Cik tev bija gadu 1991. gada janvārī, kur tu dzīvoji un ko darīji?
Vizītkarte
Jānis Blūms (1976) ir dzimis rīdzinieks, strādājis gan par IT sistēmu administratoru Lielbritānijas vēstniecībā Rīgā, gan projektu vadītāju “Atea Global Services” un “Accenture”. Šobrīd ir “Luminor” IT pārmaiņu projektu vadītājs.
Man bija piecpadsmit, un es dzīvoju tepat, Mežaparkā. Man toreiz palaimējās. Toreiz es interesējos par reliģiju, kā pusaudzis – mums bija tāds grupējums, kur mēs sanācām kopā, sākumā Ausekļa ielas dzīvoklī, tur bija visādi interesanti cilvēciņi, intelektuāļi un sarunas… Un vēlāk Anglikāņu baznīcā, un tajā vakarā, kad bija slavenā apšaude pie Iekšlietu ministrijas, es biju iemaldījies jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Iznākot no baznīcas, es izdzirdēju kaut kādu baigo skaņu, kas no sākuma nelikās apšaude, bet bija vilinājums aiziet un redzēt, kas tur īsti notiek. Es gāju pa Brīvības ielu, aizgāju līdz “Latvijai” [viesnīca - red.], un tur [ieraudzīju, ka pie viesnīcas "Rīdzene" - red.] dega autobuss. Tad bija skaidrs, ka tur notiek apšaude, varēja redzēt trasējošās lodes. Es zvanīju vecākiem un teicu: “Klau, vai jūs zināt, kas notiek?” Protams, toreiz laikam vēl televīzija nebija ieņemta, un informācija par to jau bija aizgājusi. Vēl es atceros, ka es biju Doma laukumā tādā dīvainā paskatā – mākslīgās ādas mētelī. Tajā laikā cilvēki ģērbās diezgan hipsterīgi. Es nezinu, cik reizes es tur biju un kāpēc vecāki mani tur laida, varbūt tāpēc, ka mana māsa tur bija, dežurēja Doma baznīcā medpunktā. Es ļoti labi atceros to laiku un tās sajūtas.
Vai ģimenē ar tevi kā ar pusaudzi tolaik kāds runāja par Latvijas okupāciju?
Protams. Pirms tam mēs ar mammu bijām bijuši Baltijas ceļā, bija vairākas demonstrācijas, arī Mežaparka estrādes lielais pasākums, atceros, arī krastmalā mēs visi gājām uz demonstrācijām. Atmoda jau bija sākusies pirms tam, par to tika runāts vairākus gadus. Tolaik biju pietiekami apzinātā vecumā, lai filtrētu.
Kādas bija tavas zināšanas, tavs priekšstats par to, kas notiek barikāžu laikā?
Priekšstats bija tāds, ka tas bija tā kā pokera spēlē – mēs gājām “all in”. Tā mūsu neatkarības lietiņa karājās mata galā, varēja atbraukt čaļi ar “BTR-iem” (bruņutransportieriem – red.) un vienkārši visu sabradāt. Bet bija tāda sajūta, ka tas nenotiks, jo mūsu ir pārāk daudz.
Barikādes bērna, pusaudža un jaunieša acīm
Barikāžu laiks jeb 1991. gada janvāra – un arī augusta – notikumi bija viens no būtiskākajiem Atmodas laika kulminācijas punktiem, kas parādīja Latvijas iedzīvotāju vienotību un apņēmību cīnīties par neatkarīgu valsti. Pētnieki ir darījuši ļoti daudz, lai iemūžinātu šīs vēstures lappuses, taču LSM.lv interviju sērijā var uzzināt, kā tolaik jutās šobrīd ekonomiski aktīvā paaudze – cilvēki, kuri barikādes uzlūkoja ar bērna, pusaudža un jaunieša acīm.
Intervijas:
- Tas bija līderības laiks. Saruna IT speciālistu Jāni Blūmu, kurš 1991. gada janvārī bija piecpadsmitgadnieks
-
Kāpēc svešam onkulim jādod tēja un pīrādziņš? Saruna ar latviešu valodas un literatūras skolotāju Baibu Koemecu, kurai barikāžu laikā bija 11 gadu
-
Latvijas neatkarību izcīnīja visdažādāko tautību pārstāvji. Saruna ar pašraizējo Talsu muzeja direktoru Uldi Pētersonu-Jaunzemu, kuram barikāžu laikā bija divpadsmitarpus gadu
Gatavojoties intervijai, retrospektīvi atcerējos – tajā laikā arī uz barikādēm bija daudz krievu. Tas bija laiks, kad uz brīdi pagaisa tas “mēs – latvieši, viņi – krievi”. Bija daudz krievu, un mēs sapratām, ka viņi ir mūsējie. Kas man vēl liekas interesanti – tas bija līderības laiks. Mums bija izteikti līderi – Kosteņecka, Īvāns, Rubenis, Šteins, Ēlerte, Vulfsons… Varbūt palīdzēja tas, ka tā bija tāda melnbalta spēlīte – mums ir neatkarība, mēs esam baltie. Kopējais mērķis bija tik kristāldzidrs, ka cīņa bija ļoti skaidra. Pirms tam un pēc tam latvieši un krievi atkal pašķīrās. Mēs esam latvieši, pamatnācija, un viņi ir krievi. Šī tēma šobrīd nav aktuāla, taču fonā kaut kur gruzd – tas vēl nav atrisināts. Respektīvi, mēs joprojām jūtamies, it kā krievi mūs apdraudētu, ir tāds rūgtums. Bet toreiz es jutu, ka mēs esam kopā.
Arī Talsu novada muzeja direktors Uldis Pētersons intervijā atzīmēja, ka, ar tagadējām acīm raugoties, ir dīvaina sajūta, jo toreiz uz barikādēm gāja visdažādāko tautību pārstāvji, bet pēc tam daļu no tiem, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, jaunā valsts “uzmeta”.
Nu jā – sākās nepilsoņu statuss un tādas lietas, tas turpinās joprojām. Viņi jūtas kā nepilsoņi, mēs atkal jūtamies, ka viņi ir okupantu pēcteči, kas visa mūža garumā tā arī nav apgrūtinājuši sevi ar latviešu valodu. Tas nav vienos vārtos, jo lielās nācijas nevēlēšanās runāt latviski ir kaitinoši jūtama. Varbūt jaunajai paaudzei tas vērojams mazāk, bet vecajai – ļoti izteikti. Mēs krievu valodu uztveram kā apdraudējumu – bet tas ir pilnīgi dibināti, normāli. Bet tas ir cits stāsts.
Jau intervijas sākumā tu ieskicēji dažas atmiņas par 1991. gada janvāri. Ko vēl tu atceries?
Atceros aizbarikādēto Rīgu, kaut kas bija Dzirnavu ielā pie “Lattelecom”, tur bija smagās mašīnas, protams, Ministru kabinets un Doma laukums. Es nebiju Zaķusalā, to neatceros. Atceros interviju ar operatoru Juri Podnieku, ka viņš bija skrējis ar to sašauto žiguli un vedis videomateriālu no Lietuvas. Tur tās lietas bija traģiskākas. Informēts es biju, bet klātbūtnē atrados tikai toreiz, Vecrīgā, un toreiz, kad bija apšaudes.
Bail tev nebija?
Nu… Pie viesnīcas “Latvija” varēja just, ka lodes nenāk uz mūsu pusi, tās bija aiz kvartāla, uz Raiņa bulvāra pusi. Es tālāk negāju, jo bija skaidrs, ka tur lielas lietas notiek. Protams, bija bail, un es tur biju īsu laiku. Par barikādēm, par Doma laukumu runājot – tur nē, jo tur visi bija diezgan relaksēti, nogaidoši. Ar miermīlīgu nogaidīšanas attieksmi – kas būs.
Mediji bija radio, ļoti lielu miera sajūtu deva arī tas, ka viss tika ziņots uz āru, (uz vietas – red.) bija pārstāvji, šķiet, no CNN.
Varbūt arī tas nostrādāja – viņi neatļāvās.
Vai tu atceries, kā barikādes beidzās un kas turpinājās augustā?
Barikādes, šķiet, bija nepilns mēnesis. Es nezinu, kādas bija pavēles, bet vienā brīdī bija skaidrs, ka tālākā eskalācija nenotiks – ka moments ir pagājis, ka viņi nenoreaģēja tajā brīdī un tagad ir par vēlu. Tad vienkārši čaļi aizbrauca uz bāzēm un ierāva astes. Pēc pusgada augusts… Tur bija kaut kāds apvērsums Maskavā, militāristi paņēma [Baltijas jautājumu] savās rokās ar domu, ka viņi atrisinās tā, kā večiem pienākas atrisināt, ar spēku. Kad Pugo (kompartijas līderis Boriss Pugo – red.) nošāvās, bija skaidrs, ka tā ballīte ir beigusies. Nu, protams, Rubiks, vienmēr Rubiks un mūžam Rubiks (kompartijas politiķis Alfrēds Rubiks – red.), bet tumšais laiks ar augustu arī beidzās.
Kā tu kā pusaudzis atceries augustu?
Visticamāk, no ziņām. Janvāris bija uzvara, un augusts bija tāds uzplaiksnījums, melno spēku pēdējais rūciens. Neatceros, ka Latvijā būtu bijušas kādas nopietnas sadursmes. Domāju, tas bija īss brītiņš, kad Maskavā vecā kliķe mēģināja ar spēku nolikt PSRS atpakaļ uz sliedēm, bet viņiem tas neizdevās. Un tad parādījās Jeļcins (pirmais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins – red.). Tā vienotība, Baltijas vienotība – neizsakāmi liela.
Un, ja es salīdzinu, piemēram, tagadējo situācija ar “Rail Baltic” un Baltijas ceļu – kādi mēs bijām tad un kā mēs kā valstis ar kopīgu mērķi rīkojamies tagad… Visām Baltijas valstīm vajag šo “Rail Baltic” – tas arī ir simboliski, ka mēs beidzot sliežu platumu uztaisīsim tādu kā Eiropā, lai pieslēgtos. Un tā vietā, lai mēs šo daudzu miljardu pasākumu bīdītu uz priekšu, mēs vienkārši čakarējam cits citam gaisu. Tas tā tracina! Ja tas izgāzīsies, tad tas mūs nosviedīs padomju telpā atpakaļ – brauciet, baltieši, ar saviem vecajiem vilcieniem uz Maskavu un Pēterburgu.
Vai un kā janvāra un augusta notikumi kaut ko mainīja tavā dzīvē? Vai tu sajuti pārmaiņas?
Mēs bijām atguvuši neatkarību, idejiski bijām ieguvuši to, ko mēs gribējām. Tad uzreiz nāca nākamā vēlme – pielīdzināt savu dzīves kvalitāti Rietumu standartiem, sākās jauno biznesmeņu spēlītes, biznesa ētika, 90. gadu tumšās lietas, Rumbula, šašliki.
Ēra, kad cilvēki maksimāli ātri centās pelnīt lielu naudu – “Banka Baltija” ar šausmīgiem procentiem operēt, kaut kas nereāls un hipertrofēts, īsā laikā mēģināt panākt Rietumu dzīvesstilu, aizmirstot par priekšdarbiem.
Priekšdarbus mēs tagad turpinām lēnā garā – likumdošanas sakārtošana, izglītības lietas un tā tālāk. Īstenībā ļoti daudz kas ir izdarīts, bet, no otras puses, kā nācija, kā tauta mēs neesam auguši tik daudz, cik gribētos. Ilgs laiks pagāja, čakarējoties ap korupcijas lietām, un tās joprojām ir. Droši vien katrai valstij tā ir gājis, jo īstenībā trīsdesmit gadi ir mazs laiks. Manā dzīvē nekas nemainījās – 1994. gadā es beidzu skolu, sāku strādāt, sanāk trīs gadus pēc barikādēm, sākās lielā dzīve. Esmu laimīgs, ka to visu piedzīvoju klātienē – tā realitātes izjūta, kā tas bija – padomju laiki, Atmoda un tagad. Es biju ļoti labā pozīcijā, lai to visu pieredzētu. Bērniem, paaudzei pēc manis tas pagāja secen.
Bet bērniem jau to visu mācīs skolā.
Protams, faktoloģiski viņi to visu apgūs, bet sajūtu līmenī – ka tu esi tur iekšā, tieši tajā brīdī… Es vispār brīnos, kā vecāki tika ar visu galā tai laikā. Labi, mums bija lauki, paši stādījām kartupeļus un tā. Bet 90. gadu sākumā, man liekas, bija baigi grūti sadzīviski, riktīgi grūti. Es to kaut kā nejutu – vajadzības bija daudz mazākas, viss bija skaisti un forši, bet es nezinu, vai visiem. Vēl arī naudas maiņa – vienā brīdī bija Latvijas rubļi, “repšiki”, un tad tos nomainīja 1:200 uz latu. Un tad daudziem bija diezgan skarbi.
Šķiet, daudziem režīma maiņa un pāreja no plānveida ekonomikas salauza dzīves. Piemēram, fabriku strādniekiem, arī inženieriem, kas bija izglītoti un audzināti tieši padomju sistēmai. Vai taviem vecākiem arī mainījās nodarbošanās?
Mani vecāki izdzīvošanai vienmēr piegājuši inovatīvi. Padomju laikos kādu brīdi dzīvoklī audzēja tulpes, citu gadu piepelnījās, piparkūkas cepot – mēs visi to darījām, par to tika nopirkts žigulis. Taisīja dzintara rotas, audzējām ķirbjus… Iespējas bija. Es pieņemu, ka tiem, kas strādāja fabrikā un kuriem nebija alternatīvas, bija daudz skarbāk. Man nav priekšstata, es nezinu – tikai nojaušu, ka tas bija skarbi.
Kā tu ar šodienas aci vērtē barikāžu nozīmību un to, kur mēs esam tagad?
Tas viennozīmīgi bija pagrieziena punkts, kad pulkstenis notikšķ apaļu stundu, pēc vēsturiskās nozīmības analoģijas tas ir mūsu de facto, brīdis, kad atgūstam brīvību, simboliski visi esot tur. Tie, kas tur bija, to nekad neaizmirsīs. Kur mēs esam tagad… Par daudzām lietām man ir nedaudz bēdīgi, bet domāju, tam nav nepieciešams veltīt laiku. Mēs tiešām esam foršā valstī, man patīk. Es būtu gribējis, lai ātrāk aizejam prom no vecās domāšanas, no vecajiem kadriem, no vecās, ''dūklavveidīgās'' politikas.
Man joprojām ir bažas par to, ka katrās vēlēšanās ir kādi tizli pārsteigumi, populisms ir uzplaucis, mums ir ''gobzemveidīgie'' un ''kaimiņveidīgie'' kadri, uz kuriem tauta uzķeras, par spīti visai pieredzei. Domāju, izpratnei par to, kas ir patiesās vērtības, būtu jābūt izteiktākai. Pašlaik ir liels procents cilvēku, kas joprojām ir… stulbi, es atvainojos par izteicienu. Un skaits nemazinās. Baidos, ka, laikam ejot, tas turpinās nemazināties. Vēlēšanās es redzu mazus grupējumus, kas sniega bumbu nespēj uztaisīt lielāku, nespēj apvienoties.
Par valsti kopumā – es vērtēju, ka ir labi. Varbūt man ir paveicies karjerā.
Ir lietas, kas velkas līdzi neatrisinātas, viena no tām ir pensionāru iztika – viņi nedzīvoja forši tad, un tagad viņi turpina dzīvot slikti ar ļoti mazām pensijām. Vai, piemēram, izglītība – ja mēs tajā būtu investējuši agrāk, atdeve arī būtu agrāk un lielāka. Nepieminēju Eiropas Savienību – man šķiet, ka ļoti liels ieguldījums, ka mums ir pieejami fondi un ir iespēja ieguldīt šīs naudas pirms visām krīzēm. Krīzes iedod sitienus, bet par spīti tam infrastruktūras, ceļi un tilti mums ir. Tā ir liela lieta, ja tas viss nebūtu, būtu švaki. Bet tas viss arī beigsies kaut kad, un tad mums būs jāpeld pašiem. Lai to darītu, ir tam jāsagatavojas.
Vai pareizi saprotu – tu domā, ka šobrīd mēs neesam gana tālredzīgi?
Jā. Atkal, vēlēšanas pievelkot – paveras aina, kad mēs atkal un atkal kāpjam uz līdzīgiem grābekļiem, nav indikāciju, ka kaut kas mainīsies. Kādreiz cilvēki uzķērās uz Ziedoņa Čevera partijām, tagad ir mūsu laiku populisms. Nav skaidra redzējuma. Gribētos, lai pragmatisms būtu lielāks un tauta būtu kritiskāka.
