Hamza ir no Marokas, un viņam grūti atminēties dienu, kad kopā ar ģimeni pārcēlies uz Beļģiju. Tolaik vēl bijis mazs puisēns, taču tagad visa dzīve rit te. Uz Tanžeru Hamza aizbrauc retajās atpūtas reizēs, biežāk vasarā. Hamzam patīk sarunāties angliski, jo šī esot reta iespēja. Valodu viņš apguvis, skatoties filmas un sporta pārraides. Tā kā pilsētai uzgūlies pelēks mākoņu vāks un sīki līņā, Hamzas veikalā nav neviena paša pircēja un mums ir laika patriekties ilgāk. Hamzas temats šodien ir politika un reliģiju sadursmes. Viņš gari dusmojas, ka Briselē ir noziedzība, ka cilvēki nedzīvo mierā, sodās par karu Sīrijā un terorismu. „Islāmam nav nekāda sakara ar slepkavošanu,” Hamza saka, rūpīgi pielocīdams papīra strēmeli.
"Man ir kauns, kas notiek, un visi domā, ka musulmaņi ir vienādi, bet mēs esam sirsnīgi, viesmīlīgi cilvēki. Atbrauksi uz Tanžeru, pati redzēsi."
Šo sarunu ar Hamzu risinu laikā, kad nevienam vēl prātā neienāk 12 cilvēku nāve „Charlie Hebdo” redakcijā Parīzē un terorisma trauksme mūsu pašu Beļģijā.
Pusgadu vēlāk pusdienlaikā stāvu krustojumā Delaunoy ielā, Molenbēkā, Briseles pašvaldībā, kas tulkojumā no flāmu valodas nozīmē „Dzirnavu strauts”. Ir skaidra, saulaina ziemas diena. Gājēju pārejas vienā pusē krāšņa kā varavīkšņu templis zem zaļa jumtiņa gozējas augļu tirgotava, otrā – ar sarkanu volānu virs lielajiem, četrkantīgajiem logiem - skārnis ar nosaukumu „Omārs”. Tas ir vienīgais, ko saburtoju uz arābu valodā rakstītās izkārtnes. Vēl vienai gaļas tirgotavai krustojumam pretējā pusē ar skaļu krakšķi priekšā nokrīt balti, apputējuši aizvirtņi. Delaunoy iela pildās cilvēkiem, lielākoties bārdainiem vīriem, kuri baltos, pelēkos, melnos kreklos, platās biksēs, vestēs, enerģiski soļo lejup pa ielas stāvumu. Pametu skatu uz „Omāru”, kur aiz saldējamajām vitrīnām, pilnām ar sarkaniem, ribainiem kautķermeņiem, vīri baltās lupatās slauka nažus un īsspala cirvīšus, un izskatās - taisās uz darba beigšanu.
Tūlīt pulkstenis būs viens, un Molenbēkas mošeja gatavojas svētbrīdim.
Ja vien nebūtu no visām pusēm ritmiski plūstošu cilvēku, mošejai paietu garām bez mazākās nojausmas par tās esamību.
Iekārtota bijušajā auto stāvvietā, par ko liecina izkārtne ar lielu, baltu „P” zilā rāmī, tā drīzāk atgādina vienu no parastajiem beļģu lielveikaliem – lielas, stiklotas automātiskās durvis ar metāla aizvirtni nakts stundām, dziļāk brūni krāsoti koka aizslietņi, pie kuriem kārtīgā rindā salikti apavi, un, vērīgāk ieskatoties, var manīt, ka uz raibiem, sarkaniem paklājiem sasēduši pirmie apmeklētāji. Mošejas sānos naudu lūdz divas sievietes, viena jauna ar mazuli ratiņos, otra – sirmgalve baltā galvassegā.
Pie ieejas pelēkā žaketē, tumšā svīterī uz sānu pieglaustiem ogļu melniem matiem stāv Brahims. Smaida, kā paredzēdams iznākumu ruletē, un pieklājīgi norāda, ka garīgo līderi šodien diez vai varēs satikt jo viņš nodevies lūgšanām, iekšā arī nevar nākt, bet ļaudis apvaicāt tepat ārpusē – lūdzu, nekādu problēmu.
Brahima acīs redzu, ka viņš saprot, kādēļ esmu nākusi. Molenbēka, Briseles pašvaldība, tikai pārdesmit minūšu braucienā no centra vakarnakt piedzīvojusi baisus notikumus. Tepat šajās ielās un namos policija aizturējusi un roku dzelžos aizvedusi deviņus teroristus - no 13 visā valstī notvertajiem, kuri rūpīgi bija gatavojušies plašiem slaktiņiem. Prokuratūra saka, ka plānojuši uzbrukt policistiem gan posteņos, gan uz ielas, savukārt britu prese no neoficiāliem avotiem vēsta, ka bija nodomājuši arī spridzināt pasažieru autobusu pilsētas centrā.
Taču Molenbēkā grūti atrast kādu, kurš par šo visu gribētu izteikties.
Jūtu, ka cilvēki zina, par ko ir runa, taču laipni atrunājas un dodas tālāk.
Kāds gara auguma jauneklis atzīstas, ka jūtas drošāk, ja policija ielās, un tūlīt, gluži kā Hamza savā maiznīcā, piemetina, ka islāmam nav nekāda sakara ar vardarbību un tā ir reliģija, kas nemudina nokaut.
No mošejas virs pusdienlaikā pēkšņi pieklusušās Molenbēkas ceļas gari vilkts, skaidrs un svinīgs dziedājums. „Ko gan garīgais līderis šodien saka?” pie sevis nodomāju. Vēsi. „Omāra” rūtīs kā varoņgleznā bārdainie vīri arvien slīpē savus dunčus. Ja kādu dienu pamostos Delaunoy ielas vidū, man prātā neienāktu, ka esmu Briselē. Tanžerā, Bākubā, Madabā varbūt.
No pelēka, apaļīga „Renault” izslīd divi žigli, tumša auduma pilnībā nosegti stāvi. Zem cieši pierei pieglaustās galvassegas, mirkšķinot collu garas skropstas, manī raugās lielas, melnas, akaču dziļas acis. Jaunās dāmas prasa, kurš te filmē. „Tik daudz žurnālistu,” viņas sodās un saka, ka meklē kādu reportieri, kurš pavērsis savu kameru pret viņām. „ Mēs negribam būt filmā, tas nav labi,” jaunās sievietes saka, un es saprotoši māju ar galvu. „Un kāpēc tik daudz policistu," viņas apprasās, lai gan tuvākajā apkārtnē nemanu nevienu pašu. Izmetis vieglu dūmu gredzenu kā no cigaretes smalkas dāmas pirkstos, „Renault” ierūcas un aizbrauc.
Izlīkumojot Molenbēkas ieliņas, gar kanālmalu, garām Dienvidu stacijai, kur, kā lēš, teroristi esot pirkuši ieročus slaktiņam Parīzē, īsā laikā atgriežos Briseles eirocentra kvartālā. Daudzstāvu biroja nami spīdina savus stiklotos sānus. Arī te otrpus sienām runā par terorismu. Latvijas prezidentūrai jārunā.
Hamzas kā par nelaimi nav mājās. Veikalam priekšā liels, dzeltens aizvirtnis, uz kura naktī kāds uzpūtis grafiti – milzu televizora ekrānam līdzīgu galvu ar divām mazām bambusa spieķiem līdzīgāk kājelēm. Dienās, kad veikals ir vaļā, starp lielām, treknām no putukrējuma bagātības pušu plīstošām tortēm, lukumi un halvas grēdām plastmasas paplātēs taisni skatlogā stāv mazs, četrkantīgs, zaļš pulkstenītis miniatūras mošejas izskatā un skaita laiku.
„Nu, vai tas nav šausmīgi,” vēlāk teiks Hamza, ierasti tīdams baltmaizes galu papīrā, kad viņam stāstīšu, kā Brahims neļāva aprunāties ar garīdznieku, cik „Omāra” vīriem ir lieli dunči un vispār, ka pusstundas gājienā no mums ir aizturēti teroristi.
„Islāms neļauj atņemt dzīvību,” sacīs maiznieks, izraudzīdamies pašu kārdinošāko rozīņmaizi kaudzes augšgalā, un, zaļajam pulkstenītim tikšķot, mēs brīdi klusēsim.
