Sniegainā februāra rītā gids ved grupu tūristu cauri Jekaterinburgas ielām. Gids ir akls, bet tūristiem aizsietas acis, lai gūtu priekšstatu par neredzīgo pasauli. Šo priekšstatu gūst caur skaņām, sajūtām, smaržām un garšām.
Pirmoreiz aizsedzot acis, sākumā cilvēkam jāpārvar baiļu un bezcerības sajūta. Pirmie soļi ir lēni un neveikli. Bet pēc kāda brīža cilvēki paļaujas un iet vienā ritmā ar pārējiem. Tajā brīdī, kad tiek atņemta viena maņa – redze –, pārējās kļūst spēcīgākas, un pasauli apkārt var saprast, arī iztiekot ar pārējām maņām.
Tūristu grupa tiek izvesta caur ielām un izmanto arī sabiedrisko transportu.
Grupas gids ir akls no bērnības, bet vienatnē izceļojis pasauli – apmeklējis 20 valstis, stopojot automašīnas, un pat iemācījies kuģot. Tas bija viņa bērnības sapnis, kuram piepildoties, nāca atklāsme, ka robežu dzīvē nav. Tāda ir arī galvenā mācība, ko viņš grib, lai gūtu citi, kas izbauda šo aklo ekskursiju.
