Gunārs tiesā ieradies, jo saņēmis pavēsti. Kopš nedzīvo kopā ar bērnu sakropļošanā un nonāvēšanā apsūdzēto sievieti, jau apritējuši 9 gadi. Tikpat ilgi Gunārs nav saticis savu nepilnus 14 gadus veco meitu, kuru mediķiem izdevies izglābt no mātes. Laulībā savulaik kopā nodzīvoti seši gadi. Tolaik vīrietis neesot nojautis, ka māte meitai apzināti bojā redzi.
Taujāts vai pamanījis, ka meitai ir problēmas ar redzi, tēvs saka: „Nu bija pāris reizes. Citreiz, kad neskatījās, durvīs stenderē ieskrēja.” Tomēr viņš norāda, ka aizdomu par sievas iespējamo nodarījumu viņam nav bijis.
„Vispār man nav vārdu, nezinu, es nezinu, ko domāt pilnīgi. Jūs spējat tam noticēt? - Viņa man stāstīja citādāk – bērns nokritis, zars acī trāpīja,” saka Gunārs un piebilst, ka sieva bijusi gādīga un mīļa, bet, visticamāk, sieva viņu izmantojusi.
Izmeklēšana liecina – ļoti iespējams, ka meitene izglābta pēdējā brīdī. Zināms, ka sieviete bijusi rindā, lai pieteiktos uz zīdaini, ko pametuši vecāki. Tajā pašā laikā viņa esot pirkusi seksuālus pakalpojumus ar mērķi palikt stāvoklī. Psihoterapeite Gunta Andžāne, kura kopā ar citiem mediķiem atklājusi šo noziegumu, pieļauj, ka mātes rīcības iemesli meklējami bērnībā.
„Tā teorētiskā ķēdīte ir tāda, ka pati māte bērnībā acīmredzot nav saņēmusi emocionālas, siltas attiecības no saviem vecākiem – mīlestību, atbalstu, tad bērns pats sāk slimot. Nesaņemdami atbalstu ģimenē, viņa ierodas stacionārā, kur viņa reāli ir saslimusi, un tur veidojas šī saikne, ka medicīniskais personāls sniedz viņai mīlestību un tad veidojas tas, ka cilvēks pats vēlas nokļūt tur, kur viņam ir labi,” stāsta psihoterapeite.
Andžāne pieļauj, ka iespējamā diagnoze mātei varmākai varētu būt deleģētais Minhauzena sindroms – tās esot nepareizas audzināšanas sekas. Sieviete atzīta par pieskaitāmu, tas nozīmē, ka viņu var tiesāt. Saskaņā ar apsūdzību sieviete nonāvējusi divus savus bērnus, bet trešo sakropļojusi. Meita pati to nenojauta, jo māte viņu iemidzināja un tad ar adatu dūra viņai acī.
Sākotnēji mediķi domāja, ka bērniem ir iedzimtas slimības. Mediķi pat ieguldīja personiskos līdzekļus un laiku, brauca kopā ar māti uz starptautiskām konferencēm. Ārsti palīdzēja arī ārpus darba laika, piedalījās viņas bērnu bērēs. Daktere Andžāne izsaka pieņēmumu – mātes atkarība no uzmanības auga, tāpēc meiteni viņa sāka kropļot biežāk. Tad ārstiem sāka rasties aizdomas.
Prokuratūras skatījumā sieviete bērnus nonāvējusi un kropļojusi mantkārīgu motīvu vadīta, psihoterapteite gan tā nedomā. Gadījumi, kad vecāki apzināti padara savus bērnus slimus, zināmi arī citur pasaulē, taču šis izceļas ar nežēlību un ilglaicīgumu.
