Aktuāli

PARTIJAS VIZĪTKARTE. LSDSP/KDS/GKL

Aktuāli

"Swedbank" ekonomiste Linda Vildava par pētījumu saistībā ar vidusslāni Latvijā

R.Zīle: Pensiju sistēma ir ārstējama, piespiežot cilvēkus veidot sociālos uzkrājumus

Zīle: Pensiju sistēma ir ārstējama, piespiežot cilvēkus veidot sociālos uzkrājumus

Nacionālās apvienības (NA) premjera amata kandidāts Roberts Zīle intervijā Latvijas Radio stāstīja, ka NA ir gatava "slīpēt" nodokļu reformu, nav gatava būtiski atvieglot trešo valstu lētā darbaspēka ievešanu un neuzskata, ka KNAB būtu jāveido par superdrošības iestādi, bet izdevumi aizsardzībai, iespējams, nākotnē būtu jāpalielina.

Gluži kā pirms četriem gadiem, arī tagad Latvijas Radio (LR) ir intervējis visu partiju, kas piedalās 13.Saeimas vēlēšanās, līderus, lai saprastu viņu pozīciju virknē, mūsuprāt, svarīgu jautājumu. Starp uzdotajiem jautājumiem ir tādi, kas skar gan pensiju sistēmas nākotni, gan to, kur ņemsim jau tagad trūkstošo darbaspēku un kā partijas gatavas apkarot ēnu ekonomiku, kuras apmērs pērn diemžēl ir audzis.  

ĪSUMĀ:

 

Nodokļu sistēmu gatavi slīpēt

Kādā valstī mēs pamostos, ja pie varas nāktu Nacionālā apvienība?

Aigas Pelanes komentārs

Ja Nacionāla apvienība (NA) nāks pie varas un realizēs savu programmu, Latvijā izglītība būs tikai valsts valodā, īpaši tiks atbalstīts latviešu īpatsvara pieaugums Latvijā un atbalsts tiks arī latviešu tradīcijām. Šāda pozīcija apvienībā ietilpstošajām partijām ir bijusi gadiem, un tas nepārsteidz.

Taču vecais NA „jājamzirdziņš” – demogrāfija, programmas 4000 zīmēs izpaužas visai ierobežotā apmērā. Vai NA pēc iekļūšanas nākamajā parlamentā gatava jauniem „demogrāfijas ultimātiem”, ar ko šī partija savulaik bija atpazīstama, šobrīd grūti teikt. Programmā vien minēts, ka būtiski tiks paplašināta mājokļu programma jaunajām ģimenēm. Tiesa, te satraukumam nav pamata – jau līdz šim šī programma strādā labi un ir teju galvenais nekustamā īpašuma tirgus aktivitātes uzturētājs. Tāpat atbalsts vecākiem - palielināt sociālās iemaksas pensiju kapitālā par bērnu kopšanas laiku, ir atbalstāma lieta un visdrīzāk nekādas lielās iebildes no citām partijām nākamajā Saeimā diez vai radīs, vēl jo vairāk, kad īsajā programma īsti nav minēta ne summa – par cik tad ir vēlme palielināt, ne laiks – kad tas notiks.

NA ir atbildīga partija – tā intervijā saka NA premjera amata kandidāts Roberts Zīle. Viņa teiktais varētu ne īpaši patikt, piemēram, tiem uzņēmējiem, kuri ļoti vēlas mazkvalificēta darbaspēka ievešanu. R.Zīle uzsver, ka uzņēmējiem ir jādomā par konkurētspējas palielināšanu, turklāt galveno uzsvaru neliekot uz darbaspēka izmaksu samazināšanu, kas Latvijā līdz šim bija visai ierasta prakse. Tāpat NA norāda uz pensiju sistēmas vājajām vietām un R.Zīle uzsver – ja cilvēki nesaprot, ka tas ir viņu pašu interesēs, tad viņi ir jāpiespiež veidot sociālos uzkrājumus.

Tas, kas nedaudz mulsina – NA gatava veidot stabilu un prognozējamu nodokļu politiku, taču vienlaicīgi gatavi arī izvērtēt nodokļu reformas rezultātu un pilnveidot to. Lai arī NA ir bijusi viena no valdošās koalīcijas partijām, kura arī piedalījusies nodokļu sistēmas reformēšanā, tā tik strikti neiestājas par to, ka nu vismaz trīs gadus nodokļi jāliek mierā. Zīle pieļauj, ka jau 2020.gads varētu sākties ar dažādām, pieslīpētām izmaiņām nodokļu jomā. Tā vien šķiet, ka nekāda lielā stabilitāte te nav gaidāma. Tiesa, premjera amata kandidāts pārliecinoši saka, ka vismaz iepakojuma depozīta sistēma Latvijā nākamās Saeimas laikā būs.

 Jūsu partijas programmā minēts, ka nodrošināsiet sakoptu vidi, saudzēsiet dabu un pārdomāti izmantosiet tās resursus. Jūsu partijas pārstāvis – Kaspars Gerhards –  ir vides ministrs. Ir atklājušies riepu kalni, problēmas ar Vides dienestu, kurš tā kā kaut ko var vai arī tā kā neko nevar ietekmēt, nav skaidrības – būs vai tomēr nebūs depozīta sistēma iepakojumam?

Būs!

Jūs tā droši sakāt, ka būs?

Depozīta sistēmas kustība sāksies, iespējams, jau tagad. Tā kā valdībā iet grūti, tad [šajā] Saeimā varbūt tas iesāksies, un nākošā Saeima to, protams, turpinās.

Mēs ar šo programmas punktu gribējām pateikt, ka tas, ko K.Gerhards darīja kā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) ministrs arī vides jomā, lai arī ir bijuši visādi skandāli – bija degšana, visi zinām to, kas notika Jūrmalā –, rīcība ir. Tas, ka riepu kalni atklājas tagad, tas nenozīmē, ka tas ir izveidojies pēdējos gados. Un depozīta sistēmu, kur pēc Saeimas vēlēšanām, cerams, izdosies pārraut industrijas lobiju, mēs varēsim ieviest nākošās Saeimas laikā.

Kā ar Vides dienestu? Vai jūs neuzskatāt, ka tomēr būtu jāvērtē tās vadītājas Koļegovas kundzes rīcība un atbildība?

Mēs zinām veselu virkni žurnālistu uzbrukumus Koļegovas kundzei, tāpat, ka tagad ir kriminālprocesa statuss. Es šobrīd respektēju to viedokli, ko pauž K.Gerhards, ka šajā brīdī šis jautājums aiziet uz tiesu, un, kamēr šī situācija nav juridiski atrisināta, viņš neredz iespēju mainīt valsts vides pārvaldes vadītāju. Tādas tiesības viņam ir.

Punkts, aiz kā „aizķēros” jūsu programmā – veidosim stabilu un  prognozējamu nodokļu politiku. Vērtēsim nodokļu reformas rezultātu un pilnveidosim to tā, lai uzņēmējiem un iedzīvotājiem tā kļūtu ērtāka un mērķētāka. Vai šobrīd NA ir kādas iebildes pret nodokļu reformu, kas sākās ar šo gadu?

Mums programmā īstenībā ir divi punkti par nodokļu daļu. Mēs piedalījāmies kā valdības partija triju partiju koalīcijā šīs nodokļu reformas īstenošanā, lai gan no Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) ir gan finanšu ministre, gan premjers, - skaidrs, ka lielā mērā tas tapa viņu jomā, bet mēs bijām pietiekami aktīvi nodokļu reformas īstenošanā. Līdz ar to būtu bezatbildīgi, ja partija, ejot 2018.gada rudenī uz vēlēšanām, teiktu, ka visu taisīsim pa jaunu. Mēs tā nevēlamies.

Iedibināts ir progresivitātes princips, varbūt tas nav ideāls un nesasniedz to mērķētāko grupu cilvēku, kam tas bija domāts, jo skaidrs, ka progresīvā nodokļa viena no būtiskākajām jēgām ir tā, lai neuzliktu nodokļu slogu uz mazāk pelnošiem cilvēkiem, kuriem jau tā ienākums ir tuvu tam, lai nonāktu trūkumā. Tāpēc mums tas akcents ir uz slīpēšanu. Mēs gribam sagaidīt 2018.gada rezultātus. 2019.gada budžets balstīsies uz tiem pašiem nodokļiem, kas ir.

Tagad jau ir skaidrs, ka pienesums būs neliels.

Tieši tāpēc 2019.gadā, jaunajai valdībai uzsākot darbu, ir iespēja sagatavot, sākot ar 2020.gadu, samērā jūtamas nodokļu izmaiņas, ja rezultāts par 2018.gadu parādīs, ka ir problēmas, ka nodokļu reforma nav sasniegusi to mērķi, kam tā bija radīta.

Un otrs punkts, kas mums ir nodokļu sakarā, ir par nekustamā īpašuma nodokli. Tas joprojām nav atrisināts, arī nodokļu reformā tas netika skarts.

Vai vienīgajam mājoklim?

Mēs to saucam par pašapdzīvojošam, tātad tam, kas netiek laists īres tirgū. Tas ir nedaudz cits princips. Tur ir risinājums, kādu redzu, kas ir vairākās anglosakšu zemēs pielietots, citur veiksmīgāk, citur – neveiksmīgāk, tur var mācīties no šīm lietam. Taču princips ir tāds – ja jūs dzīvojat savā mājoklī un tas sasniedz zināmu vērtības slieksni, tad nodokli nepiemēro. Savukārt, ja ir kaut kādas ļoti būtiskas labklājības pazīmes, kas izpaužas arī nekustamā īpašuma vērtībā, tad, mūsuprāt, tomēr ir taisnīgi no zināmas vērtības aplikt īpašumu ar nodokli. Tāds būs tas princips.

Jums ir arī minēts, ka jūs pamatos saglabāsiet esošās iedzīvotāju ienākuma, uzņēmuma ienākuma nodokļa un PVN likmes.

Tas ir tāpēc, ko es jau minēju, tas ir tāpēc, ka mēs piedalījāmies šīs nodokļu reformas veidošanā.

Bet jūs arī minējāt, ka būs jāskatās, kā būs gājis…

Mēs negribējām tracināt biznesu un iedzīvotājus, kas ir ienākumu saņēmēji caur darba samaksu, ka kaut kas būtiski mainīsies šajā brīdī. Ja parādīsies, ka progresivitāte ir nepietiekama, tad, iespējams, mēs to arī mainīsim. Mūsu mērķis bija ar šo punktu pateikt, ka mēs nesolām putna pienu, ka mēs visu grausim nost nodokļu reformā. Mēs analizēsim 2018.gada rezultātus, un 2019.gadā – jaunajā valdībā - tiks izdarīti secinājumi.

Es saprotu – ja pieļaujat labojumus, tad var būt arī izmaiņas. Tad tas, ka šī valdība ir apņēmusies trīs gadus neko nemainīt, pie nākamās valdības varētu vairs nebūt spēkā?

Es atceros no iepriekšējiem vēlēšanu cikliem, kad finanšu ministrs, šķiet, „Vienotības” ministrs Andris Vilks, īsi pirms vēlēšanām slēdza ar darba devējiem un darba ņēmējiem vienošanos, ka viņi neko nemainīs nākamos četrus gadus. Tādus apsolījumus neviens nevar dot.

Cita lieta, ka partijām ir jāparāda atbildīgāka vai bezatbildīgāka pozīcija pret nodokļiem kā tādiem. Tā ir politiski ļoti būtiska sadaļa – nodokļi. Mūsu vēlme kā valdības partijai bija pateikt – jā, mēs uzņemamies zināmu atbildību par to, ka mēs esam piedalījušies nodokļu reformā, mums šķiet, ka šo to varēja darīt citādi, bet mēs piekritām šim rezultātam, un mēs to negribam sagraut un nomainīt to ar kaut ko principiāli, kardināli citu, bet redzam, ka šeit var uzlabot. Taču mēs gribam sagaidīt pamatojumu, finanšu rezultātus par pirmo nodokļu reformas gadu.

Mobilitāti veicinās ar īres tirgus regulēšanu

Jums programmā minēts,  līdzsvarojot izaugsmi reģionos, veicināsim arī mobilitāti, dodot iespēju cilvēkiem elastīgāk sekot līdzi darbaspēka tirgus izmaiņām Latvijā, un, samazinot emigrāciju, panāksim, ka Latvijā atgriežas vairāk pilsoņu nekā aizbrauc. Šobrīd ir tomēr negatīva bilance – joprojām cilvēki turpina aizbraukt. Ko jūs domājat ar mobilitāti? Vai tā ir domāta tā programma, kas lēnām tiek iekustināta saistībā ar mājokļu celtniecību reģionos?

Vispirms mēs gribējām uzstādīt politisku mērķi, lai mūs var vērtēt pēc četriem gadiem. Lai tāpat kā par iepriekšējo programmu, kur, starp citu, mēs paši un daži eksperti pavērtēja, ka tiešām ap 80% izpildīts no tā, ko solījām izpildīt četru gadu laikā. Līdzīgi gribējām arī par nākotni.

Tātad tas ir izmērāms kritērijs – vai pēc četriem gadiem vairāk atgriezīsies Latvijā, vai joprojām vairāk izbrauks. Skaidrs, ka būs arī cilvēki, kas izbrauks. Šajos laikos tas pat ir normāli, ka cilvēki brauc mācīties, arī kādu laiku strādāt un iegūt pieredzi. Bet mēs gribētu salauzt šo domu, ka Latvija ir kaut kāda neveiksmīga valsts, ka pēdējais cilvēks izslēdz uguni lidostā, kā te dažiem populistiem patīk minēt. Tā nav. Ļoti daudz cilvēku jau tagad atgriežas.

Es tagad izbraucienos satiku sievieti, kas atgriezusies no Īrijas pēc astoņiem vai deviņiem gadiem un uztaisījusi savu mazu uzņēmumu, ir priecīga un strādā. Tas nav vienīgais piemērs. Mūsu apvienības mērķis bija parādīt, ka šajā laikā mēs salauzīsim šo negatīvo bilanci starp tiem, kas aizbraukuši, un tiem, kas atgriezušies.

Kas attiecas par jūsu minēto mobilitāti. Tur vienā teikumā ir saliktas divas pozīcijas. No vienas puses, mēs gribam radīt vairāk darbavietu reģionos - attīstības centros, tādos kā Valmiera, Daugavpils, Liepāja, Ventspils, daļēji Kuldīga, tie, kas var paņemt apkārt darbavietas. Skaidrs, ka kvalitatīvu darbavietu mazā ciematā pie mājām neviens nepienesīs. Tā ir viena lieta.

Otra lieta ir mobilitāte. Taču ar mobilitāti domājot ne tikai pašvaldību būvētos mājokļus, kas pats par sevi nav slikti. Bet mēs zinām, ka ļoti daudzās vietās, piemēram, ap Rīgu, ir ļoti daudz tukšu mājokļu, kurus izdevīgi ir turēt tukšus un nevis izīrēt cilvēkiem. Sviras valdības un pašvaldību rokās ir dažādas, kas liktu izmantot šīs esošās dzīvojamās telpas sapratīgo cenu līmenī. Piemēram, Beļģijā, Briselē, kur daudzus gadus esmu, īres tirgus ir samērā attīstīts, un tas tiek regulēts ar minimālo līmeni, ko jūs drīkstat savam īrniekam katru gadu pielikt klāt, faktiski tikai inflācijas lielumā. Tas ir ar likumu noteikts. Turklāt tur ir ļoti daudz Eiropas un NATO institūciju cilvēki, kuri samērā labi pelna un varētu sagraut vietējiem iedzīvotājiem faktiski jebkuras iespējas tikt pie dzīvokļa. Taču - nē, tā nav.

Manuprāt, līdzīgas metodes ir attīstāmas šeit, īpaši ap Rīgu, jo, patīk mums vai nepatīk, bet daudz kvalitatīvu darbavietu ir ap Rīgu un Rīgā. Līdz ar to ir jādod iespējas Latvijas cilvēkiem, tiem, kas vēlas labāk nopelnīt, šeit atrast labu mājvietu, tuvumā darba vietai, un tas var būt gan uz laiku, gan uz palikšanu. Tas ir daudz labāk, nekā viņi lielā skaitā aizbrauc prom no Latvijas.

Tad jūs domājat ar kaut kādu mehānismu regulēt īres tirgus cenas?

Nevis cenas, bet to, cik daudz jūs tās varat pacelt. Tas, ka īpašniekam ir lētāk turēt dzīvokli tukšu, nekā izīrēt – tas nav normāli. Tur ir sviras. Es nesaku, ka pašvaldību īres dzīvokļi, kas ir Valmierā un citās pilsētās, ka tas ir slikti, bet īstenībā tas nozīmē, ka pie samērā daudz brīviem dzīvokļiem, kuri netiek apdzīvoti, tiek izmantota situācija, ka jūs uzliekat publisko naudu, valsts un pašvaldību naudu, šo īres tirgu attīstībai.

Manuprāt, pašvaldību līmenī vairāk ir jādomā par sociālajām mājām, kas ir tiem cilvēkiem, kas nevar neko noīrēt.

Bet tie cilvēki, kas brauc strādāt uz šādiem attīstības centriem, varētu maksāt saprātīgu summu un paši īrēt. Šī ir tā starpība starp sociālo māju un īres māju, kas ir mobilitātes elements. 

Uzņēmējdarbībā arvien akūtāk jūtams darbaspēka trūkums. To mēs labi redzam ceļu remontos, kur nereti darbi tiek pārtraukti, jo nav būvuzraugu. Ko darīt, kā risināt šo problēmu - vai ievest darbaspēku, vai arī jūsu apvienība ir kategoriski pret to?

Apvienība ir definējusi savu pozīciju. Nav tā, ka neļaujam nemaz ievest – mēs sakām: lūk, jūs varat ievest tad, ja maksājat ne mazāk kā vidējo algu nozarē, kas nedrīkst būt mazāka par vidējo kopumā. Mēs negribam paturēt Latviju zemo algu līmenī, un šis ir viens no elementiem.

Īstenībā runa jau ir par trešo valstu pilsoņiem, kas netiek iekšā Eiropas Savienības (ES) darba tirgū, tai skaitā Latvijā. Mēs varam algot bulgārus, rumāņus, kuriem ir mazāks algu līmenis un kuri strādā visā Eiropā. Tātad mūsu darba devējiem ir pieejams milzīgs resurss, ja viņi attiecīgi maksā arī tiem, kuriem nebūtu jāprasa darba atļaujas. Bet tā vēlme, piemēram, transporta jomā, ir cita. Es šo autopārvadājumu jomu tīri labi pazīstu un kur tiek Eiropas likumdošana skatīta. Man iznāk cīnīties par Latvijas autopārvadātājiem, un reizē man ir grūti aizstāvēt pozīciju, ka vietējo autovadītāju smagajām automašīnām vairs nav darba tirgū un te nemēģina pārvilināt citu ES valstu šoferus, bet ņem no Filipīnām, no Baltkrievijas, no Ukrainas. Tātad faktiski iet vieglāko ceļu, lai noturētu zemas izmaksas.

Te ir būtiskā lieta, ko, protams, nevar salauzt viena gada laikā – ja joprojām uzņēmēji uzskatīs, ka viņu galvenā konkurētspējas pozīcija ir ietaupījumi uz algu, tad tas nav ilgtspējīgs bizness.

Ir skaidrs, ka Latvijā algām ir jāaug un jums ir jāmaksā līdz tam līmenim, lai varam atgriezt savus aizbraukušos cilvēkus, un jums ir jākonkurē, kā minimums, Eiropas vienotajā tirgū, kas nav viegli. Iespējams, jūsu konkurētspējā ir citu izmaksu elementi, piemēram, energoefektivitāte, enerģijas patēriņš un citas izmaksas. Nevar būt vienmēr un tikai izmaksas, kas saistītas ar samaksu par darbu. Tas nevar būt konkurētspējas elements.

Vai spiediens uz zemākas kvalifikācijas speciālistu ievešanu ir tikai tāpēc, lai saglabātu algu konkurētspēju, proti, turētu tās zemā līmenī?

Algām ir jāaug, un algas aug Latvijā. Piemēram, Toms Kreicbergs, kas strādā ar jauno pensiju fondu, nesen uzrakstīja, ka Latvijā no 2000. līdz 2017.gadam alga ir augusi ar vidējo ātrumu 9%, gandrīz 10% gadā. Tas ir ļoti labs pieaugums, ko cilvēki varbūt nenovērtē.

Skaidrs, ka tas kā minimums tādā līmenī turpināsies arī nākotnē – patīk mums vai nē.

Līdz ar to pateikt, ka mums tas jāpiebremzē un mēs labāk ņemsim filipīniešus, baltkrievus vai ukraiņus, kas būs gatavi strādāt par jebkuru citu cenu, tas nozīmē, ka jūs faktiski atsakāt izaugsmes iespējas savam darbaspēkam, arī tiem, kas vēlētos atgriezties, un jūs joprojām mēģināt ES konkurēt ar trešo valstu resursu.

Tā kā mēs to darījām ar nerezidentu naudu līdz pat nesenai pagātnei un ar ilgtermiņa uzturēšanās atļaujām. Mēs visu laiku mēģinām atrast kaut kādu šāda veida resursu, kas nav ilgtermiņa resurss. Tas agri vai vēlu beidzās, un tad ir nepatīkami tiem, kas ar to biznesu nodarbojās.

Tad jums nav tāda ļoti stingra aizlieguma ievest darbaspēku?

Tā jau tagad arī nav. Jums ir noteikti kritēriji, kā jūs varat ievest darbaspēku.

Bet jūs neesat gatavi šos kritērijus būtiski mazināt?

Nē, nekādā gadījumā, jo tas būtu pret Latvijas interesēm ilgtermiņā. Mums ir jāatgriež mūsu cilvēki šeit atpakaļ.

Parasti saka, ka darba ražīgums zems Latvijā. Nu, jā – ekonomikas rādītāji to saka. Bet darba ražīgums nozīmē, ka ne tikai darba ņēmējs slikti strādā, neražīgi, bet darba devējs ir uzstādījis tehnoloģiju, kas nav konkurētspējīga viņa produkta vai pakalpojuma nišā ES vienotajā tirgū. Es nenostājos pret uzņēmējiem, bet NA pozīcija, protams, neiet šajā pavadā. Lielā mērā tas arī attīsta šo valodas problēmu darba attiecībās, jo skaidrs, ka lielākā daļa darba devēju labprāt ņemtu tos, kas runā krievu valodā, un nevis filipīnieti. Tā tas aiziet pēc tam arī šajā aspektā darba tirgū.

Augstākajai izglītībai nav jābūt krievu valodā

Paturpinot par valodu skolās. Šobrīd skolās vēl ir bilingvālā sistēma. Vai to vajag ļoti kardināli mainīt, vai arī tomēr varam atstāt, kā ir?

Saeima beidzot tagad ir pagājusi uz priekšu, un vidusskolā no 2020.gada ir jāmāca 100% latviešu valodā, līdz 9.klasei ir 80% un, šķiet, līdz 7.klasei bija 50% līmenī. Tas ies uz priekšu, un es domāju, ka tas beidzot ir izkustējies. Jo nevar būt tā, ka valstī, kurā ir viena oficiālā valsts valoda un kurai ir pietiekami grūta situācija kā nelielai valstij noturēt valodu pret vienas citas – kaimiņvalsts agresīvo valodas politiku. Ņemot vērā vēl mūsu vēsturi, tā ir vienīgā iespēja, kā radīt saskaņu sabiedrībā tādā izpratnē, kā padarīt Latvijas valsti balstītu uz latviešu valodu kā saziņas valodu.

Savukārt darba tirgū pēc skolas pabeigšanas jūs orientējaties, ka varat strādāt arī angļu valodā. Savukārt prasība pēc krievu valodas darbaspēka tirgū varētu būt tikai tad, ja, piemēram, ir hoteļu bizness vai kur citur, kur to prasa tirgus specifika.

Visos pārējos gadījumos prasīt krievu valodas zināšanas darba ņēmējam tikai tāpēc, lai apkalpotu vietējo krievvalodīgo cilvēku Latvijā krievu valodā - tas nav darba devēja mērķis, un tas nav arī valsts mērķis.

Piemēram, Francijā jūs nevarat strādāt viesmīlības biznesā, ja neesat nolikuši B kategorijas franču valodas eksāmenu. Nevarat strādāt un viss, un tur neviens neprasa, ka jums ir jābūt arābu valodas zināšanām.

Ko darīt ar likumu, kur tika mainīta norma un tika samazināts svešvalodu lietošanas īpatsvars augstākajā izglītībā?

Es nepateikšu to gala redakciju, tad jāprasa tiem, kas strādā izglītības komisijā Saeimā. Skaidrs, ka izglītība var būt eksporta prece, bet izglītība nevar būt, diemžēl man atkal jāsaka – ne uz ES, ne uz angļu valodu balstītas izglītības programmu iegūšana.

Augstākajai izglītībai ir jābūt latviešu valodā. Var būt atsevišķas programmas, kā tas ir vairākās ES valstīs, – angļu valodā. Taču ne krievu valodā vai kādā citā valodā. Tāpēc ka, ja paskatāmies lielāko daļu zinātnes jomu, arī krievu profesori, kas strādā globālajā līmenī, tie, kas tiešām ir zinoši savās jomās, viņi ir spējīgi pasniegt un arī visā pasaulē pasniedz angļu valodā.

Vai tas ir arguments, ko min oponenti, ka, piemēram, uzbekiem šeit ir vieglāk mācīties krieviski?

Mums nav jārūpējas par krievu valodas attīstību bijušajā Padomju Savienībā, uzturēt to. Mūsu izglītības sistēma, tai skaitā arī kā eksporta prece, jābalsta uz pavisam citu – uz nākotni kā ES valstij. Skaidrs, ka izglītības programmas pamats ir, ka blakus nacionālajai valodai ir angļu valoda.

Piemēram, Nīderlandē ir ļoti attīstīts augstākās izglītības eksports – tur visur blakus holandiešu valodas programmai ir angļu valodas programmas, bet nav krievu valodas vai kādas citas, kas arī varētu būt no tirgus viedokļa pievilcīgas. Mūsu gadījumā tas ir īpaši svarīgi. Uzbeku jaunietis, kas grib patiešām iegūt labu izglītību, viņš var pilnveidoties tikai tad, ja viņš ir spējīgs programmu uztvert angļu valodā. Par to vispār nav runas. Un, ja viņš nodzīvo noteiktu laiku, ir jābūt arī zināmām prasībām, lai viņš zina latviešu valodu, jo pretējā gadījumā viņš nesaprot, kas te notiek.

Nevajag veidot superdrošības iestādi

Vai ir nepieciešams stiprināt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB)? Vai arī tagad nedaudz jānogaida un jāpaskatās, kā strādā Straumes kungs?

Skatoties virspusēji citu politisko konkurentu programmas, tur var redzēt, ka KNAB stiprināšana nozīmē visu drošības iestāžu apvienošanu zem KNAB cepures.

Taču tas nav tas, kas stiprinās KNAB, un tā, bez šaubām, nav izeja. Īpaši bīstami ir radīt šādu superdrošības iestādi valstī, kur ir tik daudz, nebūsim naivi, ģeopolitisku interešu vadītu spēku un vektoru, kas mēģina šeit ietekmēt lietas. Līdz ar to tas, kas Latvijā ir izveidojies attiecībā pret Drošības policijas (DP) un militārās pretizlūkošanas funkcijām, KNAB funkcijas, kas ir atsevišķi, tās, mūsuprāt, ir jādarbina tā, kā tas ir. Ja runa ir tikai par resursu piešķiršanu KNAB vai citām drošības iestādēm, tad tas ir jāvērtē profesionāli, un šajā gadījumā var panākt labu rezultātu.

Ja atceramies, kas NA pirms dažiem gadiem bija svarīgi, proti, mēs vēlējāmies apturēt termiņuzturēšanās atļauju iegūšanu pret nekustamo īpašumu vai citām investīcijām, tad DP tajā brīdī, kad bija pīķis, nebija resursu.

Pēc tam mums izdevās viņiem iedot naudu, un tur pieņēma cilvēkus, kas sāka profesionāli strādāt, un tad gan tas, ka daudziem tika noraidītas uzturēšanās atļaujas, gan tas, ka bija notikumi Krimā, ietekmēja šo procesu.

Šis piemērs parāda to, ka drošības iestādes, tai skaitā arī KNAB, ja viņi var pamatot šo eksistenciāli svarīgo budžeta naudas piešķīrumu, lai kļūtu stiprāki kādas funkcijas veidošanai, tad budžetā tas ir jādara, bet ne mākslīgi veidojot kaut kādas superdrošības iestādes uz citu iestāžu rēķina.

Vai politiķi paši neredz to, ka KNAB, piemēram, būtu nepieciešami papildu finanšu resursi?

Es to nevaru zināt, jo to zina tie cilvēki, kas strādā ar drošības jautājumiem Saeimā un valdībā, jo KNAB visiem nestāsta, ko viņiem īsti vajag, kur viņiem ir šaurās vietas.

Tātad gan iekšlietu ministram, gan premjeram un finanšu ministrei būtu jāzina, kas ir tās pozīcijas, kur viņiem trūkst. Ja es būšu Latvijas premjers, tādā gadījumā es arī šo informāciju zināšu, un tad varēs vērtēt, kādā veidā šis budžets tiek veidots.

Tas, ko es gribu pateikt, un tas, kas man nepatīk - ka vairākām partijām ir piedāvājums: saliksim tagad visu iekšā KNAB, tad viņš būs spēcīgs. Korupcija ir nepatīkama lieta valstī, valsti var ievainot ar korupciju, ar to ir jācīnās – par to nav šaubu. Bet nebūsim naivi, ir arī citi aspekti no drošības viedokļa, kas nav saistīti tikai ar korupciju.

Kā jūs vērtējat Straumes kunga darbību?

Es nevērtēšu. Es varu pateikt neslēpjoties, kas man nav bijis saprotams. Proti, tad, kad mums bija situācija ar "ABLV" banku un ar Ilmāra Rimšēviča apcietināšanu. Tajā brīdī, neapstrīdot KNAB kompetenci darīt to, ko vajag darīt, bet tas, kas tika uztverts starptautiski, ko es sajutu gan Eiropas Parlamentā, gan arī lidojot no Briseles uz mājām un lasot lidmašīnā „Finansial Times”, kur bijām pirmajā, trešajā un sestajā vai astotajā lappusē vienā numurā, kas nekad nav bijis…

Es vēlreiz atkārtoju – es negribu iejaukties izmeklēšanas procedūrās, taču, ja saliekat kopā FinCEN ziņojumu, vienas bankas skrējienu pēc naudas un tās darbības apturēšanu, valsts bankas vadītāja arestu un kratīšanu, tad ir skaidrs, ka Latvijai ir uzgāzta virsū tāda neslava, ar kuru mēs vēl tagad netiekam  galā. Vai bija kādas citas rīcības iespējas KNAB vadītājam, lai Latvijai netiktu [uzgāzta neslava], darot savu darbu profesionāli? Neapstrīdot to, ko viņi dara, bet ir mazliet kādam valstī jādomā par krīzes menedžmentu. Šādā situācijā jūs varat salikt kopā vairākas lietas, kas var vienā nedēļā izdarīt ļoti lielu kaitējumu valstij. Es atkārtoju – valstij, un nevis konkrētām institūcijām vai konkrētām amatpersonām. Un tad ir jāvērtē, kā jūs to darāt. Tas ir mans vienīgais komentārs par šo situāciju. Tāpat kā par dažām akcijām, kas bija Saeimā…

Es negribu teikt, ka tas ir jādara KNAB vadītājam vai tas jādara kādai citai drošības iestādei, bet – es atceros no saviem valdības laikiem, bija Krīzes vadīšanas centrs.

Es, septiņus gadus būdams valdībā, labi atceros, kā mums ik pa brīdim tika iedoti sarkani vai violeti dokumenti, kur lasījām to, kādas situācijas var izveidoties Latvijā, un tad bija attiecīgi, cik liela vai maza varbūtība, ka tas var iestāties.

Manuprāt, attiecībā uz situāciju, kāda izveidojās agri pavasarī attiecībā uz FinCEN ziņojumu un tālākām sekām, vajadzēja paredzēt riskus. Un tad ir politisks lēmums – kādā veidā šos riskus menedžēt, lai nenodarītu kaitējumu valstij īsā krīzes brīdī. Krīze parasti ir tad, kad vairāki notikumi vai vairāki vektori sakrīt vienā brīdī, tad maza valsts var parādīties ļoti redzamā vietā negatīvā gaismā.

Eiropas armiju nevajag

Jūlijā Briselē bija slavenais NATO samits, kur ASV prezidents Trampa kungs uzstāja uz nepieciešamību novirzīt drošībai jau 4% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Attiecības starp ASV un ES pēdējā laikā ir aktualizējušas arī sarunas par Eiropas armijas izveidi. Kāds ir jūsu redzējums – vai mums Eiropā vajadzētu savu armiju, vai pietiks ar NATO?

Nē, nevajag Eiropā savu armiju. Es nekad neesmu slēpis šo viedokli. Te gan ir vairāki aspekti, par ko jūs runājat. Taču īsā atbilde ir – nē.

NATO bez ASV nav NATO, būsim atklāti. Tie ir vairāk nekā 70% no resursiem, kas ir gan finansiālie resursi, gan militārās tehnoloģijas un tamlīdzīgi. Tātad ir jādara viss, lai NATO paliktu kā drošības garants Latvijai, neapšaubāmi ar visu ASV.

Es domāju, ka nav tā, ka mēs sasniedzam 2% no IKP un vienmēr atstājam. Mums ir jāaug uz priekšu.

4% varbūt nav tas aktuālākais, bet iet uz kādiem 2,5%, tas ir nozīmīgs solis, kas parāda ne tikai to, ka mēs palielinām savas militārās spējas, bet arī politisko akcentu, kas ir ārkārtīgi svarīgs gan pret ASV, gan mūsu Eiropas partneriem NATO.

Kas attiecas uz visām Eiropas kustībām, ko es novēroju nu jau vairākus gadus Eiropas Parlamentā: ja ir runa par tādām sadarbības institūcijām kā PESCO [ES valstu sadarbība aizsardzībā, red.], kurā, starp citu, nepiedalās visas ES valstis un nepiedalās arī visas ES NATO valstis, tad tā ir sadarbības forma, kas pati par sevi nav slikta. Taču tajā brīdī, kad jūs runājāt kā alternatīvu NATO spēkiem veidot Eiropas militāru struktūru, tad es esmu kategoriski pret, jo tas nav nopietni.

Jūs nevarat resursu ziņā to uzturēt, jo jāņem vērā, ka Lielbritānija, kas ir nopietnākais militārais spēks ES šodien, vairs nebūs ES. Ja paskatāmies pavisam vienkārši – kas ir galvenie militārie spēki, kas ir dislocēti Baltijas valstīs un Polijā, tā ir Lielbritānija, tā ir Kanāda, Vācija – Lietuvā un ASV – Polijā. Tā ir atbilde, kurā vietā mēs varam saņemt atbalstu.

Pats pēdējais jautājums par šo Eiropas armiju – kurš ir Eiropas armijas virspavēlnieks? Kurš pieņem lēmumus? NATO mums viss ir skaidrs, kā mēs sūtam savus karavīrus uz Irāku vai kādu citu vietu – mums ir valdības lēmums, Saeimas lēmums, un tad ir NATO, kur pilnīgi visiem ir skaidrs, kurš ir komandieris. Kurš šajā gadījumā ir ES – Junkers? Es gribu redzēt, kurš viņam dos šādu mandātu!

Var jau iecelt kādu ģenerāli.

Jā, bet, piedodiet, ir politiskā vadība. Kurš ir tas, kas pieņem politiskos lēmumus? Ja tas ir tāpat kā tagad, ka to dara katra dalībvalsts, tad kāpēc jādublē esošā NATO sistēma? Lielākā daļa Eiropas valstu ir NATO, tās, kuras nav, mūsu gadījumā īpaši svarīga ir Baltijas jūra, mūsu ģeopolitiskie partneri – Zviedrija un Somija, pietiekami labi sadarbojas ar NATO.

Ko darīt ar obligāto militāro dienestu Latvijā – ieviest vai neieviest?

Ieviest, bet acīmredzot pakāpeniski un nevis tā, kā visi tagad domā, ka konkrētā vecumā visus iesauks armijā. Tas nav risinājums. Cik es zinu, Nacionālo bruņoto spēku cilvēki, kas pašlaik gatavo profesionālos karavīrus, saka, ka ir zināms resurss, cik cilvēkus var profesionāli apmācīt.

Ir jēga iesaukt zināmu skaitu cilvēku tad, kad jūs viņiem tiešām varat dot profesionālu, militāru apmācību tajā laikā, kas ir atvēlēts – vai tas ir gads, vai kāds cits termiņš. Te ir jākonsultējas, cik daudz to varētu.

Arī tās valstis, kas it kā pāriet uz obligāto dienestu, piemēram, Zviedrija - viņi tieši tā arī dara, viņi ņem konkrētu skaitu cilvēku. Un kas būtiskākais - kad tas obligātais dienests tiem cilvēkiem, kas būs dienējuši, beigsies, viņiem arī būtu jāuztur šī militārā kaujas spēja. Es nejūtos militārais eksperts, bet es zinu Šveices modeli, kur gadiem ilgi tie, kas bijuši šajā dienestā, katru gadu atjauno šīs zināšanas, potenciāli pavadot vairākas nedēļas armijā, starp citu, darba devēja apmaksātas, lai varētu uzturēt un atjaunot kaujas spējas.

Pensiju sistēmas maiņu vēl nevajag

Patlaban daudzi veci cilvēki pavada savas vecumdienas sliktā materiālā stāvoklī. Turklāt, tā kā mūsu pensiju sistēma tiek ietekmēta gan no mazajām algām, gan no ēnu ekonomikas, gan no mikrouzņēmuma nodokļu maksātāju puses, ilgtermiņā tā veido jaunus nabagus. Jūsu programmā par pensijām atradu vien to, ka jūs panāksiet, ka sociālās iemaksas pensiju kapitālā par bērnu kopšanas laiku tiks veiktas pilnā apmērā no bērna pabalsta. Tas vairāk ir domāts sieviešu sociālajai aizsardzībai, jo šobrīd iemaksas ir ļoti minimālas. Bet ko kopumā darīt ar mūsu pašreizējo pensiju sistēmu, vai to vajag pārskatīt?

Būtiski nē, jo tas nav risinājums. Tad mēs varam sagraut uzticību, kas bija radīta ar 2. un 3.pensiju līmeni, lai arī tas nav galīgi taisnīgs. Tāpat kā par nodokļa noņemšanu pensijām, starp citu, kā tas ir Lietuvā. Tas nozīmē, ka lielie pensiju saņēmēji mēģinās drīzāk tādā valstī kļūt par pensionāriem nekā šeit. Es domāju, ka mēs nevaram solīt, ka nebūs nekāds nodoklis. Līdz kaut kādam zināmam līmenim – jā, protams, pensijām ir jāpaceļ neapliekamais minimums, un par to arī esam debatējuši NA. Taču pie kaut kāda līmeņa mēs nevaram teikt, ka nodokļa nebūs.

Ko darīt ar nākotnes nabagiem?

Es esmu redzējis šos grafikus pirms kāda laika, kā izskatās, decilēs sadalot šos ienākumus, un cik šobrīd ir daudz cilvēku, kas sociālo nodokli praktiski nemaksā.

Tas nozīmē, ka nākotnē viņi būs ļoti nabadzīgi un būs uz iztikas robežas dzīvojoši.

Es domāju, ka šī sistēma ir jālauž. Es zinu, ka mikrouzņēmumiem ir ļoti liels atbalsts un lielā mērā ir lobijs. Ir, protams, nozares, kā sabiedriskā ēdināšana, īpaši mazajos apjomos, kurā šīs modelis varētu strādāt, bet šiem cilvēkiem pakāpeniski ir jāuzkrāj sociālie uzkrājumi arī tad, ja viņi ir mikrouzņēmumu statusā. Mikrouzņēmumi faktiski bija krīzes laika modelis.

Vai pieļaujat, ka, piemēram, pēc 20 gadiem kaut kādai daļai cilvēku pensijas būs jāsāk maksāt kā pabalsts no pamatbudžeta?

Pašlaik – nē. Es domāju, ka tā sistēma ir ārstējama, proti, pakāpeniski piespiežot cilvēkus, kuri to nesaprot, ka tas ir viņu pašu interesēs, sociālos uzkrājumus veidot.

Jūs domājat, ka pēdējā brīdī – viss būs labi?

Nē, pēdējā brīdī nebūs labi. Es tikai gribēju teikt, ka tas brīdis vēl nav pienācis, lai viņš būtu pēdējais. Nākošo četru gadu laikā vajag piespiest cilvēkus sociālos maksājumus uzkrāt. Tas nebūs viegli – man nav nekādu ilūziju. Vēl jo vairāk, ja labklājības ministrs tagad saka, ka sociālais budžets pildās ļoti labi, tāpēc tas vairāk jātērē. Kas nu ir tā, kā ir.

Sociālais budžets zināmā daļā ir personificēts, un līdz ar to jūs nevarat teikt, ka sabiedrībā viss ir kārtībā un visi ir sociāli nodrošināti, jo, lūk, sociālais budžets pildās labi.

Vai jūs NA esat arī runājuši par šo problēmu? Tā tiek politiskajā līmenī kaut kā apzināta un  kaut kas tiek domāts?

Mēs esam runājuši. Tiek domāts par to, ka pie pensijas tiek piemaksāts tas, kas bija prioritāri – par bērnu, šis demogrāfiskais aspekts visās pabalstu jomās, un arī pensija. Tas ir mūsu akcents. Katrā gadījumā šīs lietas mēs nedrīkstam aizmirst. Būsim atklāti, es neticu, ka kāda politiskā organizācija pirms vēlēšanām pateiks, ka mēs ļausim joprojām neuzkrāt sociālos maksājumus mikrouzņēmumos arī nākotnē. Tas tā nebūs.

Bet skaidrs, ka jebkurai atbildīgai valdībai, un NA valdība varētu būt atbildīga, lai cik tas nepopulāri nebūtu, ir jāatrod šis risinājums, jo tā aina, kas parāda, kā cilvēki, sasniedzot zināmu vecumu, samērā lielā skaitā kļūs arvien nabadzīgāki, tieši dēļ tā, ka nav maksāts sociālais nodoklis, tā ir jāpārtrauc, kamēr tas nav galīgi kļuvis par vēlu.

Pērn, kā lēš eksperti, ēnu ekonomikas īpatsvars atkal Latvijā ir pieaudzis. Vai jums ir plāns, kā tomēr būtiski samazināt ēnu ekonomiku?

Es domāju, ka ēnu ekonomika būtiski samazināsies arī no tā, kas notiek finanšu tirgū. Jāņem vērā tas, cik daudz mums bija nerezidentu nauda, turklāt ne tikai finanšu sektorā, bet ar to saistītajos sektoros būvniecībā, nekustamajos īpašumos un tamlīdzīgi, tur bija liels īpatsvars. Tā kā tas sektors kā tāds sarūk, tad objektīvi tur būs mazāka ēnu ekonomikas sadaļa.

Es ļoti augstu vērtēju - bet es neesmu pārliecināts, ka tas labi strādā – pašu konkrēto nozaru, piemēram, būvnieku nozares, apņemšanos izskaust ēnu ekonomiku. Jo tā ir viņu interese, visos biznesos īstenībā – sabiedriskajā ēdināšanā vai viesmīlības biznesā, vai būvniecībā - pašiem izskaust ārā šo. Ja neizdodas ar asociācijām panākt būtisku rezultātu, tad acīmredzot jālieto arvien vairāk ar Valsts ieņēmumu dienestu saistītās metodes, kas nebūt nav lētas un nav arī tik vienkārši administrējamas.

Bet es nezinu šo konkrēto pētījumu, uz kuru jūs atsaucaties.

Arņa Saukas.

Visu cieņu, tas tā varētu būt. Bet es paredzu, ka 2018.gads, ko mēs kā rezultātu redzēsim pētījumā jau 2019.gadā, būs labāks.

Starp citu, par citu Arņa Saukas pētījumu, kur es arī piedalījos prezentācijā par ārvalstu investoru gaidām dažādos sektoros, tai skaitā arī maksātnespējas jautājumos, tur tendence bija pozitīva. Izņemot tikai darbaspēka situāciju un pieejamību, ja mani atmiņa neviļ. 

Pašvaldību skaitam jāsamazinās

Cilvēku skaits Latvijā sarūk. Pašvaldību skaits kā bija 119, tā ir. Vai vajag taisīt jaunu reformu?

Vajag. Turpināsim ar K.Gerhardu, ar ko sākām šo interviju. Viņš lielā mērā nespēja… Es nepārmetu. Politiskā situācija nav vienkārša koalīcijas valdībā, kur nu vēl Saeimā, kur jums pretī stājas opozīcija, kas pārstāv reģionus un tamlīdzīgi. Skaidrs, ka mēs nepārvarējām šo reģionālās reformas principu, un tas nozīmē, ka darbs jāturpina nākošajā Saeimā.

Bija ideja, ka pašvaldības varētu labprātīgi apvienoties. Vai var cerēt, ka tas tiešām notiks?

Acīmredzot ir jārada šis abu metožu variants, kā tas šad tad ir mēģināts, tai skaitā arī Latvijas pašvaldību reformās – pātagas un burkāna princips. Ja jūs to izdarāt konkrētā laikā, tad jūs saņemat naudu, turklāt vairāk tās pašvaldības, kas labāk sadarbojas. Ja nē – tad tiekat kaut kādā veidā sodīti ar naudu. Tā ir labākā metode, jo pieņemt vienkārši lēmumu, kur tiks sazīmēta karte, un šo lēmumu pieņem valdība un Saeima apstiprina, tas ir tāds diezgan pretrunīgs elements.

Vai tas galu galā varētu arī realizēties?

Es pieņemu, ka tur tomēr ir jābūt burkāna un pātagas principam, ko, starp citu, lieto daudzās jomās. Piemēram, cukura reformā, kas bija ļoti pretrunīgi veidota Eiropā, tur arī cukura pārstrādātājiem bija nosacījums, ja jūs slēdzat savas rūpnīcas un samazināt jaudas tagad, jūs saņemt lielākas kompensācijas, jo vēlāk jūs to darāt - jo mazāk naudas tiek maksāts, un, ja nespējat konkurēt, tad pēc attiecīgā perioda jūs slēdz.

Kaut kas līdzīgs arī šeit. Ja var pierādīt pašvaldībām, ka dēļ skolu sistēmas optimizācijas, dēļ daudzām citām lietām resurss kritīsies, tad tagad, sadarbojoties un apvienojoties, nodrošinot cilvēkiem tās funkcijas, kas viņiem ir jāsaņem kā pilsoņiem un iedzīvotājiem konkrētajā vietā, tad var tās saņemt lielāku atbalstu. Ja to dara vēlāk – atbalsts mazinās, un pie konkrētu kritēriju iestāšanās, acīmredzot, draud kāds administratīvs solis, ka pašvaldība vairs nespēj jau sen vairs sevi uzturēt un pašvaldību izlīdzināšanās fondam ir jāmaksā tik daudz naudas, ka tas ir netaisnīgi pret citiem. Tāda metode acīmredzot ir tā pareizākā, kā to veikt.

Vai esat runājuši par kaut kādu optimālu pašvaldību skaitu?

Es nemāku teikt, kas ir VARAM tagad pilnveidots. Es pieņemu, ka bija versijas arī ap bijušo rajonu skaitu, ja nemaldos, kas bija 33. Taču pašreizējie attīstības centri ir atšķirīgi no tiem, kas bija pēcpadomju saņemtajā mantojumā ar šiem rajoniem. Tā kā tas nesakritīs ar šo skaitli. Jo vairākās vietās Vidzemē ir citi attīstības centri, kas nesakrīt ar šiem rajoniem.

Līdz ar to skaits katrā ziņā ir zem 100, par to nav šaubu, lai tam būtu jēga. Es domāju, ka tuvāk 50. Manuprāt, tas būtu optimāli, ja ir nepilni divi miljoni iedzīvotāju un teritorija ir liela, tas nozīmē arī ceļu tīkla uzturēšanu, kas ir vēl viens atsevišķs stāsts, pie tāda iedzīvotāju blīvuma un koncentrācijas ap Rīgu. Mums vienkārši ir racionāli jādomā, ko darīt.

Es atkārtoju – administratīvā reforma, kādā veidā tā attīstīsies, nav domāta, lai cilvēkiem kļūtu sliktāk.

Tā ir domāta, lai cilvēkiem kļūtu labāk. Skaidrs, ka kādi būs neapmierināti. Un, visdrīzāk, neapmierināti būs tie, kuriem mainīsies apstākļi saistībā ar pašvaldību apmaksātu darbu vai tajos uzņēmumos, kas strādā ar pašvaldību.

Latvijā veidojas lielas zemnieku saimniecības, tās kļūst konkurētspējīgas, lai varētu konkurēt kopējā Eiropas tirgū. Rezultātā cilvēki tiek spiesti ārā no laukiem, viņiem jāmeklē darbs citur. Šī ir situācija, kas pēdējos gados Latvijā intensīvi ir notikusi. Ko darīt, vai vajadzētu šos cilvēkus dabūt atpakaļ laukos, piemērojot kādu papildu atbalstu tieši mazām saimniecībām, vai, piemēram, atņemt lielajiem zemniekiem daļu zemes, vai ierobežot lielo saimniecību izplešanos? Varbūt viss ir kārtībā – paliek tukšāki tie lauki, lai arī paliek.

Tā īsti arī nav. Te ir lielā ekonomistu bilde. Es atceros no saviem Lauksaimniecības un agrārās ekonomikas institūta laikiem, kad 90.gadu sākumā atjaunojām īpašumattiecības, nojaucām kolhozus un tamlīdzīgi. Tajā laikā no lauksaimniecības ienākuma dzīvoja ļoti daudz cilvēku laukos. Ja mani atmiņa neviļ, bija 16% cilvēku, kas saņēma kādus 5% no IKP.

Tas nozīmēja, ka objektīvi vidējais lauku iedzīvotājs bija nabadzīgāks nekā pilsētnieks. Lai gan tā nebija, mēs zinām, ka tur bija izkropļota cenu sistēma, turklāt viena gotiņa papildus kolhoza algai varēja dot daudz vairāk.

Taču mums jāpatur tā lielā aina prātā. Ja mēs šodien sāktu ierobežot konkurētspējīgos zemniekus kaut kādā veidā, kur nu vēl, nedod Dievs, neļautu viņiem iznomāt vai nopirkt zemi vairāk – tā būtu absolūta kļūda. Cita lieta, ka atbalsta metodes viņiem un tiem, ar kuriem mēs gribam uzturēt reģionālo dzīvesveidu, lai cilvēki vienkārši dzīvotu laukos, bet nesaņemtu naudu no lauksaimniecības.

Viņi nekādā gadījumā, izņemot dažus nišas produktus, kuriem nevajag ļoti daudz zemes, nevar būt turīga ģimene, ja mēģina strādāt uz maza zemes gabala un ražot klasisko lauksaimniecības produktu. Tas nav nākotnes variants.

Tad jums ir drīzāk daļēji atbalstāms ienākums no nodokļu maksātāju naudas, bet daļēji jums pašiem ir jāiet kaut kādā citā biznesā un ienākumus jāgūst tur. Es zinu, ka ir viegli to teikt, bet nav viegli atrast, kā to izdarīt. Bet vissliktākais būtu, ja mēs mēģinātu samazināt konkurētspējīgo lauksaimniecisko ražošanu un gaidīt, ka reģionālās politikas dēļ šī samaisītā sistēma palīdzēs mums labāk konkurēt ES pārtikas tirgū. Tas tā nav.

Varbūt mēs vienkārši pasakām, ka mums ir svarīgi, lai lauku vide būtu nevis plaši lauki, bet daudz mazu mājiņu ar vismaz vienu hektāru apkārt.

Gan – gan. Jā, bet mazā mājiņā dzīvo cilvēki, kas kaut kur gūst ienākumu. Ko viņi ar to hektāru darīs? Ja viņi ražos vienā hektārā graudus, viņi visi būs nabagi. Tas vienkārši nav iespējams.

Jūs braucat pa Latviju, un jūs redzat ainavas. Kāda jums ir tuvāka?

Es domāju, ka man ir gan – gan. Es neredzu vienlaidus graudu laukus, varbūt tas vairāk raksturīgs Zemgalei, kas arī ir objektīvi, jo tur ir tādas augsnes, tur ir tradīcijas vēl no tiem laikiem, ko saucam par Ulmaņlaikiem. Man īstenībā liekas, ka ir diezgan labi. Ir vietas, kas ir aizaugušas, bet tas nav kritiski slikti. Vietām man, protams, nepatīk kailcirtes.

Es nejūtos meža eksperts un pieņemu, ka šur tur tas jādara, bet ir vietas, kur pēc tās kailcirtes neizskatās sakopts, vismaz manā izpratnē. Bet visumā nav slikti.

Latvijas cilvēkiem patīk dzīvot laukos, arī tiem, kas dzīvo pilsētā. Ja viņi var savienot savu darbu vai ienākuma gūšanas vietu ar dzīvošanu laukos, viņi to arī dara. Svarīgākais, ka jums ir infrastruktūra – ceļš, internets, šīs iespējas nodrošinātas, tiem, kas gūst ienākumus vairāk no radoša jeb garīga darba. Tiem, kas veic fizisku darbu, acīmredzot ir jāatrod iespējas šajās nelielajās saimniecībās, ko daudzi jau ir atraduši. Piemēram, bioloģiska, ogu vai specifisku produktu ražošana, ar ko var ienākt tirgū. Šis ienākums tiek gūts, un daļēji tas tiek atbalstīts no valsts puses. Tad jūs variet šiem cilvēkiem palīdzēt izķepuroties, kļūt konkurētspējīgiem ar saviem nišas pakalpojumiem vai produktu. Un tad šie cilvēki labprāt dzīvotu laukos. Bet piespiest viņus vai iedot viņiem nelielus zemes gabalus, lai viņi ražotu tradicionālo lauksaimniecības produkciju, - tad mēs viņus padarām par nelaimīgiem cilvēkiem uz ilgu laiku.

Principā mums nevajadzētu piesiet cilvēku obligāti pie laukiem?

Nē, tās ir divas dažādas lietas. Pie laukiem jūs varat piesiet, bet tikai – no kā viņš gūst ienākumus? Ja laukos, kā bieži pie mums saprot, ienākumus var gūt no klasiskās lauksaimniecības produkcijas, tad viņš būs nabadzīgs cilvēks. Tā nav pareiza metode.

Bet es gribu vēl piebilst - lauksaimniecība šobrīd saņem ļoti daudz Eiropas naudas.

Bet tur arī briest pārmaiņas.

Jā, tāpēc Zemkopības ministrijai un lielā mērā arī VARAM vajadzētu skaidru pozīciju – kā mums cīnīties par to, lai lauksaimniecības nauda nākošos septiņus gadus būtu tādās programmās sadalīta, kas der mūsu redzējumam. Pretējā gadījumā, ja mēs to palaidīsim garām vai nespēsim pārliecināt Briseli un pārējo valstu partnerus, tad mēs nedabūsim atbalstu caur Eiropas fondiem mūsu vēlamajam lauksaimniecības modelim.

Vai jūs redzat, ka Latvijai šobrīd ir kaut kāds redzējums – kādi ir nākotnē lauki, ko mēs gribam tur redzēt?

Es tādu vienu redzējumu neesmu redzējis, jo skaidrs, ka visu laiku cīnās lielie lauksaimnieki ar mazajiem un tamlīdzīgi. Es domāju, ka var rast kompromisu galvenokārt ar to, ko es minēju – no kā attiecīgā lauku cilvēku ģimene vai lauku uzņēmēji, no kā viņi gūst ienākumu? Un, ja visi vēlās iegūt ienākumu no tradicionālās lauksaimniecības, tad ar atbalsta metodēm tieši mazajiem mēs ilgtermiņā drīzāk nodarīsim kaitējumu nekā labumu.

6 komentāri
Jadviga Pomenko
Par ko šis īpaši apdāvinātais runā? Man personīgi līdz nākamai algai pietrūkst, rinķī lielākoties visi tā dzīvo, daži veic uzkrājumus periodiski, lai bērnus uz skolu tekošā gadā palaistu, un tie kam bērni uz svētkiem. Acīmredzot gatavo KĀRTĒJO valsts lobēto biznesa nišu. ...tā pat kā radīja nekustamo īpašumu apsaimniekotājus un viņu patvaļa, jo nav sodāmi sit augstu vilni, atbildības nekādas, bet naudu kāš cik grib, dara absalūti minimālo vai neko.... juristu kantori specializējušies viņu aizstāvībā. par to ka šis apsaimniekotājs 10 gadu neko nav darījis, man gada laikā jāsamaksā vairāk kā 1000 eur, ja nē - nevarēšu pa ceļu pārvietoties līdz mājai (visus dokumentus safabricēja 2016-2017 gadā), man saplīsis ūdens sūknis, ziemā dzīvošu bez ūdens (visticamāk 2 ziemas, jo aizņemos naudu lai viņu termiņā nomaksātu) ineresē-kāpēc man jānomaksā gada laikā šīlielā summa - mani soda - jo uzdevu jautājumu par ko jāmaksā....
VECAIS
Uzkrāt!? Jūs ko, mani par idiotu pilnīgu uzskatiet!? Es neesmu tik vecs un stulbs, lai neatcerētos, kā mūsu vecāku un vecvecāku jau tā niecīgie uzkrājumi, par kuriem vienu brīdi vēl kaut ko varēja iegādāties, pēkšņi pārvērtās grašos! Un "autors" tam bija valsts, jā, tagadējā mūsu valsts! Es dzīvoju šodien, es nebūšu te mūžīgi un es gribu dzīvot pieticīgi, bet tomēr labi, es aizņemos nevis uzkrāju, tad atdodu un atkal aizņemos, es nedomāju par valsti, jo valsts nedomā par mani. Valstij svarīgi tās ierēdņi politiķi un to labklājība un ienākumi. "piespiežot cilvēkus", jā jā, esam baudījuši tos laikus, kad viss notika "piespiežot" un kur nu tie tagad ir, ko, Zīles kungs!?
Anonīms lietotājs 19420
"Es domāju, ka tā sistēma ir ārstējama, proti, pakāpeniski piespiežot cilvēkus, kuri to nesaprot, ka tas ir viņu pašu interesēs, sociālos uzkrājumus veidot." galvenais ir atkal kādu atkal piespiest, iespiest, ietekmēt, ierobežot, iebaidīt, iemaldīt...tiešām progresīva domāšana...manis paša interesēs būtu dzīvot šodienai, nevis dienai, kas var arī nepienākt, Zīles kungs!
Anonīms lietotājs 17684
Redzi, tas ir kā ārstēt dzīvniekus, viņi neapzinās ka cilvēks tam dara labu, tie mēdz kost, riet utt., Šis gadījums ar salīdzināms, jo šiem "šodienas dzīvotājim" kādreiz iestājas arī rītdiena, un statistiski tā arī lielākoties notiek. Tad arī viņi kļūst par pārējās apzinīgās sabiedrības slogu.
Anonīms lietotājs 24473
"Tas, ka īpašniekam ir lētāk turēt dzīvokli tukšu, nekā izīrēt – tas nav normāli." - nu gan Zīles kungs izspļāva - biju labākās domās par viņu. Pie pašreizējiem nodokļiem turēt mājokli tukšu un neizīrēt ir pilnīgs murgs, un tas nekādā ziņā nav lētāk kā izīrēt, izņemot ja tas ir izlikts pārdošanai, kam bieži vien vajag ilgu laiku. Daudz mājokļi ir škietami tukši tamdēl, ka tie pieder nerezidentiem vai cilvēkiem, kas pastāvīgi dzīvo Briselē piem. Neviens normāls, kas netaisās mājokli pārdot to apdzīvojamā stāvoklī netur tukšu tikai tamdēl, ka tā ir lētāk. Tās ir tikai Zīles kunga fantāzijas.
Anonīms lietotājs 17684
Tu man izērē savu dzīvokli, bet es tev neko nemaksāšu, dabūsi vien maksāt komunālos par mani un vēl pēc 3 gadiem kad tiesa izliks mani no dzīvokļa, tas būs tā nolaists, ka taisīsi kapremontu. Patreiz likumdošana ir tāda, ka visas tiesības īrnieku pusē, tāpēc daudzi arī neizīrē.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti