Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Lauku veikalu tīkls samazinās, pircēji grib zemākas cenas pārtikai

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Reportāža: Bēgļiem Igaunijā lielāki pabalsti un vairāk iespēju mācīties valodu

Aiga Pelane: Pensiju sistēmu Latvijā vajag rūpīgi pārskatīt

Aiga Pelane: Pensiju sistēmu Latvijā vajag rūpīgi pārskatīt

„Nav naudas,” tā saka politiķi, kas ik pa laikam jau kaut kādu naudiņu tomēr pensionāriem piemet. Tiesa, miljoni, kas papildus tiek sadalīti „uz galviņām”, nekādu taustāmu uzlabojumu senioru dzīves līmenī nedod. Vai Latvijas pensiju sistēma, kas par labu atzīta citviet pasaulē un izslavēta ar savu taisnīgumu un solidaritātes principu ievērošanu, var turpināt nemainīgi pastāvēt un „ražot” jaunus nabagus?

Sistēma veiksmīga uz „papīra”

Protams, situācija nav viennozīmīga. No vienas puses, Latvijā radītā trīs līmeņu pensiju sistēma uz „papīra” ir taisnīga un saprotama. Katrs strādājošais visu savu darba mūžu rūpējas par to, lai vecumdienās būtu pārticis un nodrošināts. Turklāt, kā saka eksperti, svarīgi, lai cilvēks iesaistītos visos trīs līmeņos, jo tikai tā būs iespēja saglabāt pašreiz ierasto dzīves līmeni. Taču, no otras puses, te vietā pieminēt to, ka „ar labiem nodomiem ceļš bruģēts uz elli”.

Proti, sistēma ir spējīga strādāt ideālā situācijā

– kad Latvijā pietiekami daudz cilvēku veic sociālos maksājumus; kad ir nedaudz cilvēku, kas saņem minimālo algu, un vēl mazāk cilvēku, kuri saņem atalgojumu „aploksnē”; kad cilvēkiem ir zināšanas un interese par savu naudu un tās vairošanu, kā arī apzināta vēlme jau spēka gados parūpēties par savu nodrošinājumu vecumdienās.

Diemžēl – Latvijas nodokļu maksātāju rindas ir krietni paretinātas un demogrāfiskā situācija pēdējā desmitgadē ir būtiski pasliktinājusies.

Oficiālā statistika liecina, ka pēdējo desmit gadu laikā no valsts aizbraukuši ap 160 000 iedzīvotāji, galvenokārt darbaspējīgie. Joprojām piektā daļa ekonomikas dzīvo ēnu daļā. Gribu piebilst – ka tas jau ir labs rezultāts, jo krīzes laikā ēnu ekonomikā mums mita pat trešā daļa tautsaimniecības. Pozitīvi, ka pēdējo piecu gadu laikā ir visai ievērojami samazinājies mazo algu saņēmēju skaits, proti, ja 2013.gadā bruto algu līdz 500 eiro saņēma teju puse no strādājošajiem, tad pērn tie bija nepilni 35% no strādājošajiem.

Šeit arī gribu atgādināt vēl par kādu Latvijas pensiju sistēmu ietekmējošu lietu, proti, mikrouzņēmējdarbības sistēmā strādājošajiem, kā arī pašnodarbinātajiem un autoratlīdzību saņēmējiem. Jā, kaut kas jau šiem cilvēkiem arī ir jāmaksā pensiju sistēmā, taču šie maksājumi ir gauži niecīgi, un tie nespēj neko būtisku iedot ne tikai pašreizējiem pensionāriem, bet arī nespēj nodrošināt pārtikušas vecumdienas pašiem minimālo iemaksu veicējiem. Labklājības ministrs Jānis Reirs jau pagājušogad minēja, ka apmēram 300 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir sociāli neaizsargāti, jo veic ļoti mazas sociālās iemaksas vai arī neveic tās vispār.

Ciniski jāatzīst, ka tā ir topošā jaunā pensionāru -„nabagu” armija, kura nāks pašreizējo „nabagu” vietā.

Ja kādam šķiet, ka es sabiezinu krāsas, paskatīsimies, kāda tad izskatās mūsu pašreizējā pensiju sistēma, kura sāka darboties 2001.gadā.

1. līmenis aiziet tagadējo pensiju izmaksai

Pensiju sistēmas 1. līmenī ienāk liela daļa no sociālajām iemaksām, kuras šobrīd veic jebkurš Latvijā oficiāli strādājošs iedzīvotājs. Dalība šajā līmenī visiem obligāta, un te neviens nevar izvēlēties – maksāt vai nemaksāt. Šī 1. līmeņa nauda tiek sadalīta šodienas senioriem. Piemēram, šī gada februārī valsts pensiju speciālā budžetā no sociālajām iemaksām ienāca ap 120 miljoni eiro. Pērn kopumā – tie bija 1,5 miljardi. Papildus šajā speciālajā budžetā tiek ieskaitīta nauda arī no lielā valsts budžeta, tāpat no dividendēm un citiem ieņēmumiem.

Un labi, ka tā, jo citādi vecuma pensijām naudas nepietiktu – jo pērn kopumā tām tika izmaksāti teju 1,7 miljardi eiro.

Bez papildu „piešprices”, tikai ar sociālajām iemaksām vien, cienījamie strādājošie, mēs jau patlaban praktiski nespējam uzturēt savus seniorus,

lai arī vairumam no viņiem pensijas ir ļoti zemā līmenī.

Pensiju 2. līmenī uzkrājumi niecīgi

Arī šis pensiju līmenis ir obligāts, un arī te automātiski aiziet daļa no obligāti veiktajām sociālajām iemaksām. Tiesa, daudz mazāka nekā uz pirmo. Turklāt ik pa laikam valdība mēģina mainīt iemaksu lielumu atkarībā no tā – pietiek vai nepietiek naudas esošo pensiju izmaksām. Piemēram, krīzes laikā iemaksu apmērs tika būtiski samazināts.

Lai arī mums šķiet, ka tā ir mūsu nauda, principā arī valsts iespēja ar to rīkoties ir visai liela. Lai gan mūsu visu strādājošo ziņā ir vismaz iespēja izvēlēties, kam atdot šo naudu pārvaldīt, jo no tā ir atkarīgs, cik daudz papildus piepelnīsim klāt pie vecuma pensijas, diemžēl interese par šo naudu – kur tā palikusi un cik daudz jau ir uzkrāts, ir neliela.

Neliela pārbaude - vai tagad, klausoties manī, jūs varat atbildēt, kur atrodas jūsu pensijas 2. līmeņa nauda? Cik veiksmīgi ir darbojies jūsu pensiju fonda pārvaldnieks, piemēram, pagājušajā gadā?

Vien piebildīšu, ka šajā – 2. līmenī - jau ir uzkrāti 3,5 miljardi eiro. Kopējais naudas uzkrājums  pirmajā brīdī šķiet iespaidīgs. Taču šīs summas iespaidīgums krietni sarūk, kad šos miljardus sadala uz to cilvēku skaitu, kas piedalās pensiju 2. līmenī.

Rezultāts ir pārsteidzošs – vidējais Latvijas iedzīvotājs, 17 gadus maksājot pensiju 2. līmenī, vidēji ir uzkrājis vien 2,6 tūkstošus eiro.

Es atradu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras mājas lapā formulu, kādā veidā šī nauda tiks izmaksāta tad, kad tiks sasniegts pensionēšanās laiks, un nolēmu mazliet parēķināt. Tātad, piemēram, es šogad dodos pensijā, 17 gadu laikā man ir bijis vidējs atalgojums un līdz ar to arī sakrājies vidējais uzkrājums pensiju līmenī, proti, nedaudz virs 2,6 tūkstošiem eiro. Vecuma pensiju izmaksas laikposms šobrīd ir 18,28 gadi. Pēc formulas iznāk, ka katru mēnesi no pensiju 2. līmeņa es klāt saņemšu nepilnus 12 eiro. Vien gribu uzsvērt, ka šos nepilnos 12 eiro es būšu nopelnījusi 17 gadu laikā, diendienā strādājot.

Protams, mans aprēķins ir tikai ilustratīvs un nedaudz manipulatīvs. Nenoliedzami, tie, kas aizies pensijā vēlāk – pēc gadiem 20 vai 30 -, var rēķināties ar daudz lielāku 2. līmeņa daļu kopējā pensijā. Cita summa būs arī tiem, kuriem ir labs atalgojums un līdz ar to bijušas arī lielākas sociālās iemaksas, tāpat vairāk naudas būs tiem, kuriem pensiju pārvaldītājs bijis veiksmīgs pelnītājs. Un tomēr… šis piemērs parāda, ka vidēji 2. pensiju līmenis tomēr joprojām ir nabadzīgs un vairumam Latvijas iedzīvotāju diemžēl nekādas pozitīvas vecumdienas nesola.

Pensiju 3. līmenis daļēji jau obligāts

Tieši iemaksas šajā līmenī, manuprāt, ļoti labi parāda to, cik veiksmīgi mūsu pensiju sistēma reāli strādā un cik daudzi tai patiešām tic un vismaz kaut cik saprot arī no naudas lietām. Šis līmenis joprojām skaitās brīvprātīgs - neviens nespiež tajā veikt iemaksas, taču iesaka to darīt, lai vecumdienās būtu papildu uzkrājums. Turklāt valsts arī stimulē to darīt, piemērojot nodokļu atlaides.

Diemžēl pašreizējā aina arī šeit nav īpaši iepriecinoša. Pašreizējais pensiju 3. līmenis sāka darboties jau 1998. gada vidū. Paskatīsimies uz rezultātu - tātad: 20 gadu laikā tai pievienojušies 286 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Šis daudzums nesasniedz pat ceturto daļu no visiem tiem, kuriem ir pensiju 2. līmenis. Pērn privātajos pensiju fondos uzkrātais kapitāls sasniedza 434 miljoni eiro.

Diemžēl jāsaka, ka šeit vidējais uzkrājums ir pat mazāks nekā pensiju 2. līmenī, proti, tikai nedaudz virs 1500 eiro.

Tiesa, pērn, mainot nodokļu likumdošanu, parādījās idejas šo brīvprātīgo līmeni atsevišķām iedzīvotāju grupām padarīt par obligātu. Tas izdevās daļēji. Politiķiem neizdevās uzspiest obligātās iemaksas pašnodarbinātajiem, autoratlīdzību saņēmējiem un citām līdzīgām grupām. Viņu 5% papildu maksājums, kas tiek veikts no šī gada sākuma, tiek iegrāmatots katra maksātāja pensiju 1. līmenī, un tas nozīmē, ka valsts, aprēķinot vecuma pensiju, to ņems vērā, bet reāli šī nauda tagad aiziet pašreizējo pensiju izmaksai.

Taču pavisam citādi ir ar tiem, kuri saņem algu, kas gadā pārsniedz 55 tūkstošus eiro jeb mēnesī nedaudz vairāk nekā 4,5 tūkstošus, viņiem iemaksas pensiju 3. līmenī ir jāveic obligāti. Viņu nauda tiek uzkrāta un vairota, turklāt viņi saņem gan nodokļu atlaides, gan pie šī uzkrājuma tiek klāt, jau sākot no 55 gadu vecuma.

Turīgākie iedzīvotāji tādējādi iegūst labu kapitāla uzkrājumu vecumdienām, savukārt bankas dabūjušas sev izdevīgus un bagātus klientus.

Kas tiek tiem, kuriem ienākums sasniedz vien dažus simtus mēnesī?

Nepieciešami droši lēmumi

Uz pašreizējo situāciju var skatīties divējādi. Pirmkārt, „relaksēti” jeb pavisam mierīgi, kā tas bijis daudzus gadus. Proti, ciniski runājot, tie padomju laikā strādājošie, kas nav nemaz vai tikai nedaudz strādājuši atjaunotajā Latvijā un tagad ir pensijā, nomirs, un viņu vietā nāks „jaunie” pensionāri, kas lielu daļu savas dzīves būs krājuši naudu un tāpēc būs daudz bagātāki.

Patlaban vairāk nekā puse no pusmiljona lielā senioru skaita mēnesī saņem līdz 300 eiro.

Labā ziņa ir tā, ka pēdējo piecu gadu laikā ir teju dubultojies to cilvēku skaits, kuri saņem pensijas, kas lielākas par 500 eiro mēnesī.

Taču ir arī sliktā ziņa – mums strauji pieaug to veco ļaužu skaits, kas saņem pensijas, kuras mazākas par 100 eiro mēnesī.

Arī viņu skaits pēdējos piecos gados ir dubultojies. Un tas nozīmē, ka vērot tikai notiekošo diez vai izdosies. Vēl jo vairāk – ja ņem vērā, ka ap 300 tūkstošiem iedzīvotāju praktiski nepiedalās pensiju sistēmā vai arī veic ļoti mazas sociālās iemaksas. Diemžēl, ja sistēma nekādi netiek mainīta, tad tas nozīmē, ka pašreizējo nabadzīgo pensionāru vietā var nākt jauni, tāpat nabadzīgi veci cilvēki.

Te gan jāpiebilst, politiķi mēģina dažādi kosmētiski uzlabot veco cilvēku dzīves līmeni. Piemēram, obligātā kārtā tomēr piespiest maksāt savā pensiju sistēmā vismaz kaut kādu, minimālu naudu. Mazās pensijas ik pa laikam tiek palielinātas jeb indeksētas, ņemot vērā dažādus kritērijus, taču šie palielinājumi tik un tā būtiski neuzlabo veco cilvēku dzīvi. Par dažiem eiro pieaug ne tikai pensijas, bet dārgākas paliek arī pārtikas preces un maksa par siltumu.

Šī gada sākumā arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija jeb OECD pēc mūsu pensiju sistēmas izvērtēšanas ir sniegusi Latvijai arī pāris ieteikumus. Šie ieteikumi ir precīzi tādi paši, kādus arī Latvijas eksperti ne reizi vien ir minējuši un politiķi nekādi nav spējuši realizēt dzīvē.

Piemēram, mainīt mikrouzņēmumu nodokļa režīmu un atteikties vai arī būtiski samazināt to profesiju loku un vecuma cenzu, no kura var saņemt izdienas pensiju.

Starptautiskās organizācijas eksperti iesaka celt mazās pensijas arī tagadējiem senioriem.

Visi šie ieteikumi prasa no politiķiem izšķiršanos. Ja pirms vēlēšanām pie varas esošie varbūt arī varētu atteikties no savas ierastās frāzes, ka „naudas nav”, un tomēr palielināt minimālās pensiju apmēru, tad ir visai maz cerību, ka šobrīd kāds vēlēsies mainīt izdienas pensiju sistēmu vai arī būtiski palielināt sociālo maksājumu apmēru mikrouzņēmumu nodokļa režīmā strādājošajiem. Jāatgādina, ka viens šāds mēģinājums jau beidzās ar lielām protesta akcijām pie Saeimas.

Svarīga ir arī sociālā drošība

Mēs esam pieraduši runāt, cik svarīga mums ir fiziskā drošība un cik svarīgi ir atvēlēt līdzekļus valsts aizsardzībai. Fiziskā drošība ir būtisks faktors valsts pastāvēšanai, taču ne mazāk svarīga ir arī sociālā drošībā un savu iedzīvotāju aizsardzība. Latvijai ir izdevies izveidot starptautiski novērtētu pensiju sistēmu. Tā ir taisnīga un balstīta uz solidaritātes principiem. Taču tās 17 gadu darbība realitātē nav mainījusi pašreizējo daudzu veco cilvēku nožēlojamo finansiālo stāvokli. Nenoliedzami, ir prieks, ka katrs desmitais no senioriem jau šobrīd saņem pensiju, kas lielāka par 500 eiro mēnesī.

Taču ko darīt ar vairāk nekā 23 tūkstošiem, kas saņem mazāk par 100?

Mēs varam joprojām cerēt, ka Latvijas „vidējais” iedzīvotājs paliks apzinīgāks, ekonomika augs un līdz ar to arī cilvēku ienākumi. Turklāt mums visiem būs prieks maksāt valstij nodokļus. Tā ir cerēts jau 17 gadus, un pašreizējais rezultāts nav nekāds spīdošais.

Politiķus diemžēl gaida ne īpaši patīkami turpmākie gadi, risinot šīs problēmas.

Agrāk vai vēlāk, bet būs vien jāpieņem daudz kardinālāki lēmumi.

Iespējams, būs jāpalielina sociālie maksājumi un jāpārdala nauda arī starp pensiju līmeņiem, iespējams, pārmaiņas būs vēl kardinālākas. Iespējams, būs jālemj par vēl lielāku pensionēšanās vecuma palielināšanu. Viens no vieglākajiem un ātrākajiem variantiem ir vienkārši iepludināt papildu naudu no valsts budžeta. Bet tad ir jautājums – no kādām prioritātēm valdība ir gatava atteikties par labu veco ļaužu labklājības celšanai? Uzskatu, ka atstāt visu, kā ir, un cerēt, ka kaut kas jau galu galā sakārtosies, ir pārāk bezatbildīgi.

Latvija nevar atļauties turpināt „ražot” jaunu nabadzīgo senioru slāni. Un tā arī nevar atļauties, ka pusei no Latvijas pašreizējiem pensionāriem jāmēģina izdzīvot ar pensiju, kas krietni atpaliek pat no minimālās algas apmēra.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti