Labrīt

Klajā nāk Imanta Kalniņa simfoniskās mūzikas kolekcija piecos kompaktdiskos

Labrīt

Artis Pabriks: Nedzīvojam kara apstākļos, bet ir krīze un tas ietekmē darbu

Barikāžu stāsti: Zigurds Vidiņš un SuperVHS kamera

Kamera, kas fiksēja Gvido Zvaigznes izdzišanu. Režisora Zigurda Vidiņa barikāžu atmiņas

Ar Barikāžu muzejā apskatāmo režisora Zigurda Vidiņa "Super VHS" kameru tika uzņemtas vienas no bagātīgākajām barikāžu laika liecībām Rīgā, tai skaitā satricinošie kadri no apšaudes Bastejkalnā un ievainotā operatora Gvido Zvaigznes izdzišana Rīgas 1. slimnīcā.

Zigurds Vidiņš, tolaik 48 gadus vecs kino profesionālis, vadīja Zinātņu akadēmijas kino laboratoriju. Tā atradās pašā barikāžu epicentrā – Vecrīgā, Kaķu mājā.

"Tajā laikā manā rīcībā bija jau divas kameras – viena tāda amatieru "VHS" kamera un otra, jau nedaudz labāka, "Super VHS" kamera," stāsta Vidiņš.

Neilgi pirms barikādēm viņi bija vienojušies strādāt kopā ar dokumentālistu Juri Podnieku. Piektdienas vakarā pirms barikādēm Podnieks devās filmēt uz Viļņu un fiksēja šausminošos notikumus pie radio un televīzijas torņa, kur no lodēm un zem tanku kāpurķēdēm gāja bojā 14 cilvēku.

"Šie kadri vēlāk apstaigāja pasauli, bet es tos svētdienas vakarā redzēju televīzijā, jo ar bērniem biju laukos. Pirmdienas rītā jau biju Rīgā, savā studijā, un sāku filmēt Doma laukumā," atceras režisors.

Zigurds Vidiņš Ziemassvētkos dzimtas lauku mājās
Kāpēc viņš tik daudz intervēja barikāžu dalībniekus? "Biju pilnīgi pārliecināts, ka Rīgā būs daudz asiņaināk nekā Viļņā. Jo bija skaidrs, ka impērijai nav kur atkāpties. Runājoties ar šiem cilvēkiem, man bija doma, ka ir pilnīgi iespējams, ka pēc kāda laika vairāki no viņiem vairs nebūs starp dzīvajiem – tie, kuri bija gatavi sadoties rokās un stāvēt līdz pēdējam pretī automātiem," saka Vidiņš.

Kaķu mājā viņi ar kolēģiem dežurēja uz maiņām, jo bija skaidrs – ja būs uzbrukums, visdrīzāk tas notiks naktī. Kolēģu vidū bija arī Andris Slapiņš, kurš Zinātņu akadēmijas kino studijā jau daudzus gadus bija montējis savas filmas.

"Tajā datumā, kad Andris tika nošauts, viņam nemaz nevajadzēja atrasties Kaķu mājā, jo viņš bija dežurējis iepriekšējo nakti. Bet viņš arī bija klāt un, kad sākās šaušana, mēs visi izskrējām uz Bastejkalnu," atceras Vidiņš. Mēs – tie bija Andris Slapiņš, Juris Podnieks, viņa dēls Dāvis, operatori Gvido Zvaigzne un Uldis Millers.

"Sāka šaut arī pa tiltiņa margām, kas ved pāri kanālam uz Iekšlietu ministriju, leca dzirksteles pa dzelzs režģiem. Es nogūlos pie viena koka blakus Gvido. Viņš toreiz bija ar kinokameru un praktiski nevarēja neko filmēt, jo jau bija pietiekoši tumšs. Sākumā pie mums bija arī Andris Slapiņš, viņam plecā bija "Betacam" kamera. Viņš brīdi pastāvēja un teica: es skriešu skatīties, kur ir Juris. Viņš aizskrēja uz tiltiņa pusi, kur bija skaņu operators Normunds Deinats un Juris Podnieks. Tur arī Andri nošāva," kā šodien atceras Zigurds Vidiņš.

Tad sāka šaut arī uz viņa pusi, un kādā brīdī Vidiņš dzirdēja blakus esošā Zvaigznes balsi: man trāpīja... Bija skaidrs, ka ievainotais kolēģis steidzami jādabū ārā no Bastejkalna, taču lodes turpināja spindzēt.

"Man bija skaidrs, ka būs nākamā kārta un mūs nošaus abus. Tāpēc es domāju – ieslēgšu kameru, lai viņa griežas, un tie būs pēdējie kadri, ko es uzfilmēšu," saka režisors.

Tomēr izdevās tikt līdz Bastejkalna malai, kur ar palīgiem aiznesa Zvaigzni uz ātrās palīdzības mašīnu.

"Es braucu līdzi un visu nakti pavadīju filmējot, kā Gvido tiek operēts," atceras Vidiņš.

Diemžēl ārstiem Zvaigznes dzīvību neizdevās glābt.

Vidiņš spēju izturēt tik ekstremālus apstākļus saista ar kalnos gūto rūdījumu – viņš bija pieredzējis laivotājs pa kalnu upēm. "Braucot pa kalnu upēm un izlūkojot krāci, bieži vien tevi pārņem tāds drebulītis, bailes. Bet, tikko tu paņem rokās airi, iesēdies laivā un sāc braukt, tā viss pazūd. Un līdzīgi arī barikāžu laikā – ja tu esi tajā visā iekšā, tas ir tavs darbs, tu filmē, baiļu sajūtas praktiski nav," viņš salīdzina.

Ar šodien Barikāžu muzejā apskatāmo kameru nofilmēts desmitiem interviju ar barikāžu dalībniekiem Vecrīgā, kuru simtprocentīgā pārliecība – es te stāvēšu, lai kas notiktu –, spēcīgi aizkustina arī šodien, skatoties Vidiņa filmu "Tēvu barikādes".

"Tas bija apbrīnojams enerģijas lauks, ko tie cilvēki radīja ar savu pārliecību un savu gribu! Jo cilvēka griba spēj izmainīt ļoti daudzas lietas pasaulē," viņš uzsver.

Vairāk barikāžu dalībnieku atmiņu stāstu lasiet LSM.lv vizuāli dokumentālā stāstā "No lodes līdz amerikāņu cimdiem – 10 unikālas barikāžu liecības"!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt