Bijušais «The Guardian» žurnālists: Baltijas ceļš bija izcils sabiedrisko attiecību gājiens

„Mans vārds ir Džonatans Stīls, ilgus gadus esmu strādājis laikrakstā „The Guardian”. Pašlaik vairs neesmu štata autors, bet 1989.gadā es vadīju „The Guardian” Maskavas biroju. Biju šajā amatā no 1988. līdz 1994.gadam un atspoguļoju visu, kas bija saistīts ar Padomju savienības sabrukumu un Baltijas valstu neatkarības atgūšanu.

Tas bija neticami saspringts laiks. Kad sāku strādāt „The Guardian” Maskavas birojā, tur bija tikai viens cilvēks, bet 1994.gadā mūsu jau bija trīs un izmantojām arī vietējos kontaktus.

Intervija ar bijušo "The Guardian" žurnālistu Džonatanu StīluMāra Rozenberga

    Kā jūs uzzinājāt, ka notiks Baltijas ceļš?

    Īsti neatminos. Bet PSRS Augstākajā padomē Maskavā bija spēcīga baltiešu pārstāvniecība, un viņi izvērsa ļoti aktīvu publicitāti. Lai mīkstinātu padomju varas pretestību, sākumā prasības nebija tik daudz par neatkarību, kā par „ekonomisko suverenitāti” – tā viņi to sauca.

    Kad uzzinājāt par Baltijas ceļa ideju, cik ticama un īstenojama jums tā šķita?

    Man šķiet, ka tā bija ārkārtīgi gudra ideja. Tā lieliski derēja televīzijai un bija spilgts veids, kā popularizēt savus mērķus. Ja baltieši vienkārši būtu savākuši pāris miljonus parakstu, tas nebūtu tik iespaidīgi. Tā būtu vienkārši liela papīru kaudze. Bet izveidot fizisku cilvēku ķēdi cauri visām Baltijas valstīm – tas bija izcils sabiedrisko attiecību gājiens.

    1989.gada 23.augustā jūs bijāt Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Kāpēc izvēlējāties atspoguļot Baltijas ceļu tieši no turienes?

    Godīgi sakot, vairs neatceros. Lietuva kaut kādā ziņā bija neatkarības centienu līdere, un, iespējams, tobrīd Viļņā notika vēl kas svarīgs un man likās, ka varētu nošaut vairākus zaķus ar vienu šāvienu.

    Kādu jūs atceraties šo dienu Viļņā?

    Baltijas ceļa laikā biju izbraucis dažus kilometrus ārpus Viļņas un atminos, ka šī akcija bija izcili organizēta. Bija skaidrs, ka cilvēkiem nav vienkārši palūgts iziet ielas vidū un sadoties rokās, jo tad dažās vietās būtu pūļi, citās trūktu cilvēku. Visām iestādēm, institūtiem, rūpnīcām bija pateikts, kurā ceļa posmā un kilometrā jāstāv, lai katrā metrā no Viļņas līdz pat Tallinai būtu pa cilvēkam.

    Kāda jums kā žurnālistam bija sajūta, to piedzīvojot?

    Tas bija ļoti iespaidīgi. Varēja just, ka cilvēki atdzīvojas un pamazām atstāj aiz sevis klusēšanas pilnos gadus. Man šķiet, ka sadzīviskā ziņā 1989.gadā apstākļi vairs nebija tik slikti. Padomju ekonomika gan nebija labā formā, tomēr cilvēki dzīvoja labāk nekā 30 gadus iepriekš. Bet tā bija mēma sabiedrība. Cilvēki nevarēja publiski runāt par neatkarību vai suverenitāti. Un Baltijas ceļā es pieredzēju, kā cilvēki atgūst savu balsi. Un kolektīva balss ir vēl daudz spēcīgāka par individuālu balsi. Tādēļ šī akcija bija ārkārtīgi iespaidīga.

    Baltijas ceļš ir viena no manām spilgtākajām bērnības atmiņām. Man bija četri gadi, stāvējām pie Melturiem, un man nācās aizdot savu jaciņu, lai to varētu sasiet garā apģērbu ķēdē un savienot kādu cilvēkiem retāku posmu. Vai arī jūs atceraties kādu īpašu mirkli Baltijas ceļā?

    Man visvairāk iespiedies atmiņā tieši šis kopskats – kā cilvēki iznāk uz ielas un apliecina solidaritāti viens otram, pieprasa saraut saites ar Maskavu un atdzīvina to neatkarības atmosfēru, kas šeit valdīja pirms kara. Tas bija varens skats uz šo milzīgo cilvēku ķēdi, kas stiepās tik tālu uz abām pusēm, cik vien acis rādīja.

    Protams, jāpatur prātā, ka tas jau bija 1989.gads. Jau vairākus gadus bija turpinājusies [Mihaila] Gorbačova atklātības un perestroikas jeb pārbūves politika, un atmosfēra bija daudz brīvāka arī Maskavā. Arī tur līdz 80.gadu vidum mēmā sabiedrība bija sākusi runāt atklātāk, tādēļ 1989.gadā tas vairs nebija milzīgs pārsteigums. Maskavā 1989.gada martā bija notikušas pirmās relatīvi brīvās vēlēšanas, kandidāti debatēja un strīdējās, parādījās zināma runas brīvība, Komunistiskā partija vairs nebija viendabīga. Laikā, kad devāmies atspoguļot Baltijas ceļu, mēs jau ilgāku laiku bijām vērojuši šīs pārmaiņas.

    Kā jums toreiz likās – kādas būs Baltijas ceļa sekas?

    Protams, bija bažas, ka Padomju savienība varētu mēģināt apspiest šo akciju. Galu galā, viņi tā bija rīkojušies 1956.gadā Ungārijā, 1968.gadā Čehoslovākijā, izmantojot militāru spēku. 1981.gadā viņi palīdzēja Polijas Komunistiskajai partijai ieviest karastāvokli Polijā, lai tiktu galā ar opozīciju. Tādēļ bija zināmas bažas, ka sekos militāra reakcija. Tā arī sekoja – 1991.gada janvārī. Bet Baltijas ceļš bija ārkārtīgi labi organizēta un nevardarbīga akcija – neviens nebloķēja rūpnīcas, neuzbruka militārām bāzēm, cilvēki vienkārši parādīja savu vienotību, sadodoties rokās. Baltijas ceļš ne tikai nebija vardarbīgs, tas arī neko fiziski neapdraudēja.

    Kā, jūsuprāt, Baltijas valstīm ir veicies 30 gadu laikā kopš Baltijas ceļa?

    Manuprāt, ļoti labi. Iestāšanās Eiropas Savienībā bija ļoti liels solis. Protams, ir bijušas problēmas, ekonomiskā krīze, īpaši Latvijā, bet izskatās, ka esat tikuši ar to galā. Man tikai žēl, ka mēs vairs nebūsim daļa no Eiropas Savienības kopā ar jums, ja īstenosies „Brexit”.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Saistītie raksti
    Cilvēkstāsti
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti