LTV filmas

Dokumentāla filma par robežsardzes vēsturi. «Sargāj' savu tēvu zemi»

Filmas arheoloģija

Dokumentālā filma. «Dāvana vientuļai sievietei. Filmas arheoloģija»

Dokumentālā filma par VUGD 100 gadu vēsturi. «Paspēt izglābt»

Sešas epizodes ugunsdzēsēju darbā. Ieskats «Paspēt izglābt» tapšanā

Vai tev ir bail iet tajos dūmos? Vai tev nav bail, ka kaut kas uzkritīs uz galvas? Un kā ir skatīties uz slīkoni, kas nogulējis ūdenī vairākas nedēļas, vai arī uz autoavārijā sašķaidītu cilvēka galvu? Diemžēl jāatzīst, ka arī es, pēc 20 gadiem žurnālistikā, diletantiski centos no ugunsdzēsējiem sākumā izvilkt šīs atbildes. Bet viņi daudz neko nestāsta. Emocijās neizplūst. Un arī labi. Emocijas šajā darbā daudz neko nepalīdz. Iet un dara.  

Epizode. Līgo vakars

Viena no spilgtākajām epizodēm bija filmēšana Līgo vakarā Valmieras depo. Ieplānojot to, cerējām, ka šajā vakarā taču noteikti kaut kur būs ugunsgrēks. Diemžēl mūsu cerību liesmu paši ugunsdzēsēji nodzēsa. Līgo vakarā un Jāņos viss esot ļoti mierīgi. Nu skaidrs, tātad esam paši sev sačakarējuši Jāņus. Pēc vairāku stundu gaidīšanas sākam saprast, ka viņiem varētu būt taisnība.

Uzcepam šašliku, paspēlējam bumbu pagalmā, nofilmējam garāžā stāvošas mašīnas un dodamies uz viesnīcu. Līgo vakars solās būt vientuļā viesnīcas numuriņā. Ar filmēšanas grupu vienojāmies, ka tā nu nebūs, un kopīgi sapulcējamies, lai vismaz iedzertu alu, jā, viesnīcas nelielā pagalmiņā. Un tieši tajā brīdī, kad attaisītas alus pudeles, atskan signāls, ka ugunsdzēsēji dodas uz ezeru meklēt noslīkušu cilvēku.

Pudeles un čipši paliek, kur nu kas, un mēs braucam. Aptuveni nojaušam uz kurieni.

Skriet līdzi viņiem mēs nevaram, jo mums - atšķirībā no ugunsdzēsējiem - jāievēro atļautais braukšanās ātrums.

Beidzot nonākam kādā Vidzemes kempingā. Vīrietis iegāja ūdenī un neiznāca. Jā, bija dzēris. Nu kurš gan Līgo vakarā neiedzer? Glābēji sāk savu darbu, bet mēs krastā palikušie vērojam sirreālu ainu. Pa kreisi jautra un dziedoša kompānija svin Jāņus, bet pa labi, tikai dažu metru attālumā – sieviete ar saraudātām acīm, kas gaida, kad no ūdens izcels noslīkušo vīru.

"Paspēt izglābt"

Dokumentālā filma “Paspēt izglābt” būs skatāma piektdien 30.novembrī plkst. 21.15 LTV1 un replay.lv

Filmā bijušie un esošie ugunsdzēsēji stāsta par savu ikdienas darbu, cilvēku glābšanu un došanos briesmās.

Rež: Liene Zeimunde, redaktore Dace Stirāne

Mazais bērns atrodas teltī. Cerības, ka vīrs būs dzīvs, ir minimālas, pārāk ilgs laiks pagājis. Gan glābēji, gan krastā esošie mediķi pie tā ir pieraduši, bet es ne. Jautrās kompānijas uzvedība, nepacietīgi gaidot slīkoņa izcelšanu, turot gatavībā mobilos tālruņus, mani šokē. Tādus piedzīvojumus es nebiju gaidījusi. Noslīkušā vīrieša meklēšana neiet tik raiti. Ūdenslīdēji pārmeklē katru centimetru iespējamajā viņa atrašanās vietā. Ir jau tumšs. Man emocionāli tā visa ir par daudz. Es dodos uz mašīnu. Paiet vēl vairākas stundas un pēc rosīšanās krastā, es saprotu, ka vīrietis ir atrasts. Glābēji savu darbu ir padarījuši un dodas prom, arī mediķi konstatē nāvi un dodas prom, blakus esošā kompānija beidzot var iekurt ugunskuru un sākt svinēt bez nosodošiem apkārtējo skatieniem, bet

zilais maiss ar noslīkušo vīrieti paliek krastā. Nevienam nav pienākuma viņu aizvest. 

Epizode. "Maxima"

Stāsts par ugunsdzēsējiem nav iespējams bez epizodes par lielveikala "Maxima" sagrūšanu. Tur gāja bojā Sergejs Ižiks, Vilnis Šteinītis un Edgars Reinfelds. Visi no  Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Rīgas reģiona pārvaldes 1.daļas.

Veidojot sižetus par lielveikala "Maxima" sagrūšanu, grāmatā “Atceries Zolitūdi.21.11.” biju izlasījusi piederīgo atmiņas par bojā gājušajiem, tagad lasu arī glābēju atmiņas par darbu šajās dienās. Ugunsdzēsēji sīki stāsta, kā iegājuši sagruvušajā ēkā, kā pēdējo reizi sasveicinājušies ar Vilni, kā kādu paglābusi ķivere, vēl kāds apsvēris domu ar saplēstas pudeles lausku nogriezt sev iesprostotu roku, lai tiktu ārā, jo dzīvo taču cilvēki ar vienu roku. Raudu.

Viļņa vecāki joprojām nav attapušies pēc dēla zaudēšanas. Intervijai piekrīt Edgara Reinfelda vecmāmiņa Austrīte, kas viņu uzaudzinājusi. Viņas dzīvokļa viena daļa ir kā piemiņas altāris mīļotajam mazdēlam. Fotogrāfijas, kurām līdzās Viestura ordenis. To Edgaram piešķīra pēc nāves.

Austrītei, stāstot par mazdēlu, visu laiku acīs ir asaras. Arī Edgara tēvs bija ugunsdzēsējs un nomira pēc komplikācijām, kas sākās pēc saindēšanās ar dūmiem. Intervija nekāda neiznāk. Vecmāmiņa visu laiku raud. Arī es raudu līdzi. Negaidīti tās laikā atskan sirēna, kas liecina, ka ugunsdzēsējiem jādodas uz izsaukumu. Austrīte pieiet pie loga un pavada automašīnu ar skatienu. Tā viņa pavada joprojām ikvienu ugunsdzēsēju automašīnu, kuru sastop uz ceļa, steidzoties uz izsaukumu.          

Epizode. Reģi

Reģu traģēdija jau daudziem ir piemirsusies, bet tas ir ugunsgrēks, kurā bezpalīdzīgi sadega visvairāk cilvēku – 26 bezpalīdzīgi cilvēki, kuri paši par sevi parūpēties nevarēja. Šobrīd sociālās aprūpes ēkas drupas ir apaugušas ar maziem bērziņiem. Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi.

Pie ēkas mēs satiekam bijušo darbinieci Silviju, kas dzīvo kaimiņos. Viņa visu atceras ļoti skaidri. Gan to, kā dēls pamanījis ēku jau liesmās, gan arī to, ka nav tam ticējusi, gan arī cilvēku vaimanas.

Ugunsdzēsējiem Reģu dzēšana bija milzīgs pārbaudījums, jo lielajā salā šļūtenes aizsala un dzēšana bija apgrūtināta. Pēc intervijām man neliek miera ar bērziņiem apaugušie mūri. Es kāpju augšā un domāju paložņāt. Operators mani brīdina - kāpēc Tev tur jālien, ko Tu tur gribi atrast, tik lielā nelaimes vietā. Es neklausu. Ielienu un dabūju ērci. Tas man par līšanu.

Sadegušo cilvēku ķermeņu atliekas apbedīja vienuviet. Kadrus no kapiem filmā neizmantojam. Pārāk skaudri, arī pēc vairāk nekā desmit gadiem.

Vecos laikrakstos lasu par mazo Jānīti. Panikā no liesmām, Jānītis ieskrējis atpakaļ degošajā ēkā. Darbinieki viņu nav varējuši atrast. Vēlāk izrādījies, ka

Jānītis paslēpies zem gultas. Viņš izglābās, palika dzīvs. Nodomāju, ka tas gan būtu izcils stāsts! Stulbais žurnālistikas kretīnisms.    

Epizode. Talsu traģēdija

Iespējams, ka ugunsdzēsēji paši negribētu, lai to piemin, bet ugunsdzēsības vēsture nav iedomājama bez Talsu traģēdijas. 1997. gada 28. jūnijā Talsos svētku laikā, salūztot autopacēlāja grozam, dzīvību zaudēja deviņi bērni.

Mani pārsteidz, ka uzreiz pēc traģēdijas vietējā laikrakstā “Talsu Vēstis” paši ugunsdzēsēji raksta par savām sajūtām. Ugunsdzēsēji paši bija vērsušies pie žurnālistiem. Nekas tāds šodien nebūtu iedomājams. Viņi raksta, ka jūtas kā slepkavas, jo tādi arī esot, stāsta, ka nevar paiet pa ielu, jo iedzīvotāja baksta ar pirkstu, stāsta, ka jūtas morāli vainīgi, ka ugunsdzēsēju vārds ir sabojāts uz laiku laikiem. Vairāki pēc tam sēdēja uz apsūdzēto sola.   

Epizode. Dežūras.

Ievērojamu laiku mēs kā filmēšanas grupa pavadījām uz dīvāniņiem VUGD dežūrdaļās. Dīvāniņi tur nav paši jaunākie. Kāds atnesis savu veco, ko plānojis mest ārā, daži pārvilkti ar dermantīnu, ieplēsti. Uz tādiem ugunsdzēsēji pavada laiku, gaidot izsaukumus. Arī mēs gaidījām.

Lūk, viena diena: aizbraucam cerību pilni rīta agrumā, papļāpājam, iedzeram kafiju un gaidām. Klusums. Iekaucas sirēnas. Ir! Esam laimīgi!  Ugunsdzēsēji salec automašīnās zibenīgi. To nevar aprakstīt. Tas ir viens mirklis. Mūsu ātrums ir krietni lēnāks. Daudz lēnāks. Pa ceļam telefoniski cenšamies noskaidrot, kur jābrauc. Aizbraucam. Operators un skaņu operators ar lielo pušku lec ārā. Skrien. Nekā. Viltus izsaukums. Mums vilšanās. Braucam atpakaļ uz dežūrdaļu un gaidām. Vēl viens viltus izsaukums. Atkal gaidām. Cerības zūd. Puiši dodas pēc pārtikas, ko var ēst uz vietas. Pusdienās iet nevar, jo kuru katru brīdi taču var būt izsaukums. Gaidām. Nekā. Atkal dzeram kafiju. Atkal gaidām. Dažiem beidzas darba laiks. Mēs vēl ceram, bet veltīgi. Un tā vairākas dienas.

Kārtējo reizi pārliecināmies, ka žurnālistu dežūru laikā izsaukumu nav. To jau mēs zinājām, bet cerējām, ka ierasto kārtību varēsim mainīt.

Pēc vairākām dienām sākas panika, jo filmai pietrūkst video materiāla par ugunsgrēka dzēšanu. No otras puses, tas taču labi. Šai domai būtu jāmierina, bet tas nenotiek.

Epizode. Varoņi

Filmā ugunsdzēsēju vēsturi stāsta bijušie un esošie ugunsdzēsēji. Izmantoti arī atmiņu stāsti. Latvijā ir vairākas ugunsdzēsēju ģimenes, kurās amats pārgājis no  paaudzes paaudzē. Astoņdesmit astoņus gadus vecais Vladislavs filmēšanas laikā izvilka savu veco ķiveri, šineli un cirvīti. Vasarnīcā glabājas arī kāpnes. Viņš savas dzīves laikā ir izglābis vairāku cilvēku dzīvības. Piedalījās arī Rīgas Filharmonijas  ugunsgrēka dzēšanā 1963. gadā. Toreiz viens ugunsdzēsējs gāja bojā. Varēja iet bojā arī Vladislavs.

Gandrīz katram no ugunsdzēsējiem ir šāds stāsts. Gints no 1.daļas atcerējās, kā Rīgas pils dzēšanas laikā nobrucis apmetums. Jānis no Rēzeknes stāstīja, kā, riskējot ar dzīvību, palīdzējis jaunietim, kas guvis traumu augstsprieguma vados. Vai viņiem nav bail? Droši vien, ka ir.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti