Andis Āboltiņš nav parasts pacients. Viņš ir zēns, kurš ieies medicīnas vēsturē, par to nešaubās viņa ārste Ieva Eglīte. „Bija stāsts par dzīvību un nāvi. Kad saindējas ar ko tādu - ar hromu un arsēnu, nu nav pasaulē tādu gadījumu, kad izdzīvotu. Andis ieies medicīnas vēsturē,” saka ārste.
To, ka bērni jāsargā un jāuzmana, ģimenē zina. Anda vecmāmiņa ir ilggadēja bērnudārza audzinātāja, tāpēc kokapstrādes šķīdums viņu lauku mājā Grobiņā stāvēja uz visaugstākā plaukta. „Caurvējš ietrieca durvis plauktā, šķīdums nokrita un puika pacēla. Gan kvass, gan kola ir tādās pudelēs. Nu, un viņš pagaršoja!” stāsta Anda vecmāmiņa Santa Āboltiņa.
Tālāk notikumi risinājās kā paātrinātā filmā. Diennakts Liepājas slimnīcā, pārvešana uz bērnu slimnīcu Rīgā. Reanimācija. Nieres un aknas atteica. Zēnu varēja glābt tikai aknas pārstādīšana Hamburgā. Tajā dramatiskajā marta dienā Pasu daļas un Nacionālā veselības dienesta speciālisti strādāja ilgi pēc darba laika beigām. Rītu gaidīt nedrīkstēja, un visi dokumenti bija jāsagatavo tūlīt.
Ar Andi uz Hamburgu ar medicīnas lidmašīnu devās tētis. „Maziem bērniem tā ir priekšrocība, ka var ziedot aknu tuvinieks. Diemžēl tēta akna nederēja, un Anda donors ir pilnīgi nezināms ārzemnieks. Hamburgas klīnikā puisēns ar ģimeni pavadīja no 18.marta līdz 10.jūnijam,” stāsta ārste.
„Mums desmitos vakarā pateica, ka operācija sākas, un astoņos no rīta teica, ka ir beigusies,” atceras mamma Kristīne. Ko zēns pārdzīvoja ilgās operācijas laikā, nav zināms. Bet pēc atmošanās viņš pēkšņi runājis vāciski. „Viņš ir palicis vēl aktīvāks! Brauc ar riteni,” saka mamma.
Tā bijusi skaudra mācība visiem apkārtējiem. „Aknas un nieres atteica. Ja tā padomā – ko var izdarīt daži mililitri šķīduma,” norāda ārste. Kristīne piebilst, ka viņas draudzenes sarosījās un sadzīves ķīmijas šķīdumus novāca drošākās vietās.
Aknu pārstādīšanu Hamburgā apmaksāja valsts. Ceļa uzdevumus sedza Bērnu slimnīcas fonds no īpaši šādiem, ārkārtas gadījumiem ziedotas naudas. Pēc malka no pudeles, kurā atradās beice, Anda un viņa tuvinieku dzīve nekad nebūs tāda kā agrāk. Visu mūžu jāpaliek ārstu uzraudzībā, jālieto zāles. Toties visādi citādi viņa dzīve nav mainījusies: zēnam ļoti patīk filmiņa “Vāģi”, patīk braukt ar auto. Kad vecmāmiņa stūrēs mājās pēc daktera apmeklējuma Bērnu slimnīcā, Andis kārtīgi pieskatīs, kā viņa brauc.
