Asociācijas ar 1930.gadu Vāciju
Tulkošanas biroja vadītājs un aktīvs sabiedriskais darbinieks Volodimirs Ivonickis ir dzimis Latvijā, bet abi vecāki ir ukraiņi un, pateicoties tam, ticis audzināts ukraiņu garā.
Vienlaikus Volodimirs norāda, ka asociē sevi ar Latviju un domā, ka ukraiņu un latviešu tautām ir daudz kā kopīga. Viņš seko līdzi notikumiem Ukrainā gan ar mediju, gan radu starpniecību un ir pārliecināts, ka viens no instrumentiem, kā cīnīties, ir iespēja tuvināties Eiropas Savienībai (ES). „[..] Daudzi bija teikuši, ka [padzītais Ukrainas prezidents Viktors] Janukovičs tika ievēlēts ar demokrātiskām metodēm, kāpēc tad protestētāji gribēja gāzt ar savām metodēm demokrātiski ievēlēto prezidentu?
Man šajā sakarā rodas asociācijas ar 30. gadiem Vācijā, kad [nacistu līderis Ādolfs] Hitlers arī demokrātiski nāca pie varas, bet laika gaitā šī iekārta ir degradējusi [..].
To pašu es varētu atbildēt arī tiem cilvēkiem, kuri saka, ka viņš ir likumīgi ievēlēts, bet, ja viņš laika gaitā ir pieļāvis tik daudz drausmīgu kļūdu un noziedzīgu kļūdu – cilvēku sašaušanu un pēc tam pazūd, nevis, apzinoties savu taisnīgumu, paliek un stājās tiesas priekšā. Šāda vara nedrīkst pastāvēt [..],” stāsta Volodimirs.
Viņš arī norāda, ka viens no sistēmas sagruvumu iemesliem ir neizmērojamā korupcija ikvienā jomā Ukrainā. Tas mudināja cilvēkus sacelties. „[..]Visaptverošā korumpētība valstī. Jebkurā nozarē – medicīnā, izglītībā, protams, pašvaldību iestādēs. Visur ir kukuļi, visur ir korupcija. Nav iespējams cilvēkam nokārtot elementāras darīšanas, neiesaistoties tajās korupcijas shēmās [..],” saka Volodimirs.
Arī tāds uzskats: Janukovičam jāpaliek amatā – nav vairs saimnieka valstī
Gatavojot sižeta materiālu, sastapos ar dažādiem viedokļiem, tostarp ar kāda cita Latvijā dzīvojoša, gados vecāka, ukraiņa uzskatu, ka Janukovičam bija jāpaliek savā vietā, jo Ukrainā šobrīd neesot cita līdera, kas varētu ieņemt aizbēgušā prezidenta vietu. Turklāt Ukraina nevar rēķināties ar ārvalstu atbalstu un arī pati tā galā tikt nevarēs. Saprotamu iemeslu dēļ savas domas publiski paust viņš nevēlējās. Tomēr izteikumus komentēt aicināju Volodimiru, kurš norāda, ka viedokļu dažādība pati par sevi nav slikta parādība, ja vien tas nav pamats vardarbībai, akcentē Volodimirs un stāsta.
„[..] Es varu saprast gados vecākus cilvēkus, ka viņi dzīvoja Padomju Savienībā un viņiem daudz kas mūsdienu pasaulē nav saprotams, nav pieņemams. [..] Vēsturiski viedokļi vienmēr ir bijuši dažādi Ukrainā. Tas nāk no padomju laikiem, kad konsekventi tika piekopta „sovjetizācijas” politika. Kad pārcēla cilvēku grupas no viena reģiona uz citu. Un mainīja demogrāfisko sastāvu. Un ieveda 1000 cilvēku no Baltkrievijas, no Krievijas. Un tas pats lielais Ukrainas bads – "golodomors" 30. gados ļoti mainīja to cilvēku sastāvu, kas dzīvo Ukrainā. Protams, ka tur šodien dzīvo viņu senči, kam nav gandrīz nekāda sakara ar ukraiņu etnosu un tāpēc tā dažādība ir ļoti spilgti redzama Ukrainas austrumos un rietumos, [..]” saka Volodimirs.
Šī brīža notikumi Ukrainā sakņojas tālā pagātnē. To atzīmē arī vēsturnieks, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ēriks Jēkabsons. Aicināju vēsturnieku komentēt Ukrainas sašķeltības iemeslus un iedzīvotāju patriotiskuma apziņu. „Par patriotismu runājot, ukraiņu nacionālais patriotisms kā tāds, arī valstiskais patriotiskums, neapšaubāmi redzams visā Ukrainas teritorijā. To, cik lielā mērā tas redzams konkrētās daļās un jūtams starp cilvēkiem, neapšaubāmi ietekmē arī vēsturiskie apstākļi. Zināmās gaitās jau ar 17. gadsimtu Rietumu Ukrainā, Centrālajā Ukrainā un arī Austrumu Ukrainas daļā. Taču, ja mēs runājam par iedzīvotāju patriotisko noskaņojumu šodien, tad neapšaubāmi var redzēt, ka šis patriotisms mums, latviešiem varbūt nedaudz savādāk šķitīs. Principi neizprotami līdz galam. Pat, ja viņš dzīvo austrumos, kur ir šie te patrioti. To mēs redzam kaut vai pēc tā paša Maidana dalībnieku ģeogrāfiskās piederības. Mēs redzam, ka viņi ir mazāk nekā Rietumos. Viņi tur ir. Viņiem nav jāprot valoda, kas mums ir viens no galvenajiem elementiem – valoda. [..] Tāpat kā Baltkrievijā. Par savu valstiskumu tur ir gatavi nomirt. Par savu zemi. Bet viņi neprot runāt. Runā krievu valodā kā tādā... Pamatā tam ir šis vēsturiskais faktors, [..]” uzsver Jēkabsons.
Vēl oktobrī, kad aizsākās aktīvie pēdējā laika notikumi Ukrainā, vairāk nekā 70 latviešu rakstnieku, tulkotāju un izdevēju atklātā vēstulē pauda atbalstu kolēģiem Ukrainā, nosodot varas iestāžu vardarbību pret demonstrantiem Kijevā. Tobrīd vēstules autori izteica cerību, ka Eiropas valstu valdības piedāvās ukraiņiem reālu, nevis tikai morālu atbalstu.
Latvijas atbalsts arī var palīdzēt
Aktivitāti komentēt raidījums uzrunāja dzejnieku Knutu Skujenieku. Cienījamais literāts savulaik ir tulkojis ukraiņu autoru darbus, un īpaša draudzība ar ukraiņiem ir arī kopš lēģera laikiem, kad par pretpadomju propagandu viņš sodu izcieta Mordovijā. Kultūras nozares pārstāvju atbalstu Ukrainai vērtē Knuts Skujenieks.
„[..] Tas atbalsts Ukrainas garam no Latvijas puses dabīgi neizšķirs to politisko darbību. Bet tas tomēr var palīdzēt [..],” norāda Skujenieks.
Dzejnieks atzīmē, ka šeit Latvijā ļoti daudz ir personīgi iesaistīti un pārdzīvo Ukrainas notikumu sakarā. „[..] Skatīsimies, lai šī lieta nokārtojas daudzmaz politiski, jo patreizējā situācijā ļoti grūti ir ar aktīviem kultūras kontaktiem, jūs saprotiet. Pašreiz politika ir pirmā vietā [..],” uzsver Skujenieks.
Aizvien vēl ir daudz nesaprotamā un arī neatbildamā, tomēr agri vai vēlu rezultāts būtu jāsagaida.
Tā tēlaini izsakoties, man šis Janukoviča laikmets, kas cerams Ukrainā jau ir beidzies, saistās un asociējas ar Tolkīna grāmatu, kur viņš bija tāds kā mordoru pavēlnieks. Viņam bija daudz varas. Ukrainas prezidentam bija ļoti daudz varas. Gribēja daudz varas. Viņš gribēja vēl vairāk
[..] bet rezultāts ir zināms, ka šāda valsts nevar pastāvēt un viss [..].”
