Atceries Zolitūdi / Zolitūde

Jurijs Aksjutins

25.05.1946.–21.11.2013.

Jurijs dzimis Krievijā. Latvijā ieradās, kad iestājās Rīgas Civilās aviācijas lidotāju tehniskajā skolā. Vēlāk strādāja Rīgas eksperimentālajā mehanizācijas līdzekļu rūpnīcā. Ar savām “zelta rokām” viņš varēja paveikt jebkuru darbu – salabot dažādas lietas vai rast risinājumu dažādās dzīves situācijās. Viņš vienmēr bija ļoti uzmanīgs un pedantisks attieksmē pret savu darbu. Viņam nepatika, ja kāds pret darbu izturas nevīžīgi.

foto: no personīgiem arhīviem

Tamāra Aleksandrova

15.03.1983.–21.11.2013.

Tamārai ļoti patika rediģēt savas ģimenes fotogrāfijas, pavisam neilgi pirms tās novembra dienas viņa izveidoja bildi, kurā bija redzama it kā uz citas planētas... Viņa palaida savu kolēģi uzsmēķēt un nostājās pie tās kases... Viņai palika maza meitiņa, kurai pateica patiesību, ka mammas vairs nav, bet piebilda, ka tagad viņai ir sava zvaigznīte debesīs, kas viņu vienmēr sargās.

foto: no personīgiem arhīviem

Leonija Apsīte

24.08.1958.–21.11.2013.

Kad Valdlaučos uzzināja, ka ģimenes ārste Leonija ir viena no bojāgājušajiem zem “Maximas” gruvešiem, visi raudāja un teica: “Ko mēs darīsim bez mūsu dakterītes?” Tajā dienā viņai bija ieplānota nodarbība fitnesa centrā netālu no veikala. Acīmredzot, viņa ieskrēja veikalā pirms treniņa. Vīrs joprojām nezina, ko viņa īsti tur vēlējās nopirkt: “Tajā dienā mums bija nepieciešams tikai cukurs mūsu tantei, bet ap to laiku es biju jau to nopircis pats, tikai nepaspēju viņai to pateikt.”

foto: no personīgiem arhīviem

Žanna Atarinova

08.12.1968.–21.11.2013.

Savu meitu un dēlu Žanna audzināja pati, arī mācībās viņiem vienmēr palīdzēja. Viņa bija ļoti dzīvespriecīgs cilvēks un vienmēr palīdzēja cilvēkiem, jo viņa izprata patiesās dzīves vērtības un tās ļoti cienīja. Katru dienu savai meitai viņa izrotāja ar savu smaidu, mīļumu un mīlestību, viņa spēja sasildīt meitu pat ar vienu vienīgu rokas pieskārienu...

foto: no personīgiem arhīviem

Valentīna Beļakova

20.09.1946.–21.11.2013.

2013. gadā Valentīna ar vīru Viktoru nosvinēja savas kopdzīves 45.gadadienu, bet viņš nomira 19 dienas pirms Zolitūdes traģēdijas. Viņiem nebija bērnu, bet bija divi suņi un astoņi kaķi, kurus pēc traģēdijas uzņēma labi ļaudis. Valentīna jau no pašas bērnības bija dzīvnieku mīļotāja. Viņa dzīvoja Bolderājā un liktenīgajā dienā apciemoja māsu. “Mēs aizgājām līdz automašīnai, viņa stāvēja netālu no ieejas. Ārā smidzināja lietus. Es jau atvēru durvis, bet te pēkšņi Valentīna saka: “Tu ej, es atgriezīšos, pastaigāšu vēl...”” Viņa nekad vairs neatgriezās.

foto: no personīgiem arhīviem

Iļja Bļinovs

07.04.1987.–21.11.2013.

Iļja līdzcilvēku atmiņās paliks vienmēr smaidīgs, gaišs, dzīvespriecīgs un pozitīvs. Viņš bija kā saulīte, un vienmēr tāds arī paliks atmiņās. Un visvairāk paliks atmiņā nevis pats smaids, bet gan kādu siltumu, sirsnību un atklātumu tas pauda. Un vēl – Iļja bija viens no tiem galvenajiem cilvēkiem, kas izveidoja patiesi fantastiskas komandas, sapņu komandas. Un viņam bija tas, kas patiesībā piemīt reti kuram – mērķtiecīgums.

foto: no personīgiem arhīviem

Anna Bondarenko

18.03.1976.–21.11.2013.

Viņas pa dzīvi gāja kopā - māte un meita. Anna bija 2. grupas invalīde kopš 1995. gada. Viņas cīnījās ar slimībām, slimnīcām, vientulību. Anna ļoti gribēja izveseļoties un ticēja dievišķam spēkam, apmeklēja baznīcu un ir gājusi kristīgajā skolā. Anna ļoti vēlējās pabūt silto jūru krastos, apskatīt pasauli, iepazīt jaunus cilvēkus. Kurš gan varēja zināt, ka veikals, kurā viņa todien gaidīja mammu, sabruks tieši uz cilvēku galvām???

foto: no personīgiem arhīviem

Edvīns Bonuss

21.03.1961.–21.11.2013.

Draugi un tuvinieki Edvīnu atceras kā vienu lielu enerģijas iemiesojumu – ko citi padomāja, Edvīns jau darīja. Viņš katru dienu izdzīvoja ar prieku, optimismu, visu redzēja gaišās krāsās, citus spēja uzmundrināt. Viņš strādāja par autoceltņa operatoru kompānijā, kas atsūtīja visus piecus autoceltņus glābšanas darbiem katastrofas vietā. Edvīnam kolēģi arī zvanīja, lai brauc strādāt, nezinot, ka viņš ir jau tur...

foto: no personīgiem arhīviem

Jūlija Burdukeviča

27.11.1975.–21.11.2013.

Meita un trīs bērnu māte Jūlija liktenīgās dienas rītā stāstīja, ka redzējusi sliktu sapni. Vakarā, kad meitas pārnāca no skolas, viņa nolēma aiziet uz veikalu, lai nopirktu viņām saldējumu. Līdzi devās tikai meita Diāna. Jūlija no veikala piezvanīja savai mammai un teica, ka viņas jau drīz nāks mājās. Jūlija bija piena nodaļā, un virs viņas galvas sagruva vislielākā betona plāksne. Diāna stāvēja citā pusē, un viņai palīdzēja izglābties.

foto: no personīgiem arhīviem

Andrejs Burvis

03.11.1970.–21.11.2013.

“Arī tanī dienā tu steidzies. Kaut kādus darbus taisīji, veikalā iešana palika uz pašu vakaru... ko tagad spriest, kā būtu, ja būtu...” “Tu biji cīnītājs pēc rakstura. Tavs mērķis pat kādu brīdi bija militārā karjera – tāpēc cīņu mākslas, vājstrāvu tehnikas, specvienības... Kam ticēji, par to kāvies. Kā streļķi... Netipiskie latvieši”.

foto: no personīgiem arhīviem

Ludmila Ciba

01.02.1960.–21.11.2013.

Stiprākas mīlestības par bērna mīlestību pret māti nav. Tagad Ludmila dzīvo savas ģimenes domās, sirdīs un savā mazmeitiņā Sofijā, kura nāca pasaulē divus mēnešus pēc Zolitūdē notikušās traģēdijas.

foto: no personīgiem arhīviem

Ēriks Čerņenoks

23.01.1958.–21.11.2013.

Ēriku audzināja vecmāmiņa Emīlija. Viņš gribēja mācīties par juristu, bet vecmāmiņa lūgusi palikt laukos un palīdzēt. 1990. gadā Ēriks ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu, vēlāk nopirka māju Apūzes ielā, bet, lai nomaksātu kredītu, aizbrauca strādāt Īrijā un Anglijā. 2013. gada 14. maijā atgriezās mājās – kārtoja maksātnespēju, pārveda ģimeni uz īrētu dzīvokli, sāka dziedāt baznīcas korī, kamēr atradīs sev piemērotu darbu, iestājās strādāt veikalā “Maxima” – 10 minūšu attālumā no mājas Apūzes ielā...

foto: no personīgiem arhīviem

Gaļina Fadejeva

01.06.1957.–21.11.2013.

Vasarnīcā pie viņas vienmēr skrēja visas apkaimes bērni, lai tikai nogaršotu viņas zupu, noklausītos stāstus par nezināmām valstīm un pazudušiem dārgumiem. Bērni viņu dievināja. Tuvinieki viņu apbrīnoja - kā viņa visu varēja paspēt, no kurienes tik daudz spēka, gribasspēka un vēlēšanās visu paspēt un neko nenokavēt, palīdzēt cilvēkiem, dažkārt aizmirstot pašai par sevi.

foto: no personīgiem arhīviem

Naira Grigorjana

25.07.1974.–21.11.2013.

Tādas, lūk, ir tās puses, tā viss salikās dzīvē –
Īsziņa, zvans, ziņas, vēstules...
Es tik tiešām šeit turos, un tu arī turies, mammu.
Un, lūdzu, neslimo tur,
Es ilgojos, mammu.
(Prjaša, “I love you, mam”, 2015, tulkojums no krievu valodas)

foto: no personīgiem arhīviem

Tamāra Guseva

01.07.1933.–21.11.2013.

Pēc jaunākā dēla un vīra nāves pensionāre Tamāra dzīvoja Rīgā un Maskavā kopā ar savu vecāko dēlu un palīdzot saviem mazbērniem un mazmazbērniem. Viņai ļoti patika ceļot: Latvija, Krievija, Turcija, Ēģipte... 25. novembrī viņai bija jāatgriežas Maskavā. Viņa bija tik tikko atgriezusies no ceļojuma uz Turciju. Aizbrauca uz Rīgu uz nedēļu – samaksāt par dzīvokli, satikt draugus un sakopt savu tuvāko kapus...

foto: no personīgiem arhīviem

Jurijs Gutāns un Larisa Gutāne

09.09.1953. un 01.02.1956–21.11.2013.

Viņi iepazinās ļoti jauni – Larisai bija 18, Jurim – 20 gadi. Viņi bija kopā, un kādu dienu pēc kārtējās darba dienas rūpnīcā Juris satikās pie mājas ar Larisu, kas ļoti bieži viņu sagaidīja pēc darba, un kopā iegāja veikalā - zem savas mājas logiem - pēc pēdējiem pirkumiem viņu dzīvē...

Larisa un Juri jeb mamma un tēti,
Jūs esat mūsu sirdīs uz mūžu.
Lai arī taisnība ir bijusi akla pret Jums,
Jūs neaizgājāt no šīs pasaules bez pēdām.

foto: no personīgiem arhīviem

Marina Hitruka

04.02.1964.–21.11.2013.

Ir cilvēki, kas nespēj iedomāties savu dzīvi bez darba, kuru mīl. Tieši tā bija Marinai jeb Marinkai, kā viņu sauca bērnudārza “Evrika” kolektīvā. Visu dzīvi viņa strādāja ar pirmsskolas vecuma bērniem – viņai ļoti patika mazi bērni, varbūt tāpēc, ka pašai nesanāca. Viņa ļoti mīlēja svinības un bērnu dzimšanas dienas un vienmēr ļoti nopietni tām gatavojās. Tajā traģiskajā dienā viņa aizskrēja uz veikalu, jo zināja, ka tur atvesti Ziemassvētku rotājumi, viņa steidzās sagādāt patīkamu pārsteigumu bērniem...

foto: no personīgiem arhīviem

Natālija Igumnova

13.03.1962.–21.11.2013.

Viņas dzīvē bija laimīgāki un grūtāki laiki, bet viņa vienmēr bērniem teica: “Dzīvē jāpaļaujas tikai uz sevi.” Grāmatvede Natālija vienmēr strādāja ļoti, ļoti daudz. Ļoti daudz pārdzīvoja darba dēļ un satraucās, kad kļūdījās. Viņas dzīvē bija gana grūtību. Kolēģi atceras, ka tikai pēdējos gadus viņa, pēc pašas vārdiem, sāka dzīvot sev – ceļot, izzināt pasauli un atrada domubiedrus. Plānoja daudz ko nākotnē...

foto: no personīgiem arhīviem

Dāvids Indriksons

26.09.1979.–21.11.2013.

Liepājnieks Dāvids pārvācas uz galvaspilsētu un ļoti mīlēja Rīgu. Liktenīgajā dienā viņš iegāja veikalā nopirkt lampiņu mašīnai.

“Par to, ka Dāvids ir gājis bojā, mātei un patēvam pirmais paziņoja Dievs. Viņš sūtīja nepārprotamu sapni. Un tas nesa arī mierinājumu, jo atklāja, ka Dāvids savas dzīves pēdējos mirkļos bija spējis sakārtot savas attiecības ar Dievu.”
(Dāvida mamma)

foto: no personīgiem arhīviem

Tatjana Ivčenko

11.05.1951.–21.11.2013.

Tatjana Zolitūdē dzīvoja kopš 1986. gada, ilgus gadus nostrādāja Zolitūdes ģimnāzijā, tāpēc daudzi rajona iedzīvotāji viņu labi pazina. Darbā bija ļoti centīga un uzticama, uz viņu vienmēr varēja paļauties. Bez mātes un vecmāmiņas palika divi bērni (dēls un meita) un četri mazbērni.

foto: no personīgiem arhīviem

Sergejs Ižiks

24.05.1969.–21.11.2013

Ugunsdzēsējs glābējs Sergejs par dalību glābšanas operācijā Zolitūdē pēc nāves apbalvots ar Latvijas augstāko militāro apbalvojumu – I šķiras Viestura ordeni. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā viņš nostrādāja 16 gadus. “Kaut kur lasīju, ka Dievs pastāvīgi iegriežas savā dārzā, lai savāktu pašus brīnišķīgākos augļus. Domāju, ka tāds auglis bija Sergejs Ižiks. Viņš aizgāja kā varonis,” raksta viņa kādreizējais komandieris Ēriks Jaškuļs.

foto: no personīgiem arhīviem

Mihails Jesipenko un Jeļena Jesipenko

29.10.1959. un 23.06.1960.–21.11.2013.

Viņi bija gudri un godīgi – tā vecākus atceras 14 gados par bāreni kļuvušais Filips. Mihails nosauca savu dēlu par godu vienam no 12 Jēzus Kristus apustuļiem, atceras viņa brālis. “Vecāki ir kā mākslinieki, kas, aizejot no šīs pasaules, atstāj savus daiļdarbus, un tikai vēlāk šie darbi iegūst savu cenu, daudz augstāku cenu, nekā pirms tam tiem ir bijusi. Apskaujiet no rīta savu mammu, paspiediet roku tētim. Nav svarīgi, cik jums gadu,” tā Filips.

foto: no personīgiem arhīviem

Svetlana Kirillova

19.06.1964.–21.11.2013.

Profesionālā basketboliste Svetlana Pleskavā gribēja kļūt par skolotāju, taču aizbēga no tās realitātes uz Rīgu, iestājas Jūrniecības skolā, vēlāk gāja jūrā, kur arī satika savu vīru. No 2004. gada viņa strādāja privātskolā “Evrika” par pārdevēju kafejnīcā, un tur tanti Svetu visi mīlēja. Bet viņas divi bērni tagad dzīvo tā, lai mamma varētu lepoties, viņa “negribētu, lai mēs būtu bēdīgi un nelaimīgi”.

foto: no personīgiem arhīviem

Ļubova Koževņikova

20.03.1954.–21.11.2013.

Mīlošā sieviete un īstenā Mamma saviem diviem bērniem, viņa bija garā stipra un prata pārvarēt grūtības, un prata iejusties cita cilvēka vietā un vienmēr centās palīdzēt. Viņa - kā parasti - iegāja veikalā. Meita Darina gāja viņu sagaidīt kopā ar suni, kurš tuvāk veikalam sāka pretoties, raut siksniņu. Darina paņēma suni rokās un devās uz “Maxima” pusi. Viņas acu priekšā caur veikala fasādi izlaužas putekļu stabs un atskan šausmīgs grāviens...

foto: no personīgiem arhīviem

Ņina Malaja

13.05.1954.–21.11.2013.

Ņina uz Rīgu pārcēlās no Pleskavas apgabala, lai iestātos Latvijas Universitātē. Viņa kļuva par skolotāju, bet deviņdesmitajos gados darbu atstāja augsto valsts valodas prasību dēļ. Liktenis iegrozījās tā, ka viņa sāka strādāt par kasieri “Maximā”, sākumā Ruses ielā, pēc tam – Priedaines ielā, tuvāk mājām. Neilgi pirms traģēdijas viņa teica vīram: “Cik bieži mums veikalā signalizācija iedarbojas! Atbrauc kaut kādi cilvēki, pārbauda – saka, viss kārtībā. Bet mūsējie neko nedara.”

foto: no personīgiem arhīviem

Vera Meļihova

20.03.1954.–21.11.2013.

Vecmāmiņa Vera ģimenē vienmēr bija kā savienojošais posms - vienmēr atrada vārdus vai darbību, lai viss nostātos savās vietās. Šķiet, visvairāk dzīvē viņai patika iepriecināt citus, lai cik grūtā finansiālā situācijā nebūtu viņa pati. Viņa vienmēr atrada laiku vai naudu, lai pagatavotu vai nopirktu dāvanu. Darbā viņa todien teica, ka esot noskatījusi dāvanas. Acīmredzot tāpēc viņa pēc darba neiegriezās mājās, lai uz veikalu dotos kopā ar vīru.

foto: no personīgiem arhīviem

Svetlana Mičuna

12.10.1958.–21.11.2013.

Grāmatvedei Svetlanai ārsti neieteica dzemdēt - problēmas ar sirdi. Viņa pieņēma citu lēmumu – ar vīru Aleksandru viņi izaudzināja divus bērnus. Un pēc tam viņa milzīgu darbu ieguldīja citu bērnu audzināšanā - strādāja par aukli. Svetlanu atceras ar siltumu un apbrīnu, bet viņas bērniem par mammu aizvien ir grūti runāt:
Bet pēc stundas, gatavojot vakariņas,
Es atkal gribēju piezvanīt,
Bet numurs jau bija atslēgts,
Un kaut kā ir tālāk jādzīvo...

foto: no personīgiem arhīviem

Valērijs Mizula

22.03.1959.–21.11.2013.

Inženieris konstruktors, izgudrotājs, vēlāk uzņēmējs Valērijs bija cilvēks, kurā aizkustinoši apvienojās labestība, gara spēks, dzelzs raksturs un tajā pašā laikā – naivums un dvēseles ievainojamība, atceras viņa meita Marija. Ar sievu Tatjanu viņš bija pazīstams 20 gadus, bet kopā viņi pavadīja tikai gadu. Īsziņu “Ar Tevi. Nav iespējams bez Tevis” viņš atsūtīja 21.11.2012. pulksten 17.50 – precīzi gadu pirms katastrofas.

foto: no personīgiem arhīviem

Pavlo Ničiporenko

15.06.1957.-21.11.2013.

Viņš nekad nevienam neatteica palīdzību un sniedza roku katram nelaimē nonākušajam. Draugi viņu pazina kā cilvēku ar plašu sirdi. Viņš mīlēja savu ģimeni un izcēlās ar savu pamatīgo pieeju katram darbam, ko darīja. Plaša sirds un zelta rokas – tā cilvēki atcerēsies Pavlo Ničiporenko.

foto: no personīgiem arhīviem

Nikolajs Novikovs

06.12.1952.-21.11.2013.

Divu bērnu tēvs Nikolajs pēdējos gados strādāja par taksometra vadītāju. Viņa sieva Tamāra stāsta, ka Nikolaja vaļasprieki bija ģitārspēle un sports - viņš labprāt ziemā spēlēja hokeju Mežaparkā, tāpat braucis ar riteni un ar savu auto piedalījies rallijā. Liktenīgā diena Nikolajam bija brīvdiena, kad viņš nolēma apciemot savu vientuļo tanti, kurai viņš palīdzēja saimniecībā. Promejot viņš sievai teicis: "Nu, tad es iešu."

foto: no personīgiem arhīviem

Santa Pavelko

13.05.1971.-21.11.2013.

Santa ļoti mīlējusi dabu, arī ziedus, kas arī izskaidro viņas studiju izvēli - Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē. Atrast darbu savā specialitātē Santai gan bija grūti, tāpēc uz laiku strādājusi vēikalā "Maxima". Mamma stāsta, ka Santai pēdējie gadi bija grūti arī saistībā ar šķiršanos no vīra, tādēļ viņa ļoti bieži raudājusi. Santa bija strādīga, kārtīga un atbildīga, ar kuru bija interesanti parunāties - tā saka viņai tuvie cilvēki. Līdz ar viņiem pēc Santas aiziešanas skuma arī viņas pūdelītis Arčijs.

foto: no personīgiem arhīviem

Aldis Petruņins

10.10.1977.-21.11.2013.

Aldis liktenīgajā dienā darbā "Maximā", kur bija dzērienu nodaļas menedžeris, uzturējās ilgāk - pēc darba laika, jo, acīmredzot, atradies kas papildu darāms. Baiso slimību, kas Aldi skāra 2013.gada sākumā, vīrietis pārvarēja, bet tajā pašā gadā viņu tik un tā atņēma, stāsta tuvinieki. Aldis mīlēja gan savu darbu, gan ģimeni - mammu, māsu Indru, sievu Sintiju, ar kuru pavadījis kopā septiņus laimīgas laulības gadus. Neilgi pirms Zolitūdes traģēdijas Sintija ar Aldi aizrunājušies par to, kurš pirmais aizies no dzīves. Aldis toreiz teicis: "Es zinu, ka tas būšu es."

foto: no personīgiem arhīviem

Violeta Piņķe

27.02.1977.-21.11.2013.

Par Violetu tuvinieki saka vislabāko - viņa nekad nepaaugstināja balsi un ļoti rūpējās par līdzcilvēkiem. Violetai bija labas attiecības ar brāli Eduardu, kurš no Krievijas atgriezās Latvijā, lai turētu sev doto vārdu - sargātu māsu. Apmetās Daugavpilī pie mammas, kuru abi zaudēja 2012.gadā. Brālis un māsa pēdējo reizi tikās valsts svētkos 18.novembrī - pēc parādes Violeta pavadīja Eduardu uz vilcienu, un atvadoties abi apkampās tik stipri kā nekad iepriekš. "Palikuši tikai neizteikti vārdi, atmiņas, fotoalbums un sāpes sirdī, ka viņas vairs nav," tā brālis.

foto: no personīgiem arhīviem

Olga Poluhina

07.05.1962.-21.11.2013.

Es atcerēšos Tevi,
Kad iestāsies vēls vakars,
Kad sen vairs nebūs ko darīt,
Un pagalmā pieklusīs balsis...
Un miglā nav redzamas zvaigznes
(Fragments no Irinas Ņesterenko dzejoļa)

foto: no personīgiem arhīviem

Edgars Reinfelds

12.05.1988.-21.11.2013.

Edgars izauga vecvecāku ģimenē, pats iemācījies gan lasīt, gan rakstīt. Vecmamma Edgaru raksturo kā draudzīgu, izpalīdzīgu, smaidīgu. Vēlējies kļūt patstāvīgs un vienmēr rūpēties par vecvecākiem. Puisis izvēlējās ugunsdzēsēja glābēja darbu, jo tas viņu aizrāva. Koledžā sastapa savu otru pusīti - Ivetu, ar kuru plānoja precēties. Tuvinieki uzskata - ja Edgaram būtu iespēja izvēlēties, vai doties uz "Maximu" glābt cilvēkus un atdot savu dzīvību, viņš izdarītu tieši tādu pašu izvēli...

foto: Aleksandrs Vinks

Daina Skadmane

19.03.1990.-21.11.2013.

Dainas sapnis bija kļūt par mākslinieci - viņa kopā ar dvīņu māsu mākslai pievērsās četru gadu vecumā. "Daina bija vienmēr smaidoša, gaišs tēls. Vēlējās paveikt daudz. Meitene darīja visu ātros tempos. Tiešām likās - Daina grib šajā dzīvē daudz izdarīt," tā par jaunietes gaitām Latvijas Mākslas akadēmijā saka mākslinieks Jānis Andris Osis. Dainas darbi ceļojuši uz dažādām pasaules vietām. Piemēram, viens nokļuvis Lielbritānijas prinča Čārlza sievas Kamillas kolekcijā, bet Dainas instalācijas "Vēja egles" skici toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš izmantoja savā starptautiskajā Ziemassvētku apsveikuma kartītē, godinot topošās mākslinieces piemiņu.

foto: no personīgiem arhīviem

Jānis Skadmanis

12.01.1955.-21.11.2013.

Jānis liktenīgajā novembra vakarā veikalu "Maxima" apmeklēja kopā ar meitu Dainu pēc tam, kad "Depo" iegādājās koka līstes Dainas glezniecības studiju darbiem. Bērnībā Jānis kopā ar dvīņu brāli bija aktīvi puiši, īpaši aizrāva motokross un galda teniss. Jānis bija Latvijas patriots, un daudzus darba dzīves gadus veltīja Latvijas iedzīvotāju aizsardzībai. Kopā ar sievu Zintu audzināja piecus bērnus - viņi visi izauga Zolitūdē. Jānim ļoti patika ceļot pa Latviju. Pēdējos gados viņš kopā ar sievu daudz laika pavadīja lauku īpašumā Madonas pusē.

foto: no personīgiem arhīviem

Ina Skrinda

03.04.1976.-21.11.2013.

21.novembra vakarā Ina pēc darba kopā ar dzīvesbiedru Ivo izņēma no dārziņa meitu Artiņu un pa ceļam uz mājām, kur jau gaidīja dēls Toms, nolēma iebraukt pēc pārtikas. Veikalā iegāja tikai Ina, taču pēc dažām minūtēm notika grāviens. Krustdēls Raitis, kuru Ina audzināja, traģēdijas dienās, ietinies segā, stāvēja pie "Maxima", raudāja un gaidīja Inu. Taču brīnums, uz ko līdz pēdējam brīdim tuvinieki ticēja, nenotika. Tomam tagad ir 10 gadi, Artiņai septiņi - viņa šogad sāka iet 1.klasē. "Cik žēl, ka tu tajā brīdī neturēji viņu pie rokas..." tā Inas tēvs Broņislavs Skrinda.

foto: no personīgiem arhīviem

Viktorija Smirnova

22.01.1984.-21.11.2013.

Viktorija bija laipna, labestīga, dzīvespriecīga - tāda, kura grūtā brīdī mācēja atbalstīt un dot padomu, tā Viktoriju raksturo viņas vīrs Romāns Smirnovs. Abi iepazinās pavisam jauni - 14 gadu vecumā, ilgi draudzējās un 2005.gadā apprecējās. Ģimenē auga divi bērni - 2005.gada janvārī dzimusī Veronika un 2013.gada augustā dzimušais Marks. Traģēdija nedeva Inai iespēju izaudzināt un dāvāt mātes mīlestību vēl pavisam mazajam Markam un Veronikai. "Es ļoti gribu, lai meitiņa izaug tāda, kāda bija viņas mamma," tā Viktorijas vīrs Romāns.

foto: no personīgiem arhīviem

Vilnis Šteinītis

03.04.1977.-21.11.2013.

Vilnis dažu gadu laikā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā no ugunsdzēsēja kļuva par komandieri. Pret darbu un ģimeni izturējās atbildīgi. Vilnis bija ļoti labsirdīgs un izpalīdzīgs - cēlās un devās palīdzēt pat naktī. Viņš savu nākotni saistīja ar draudzeni Lāsmu - ar viņu dzīvoja kopā divus gadus, remontēja dzīvokli un plānoja apprecēties. Vilnis pēdējo reizi pie vecākiem uz Klapkalnciemu aizbrauca 2013.gada oktobrī. Mamma viņu pavadīja uz autobusu, cieši apskāva un sabučoja. Pēdējo reizi...

foto: no personīgiem arhīviem

Vera Teusa un Mihails Teuss

09.11.1958. un 14.04.1960.-21.11.2013.

Inženierus Veru un Mihailu kopā saveda studijas Rīgas Tehniskajā universitātē astoņdesmitajos gados, 1984.gadā abi apprecējās un pēc gada sagaidīja savu pirmdzimto - Iļju. Abi bija izglītoti, inteliģenti cilvēki, apceļoja puspasauli, uzbūvēja māju, kurā "mums bija noteikti jāsapulcējas kā lielai ģimenei", stāsta tuvinieki. Vera un Mihails viens otru ļoti saudzēja un visu centās darīt kopā. "Tā arī aizgāja viņi kopā tajā aukstajā novembra vakarā, kopā uz visiem laikiem," tā tuvinieki.

foto: no personīgiem arhīviem

Raisa Tihonova

24.08.1951.-21.11.2013.

Raisai dzīvē nācās daudz strādāt - viņas darba stāžs pārsniedz 40 gadus. Padomju laikos par teicamu darbu daudzkārt izpelnījās goda rakstus, prēmijas. Deviņdesmitajos gados Raisai nācās strādāt vairākās vietās. "Un visur apkārt viņai bija cilvēki, ar kuriem viņa vienmēr atrada kopīgu valodu, viņas kompānijā allaž skanēja joki un smiekli, kas palīdzēja darbā un dzīvē (..)" tā tuvinieki. Raisa ar vīru Mihailu laimīgi nodzīvoja kopā 41 gadu, piedzima meita un dēls, taču mazmeitiņu viņa nesagaidīja - par tās gaidīšanu pasaulē Raisa uzzināja neilgi pirms traģēdijas.

foto: no personīgiem arhīviem

Nadežda Tračuma

30.09.1956.-21.11.2013.

Nadežda liktenīgajā novembra vakarā veikalā „Maxima” satika savu paziņu Juļu. Abas ilgi stāvējušas un runājušas, tā stāstījusi Juļas meita Diāna. Viņa brīnumainā kārtā izglābās, bet Juļa un Nadežda abas gāja bojā. Tuviniekiem Nadežda palikusi atmiņā kā gaišs, smaidīgs cilvēks, kuras mīlestības, žēlsirdības un līdzjūtības jūtu pietika visiem apkārtējiem. „Atcerēsimies viņu kā labu draudzeni, kā labu tanti, kā labestīgu cilvēku, no kura bija jāņem piemērs. Dažkārt bija skumjas viņas acīs, bet viņa nekad neizrādīja, ka viņu kas satrauc,” tā tuvinieki.

foto: no personīgiem arhīviem

Valentīna Troicka

07.01.1951.-21.11.2013.

Valentīna bija ģimenes dvēsele, abus savus bērnus – meitu Natāliju un dēlu Jevgēņiju – audzināja ar lielu mīlestību, stāsta vīrs Vjačeslavs. Pēc aiziešanas pensijā viņa auklēja citu bērnus – tie teikuši, ka labākas par Vaļu nav un nebūs. Valentīna ar saviem bērniem pēdējo reizi tikās trīs dienas pirms traģēdijas nelielā restorānā Vecrīgā. „Mammu interesēja viss, kas notika mūsu dzīvē, kā aug mazdēls,” stāsta meita. Pirms šķiršanās iegāja baznīcā pieminēt tuviniekus. „Palika ļoti silta sajūta, ka mēs bijām tobrīd kopā. Pēdējo reizi...” Valentīna nepiedzīvoja ne dēla kāzas, ne mazmeitas piedzimšanu, ne mazdēla pirmās skolas gaitas.

foto: no personīgiem arhīviem

Viktorija Vovka

06.01.1979.-21.11.2013.

Viktorijas īsais dzīves ceļš nebija viegls – 34 gadu vecumā paguva piedzīvot laulības prieku, divu bērnu piedzimšanu un šķiršanos. Vikai palīdzēja vecāki un jaunākās māsas Violetas ģimene, līdz viņas dzīvē parādījās mīļotais cilvēks – Juris. Viņš viņu bildināja Vidusjūras krastā Spānijā un abiem bija jāmij gredzeni 2014.gada aprīļa sākumā. Pēdējās nedēļās sarunas bija tikai par gaidāmajām kāzām... Traģēdijas dienā Viktorija devās uz „Maximu”, lai nopirktu zemi uzziedējušā kaktusa pārstādīšanai, un tur arī palika. Labākā Vikas piemiņa būs viņas bērni – Karolīna un Mareks, kurus pieņēmusi jaunākās māsas ģimene, kur tagad aug pieci bērni.

foto: no personīgiem arhīviem

Rita Žilinskauska

05.03.1974.-21.11.2013.

Rita bija skaista un trausla, viņai patika kopā ar draudzenēm apmeklēt visas iespējamās izstādes teātrus. Viņas bieži rīkoja tematiskas pasēdēšanas, pirts vakarus, stāsta tuvinieki. Tajā, 21.novembra, dienā viņa kā vienmēr gāja uz „Maximu” iepirkties. Pirmajā nogruvumā viņa gāja bojā viena no pirmajām. „Viņas vairs nav, un no tā brīža mūsu dzīvē sākās cita laika skaitīšana,” tā tuvinieki. „Protams, dzīve beidzas visiem, bet šī beidzās pārāk agri.”

foto: no personīgiem arhīviem

Aļona Burve

Aļona traģiskajā novembra vakarā „Maxima” bija kopā ar vīru Andreju – viņa izdzīvoja, bet viņš gāja bojā sievas acu priekšā. Pēdējie vārdi, ko viens otram paspēja pateikt, bija - „Es tevi mīlu”. Pēc blīkšķa sekoja asinis, kliedzieni un panika visapkārt. Sapratusi, ka vīram nespēj palīdzēt, Aļona centās glābt savu dzīvību – rāpot ārā no sagruvušā veikala. Pa ceļam paglāba kādu sievieti no krītoša stikla un palīdzēja izdabūt ārā mazu puisēnu – vienīgo traģēdijā cietušo bērnu. Pašas dēls tobrīd bija mājās, bet meitiņa dārziņā – viņu Aļona un Andrejs plānoja paņemt pēc iepirkšanās.

foto: no personīgiem arhīviem

Svetlana Veidemane

21.novembra diena bija savāda – Svetlanai salūza auto, tādēļ nedevās uz darbu, un tad uznāca liels miegs. Pamodusies Svetlana nolēma neievērot rituālu un doties uz „Maximu” bez bērniem, kurus no dārziņa paņemtu pēc iepirkšanās. Pie stenda ar eglīšu mantiņām, kas tad jau bija pārdošanā, satikusi bērnudārza audzinātāju Marinu, Svetlana steidzās tālāk un atrada „ātro kasi”. Laika īsināšanai piezvanīja draudzenei, un sarunas laikā veikals sāka brukt. Svetlana paslēpās zem kases, līdz sagaidīja palīdzību. Pēc pārdzīvotā Svetlana atzīst: „Esmu iemācījusies novērtēt dzīvi.”

foto: no personīgiem arhīviem

Boriss Gavrilovs, Sergejs Dormidonovs, Pāvels Rombovskis, Dmitrijs Šandibins

Celtnieki, kuri strādāja „Maximai” blakus esošajā daudzstāvu ēkā. Gaidot materiālus, aizgājuši iepirkties uz „Maximu”. Pie kases izdzirdējuši signalizāciju, uz ko apsargs norādījis: „Signalka gļučī jau visu dienu”. Jau vēlāk savā objektā izdzirdējuši grāvienu un skrējuši uz „Maximu”. Celtnieki traģēdijas pirmajās minūtēs centās glābt cilvēkus – viņi gruvušos atrada piecgadīgo Kārli un nedaudz vēlāk – arī viņa mammu Aiju Kopštāli. Vēlāk glābēji celtniekus padzina, piedraudot, ka citādi viņus var vainot marodierismā. Šie celtnieki nav saņēmuši nevienu apbalvojumu.

foto: no personīgiem arhīviem

Aija Kopštāle

Aija bija lielveikalā kopā ar savu piecgadīgo dēlu Kārli – abi tika ievainoti un abus izglāba celtnieki, kuri devās glābt cilvēkus, pirms notikuma vietā ieradās pirmie glābēji un „ātrā palīdzība”. Kārlis bija vienīgais bērns, kurš cieta Zolitūdes traģēdijā. Puisis šoruden sāka iet pirmajā klasē, bet viņa mamma Aija laidusi pasaulē vēl vienu bērnu. „Mēs esam ļoti laimīgi cilvēki un to apzināmies,” tā īsi pēc nelaimes uz daudzajiem jautājumiem un laba vēlējumiem atbildējusi Aija – viņa izsaka pateicību gan celtniekiem, gan Aļonai Burvei un visiem citiem, kas palīdzēja nelaimē.

foto: no personīgiem arhīviem

Mārtiņš Plasis

Mārtiņš līdz traģiskajai dienai pusotru gadu nostrādāja par „Maximas” kasieri – sākumā darbs īpaši nepatika, bet vēlāk iepatikās. Sagrūstot veikala jumtam, Mārtiņš iesprostots starp betona plāksnēm – viņa atbrīvošanai vajadzēja izmantot smago tehniku. Mārtiņš sāpēs un aukstumā zem gruvešiem pavadīja deviņas stundas. Jaunietim ilgi nācās cīnīties par savu dzīvību un veselību – viņam veiktas vairākas operācijas, kam sekoja ilga rehabilitācija. „Esmu ļoti pateicīgs glābējiem, ka viņi mani izglāba. Visu cieņu šiem cilvēkiem,” teica Mārtiņš.

foto: no personīgiem arhīviem

Romāns Doroņins

Traģēdijas dienā Romāns bija darbā – piedalījās mācībās par tēmu „Darbs nogruvumos”. Tobrīd vēl padomājis – kādi gan Latvijā var būt nogruvumi. Saņēmuši izsaukumu par veikalā it kā notikušu sprādzienu, Romāns savam kolēģim, kurš jau bija saģērbies, sacījis: „Paliec, es pats braukšu uz izsaukumu.” Notikuma vietā glābēji izdomāja rīcības plānu, un Romāns piedāvājies palīst zem plāksnes un izvilkt cilvēku. Paspējis vien notupties, Romāns saņēma sitienu pa ķiveri un tika iesprostots. Pēc izglābšanas piezvanījis sievai un teicis: „Dzīvs. Mūs nedaudz apbēra.”

foto: no personīgiem arhīviem

Larisa Doroņina

Larisa ir glābēja ugunsdzēsēja Romāna Doroņina sieva. Braucot uz „Maximu”, Romāns izdarīja to, ko 20 gadu laikā nebija darījis - darba laikā piezvanījis sievai. „Zolitūdē negadījums, tur nevajag braukt – būs liels sastrēgums,” brīdinājis Romāns. Larisa vēlāk pēc mediju ziņotā saprot, ka „Maximā” notikusi traģēdija, turklāt pirmajam nogruvumam seko otrais un trešais, un vīrs uz telefona zvaniem neatbild. Romāna kolēģi telefonsarunās Larisai sākotnēji ziņo, ka Romāns ir dzīvs, bet vēlāk – ka ir izvilkts un vests uz slimnīcu. Un tad pienāca brīdis, kad ir jāsavācas, tā Larisa.

foto: no personīgiem arhīviem

Anita Bessmertnova

Traģēdijā cietušās Anitas Bessmertnovas māsīca Silvija Kancere atceras, ka 21. novembra vakarā bijusi koncertā, kad atskanēja telefona zvans un viņa izdzirdēja māsīcas balsi – „tā bija savāda, milzīga izmisuma un panikas pilna”. Pirmais, ko Anita teica: „Silvij, es paliku dzīva. Lūdz Dievu par mani, es izdzīvoju.” Tikai pārbraucot mājas un ieslēdzot televizoru, Silvija vēlā vakarā saprata, ka ir noticis kas šaušalīgs un traģisks.

Tamāra Karamzina

Tamāra 21.novembra vakarā uz „Maximu” devās pēc apelsīniem. Pie augļu stenda izdzirdējusi „briesmīgu grāvienu” un ieraudzījusi, ka krīt griesti. Tamāra skrējusi uz izeju, ceļā klupusi. Bet dārdi turpinājās. Nonākusi līdz izejai, taču durvis bija iesprūdušas - pēc laiciņa tajās izsisti divi caurumi. Ar vienu kāju jau tikusi uz ielas, bet otrai aizķērās bikses. Tamāra neatceras, kā atbrīvojusies un tikusi laukā, taču atzīst, ka bijusi šoka stāvoklī. „Pirms mēneša biju apglabājusi vīru, un tagad šī traģēdija...” Meita piedāvāja uz laiku padzīvot pie viņas ārzemēs, ko Tamāra arī izdarījusi.

foto: no personīgiem arhīviem

Valērijs Sļiņko

Valērijam 21.novembra vakarā pēc darba bija trauksmains garastāvoklis un īpaši vilka uz mājām. Taču sieva bija piekodinājusi nopirkt mandarīnus un biezpienu. Stāvot pie kases, Valērijs izdzirdēja troksni - it kā plīstu stikls -, un tam sekoja kliedzieni. Pēc tam „kaut kas sāka birt” – Valērijs saņēma sitienu pa plecu un galvu, bet, kad attapās, bija dzirdami cilvēku vaidi. „Nodomāju – lūk, arī aizgāju uz veikaliņu,” atceras Valērijs. Pēc brīža atskanēja liels troksnis, un krītoši akmeņi apbēra vīrieti. „Lūk, tā arī gulēju, līdz ieraudzīju lukturīša gaismu – tas bija glābējs”.

foto: no personīgiem arhīviem

Olga Zaiceva

Tas bija parasts novembra vakars, kad Olgas dēls Romāns bija atbraucis paciemoties pie vecākiem. Mamma bija aizgājusi uz veikalu, no kura zvanīja, sakot, ka ir pie kases un lai liek vārīties tējkannu. Taču drīz sekoja otrs zvans no mammas, kura teikusi: „Roma, te ir notikusi traģēdija. Viss ir ļoti slikti.” Romāns atradis mammu „ātrās palīdzības” mašīnā. Olgu ar dažādiem lūzumiem nogādāja slimnīcā. Viņa ir viena no tiem, kuru izglāba celtnieki. „Viņa vēl aizvien atceras par šo brīnumaino izglābšanos, un vārds Dmitrijs mammai vienmēr būs svēts,” tā Olgas dēls.

foto: no personīgiem arhīviem

Ilona Stepane

Ilona strādāja „Maximā” pie pašas ieejas esošajā skaistumkopšanas salonā. Viņa atceras, ka, ejot uz savu maiņu, vēl pateicās Dievam. „Man pašlaik viss ir tik labi, ka pat bail.” Darbā nekā neierasta nebija – atkal vairakkārt skanēja signalizācija, kam īpašu vērību nepievērsa. Dažas minūtes pirms darba beigām pazuda gaisma, un viss sāka drebēt. Ilona padomājusi – noticis terorakts, un, nokļūstot „Maximā”, ieraudzījusi lauku bez cilvēkiem. Ilona atzīst, ka pēc notikušā daudz klusēja un raudāja, līdz saprata, ka tā dara pāri saviem tuviniekiem, un meklēja atbalstu baznīcā.

foto: no personīgiem arhīviem

Valdis Dzērve

Valdis traģēdijas dienā bija pabeidzis savu darbadienu un bija mājās Purvciemā. Saprotot, ka Zolitūdē ir noticis kas nopietns, Valdis atvadījās no sievas un bērna un devās uz Priedaines ielu 20. Traģēdijas vērienu Valdis sapratis vien notikuma vietā. „Tas bija kas nebijis mums visiem,” atzīst Valdis. Viņa acu priekšā betona bloks uzgāzās kolēģim Vilnim Šteinītim, bet pašu līdz elkoņiem iesprostoja gruvešu kaudzē, līdz viņu izvilka kolēģis Uģis Vējš. Ticis laukā, Valdis saprata, ka nespēj pakustēties – „ātrie” aizveduši viņu uz slimnīcu, no kurienes viņš izkļuva nākamajā dienā.

foto: no personīgiem arhīviem

Uģis Vējš

21.novembra vakarā Uģa darbadiena bija beigusies, tomēr viņš izlēma doties palīgā. Brīdī, kad vairāki kolēģi cenšas pakļūt zem gruvešiem, kur atrodas cietušais, Uģis dodas pēc hidrauliskā instrumenta, kas varētu noderēt glābšanā. Pēc dīvainas skaņas Uģis saprot – brūk konstrukcijas. Viņš cenšas patverties starp alkohola plauktiem un saņem sitienu pa kāju un plecu. Pēc iegruvuma Uģis secina, ka visi tur esošie kolēģi ir zem gruvešiem. Pēc brīža jau ierodas papildspēki un sāk glābēju glābšanu. „Kādu pusstundu esmu pilnīgā nesaprašanā: esmu dzīvs, bet viss varēja būt savādāk.”

foto: no personīgiem arhīviem

Ilona Valujska

Ilona tajā novembra vakarā vispirms „Maximā” iegājusi ar savu meitu Anželiku, taču abas aizgājušas, kad ieslēdzās signalizācija. Aizsūtījusi meitu uz angļu valodas nodarbību, Ilona veikalā atgriezās. Brīdī, kad viņa bija pie kasēm, atskanēja „spējš troksnis un viss sabruka”. Glābēji Ilonu atraduši samērā ātri, taču pagāja četras stundas, līdz viņu izvilka. Kad Ilona jautājusi, kam jāpateicas par glābšanu, „ātrajā palīdzībā” atbildēts: „Tevi izglāba 3.daļa,” stāsta Ilona, kura ir pateicīga arī ārstiem, kuri neamputēja kāju.

foto: no personīgiem arhīviem

Staņislavs Turoks

21.novembris bija parasta darbadiena ar nelieliem izsaukumiem un darbošanos sporta zālē. Atskanot trauksmei, glābēji apzinājās, ka jādodas uz paaugstinātas bīstamības izsaukumu. Notikuma vietā ieraudzījuši „šausminošu ainu”. Sākot meklēt cietušos zem betona plāksnēm, padzirdēja sievietes - Ilonas Valujskas – balsi. Viņas glābšanas laikā notika otrais nogruvums, ierokot pašus glābējus. Staņislavs atzīst, ka atbrīvojies paša spēkiem, taču muguras un pleca traumas dēļ nācās doties uz slimnīcu. Staņislavs ir atgriezies dienestā – jau komandējošā sastāvā.

foto: no personīgiem arhīviem

Egons Kokorevičs

VUGD Rīgas reģiona pārvaldes 1.daļā traģēdijas dienā daudz runāts par notikumiem, kas skāra darbu un dzīvi kopumā. Edgars Reinfelds toreiz nevarēja aizmirst neseno „Biolar” rūpnīcas degšanu, kur „par mata tiesu paglābāmies no lielām nepatikšanām”, bojāgājušā kolēģa sacīto atminas Egons. Pēc izsaukuma nonākot Priedaines ielā 20, pavērās „baiss skats”. Egons norīkots Ilonas Valujskas glābšanā, bet pēc viņas atbrīvošanas norīkots savu kolēģu glābšanā. „Mēs apzinājāmies risku, pildot savus dienesta pienākumus, bet cerībā, ka ar mums nekas slikts nenotiks,” tā Egons.

foto: no personīgiem arhīviem

Tatjana Ostapenko

„Zem gruvešiem nogulēju aptuveni pusotru stundu – pie samaņas un visu laiku izjūtot nežēlīgas sāpes,” atminas Tatjana. Visapkārt dzirdējusi palīgā saucienus, pamazām to kļuva mazāk. Apkārt putekļi, melnzeme un nāves „smaka”, stāsta Tatjana, kurai visvairāk bija bail neredzēt savu mīļoto – Artūru. Viņu sievietei izdevās sazvanīt, un ar viņa iesaisti esot Tatjana atrasta. Slimnīcā konstatēja smagas kājas traumas, arī ceļa un mugurkaula lūzumu. Ceļā uz palātu Artūrs viņu bildinājis. „Es biju laimīgākais cilvēks pasaulē,” saka Tatjana, gan atzīstot - pēc traģēdijas nav dienas bez sāpēm.

foto: no personīgiem arhīviem

Artūrs Ostapenko

Telefona zvans: “Artūr, esmu “Maksimā”, jumts sabruka, man ir piespiestas kājas, es nevaru tikt laukā...” Šoks. Uz vietas veikalā jau nevienu nelaiž, glābēji braucot. Artūrs ar draugu tiek veikalā no noliktavas puses, atrod Taņu un kopā ar glābējiem izdodas pacelt betona plātni un izvilkt Tatjanu ārā. Pēc Taņas izrakstīšanas no reanimācijas viņš viņu bildināja, viņi kļuva par laimīgo pāri. “Novērtējiet savu dzīvi, novērtējiet katru mirkli, ko pavadāt ar saviem tuviniekiem, sev mīļajiem cilvēkiem,” raksta Artūrs.

foto: LETA

Vitālijs Zaharovs

Traģēdijas brīdī Vitālijs atpūtās mājās pēc grūtas darbadienas, bet, uzzinot par notikušo, viņš nešaubījās un pats brauca uz Zolitūdi. Pēc tam mājās sieva teica, ka visu nakti aizlūdza par viņu un biedriem. Droši vien palīdzēja. “Gribu izteikt novēlējumu visu pasaules glābēju sievām: “Neaizmirstiet aizlūgt par saviem vīriem! Bieži vien jūsu lūgšanas un biedra plecs ir viss, uz ko atliek cerēt.””

foto: no personīgiem arhīviem

Ingars Avens

Ingaram bija jāpārbauda vieta, kas bija pie veikala galvenās ieejas. Pēkšņi no veikala iekšienes atskanēja trokšņi - otrais nogruvums. “Tas notika tik ātri un pēkšņi, ka vienā mirklī pamanīju veikalā piekarināto reklāmu plakātu haotisku kustību”. Viņš sajūta sāpes mugurā, bet vēl turpināja darbu, palīdzēja atbrīvot kolēģus no gruvešiem. Ingars otrajā nogruvumā guva nopietnu mugurkaula traumu.

foto: no personīgiem arhīviem

Rolands Kreicmanis

Viņi ieradušies vieni no pirmajiem, “veikals nebija apgaismots, un apkārt panikā skraidīja cilvēki”. Rolands gruvešos atrada izdzīvojušo un plānoja palīdzību, kad notika otrais nogruvums. Viņš nonāca slimnīcā. “Ļoti sāpīga bija neziņa par savu maiņas biedru likteni, iemigt nebija iespējams”. No rīta viņš uzzināja, ka gājuši bojā arī divi viņa maiņas biedri.

foto: no personīgiem arhīviem

Aleksandrs Lācis

Pagāja divi gadi, Aleksandrs izgājis cauri ļoti smagai atveseļošanās un rehabilitācijas programmai, un joprojām ir brīži, kad viņš jūt gan fiziskas, gan morālas sāpes. Par traģēdiju viņš runāt nevēlas, bet ar pateicību atceras atveseļošanās periodu un ārkārtīgi lielu līdzcilvēku līdzjūtību: gluži sveši cilvēki nāca un palīdzēja.

foto: no personīgiem arhīviem