veselību. It īpaši pēc tā piedzīvojuma ar lauzto kāju, man pat bija panika. Nebiju pieradis, ka mana rīcībspēja ir ierobežota.
Kas ir tas, kā tu par veselību rūpējies? Krosiņu skrien katru dienu?
Es neesmu tas labākais piemērs, katru dienu ne, katru otro.
Cik tu skrien?
Pa desmitniekam.
Ādažos?
Visur. Arī tas ir stāsts, ka nevar saprast, pa kuru apmali skriet, jo tu zini un izskrien to apmali jau 100. reizi! (Smejas.) Vajag jau, lai bilde mainās, lai ir jaunas emocijas. Var jau to trulo darbiņu darīt, bet gribas estētiku uzlabot mazliet. (Smejas.)
Vai uz Cēsīm tevi nevelk? Tu esi cēsinieks.
Jā, jā, es ik pa brīdim izskatu sludinājumus.
Lai?
Lai pārceltos tur dzīvot, jo mobilitāte tagad ir ļoti iespējama. Esmu apsvēris arī Liepāju, bet mani biedē ziema. (Smejas.)
Jāslēpo, tad ir arī ziemā bauda…
Jā, jā, meita mani ir atgriezusi pie slēpošanas.
Re, kā! Pirms intervijas tu teici, ka meita tevi ieinteresējusi par baletu, un, skat, arī pievērsusi slēpošanai! Distanču?
Nē, nē, viņa jau slinka (smejas), no kalna slēpojam.
Uz lielajiem kalniem arī?
Nē, nē, mēs tepat uz Riekstu kalnu aizlaižam!
Cik meitai tagad?
15.
Un jūs divatā? Pat ne ar sievu un dēlu, bet ar meitu?
Jā, viņa man tāds motivators ir, kaut man pašam jau arī interesē. Dēls Gustavs liels jau, viņam drīz 20, tūlīt beigs 12. klasi, pašam sava dzīve… Savā ziņā agrāk varbūt arī dzīve bija piepildītāka.
Vai tāpēc, ka bērni bija mazi?
Nezinu. (Domā.) Bet tas, ka bērni izmaina dzīvi, tas gan. Vienu laiku jaunībā ļoti aktīvi braucu ar riteni sacensībās – amatieru sports, bet salīdzinoši augstā līmenī. Manī bija tā kā vīrietis pamodies: izdomāju, ka vajadzētu sporta klasē piecdesmitniekā tikt. Konkurence bija nopietna, es pat aizbraucu uz treniņnometni Turcijā, nobraucu pirmo posmu, rezultāti iet uz augšu, likās, saplosīšu visu pasauli, zini, kā! Uh! Un tad vienā brīdī rezultāti sāk krist, kāpēc? Un tad tu pieķer sevi, ka tu tos pirkstiņus turi uz bremzītēm visu laiku: piedzima meita! (Smejas.)
(Smiekli.) Bet dēls jau tev bija?
Gustavs bija, jā. Bet tad es sajutu atbildību, kaut kā pats pamanīju, kā no malas.
Tu teici, ka bērni maina dzīvi, uz kaut ko motivē un iemāca. Šajā sakarā tu esi arī teicis, cik ļoti svarīgi ir mācēt klausīties. Ka 50% problēmu – gan profesionālo, gan privāto – atrisinātos, ja tikai būtu šī prasme visiem.
Jā. Pēc 40 es ļoti mainījos. Agrāk biju studējis cilvēka dažādu vecumu fizioloģiju un smējos par to, kam jānotiek 40 gados, bet ar mani viss notika tieši tā – kā pēc grāmatas. Gluži fizioloģiski. Un arī – kā es piegāju lietām. Un tajā pašā laikā – es neesmu tā īsti…
…pietauvojies posmam pēc 40?
Jā.
Tu zini, man liekas, ka tu esi darbības cilvēks, un tava meditācija arī ir ķermeniska.
Es domāju, ka jā. Jā, jā. Tāpēc es daudz ko emocionāli nevaru noformulēt. Sporta akadēmija man iedeva ļoti svarīgu lietu. Skanēs sākotnēji primitīvi: kustības kultūru. Ķermeņa kustības kultūru, lai tu dotos uz priekšu.
Ja tev būtu jāuzraksta lozungs šajā sakarā. Ko tu rakstītu? "Streikosim…" Par ko?
Par simetriju!
Par simetriju? Ou?
Jā. Cilvēka ķermenis ir simetrisks, izņemot sirdi, kas arī gandrīz ir pa vidu. Bet ķermenis ir simetrisks, lai būtu līdzsvars. Un, ja tava kustība ir apzināta, tā veido simetriju – tā ir kustības kultūra: kā tu noliec roku, kā tu apsēdies. Arī sporta veidi dalās asimetriskajos un simetriskajos. Es sen nespēlēju vairs basketbolu, piemēram. (Domā.) Es ar piemēru izstāstīšu atkal. Vai tu esi kādreiz izdarījusi kaut ko, kas prasa laika un finansiālus resursus, nevienam neko neprasot?
Jā.
Lūk, es arī. Man tas bija arborisms. Kad es uzzināju, ka Ērgļos atver kursus, pieteicos. Kad es to izdzirdēju, pat nezināju neko. Tikai to, ka tas ir saistībā ar kokiem. Braucu toreiz mašīnā un kaut kāds nemiers iekšā: kas par lietu? It kā viss ir labi. Atbraucu mājās, ieslēdzu datoru, apskatījos, kādus dokumentus vajag iesniegt un nākamajā dienā aizbraucu un pieteicos. Nevienam neko neprasot, pat sev neuzdodot nevienu jautājumu. Kaut gan parasti es izsveru lietas. Aizbraucu, visu izdarīju.
Jocīgi, jā…
Jā, un tad es dabūju atbildi. Kad es iekāpu dižkokā. Jo dabā viss ir līdzsvarā, arī koks aug, lai sevi noturētu līdzsvarā, lai viņam ir viegli dzīvot. Protams, dažkārt ārēju apstākļu dēļ koki mēdz būt šķībi un līki, bet parasti viņi ir simetriski. Es neesmu "om" cilvēks, bet, kad tu iekāp tādā dižkokā, pastrādā, vienkārši pasēdi, nu, tad ir laimes sajūta. Tu nokāp, un pat āda smaržo citādāk. Tur ir sava pasaule, es domāju, ka tāpēc arī bērni kāpj kokos. (Smejas.)
Ah, jā! Viņi taču pasauli ar jūtām tver, viņi noteikti sajūt tīrību…
Jā, jā. Kokos ir cits mitrums, cits skābekļa daudzums, arī pēc kādiem mērījumiem ir pierādāms, ka tas ir kas cits.
Un arī perspektīva.
Jā, bet tas bija stāsts par simetriju.
Skaists stāsts. Runājot par kokiem un arborismu, tu specializējies ābeļdārzu kopšanā. Savulaik esi teicis, ka komercdārzs, kura mērķis ir raža, un vecs ābeļdārzs – tās esot divas dažādas pasaules?
Tā ir. Vecajiem kokiem mēs mēģinām atvieglot un pagarināt dzīvi, lai viņā ieplūst vairāk gaisa, saules, kas ir ļoti svarīgi. Nav slikti arī, ka mēs ļaujam beidzot zālei augt zem koka (smejas), jo viņš ir izretināts, bet pamatā tā ir koka veselība. Ja kāds ābols ir, tad labi. Bet pamatdevīze ir: lai katrs zars ir saules apspīdēts. Punkts. Estētiskais moments ir svarīgs. Lai viņš ir koks, kāds ir radīts, un lai pārdzīvo mūs un mūsu bērnus vēl.
Cieņpilni. Un tu teici, ka tu nemāki emocionāli lietas formulēt. (Smaids.)
(Smejas.) Vispār man jau sen ir ideja, ka veci ābeļdārzi mūsu kultūras kanonā ir jāieraksta. Manā pārziņā ir kādas četras saimniecības, kas izskatās kā no pagājušā gadsimta kartiņas: ābeļdārzs, guļbūvīte, skaisti. Jāapsēžas un jāuzraksta iesniegums kultūras kanonam. (Smaids.)
