Izrādes «Trauki» apskats: Plīstošās identitātes izdomātajā karā

Tajā brīdī, kad sieviete ikvienā iespējamā situācijā neietērpsies feministes kara drānās, paceļot līdztiesības šķēpu, bet izvēlēsies vispārcilvēciskas vērtības, kas tai ir svarīgas viņas dzīvē vai kopdzīvē ar vīrieti, pasaule taps līdzsvarotāka. Tad pārsātinātās informācijas telpas provocētais „Aukstais karš” abās dzimumu frontēs pakāpeniski norims, priekšplānā izvirzot katra indivīda paša dzīves jēgas jautājumu.

Bezgalīgais stāsts

Kamēr šis sociāli konstruētais dzimumu kariņš, ik pa brīdim uzliesmojot sabiedrībā, turpinās, tikmēr sieviešu lomas sabiedrībā ar teātra skatītājiem kā psihoanalīzes līdzdalībniekiem izklaidējošā formā iztirzā par sieviešu tiesību varietē sauktā „Dirty Deal Teatro” izrāde „Trauki”, ko veidojušas kopīgi Inga Gaile un Marta Elīna Martinsone. Tēma – bezgalīga, kur ļoti viegli mūsdienās tik veikli manipulējamo sabiedrību sašķelt vairākās pārliecību kopienās, kur viegli var treknrakstā iezīmēt par vispārzināmām pieņemtās patiesības un kur ar pārlieku lielu „aizstāvību” sieviešu tiesībām un lomu izvēlei var izraisīt negatīvu reakciju pat no iepriekš neitrāli noskaņotiem indivīdiem, kas nedala pasauli šādās frontēs.

Izrādes „Trauki” tapšanā piedalījusies arī antropoloģe Ieva Raubiško, iespējams, palīdzot ieraudzīt izrādes veidotājām atsevišķu attieksmju un uzstādījumu leņķus, lai veicinātu izrādes saturisko attīstību.

Šī ir izrāde, kurai lieti noderētu ne tikai viedokļu improvizācija izklaidējošā formātā, bet arī dziļāka rakšana vai pētnieciska ievirze, kas izceltu gaismā vairāk datu, kontekstu un situāciju no pasaules pieredzes.

Citādi izmantot tēmu par sieviešu lomām sabiedrībā izrādē ir tas pats, kas piepildīt masu mediju telpu „nenotikumu” laikā ar vienmēr modē esošām diskusijām par līdztiesību dzimumu kontekstā, ļaujot runāt gan tiem, kuru uzvārdi ir zināmāki, gan tiem, kuri šo tēmu izmantos, lai izpelnītos piecpadsmit minūšu slavu publiskajā informācijas telpā.

Izrādē brīžiem traucē uzstādījums par sievieti kā objektu, jo tuvāk patiesībai tas ir viņas pašas iekšējās diskusijas publisks izpildījums.

Īpaši, ja ņem vērā, ka ar feminismu tiek saprasta pārliecība par sieviešu vienlīdzīgām tiesībām ar vīriešiem, tad izrādes stāsts koncentrējas vairāk uz sievietes pašanalīzi, nevis uz pretstatījumu vīrieša tiesībām – politiskām, seksuālām, ekonomiskām vai sociālām. Audioieraksti, kas izskan izrādē, ar dažādu sabiedrībā zināmu vīriešu viedokļiem izgaismo sieviešu lomu problemātiku individuālos vērtējumos, kas dažādo un veiksmīgi papildina izrādes aktrišu atveidoto varoņu ieņemtās pozīcijas, ļaujot runāt arī vīriešiem.

Mazie patiesības mirkļi

Aiz izbalējuši rozā priekškara telpas vidū ir trīs dāmas, kur katrai ir divas lomas: Marija Linarte kā meitene un mīļākā, Anna Putniņa kā sieva un māte un Inga Gaile (vai Inga Tropa) kā feministe un konferansjē. Viņas izrādi veido kā tematisku vakara sarunu šovu, ko papildina teatrālas ainas jeb varietē priekšnesumi, vienlaikus gan saasinot skatītājā emocionālo attieksmi pret tēmu, gan arī piešķirot pašu sarunām pašironijas dzirksti. Tātad formāts mūsdienu sabiedrībai itin ierasts un darba dienu vakaros vērojams TV ekrānā no ēstgatavošanas līdz politikas veidošanai.

Neskatoties uz to, ka pati saruna trīs sieviešu vidū vairāk atgādina monologu formu par jautājumiem, ko izsaka programmas vadītāja/feministe, spilgtākie izrādes mirkļi ir atsevišķās aktrišu izspēlētās etīdes. Tās, kurās varones verbāli nepostulē savas pārliecības, bet gan izspēlē precīzas epizodes no savām dzīvēm.

Piemēram, mazo meiteņu sarunas ar lukturīšiem zem segas vai dzemdību aina u.c. Šīs etīdes daudz spēcīgāk izgaismo sievietes lomas, to emocionālo pārklājumu un eksistenciālo dabu bez liekām remarkām, ar tiešumu un iespēju skatītājam pašam izveidot savu spriedumu.

Attaisnojot varietē konceptu, izrādes gaitā neizpaliek arī muzikāli priekšnesumi ar kompozīcijām, ko veidojis grupas „Sigma” pārstāvis Jānis Ozoliņš. Dziesmu teksti ar ironisku, bet kritisku pretstatījumu vienlaikus gan uzdod jautājumus par sievietes sūtību, tai skaitā brīvības bīstamību un novājēšanas svarīgumu, gan ieskicē laikmetu, piesaucot tādas sociālpolitiskas reālijas kā Ebolas vīruss Āfirkā vai Putina armija Ukrainā u.c.

Izrādes muzikālā kompozīcija „Tu esi novājējusi”, ko izpilda aktrise Marija Linarte, pretstata globālo norišu smagumu sievietes eksistenciālajām pārdomām par it kā sabiedrības uzspiestajām normām vai gaidām. Tas atklāj šīs sieviešu līdztiesības jautājuma pārspīlēto saasināšanu laikmetā, kad izvēles brīvība ir tieši atkarīga no drosmes izvēlēties neatkarīgi no tā, kuram dzimumam piederam. Arī tad, ja izrādes veidotājas brīvību nosauc par bīstamu.

Tuk, tuk – paši par sevi

Lai arī statistika var atainot dažādas tendences, tomēr lielā mērā indivīdam ir dota iespēja būt brīvam un neatkarīgi no sava dzimuma vispirms būt cilvēkam, bet tikai pēc tam sievietei vai vīrietim. Attieksme pret dzimuma kultūrvēsturiski iesakņotajām lomām ir tieši proporcionāli atkarīga no katra indivīda iekšējās brīvības un spējai ieraudzīt cilvēku vispirms.

Ikvienu problemātiku var paspilgtināt pārspīlējumos un ikvienam ir tiesības izvēlēties. Arī to, ka pirmdienās, trešdienās, piektdienās čības pie gultas pienes vīram sieva, bet otrdienās, ceturtdienās un sestdienās – čības pie gultas pienes sievai vīrs, bet svētdienā katrs pats par to parūpējas. Vai arī jebkurā citā kombinācijā, kas konkrētam indivīdam ir dabiska un pieņemama kā pašsaprotama, netiražējot „pareizas” un „nepareizas” lomu spēles. 

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti