ĪSUMĀ:
- Atpūta ir ne tikai balva, bet arī nepieciešamība, kas palīdz atjaunot resursus.
- Ikdienas atpūtu ir svarīgi iekļaut regulāri, nevis atlikt visu uz atvaļinājumu.
- Ir svarīgi saprast un ieplānot atpūtas laiku, kas atbilst personīgajām vēlmēm un resursiem.
- Atpūta ne vienmēr norit plānoti, un ir svarīgi nepārspīlēt savas cerības uz ideālu atpūtu.
- Atpūtas kvalitāte ir svarīgāka par ilgumu, un pat īsi atvaļinājumi var sniegt labu atelpu.
- Dažādiem cilvēkiem der dažāda atpūta – sēdoša darba darītājiem var nākt talkā kaut kas aktīvāks, bet fiziska darba darītājiem – pretēji.
- Arī gulšņāšana un vārnu skaitīšana var būt piepildoša atpūta.
- Tāpat kā atpūta, kas saistās ar baudīšanu, piemēram, ēdiena izgaršošana restorānā vai teātris.
Katrs atpūtu definē citādāk
Savā psiholoģes praksē Ābeltiņa novērojusi, ka ir cilvēki, kuriem atpūta un atpūšanās sagādā ļoti lielas grūtības un ir pat viens no lielākajiem izaicinājumiem. Nereti šiem cilvēkiem arī nākas piedzīvot izdegšanu.
"Jautājums par atpūtu skar patiesībā ļoti dziļus pamatus par to, ko mēs vispār domājam par sevi: kas mums pienākas, kas mums nepienākas, kā ir jādzīvo dzīve un kas tā tāda atpūta vispār ir, kā mēs to vispār definējam," pauda psiholoģe.
Atpūšanās var sagādāt problēmas ne tikai perfekcionistiem, tās var veicināt arī atsevišķas personības iezīmes vai dažādi ārējie apstākļi. Ir cilvēki, kuriem atpūtai nav laika, jo viņi ir nonākuši kādā krīzes situācijā, bet atpūta grūtības var sagādāt arī, piemēram, jaunajiem vecākiem, kuri jūtas noguruši un ilgojas pēc atpūtas, bet tajā pašā laikā atpūtu noorganizēt viņiem šķiet kā vēl viens izaicinājums.
Ienāc "LSMnīcā"!
Raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Darbmācība" meklēsim veidus, kā izveidot draudzīgas attiecības ar darbu.
"Darbmācību" veido LSM.lv autore un biznesa psiholoģijas studente Māra Uzuliņa.
"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.
"Tas nereti nav par perfekcionismu, tas ir vienkārši par to, vai ir pieejams pietiekams sociālais atbalsts, lai, piemēram, tie jauni vecāki varētu izgulēties. Ja sociālais atbalsts īsti nav pieejams dažādu apstākļu dēļ, tad, protams, vārds "nogurums" būs ikdiena," stāstīja Ābeltiņa.
Psiholoģe skaidroja, ka cilvēki un situācijas ir dažādi. Var būt gadījumi, kad laiks ar mazu bērnu sagādā tik lielu fizisku un emocionālo slodzi un nogurumu, ka vecākam tieši savs darbs ir gandrīz kā atpūta.
"Ir cilvēki, kas saka tieši pretējo, ka viņi darbā jūtas iztukšoti un viņiem atpūšanās ir pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Tad ir, protams, tie, kas saka, ka nogurst visur. Vai ir tādi, kas saka, ka viņi visur ir atpūtušies? Iespējams, viņi vienkārši nevēršas psihologu praksēs, bet es ceru, ka tādi ir," atzina Ābeltiņa.
Vai dzīvē vajadzīgs nogurums?
Psiholoģe pauda, ka, visticamāk, lielākā daļa cilvēku atbildētu, ka – nē, mums nav vajadzīgs nogurums, bet patiesībā bez tā nevar.
"Nogurums nav kaut kas tāds, bez kā mēs varam vispār izdzīvot. Mēs esam uzbūvēti tādā veidā, ka mums ir nepieciešama atjaunošanās, resursu, enerģijas, mentālo spēku, fizisko spēku, vienalga. Nogurums ir fizioloģisks marķieris, kas mums parāda, ka ir izveidojies disbalanss, resursi ir iztukšoti, vajadzētu tos papildināt," norādīja Ābeltiņa.
Resursu atjaunošanas vai papildināšanas veidi ir dažādi. Tas, vai gulēšana dīvānā skaitīsies laba atpūta, ir atkarīgs no tā, ar ko mēs nodarbojamies un kas mums ir nepieciešams.
"Dažkārt nekā nedarīšana ir ļoti laba lieta, ko darīt, jo galu galā, kad mēs guļam, mēs arī tā īsti neko nedarām. Dažkārt arī tāda nevis gulēšana, bet gulšņāšana, skatīšanās debesīs, vārnu skaitīšana varētu būt ļoti piepildoša. Vienmēr ir jautājums, kāpēc es to daru un kāds ir nolūks. Protams, ja es jau piekto nedēļu gulšņāju un neko nedaru, tas sāk izklausīties pēc prokrastinācijas vai atlikšanas, un tad tas tiešām kļūst neveselīgi," skaidroja Ābeltiņa.
Ja ikdienas darbs ir saistīts ar sēdēšanu, kā daudziem cilvēkiem mūsdienās, iespējams, vēl bez gulšņāšanas ir nepieciešama atpūta iešanas vai fiziskās slodzes veidolā, kad notiek nodarbes maiņa, jo atpūtas veidi var būt gan pasīvi, gan aktīvi.
"Mūsu dzīvē nekas nav atrauts. Mēs visu laiku esam tādā procesā. Ir svarīgi, kas ir bijis pirms tam un kam ir jānotiek pēc tam. Ja es pirms tam piecus gadus neņēmu atvaļinājumus, ignorēju noguruma pazīmes vai piepildīju savu iekšējo bāku pa pāris pilieniem, lai kaut kur vēl tiktu, kaut ko vēl uzrautu vai izdarītu, protams, ka dažkārt atgūšanās ir ilgstoša," skaidroja Ābeltiņa.
Jāsaprot savas vajadzības
Lai patiesi atpūstos, ir nepieciešams ieklausīties sevī – vai man ir vajadzīgs miegs vai izklaide, vai pastaiga, vai vēl kas cits, variantus uzskaitīja psiholoģe.
"Tad, ja es varu saprast, kas manī iekšēji notiek, kas ir mana vajadzība, es varu izvēlēties to aktivitāti. Nepieciešams tā kā nedaudz ievilkt elpu, izpūst un tad saprast, kas man ir jādara, ko mans ķermenis prasa," ieteica Ābeltiņa.
Ja tiek izvēlēts tāds atpūtas veids, kas patiesībā nemaz nav gribēts, cilvēks galu galā jūtas neapmierināts, neatpūties, bet laiks, kas ir bijis atveltīts atpūtai, jau ir pagājis un no jauna nepieciešams atgriezties darbā.
"Atpūta var būt arī aktivitāšu pārslēgšana, lai atjaunotu kaut kādus resursus. Varbūt tam, kas dara fizisku darbu, grāmatas lasīšana var būt brīnišķīgs veids, kā atjaunot savus resursus, bet grāmatvedim, kas pirms tam ir lasījis visu ko gan ekrānā, gan izdrukātā veidā, pastaiga vai fiziska aktivitāte dārzā varētu būt ļoti laba alternatīva ikdienas rutīnai," pauda Ābeltiņa.
Psiholoģe vērtēja, ka atpūtu varētu iedalīt divos lielos blokos – alternatīvās darbības un pamata vajadzības. Kvalitatīvs miegs, kvalitatīvs ēdiens un pauzes no darba ir vajadzīgas visiem – gan fiziskā darba darītājiem, gan sēdoša darba veicējiem, bet alternatīvās darbības var atšķirties.
"Ir svarīgi saprast, ka resursi ir jāpapildina dažādi, regulāri un ar diezgan lielu biežumu.
Ideja par to, ka es reizi gadā vai reizi pusgadā aizbraukšu kolosālā atvaļinājumā, – no vienas puses, tajā ir daļa taisnības. Atvaļinājumi uzlabo labbūtību, dažādi veselības rādītāji uzlabojas un tā tālāk, tie ir vajadzīgi, bet to efekts diezgan ātri izzūd. Ir jāatceras, ka ir vajadzīgas arī pauzes, kas ir dienas griezumā, diennakts griezumā, nedēļas un mēneša griezumā. Mēs nevaram visu savu dzīvi atlikt uz tām divām nedēļām," uzsvēra Ābeltiņa.
Tā nogurt var tikai no svētkiem
Ja ikdienā atpūtai netiek atvēlēts pietiekami daudz laika un viss, ko vēlies izdarīt, tiek atlikts uz atvaļinājumu, tad, protams, beigu beigās atpūšanās un atvaļinājums var būt liels stress.
"Mums stress patiešām būs diezgan augstā līmenī, jo tagad pēkšņi ir jāpaspēj divās nedēļās izdarīt visa mana dzīve, 60 grāmatas jāizlasa, ko es esmu atlikusi uz brīvo laiku, jāaiziet uz visiem iespējamajiem treniņiem, koncertiem, jāsatiekas ar visiem draugiem.
Beigu beigās ir tāda sajūta kā senajā "Prāta vētras" dziesmā – "tā nogurt var tikai no svētkiem". Tad tu esi noguris no visa, un tad tev vajag atvaļinājumu no atvaļinājuma," skaidroja Ābeltiņa.
Šādas situācijas var nozīmēt, ka ikdienā pārsvaru gūst kāda viena veida aktivitāte, bet pārējās intereses vai vēlmes tiek atliktas.
"Tā dažreiz ir pieaugušo dzīves pārvērtēšana. Kad mēs esam mazi vai jauni, mēs varam izdarīt savus darbiņus, un tad mums ir brīvais laiks, kad mēs varam nedarīt neko. Kad mēs izaugam, neiestājas tāds laiks, kad esam padarījuši visus darbiņus. Tas vienkārši neiestājas nekad, jo tev vajag padarīt pēc tam vēl to un to, un ir vēl lietas, kas saistītas ar ģimenes locekļiem vai māju. Pieaugušajiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka mums ir pilnīgi citādāk jāorganizē atpūtas laiks," uzsvēra Ābeltiņa.
Pieaugušajiem atpūtas laiks jāiebūvē savā ikdienā, piemēram, caur veiksmīgām rutīnām, – ir cilvēki, kas katru sestdienu vai svētdienu iet uz pirti, vai katru trešdienu iet nelielā pārgājienā pa savu apkaimi, piemērus minēja psiholoģe.
"Tad trešdienās es eju, sestdienās man ir pirts, svētdienās es tiekos ar draugiem, un tad ir vieglāk tādos ritmos dzīvi dzīvot un piepildījumu dabūt. Protams, jo jaunāki esam, jo vairāk mums ir spontanitātes, bet ar laiku mums ir jāsaprot, ka dzīve kļūst ļoti intensīva, un, ja tu to neieplāno, kāds cits ieplānos savas aktivitātes tavā laikā," atzina Ābeltiņa.
Atpūta – nevis balva, bet nepieciešamība
Protams, ieplānot regulāru atpūtu var būt izaicinoši – ne tikai tāpēc, ka tam var trūkt laika, bet arī tāpēc, ka mūsu sabiedrība un kultūra ir uz darbu un strādāšanu vērsta. Ir cilvēki, kas nekad neapstājas, jo tā vienkārši nav pieņemts, – tātad "atpūtīsies vecumdienās".
Psiholoģe gan uzsvēra, ka šis teiciens par loģisku tika uzskatīts tad, kad vecumdienas skaitījās jau no kādiem 50 gadiem. Mūsdienās kvalitatīvi nodzīvoto gadu skaits arvien aug, cilvēki dzīvo un strādā arvien ilgāk, un pēc 50 reti kurš var doties pensijā atpūsties.
"Ir ļoti svarīgi apzināties, ka atpūta nav kaut kāda balva par labi padarītu darbu vai labi nodzīvotu dzīvi. Atpūta ir svarīgs priekšnosacījums, ja gribi būt veiksmīgs un produktīvs ilgtermiņā, ja tu gribi tos veselīgi nodzīvotos gadus pagarināt," uzsvēra Ābeltiņa.
Līdz ar to psiholoģe uzsvēra – no tā, kas noderēja mūsu senčiem, nevajag atteikties pilnībā, bet ir jāsaprot, ka mūsu sabiedrībā izplatītais pārspīlētais pārstrādāšanās virziens ir strupceļš, kas var novest pie nopietnām dzīves kvalitātes un veselības problēmām.
"Ko darīt? Būs mums un iepriekšējām paaudzēm jāmaina domāšanas virziens un jāpalīdz kaut kādā ziņā. Tas ir forši, ja mēs palīdzam viens otram normalizēt resursu atjaunošanu, nevis pārgurumu. Staigāt ar ziliem lokiem zem acīm, pūšot un elšot, – tas nav nenormāli stilīgi," norādīja Ābeltiņa.
Mums katram ik dienu ir vismaz pusstunda vai varbūt pāris stundas, ko veltīt atpūtai, un šo laiku var izmantot jēgpilni. Viens no atpūtas variantiem ir apgūt kādu meistarības pieredzi – izvēlēties vaļasprieku, kas liek justies tā, it kā man sanāk vēl kaut kas ārpus ikdienas darbiem. Tas var būt gleznošanas pulciņš, dziedāšana, dejošana, sporta treniņš.
"Tad ir relaksējošās, pasīvās atpūtas prakses. Tā var būt gulšņāšana, nekā nedarīšana. Tad ir pozitīvās sociālās mijiedarbības – tikšanās ar draugiem, ar cilvēkiem, kas man patīk, mani iedvesmo. Ja mēs savā atpūtas laikā tiekamies ar radiem, kas mūs kaitina, bet ar kuriem mums vienkārši jātiekas tāpēc, ka viņi ir mūsu radi, tad to mēs ieskaitam tādā darba laikā. Tā īsti nebūs atpūta," pauda Ābeltiņa.
Vēl ir arī atpūtas veidi, kas saistīti ar kaut kā izbaudīšanu. Piemēram, ja dodamies uz kādu restorānu vai kafejnīcu un ar lielu prieku baudām īpašu maltīti, ja apmeklējam koncertus vai teātra izrādes.
"Bet, ja mēs savā atvaļinājumā vai tajās stundiņās, kas dažiem ir vairāk, bet dažiem tās nav stundiņas, bet drīzāk ir pusstundiņas, ja mēs tajā laikā piedzīvojam vēl visādu ikdienas ķibeļu risināšanu, tad, protams, mēs neatpūtīsimies," atzina Ābeltiņa.
Jāpazīst savas vēlmes
Ideālais atvaļinājums katram izskatīsies citādāk. Galvenais ir saprast, kas ir tas, kas atjauno paša resursus vislabāk, kas šobrīd pašam ir nepieciešams un kas ir tas, kas patīk, citādi lielā plānošana un galu galā izplānotās aktivitātes atpūtas sajūtu nedos.
"Mums ir jāpazīst sevi ilgtermiņā un jābūt kontaktā ar sevi īstermiņā.
Ir cilvēki, kas saka – man ir vajadzīga daba. Tad, ja es plānoju ceļojumu uz vietu, kur nebūs dabas, jautājums, vai es gūšu to, kas man ir vajadzīgs? Varbūt es varu pārvarēt nogurumu, plānojot ceļojumu, jo es zinu, ka man būs tā lielā balva, ka es staigāšu pa kalniem, elpošu brīnišķīgo gaisu, peldēšos kalnu ezeros un jutīšos kolosāli," stāstīja Ābeltiņa.
Ja cilvēku, kurš mieru un prieku gūst pie dabas, ģimene vai draugi pierunā doties uz kādu lielu pilsētu vai kūrortu, ļoti iespējams, ka atvaļinājuma laikā piepildījums netiks gūts.
"Tad ir jautājums, vai es sevi pazīstu, vai es ieplānoju tās aktivitātes, kas mani potenciāli vispār var piepildīt, vai es sāku pietiekami laicīgi plānot, lai nav tiešām arī tas haoss pēdējā brīdī, un tad es tiešām tik ļoti pārgurstu pirms atvaļinājuma laikā, ka man ir vajadzīga nedēļa, lai atgūtos," ieteica Ābeltiņa.
Tas pats attiecas uz brīvdienu ilgumu – ir cilvēki, kuriem der īss atvaļinājums, bet ir situācijas, kad, lai tiešām atpūstos, nepieciešamas vairāku nedēļu brīvdienas.
"Bet kas ir interesanti, – arī tie īsie atvaļinājumi, kuros ir, piemēram, tikai četras dienas, var būt ļoti labi. Es domāju, ka tur ir tā lieta, ka, ja man ir četras dienas, es sev ātrāk atļauju atpūsties. Ja man ir garais atvaļinājums, es varbūt sev nezin kādas gaidas uzlieku, ka "es vēl pabeigšu šitos darbus, pēc tam to, pēc tam šo". Tā ka es domāju, – tam ir ļoti liela nozīme, ka mēs plānojam to, kas mums potenciāli patīk, ka mēs to darām laicīgi un arī ka mēs sevi iekšēji netiranizējam," secināja Ābeltiņa.
Jo var gadīties, ka arī rūpīgi plānotais atvaļinājums neizvēršas tā, kā cerēts. Tad ir svarīgi nešaustīt sevi par to, ka atpūta nav izdevusies ideāli, un nevajag sev pārmest par to, kas nav izdevies.
"Visu perfekti izdarīt – es šaubos, ka tas ir iespējams," uzsvēra speciāliste.
Citas raidieraksta "Darbmācība" epizodes un raksti
