Sadaļas Sadaļas

«Defacto» žurnālists Ivo Leitāns: Latvijā ir negarlaicīga dzīve

Žurnālists Ivo Leitāns pētniecisko žurnālistiku salīdzina ar izmeklētāja amatu. Tomēr viņam ir arī ziņu gēns. Kā pētniecība sadzīvo ar šo gēnu, kā no Gunta Bojāra mācekļa Ivo kļuvis par viņa kolēģi un vai tiešām vienīgais veids, kā izrauties no ikdienas rutīnas, ir sagaidīt vasaru?

Starp policistu un izmeklētāju

Bērnībā pirmā apzinātā karjera, ko Ivo apsvēris, bija likumsarga amats. “Atceros tādu sarunu ar mammu, kad es stāstīju, ka gribētu [kļūt par policistu]. Un tad viņa teica: “Bet varbūt tu gribi nevis par policistu, bet par izmeklētāju…” Es teicu – nu, varbūt, jā. Cīnīties ar sliktajiem jau var ne tikai tāds policists, kas iet pa ielām, bet arī tāds, kurš to dara mazliet gudrāk,” ar smaidu atceras žurnālists. Ar policista un izmeklētāja pieeju arī var salīdzināt Ivo pieeju darbam – ikdienā pētnieciskajā darbā Ivo vairāk darbojas kā izmeklētājs, taču ir reizes, kad kā policistam gribas reaģēt strauji un nekavējoties – tad ieslēdzas “ziņu gēns”.

“Man ir arī ziņu gēns, patīk sekot ikdienas aktualitātēm – aizskriet uz kādu kratīšanu, kur kaut kas notiek, vai kur tiek vesti aizturētie uz KNAB. Pastāvēt vakarā vai naktī uz stūra, paķert advokātus. Tas man joprojām patīk un interesē. Tas iedod arī tādu asumiņu,” secina Ivo. Ziņu gēns arī neļauj atslābt brīvdienās – nedaudz grūtsirdīgi žurnālists atzīst, ka pat ilgi gaidīta atvaļinājuma laikā nereti “sanāk pat kaut ko noziņot “Panorāmai””.

Pētnieciskā žurnālistika nav nekas ekskluzīvs

Ivo ir pārliecināts, ka pētnieciskā žurnālistika nav nekas ekskluzīvs – ar to var nodarboties teju jebkurā žurnālistikas žanrā, vai tā būtu kultūras žurnālistika, vai sociālo tēmu aktualitātes. “Reģionālie mediji arī veido pētnieciskos materiālus,” atgādina žurnālists. Ivo žurnālistikā nonācis caur laikraksta “Diena” organizēto “Dienas skolu”. Tur arī iepazinies ar Gunti Bojāru, kurš sākumā arī vadījis “Dienas” pētniecisko komandu, kurā Ivo sācis savas gaitas īstajā žurnālistikā.

Ja jāsalīdzina, kā bija tolaik un kā ir tagad, Ivo teic, ka tehnoloģiju attīstībai un informācijas plašajai pieejamībai ir gan savi plusi, gan savi mīnusi. Žurnālistu apvienības “Bellingcat” apjomīgie izmeklējošie pētījumi vēl pirms 10 gadiem nebūtu iespējami pat tehniski, lēš žurnālists, taču vienlaikus viņš ilgojas pēc vienkāršākas komunikācijas: “Nu, tādā vecmodīgā stilā parunāties… Bez diktofona, kādā klusā nostūrī, [lai avots] atsūta informāciju aploksnē, uz papīra… Tas vēl pa laikam notiek, bet arvien retāk.” Plašā informācijas pieejamība vienlaikus gan nodrošina iespēju ātrāk uzzināt, noskaidrot un precizēt, gan rada risku apjukt. “Ir vairāki izaicinājumi pārsātinātajā informācijas telpā – mēģināt atsijāt, kas ir reāla informācija, kas ir viltus ziņa, kas ir mākslīgi izveidots publicitātes triks,” norāda Ivo.

"De Facto" žurnālists Ivo Leitāns

Viņš atklāj, ka ir uzņēmumi, kas agrāk algoja viltus žurnālistus, kuri apmeklēja preses konferences, kad tās vēl bija viens no būtiskākajiem informācijas ieguves avotiem, bet tagad tie nepieciešamības gadījumā rada “tautas balsi” internetā. Līdz ar to žurnālistu darbā ir arvien vairāk risku nejauši uzķerties un kļūt par instrumentu kāda interesēs.

Lielais stāsts, iespējams, vēl būs

“Tad psiholoģiski ir sajūta, ka tu esi uzkāpis tajā virsotnē un tagad lēnām jāčunčina lejā,” saka Ivo, baidoties atbildēt uz jautājumu par to, kas līdzšinējā karjerā sniedzis vislielāko gandarījumu. “Ir varbūt tādi mirkļi, tādas epizodes, kas rada gandarījumu, iedod adrenalīnu – kad kādu iedzen stūrī… Bet tas nav izmērāms vienā laika vienībā, kas ir lielākais sasniegums. Nekad nevar zināt, kas būs nākamais solis,” norāda žurnālists.

“Pirms padsmit gadiem man likās ļoti būtiski, ka demisionēja ministre Gudele par zemeņu kūkas skandālu. Toreiz es par to rakstīju un toreiz es biju atradis pretrunīgu informāciju no biroja un tamlīdzīgi. Kad viņa demisionēja, man likās – o, demisionē ministrs manu rakstu dēļ. Nākotnes kontekstā, uzzinot fonu, kādas tur bija aizkulišu spēles, tad likās, ka tas varbūt nebija tik ļoti liels sasniegums, tik ļoti kaut kas būtisks. Tāpēc neizaicināšu likteni, nenosaukšu kaut ko, ko pašam būs neērti skatīties vai arī sapratīšu, ka īstais stāsts nāca pēc tam,” paskaidro Ivo.

Dzīve Latvijā nav garlaicīga

Atšķirībā no pārējiem raidījuma “Defacto” kolēģiem, Ivo nav konkrētas tehnikas vai paradumu, kas ļauj atslēgties no ikdienas skrējiena. “Es gaidu vasaru,” rezumē žurnālists. “Pagājšgad nebija liela iespēja atslēgties no visa, bet kaut kā jau jāmēģina – ar dabu, ar ģimeni… Bet, jā, izrauties no ikdienas rata ir visai grūti sezonas laikā. Vasarās es mēģinu pat ziņas skatīties minimāli,” atzīst žurnālists. Tiesa, parasti tas neizdodas uz visiem 100 %, tādēļ 15 karjeras gados žurnālists ir nonācis pie būtiska secinājuma, kas ir tas, kas parasti neļauj atpūsties – Latvijā ir pārāk “negarlaicīga dzīve”. “Varbūt, kad mēs kļūsim garlaicīgāka nācija, varēs arī vasarās labāk atpūsties,” smejas Ivo.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt