ĪSUMĀ:
- Veco cilvēku nabadzības problēma ir ielaista gadiem;
- Senioru dzīves uzlabošanai jābūt valdības prioritātei, bet starp svarīgākajiem darbiem tas nav minēts;
- Pirms vēlēšanām partijas deva dāsnus solījumu senioriem;
- Politiķi sola rēķināt un domāt, bet vecā valdība nav atstājusi praktiski nekādas finansiālā manevra iespējas;
- Vissmagāk nabadzība skar vecus cilvēkus, kuri paši ļoti kardināli mainīt savu finansiālo situāciju vairs nevar.
Jau pērn Latvijas Radio ierakstu sērijā analizēja Latvijas pensiju sistēmu – cik efektīvi tā strādā, cik finansiāli nodrošināti ir pašreizējie seniori, kā arī – cik nodrošināti nākotnē būs šobrīd Latvijā strādājošie. Secinājumi diemžēl nebija iepriecinoši. Tagad Latvijas Radio pētīja to, vai ir parādījusies politiskā griba un nauda, lai reāli vismaz sāktu izskaust nabadzību senioru vidū, kuriem tikt galā ar ikdienu ir daudz grūtāk nekā visiem pārējiem.
Veco cilvēku nabadzības problēma ir komplicēta un gadiem ielaista. Sabiedrība ilgstoši ir barota ar tēzi - Latvijā radītā trīs līmeņu pensijas sistēma ir viena no labākajām visā pasaulē. Ir tikai nedaudz jāpagaida, jāpaciešas un viss būs labi - sistēma sāks dot augļus, proti, pensijas pieaugs un sabiedrības vecākā daļa varēs savas dienas vadīt pārticībā.
Diemžēl tā īsti nenotiek. Jā, pērn daļai senioru pensijas apmērs palielinājās pat vairāk nekā par 20 eiro, un tas pēdējos gados bija lielākais pensijas palielinājums. Jā, nu ieviestas tā saucamās „atraitņu pensijas”, kas vismaz uz gadu piepalīdz senioram, kas zaudējis ne tikai dzīves draugu, bet arī finansiālo stabilitāti. Nākamgad būs iespējams arī mantot pensijas 2. līmeni. Jā, aug arī vidējais pensijas apmērs. Taču vienlaicīgi Latvijā aug arī izmaksas – piemēram, cenas pārtikas produktiem un citām precēm, palielinās maksa par atkritumu izvešanu, elektrību, gāzes piegādi, transportu utt.
Tiem, kuriem ilgstoši ir bijušas jau tā nelielas pensijas, izkļūt no nabadzības ir ļoti grūti. Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pēdējiem publicētajiem datiem (vēl pirms pensiju palielināšanas pērn rudenī) pensijas līdz 300 eiro mēnesī saņēma vairāk nekā puse no visiem Latvijas senioriem.
Gada laikā diemžēl turpināja pieaug arī to senioru skaits, kuri nesaņem pensiju, kas pārsniedz 100 eiro mēnesī.
Lai vecos cilvēkus izvilktu no nabadzības, viņiem nelīdzēs solījumi palielināt minimālās pensijas ne līdz 200 eiro mēnesī, ne pat līdz 300 eiro. Gribu atgādināt, ka pēc oficiālās statistikas datiem, nabadzības riska slieksnis 2017. gadā bija 367 eiro mēnesī vienas personas mājsaimniecībai. Lai situāciju mainītu realitātē, tam būs nepieciešams ļoti daudz naudas no valsts budžeta, gan, iespējams, nestandarta lēmumi. Praktiski tas nozīmētu, ka senioru dzīves uzlabošana ir jāpasludina par nākamās valdības prioritāti. Diemžēl starp septiņiem svarīgākajiem jaunās valdības veicamajiem darbiem tas nav minēts.
Ko politiķi bija gatavi darīt pirms vēlēšanām un kas no šiem solījumiem palicis pāri tagad?
Sāksim ar "KPV LV", kurai piešķirts labklājības ministra portfelis. Savā īsajā pirmsvēlēšanu programmā "KPV LV" solīja atcelt pensionāriem nekustamā īpašuma nodokli un mainīt pensijas mantošanas un aprēķināšanas kārtību, ko arī apņēmusies izdarīt jaunā valdība. Toreiz, pirms vēlēšanām, sarunā ar Latvijas Radio viens no "KPV LV" līderim Aldis Gobzems uzsvēra, ka partija lielākas pensijas nevienam nesola, jo tas būtu populisms. Pirmais, kas jādara – esot jāsakārto valsts pamati.
Jaunā konservatīvā partija programmā bija ierakstījusi, ka jau ar 2019. gadu minimālā pensija būs 200 eiro. Nekādu citu, tiešu solījumu senioriem partijas īsajā programmā nebija. Sarunā ar Latvijas Radio partijas viens no līderiem Jānis Bordāns aicināja visus godprātīgi maksāt nodokļus un rūpēties par sevi pašiem. Lieki piebilst, ka šogad minimālā pensija palikusi tieši tāda pati kā līdz šim.
Nacionālā apvienība savā programmā solīja, ka turpinās palielināt pensiju neapliekamo minimumu, kā arī sociālās iemaksas pensiju kapitālā par bērnu kopšanas laiku tikšot veiktas pilnībā no bērna pabalsta, nevis ierobežotas summas, kā ir tagad. Šis priekšlikums ir iekļauts arī jaunās valdības deklarācijā. Roberts Zīle, viens no Nacionālās apvienības līderiem, atzina pašreizējās pensijas sistēmas problēmas, taču viņš pieļāva, ka tā ir vēl „labojama”, tikai pakāpeniski esot „jāpiespiež cilvēki veidot sociālos uzkrājumus, jo tas ir viņu pašu interesēs.”
"Jaunā Vienotība", kas tagad veido valdību, savā pirmsvēlēšanu programmā bija gatava palielināt neapliekamo minimumu pensijām un pārrēķināt pensijas invalīdiem. Tas ir arī ierakstīts valdības deklarācijā. Krišjānis Kariņš vēl pirms vēlēšanām gan arī atzina, ka pašreizējā mikrouzņēmumu nodokļu sistēma nav taisnīga, un minēja, ka šī sistēma būtu likvidējama. Pašreizējā valdības deklarācijā par to nav ne vārda.
Bet "Attīstībai/Par!" savā īsajā programmā bija ierakstījusi divus priekšlikumus. Pirmais - desmit gados divkāršot minimālo pensiju. Un otrais – jau daudz interesantāks – pāreja uz garantētu pamatpensiju. Daniels Pavļuts, viens no partiju apvienības līderiem, uzsvēra, ka mums jāsāk diskusija, kā nākotnē izskatīsies Latvijas pensiju sistēma. Diemžēl šai partijai nav labklājības ministra portfeļa, un pārmaiņu iezīmes vai vismaz vēlmi sākt diskusiju par pensiju sistēmu kopumā valdības deklarācijā neredz.
Ko konkrēti senioriem tagad un nākotnē sola jaunā valdība?
Jāpiebilst, ka valdības deklarācijā ir minētas vairākas vispārīgas lietas, ko līdz šim ir paudušas arī citas valdības. Tie ir labi atstrādāti, ierasti mehānismi, kā Latvijā gadiem mēģina cīnīties ar veco ļaužu nabadzību. Proti, partijas sola, ka pensiju indeksācija turpināsies, tiks palielināts arī neapliekamais minimums pensijām un tiks palielinātas arī pašas minimālās pensijas, tāpat tiks pārskatītas piemaksas par darba stāžu, kas jau notika arī pirms vairākiem mēnešiem.
Ja vēl pirms vēlēšanām un arī pašas deklarācijas tapšanas laikā tika runāts par dažādiem minimālās pensijas apmēriem, tad tagad redzams, ka nekādu konkrētu skaitļu pašā deklarācijā nav. Tāpat nav minēts – kad visas šīs lietas reālajā dzīvē varētu notikt.
Vēl kāds valdības deklarācijā minēts priekšlikums, kas ticis daudz apspriests un tagad ieguvis nedaudz citādas aprises, nekā bija plānots sākumā. Proti, par to, ka pensionāriem tiktu atcelts nekustamā īpašuma nodoklis par vienīgo mājokli. Šobrīd jaunā valdība ir gatava veidot godīgāku nekustamā īpašuma nodokļa politiku, ieviešot neapliekamo minimumu galvenajam mājoklim. Kāds tas būs un kad tas notiks – atkal politiķi neprecizē. Vienīgi ir skaidrs, ja tas patiešām notiks, tad šīs pārmaiņas skars ne tikai pensionārus, bet visus Latvijā dzīvojošos.
Gan pensiju palielināšana, gan arī nekustamā īpašuma nodokļa atcelšana prasa naudu. Jaunā labklājības ministre Ramona Petraviča piemin deklarācijā rakstīto un sola vairāk sadarboties ar pašvaldībām, lai tās vairāk atbalsta vientuļos pensionārus. Labklājības ministrijai esot arī prioritāte senioriem vecumā virs 65 gadiem nodrošināt protezēšanas pakalpojumus ar valsts līdzfinansējumu.
Politiķi sola rēķināt un domāt. Turklāt te jāpiebilst, ka jaunajiem tas nebūt nav viegls uzdevums. Vecā valdība šogad atstājusi ļoti niecīgas jeb praktiski nekādas finansiālā manevra iespējas, un pieļauju, ka līdzīga situācija būs arī nākamgad. Galu galā – mēs nezinām, cik tad īsti mūsu ekonomikai izmaksās Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības un kādas sekas tas atstās mūsu dzīvē un arī valsts makā. Tāpēc solīt kaut ko taustāmu, jau tagad izsakāmu reālos skaitļos praktiski nav iespējams. Īstenībā – godīgāk ir nesolīt neko.
Izrāpties no nabadzības bedres daudziem senioriem neizdosies un vecumdienas būs jāpavada knapinoties
Pērn, runājot par pensiju sistēmu, uzskatāmi bija redzams, ka nabadzība smagi skar ne tikai pašreizējos seniorus. Diemžēl lielais ēnu ekonomikas īpatsvars, mazo algu saņēmēju skaits, kā arī iespēja atsevišķām strādājošo grupām veikt ļoti mazas sociālās iemaksas, piemēram, mikrouzņēmumu režīmā strādājošajiem, vai neveikt tās vispār, rādīja visai bēdīgu ainu arī nākotnē. Praktiski jau tagad valstī ir ielikti pamati jaunai nabadzīgo senioru paaudzei.
Ja pirms vēlēšanām bija politiķi, arī no tām partijām, kas nu būs pie varas, kuras šo problēmu atzina un uzsvēra, ka būtu nepieciešami risinājumi, tad lūkojoties valdības deklarācijā varu atrast tikai divas lietas, zem kurām, iespējams, slēpjas kādas pārmaiņas, kas varētu ietekmēt arī nākotnes senioru dzīves līmeni.
Pirmkārt, jaunā valdība sola nodrošināt taisnīgu visu sabiedrības grupu dalību sociālās sistēmas uzturēšanā. Jeb citiem vārdiem sakot – visiem būs jāmaksā sociālais nodoklis. Taču - cik liels un kā izpaudīsies taisnīguma princips, patlaban skaidrības vēl nav. Partijas par to tikai sāks diskusiju. Ņemot vērā visai raibo valdības sastāvu, vismaz pagaidām ir grūti apgalvot, ka vispār tiks panākta jel kāda vienošanās.
Un, otrkārt, tiek domāts par savlaicīgu finanšu uzkrājuma jeb rezerves fonda izveidošanu, lai nodrošinātu pensiju sistēmas ilgtspēju. Tiesa, te gan man rodas neliela nesaprašana – jau pašreizējā sistēma paredz uzkrājumu veidošanos „nebaltām dienām” un šobrīd sociālajā budžetā ir izveidojies ap 800 miljonu eiro uzkrājums. Cerams, ka neviens tam negatavojas ķerties klāt. Ja valdība ir gatava veidot fondu ar papildu uzkrājuma iespējām – tas būtu tikai apsveicami. Taču, ņemot vērā jau iepriekš minēto par ierobežoto valsts budžetu, nedaudz apšaubu šo lietu.
Sabiedrība bija manāmi pārsteigta, ka premjers Māris Kučinskis (ZZS) savā Jaunā gada uzrunā beidzot pieminēja to, ka Latvijā ir nevienlīdzība. Materiālā nevienlīdzība un nabadzība ir bijusi blakus mums visu laiku. Bērni mēģina stutēt savus vecākus, vecāki – bērnus, kaimiņš kādreiz izpalīdz kaimiņam. Ir ziedojumu akcijas, kurās sabiedrība „samet” smagi slimajiem, lai tie spētu vienkārši izdzīvot.
Latvijas politiķu nelaime ir tā, ka viņi problēmu nerisina savlaicīgi, bet gan tad, kad tā jau samilzusi un prasa ļoti lielus ieguldījumus. Teju katrs ceturtais Latvijā ir nabags. Vissmagāk tas skar vecus cilvēkus, kuri paši ļoti kardināli mainīt savu finansiālo situāciju bieži vien nemaz vairs nevar.
Diemžēl jaunā valdība nekādus straujus uzlabojumus nesola. Skatoties deklarācijā, ir skaidrs, ka lielu daļu valdības laika aizņems diskusijas un dažādo partijisko interešu salāgošana. Arī senioriem ar to jārēķinās un jācer, ka kaut kas jau tomēr lēni un pa druskai ies uz priekšu. Taču, visticamāk, izrāpties no nabadzības bedres daudziem senioriem tā arī neizdosies un vecumdienas būs jāpavada knapinoties.
