Ekspedīcija devusies meklēt izsūtīto latviešu apbedījumus Kazahstānā

1941. un 1949.gadā izsūtītie bērni un viņu pēcnācēji katru gadu dodas pa izsūtījuma vietām Sibīrijā meklēt tuvinieku apbedījumu vietas. Šogad kinorežisore Dzintra Geka ar savu komandu devusies uz Kazahstānu – Karagandas un Žezkazganas nometnēm un Kengiras sacelšanās vietu.

„Pagaidām trīs dienas esam Astanā. Pie tiešā uzdevuma esam ķērušies tikai šodien,” telefonintervijā Latvijas Radio stāsta ekspedīcijas dalībnieks Zigfrīds Muktupāvels, kura tēva brālis bija izsūtījumā Kazahstānā.

Ekspedīcijas dalībnieki uzmeklējuši Astanas rajonu, kurā vēl varētu būt dzīvi veci ļaudis, kas atceras 40. un 50.gadu notikumus.

Jāsaka, ka galvaspilsētā šāda atmiņa nav saglabājusies praktiski nemaz,” norāda Muktupāvels, izsakot cerību, ka Karagandā un Žezkazganā satiks cilvēkus, kuri kaut ko zina par latviešiem izsūtījumā.

Ekspedīcija apmeklējusi līdzās Astanai esošo pilsētu Alžiru, kur atrodas pasaulē vienīgā nāves nometne sievietēm, uz kuru tika izsūtītas diplomātu, politiķu un arī kultūras darbinieku sievas. Zināms, ka šajā nometnē turētas 102 sievietes no Latvijas.

Es varu teikt, ka šī piemiņas vieta patiešām ir sakopta, cieņā un godā turēta,” turpina Muktupāvels.

Ekspedīcijā piedalās arī mācītājs Guntis Kalme, kura vectēvs bijis gulaga nometnēs Kazahstānā; ārste Marija Krūmiņa, kura izsūtīta uz Sibīriju deviņu mēnešu vecumā, viņas tēvs, mācītājs Arvīds Rumba gājis bojā Taišetā; advokāts Andrejs Strautiņš, kura vectēvs desmit gadus bijis ieslodzījumā Karagandā; komponists Pēteris Vasks, kura tēvabrālis bijis izsūtījumā Omskas apgabalā; rakstniece Gundega Repše, kuras tuvs radinieks mākslinieks Kurts Fridrihsons bijis Karagandas un Žezkazganas nometnēs.

Brauciena laikā tiek intervēti aculiecinieki, vākti materiāli muzejos, filmētas notikumu vietas, gatavoti materiāli filmu projektiem, kā arī uzstādīta piemiņas plāksne Latvijas tēviem.

Pēc Staļina nāves ieslodzīto cerības uz drīzu atbrīvošanu nepiepildījās. Apstākļi ieslodzījuma vietās saglabājās briesmīgi un pazemojoši. Kengirā ieslodzītos spieda 12 stundas dienā strādāt raktuvēs ar niecīgu ūdens un pārtikas devu. Pēc tam, kad 18. maijā sardze apšāva ieslodzītos, kas mēģināja iekļūt nometnes sieviešu daļā, sākās streiks. Streika komiteja aicināja ieslodzītos neiet uz darbu, tika izlauzti žogi starp vīriešu un sieviešu lēģeriem. Dažādu tautību cilvēki meklēja cits citu, kavējās skaistās atmiņās, dziedāja. Vīrieši un sievietes iepazinās, iemīlējās.

Sacelšanās Kengirā beidzās pēc tam, kad nometni aplenca tanki, tika uzlauzti mūri un ieslodzītos sadzina barakās. Daudzus tanki samala. Lielā ātrumā tie brauca virsū sievietēm, viņu mati sapinās kāpurķēdēs. Citi nemiernieki tika nošauti. Ziņas par bojāgājušajiem nav precīzas. Tiek minēts, ka upuru skaits sasniedza 500. Dzīvus palikušos ar paceltām rokām veda no barakām ārā, sadzina klajā stepē un noturēja divas diennaktis. Stiprākos aizsūtīja uz Magadanu, bet vājākos – ikdienas darbos tuvējās šahtās

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti