Par Makondo šo vietu Austrijā kādreiz iesaukuši Čīles bēgļi, tā arī šis vārds neoficiāli pielipis šai bēgļu apmešanās vietai, atgādinot par Markesa darbiem. Tagad tur dzīvo pārsvarā bēgļi no Čečenijas, Somālijas un Afganistānas. Strādā, mācās vācu valodu, mēģina sakārtot sadzīvi, iet skolā, piekopj savus reliģiskos rituālus, bērni spēlē futbolu, draudzējas un arī atstumj. Oficiālās integrācijas ieteikumi darbojas tikai noteiktā līmenī. Šajā nometnē irāņu izcelsmes Austrijas režisore Sudabē Mortenzai kādreiz vadījusi jauniešiem kino darbnīcu un ieraudzījusi te stāstu savai pirmajai spēlfilmai. Vispirms viņa meklēja 11 gadīgu zēnu galvenajai lomai. Kad starp nometnē dzīvojošajiem čečenu puikām viņa atrada Ramasanu Minkailovu, tad galvenais varonis arī ieguva vārdu – Ramasans. Arī pārējie galveno lomu atveidotāji - Kheda Gazieva mātes lomā un Aslans Elbievs Isa lomā – ir neprofesionāli aktieri, čečeni, kas dzīvo „Makondo”. Pirms dažām dienām viņi visi piedalījās Berlīnes starptautiskā kinofestivāla preses konferencē pēc filmas „Makondo” pirmizrādes. Abi pieaugušie - bezgala samulsuši no sarkanajiem paklājiem, fotogrāfiem, limuzīniem un uzmanības, runāja ne pārāk brīvi vācu valodā, tikmēr Ramasans - smaidīja un stāstīja, ka viņam paticis filmēties.Un viņš gribētu to darīt atkal.
Filmā viņš ir vienpadsmitgadīgs ģimenes galva, jo tēvs kritis karā (tā vismaz viņam stāsta, bet redzējis viņš tēvu nav). Viņš jūtas atbildīgs par māti un māsām, viņš palīdz mātei saprasties ar Austrijas imigrācijas dienestiem vācu valodā, viņš jūtas pieaudzis vīrietis. Tikai pārējie tā nedomā. Ramasans sajūt apdraudējumu, kad „Makondo” ierodas Isa, atvedot dažas piemiņas lietas no mirušā tēva un sākot pievērst uzmanību Ramasana mātei.
Abstraktais tēvs joprojām Ramasanam ir svarīgāks par reālo vīrieti, kas varētu dzīvot kopā ar viņa māti, māsām un viņu pašu. Vai tās ir bailes zaudēt savu „ģimenes galvas” statusu? Vai bailes dalīt ar kādu savu māti? Vai kādas citas bailes?
Māte vācu valodas nodarbībā, atbildot uz jautājumu, kā viņa iepazinās ar savu vīru, pavisam skopi izstāsta: ”Viņš atnāca un teica, ka grib mani. Viņš mani aizveda. Tā pie mums notiek.” Un kāda cita čečeniete piebalso: ”jā, jā tādas čečenu tradīcijas joprojām ir dzīvas, tā notiek”
Filma „Makondo” Berlīnes kinofestivālā nedabūja balvas, tomēr es joprojām domāju par tām Ramasana acīm uz ekrāna. Domāju par šiem cilvēkiem no bēgļu apmetnes Austrijā, kuri filmējās, kurus atveda uz Berlīni, kuri tagad atgriezušies savā „Makondo”.
Savukārt Meisona tēvs ir tāds atraktīvs brīvmākslinieks, kurš, iespējams, tikko bijis Aļaskā. Viņš atbrauc, kopā ar bērniem Meisonu un Samantu jokojas, dzied un atkal aizbrauc, bet ikdiena tik un tā paliek mātei.
Šis stāsts jau ir no filmas „Boyhood” („Zēnība” vai „Zēna gadi”). Šī filma ieguva teju nedalītu kritiķu un publikas atzinību un prognozes par galveno balvu. „Zelta lāci” filma nesaņēma, bet tās režisors Ričards Linklaters saņēma „Sudraba lāci” kā labākais režisors.
Viņa pacietība, filmu uzņemot un šai iecerei ticot, ir apbrīnojama – 12 gadu garumā viņš filmējis vienus un tos pašus varoņus. Meisons sākumā ir puišelis, kas tikko sāk iet skolā, bet beigās - dodas uz koledžu. Aktieri pieaug un noveco kopā ar saviem varoņiem tik nemanāmi, kā dzīvē.
Katra nākamā epizode turpina iepriekšējo, tikai pēkšņi mēs ieraugām, ka Meisonam jau cita frizūra, bet Samantai citas rotaļlietas. Meisonam pēc vecāku šķiršanās ir iespēja padzīvot kopā ar vēl diviem „tēva aizstājējiem”, kuri abi izrādās agresīvi alkoholiķi, bet māte, tikusi vaļā no visiem neveiksmīgajiem vīriem un aizvadījusi bērnus uz koledžu, beidzot grib sākt jaunu dzīvi. Režisors Ričards Linklaters preses konferencē uz jautājumu, vai viņš negatavojas uzņemt filmu par „vīra gadiem”, atbild - nē, viņš nekad nebūšot gatavs uzņemt filmu par vīra gadiem..
Ļoti ceru, ka uz Latvijas ekrāniem arī kādreiz nonāks dzīvesgudrā un gaišā filma „Boyhood”, bet Berlināles konkursa filmas šoreiz pārsteidz ar stāstiem par un ar bērniem, kuri ne vienmēr pārāk labi jūtas pieaugušo pasaulē. Tie stāsti gan domāti pieaugušajiem.
.
