Aktuāli

Partiju vizītkartes: Attīstībai/Par!

Aktuāli

Intervija ar LRA pārstāvi Smiltēnu: Pensiju kapitālu uzkrāj katra persona pati

Intervija ar Danielu Pavļutu: Pašvaldību skaits ir jāsamazina radikāli

Pavļuts: Pašvaldību skaits ir jāsamazina radikāli

Partiju apvienības „Attīstībai/Par!” līderis Daniels Pavļuts intervijā Latvijas Radio stāstīja, ka partija piedāvā nākotnē ieviest garantēto pamatpensiju, stiprināt KNAB kapacitāti, valsts valodu mazākumtautību bērniem sākt mācīt jau bērnudārzā, aplikt ar nodokļiem jahtas un oglekļa izmešus un atbalstīt labākos nozares uzņēmumus.

Gluži kā pirms četriem gadiem, arī tagad Latvijas Radio (LR) ir intervējis visu partiju, kas piedalās 13.Saeimas vēlēšanās, līderus, lai saprastu viņu pozīciju virknē, mūsuprāt, svarīgu jautājumu. Starp uzdotajiem jautājumiem ir tādi, kas skar gan pensiju sistēmas nākotni, gan to, kur ņemsim jau tagad trūkstošo darbaspēku un kā partijas gatavas apkarot ēnu ekonomiku, kuras apmērs pērn diemžēl ir audzis.  

ĪSUMĀ:

Veselības aprūpe būs pieejama visiem

Kādā valstī mēs pamostos, ja pie varas nāktu „Attīstībai/Par!”

Aigas Pelanes komentārs

Ja partiju apvienība „Attīstībai/Par!” nāks pie varas un realizēs savu programmu, tad Latvijā tiks atcelts pašreizējais veselības nozares finansēšanas likums, un medicīniskie pakalpojumi būs pieejami visiem, neatkarīgi no tā – ir vai nav maksāti nodokļi. Tiks pieņemts kopdzīves likums un atkal mainīta nodokļu likumdošanu. Lai cīnītos ar ēnu ekonomiku, apvienība daudz lielāku uzsvaru liks uz bezskaidras naudas norēķiniem, tiesa, neplānojot pilnīgu atteikšos no skaidras naudas lietošanas Latvijā. Savukārt valsts pārvalde būs draudzīga, atvērta un slaida, lai arī kas ar slaidumu domāts. Un, protams, mēs būsim Eiropas kodolā un nevis kaut kur pie malas.

Atšķirībā no daudzām partijām, kuras uz vēlēšanām piedāvā ļoti vienkāršotu tagadējo nabadzīgo veco cilvēku un nākotnes senioru problēmu risinājumu, proti, palielināt minimālo pensiju vai palielināt neapliekamo minimumu pensijām, partiju apvienība spējusi palūkoties uz šo problēmu nedaudz ārpus ierastā rāmja.

Tiek piedāvāts lēni un uzmanīgi, bez raustīšanās sākt diskusiju par pamatpensijas ieviešanu Latvijā. Proti, valsts katram garantētu noteikta lieluma pensiju, neatkarīgi no tā, cik lielas sociālās iemaksas ir veiktas. Šis piedāvājums paredz visai kardinālas izmaiņas pensiju sistēmā.

Partiju apvienība arī uzskata, ka daudz lielāks atbalsts būtu jāsaņem lielajiem un konkurētspējīgajiem uzņēmumiem, kas jau tagad paši aktīvi strādā, attīstās un produkciju eksportē. Tiesa, uz jautājumu kā tad īsti partiju apvienība varētu palīdzēt, viena no skaidrākajām atbildēm, ko varēja saņemt, bija – netraucēs strādāt.

Partiju apvienība arī radikāli samazinās pašvaldību skaitu – teju trīs reizes. Cik daudz pašvaldību paliks Latvijā pēc lielās reformas, intervijā viens no apvienības līderiem Daniels Pavļuts, neņemas prognozēt. Apvienošanās process tiks stimulēts ar papildu finanšu resursiem un galvenais akcents būšot uz jaunu darba vietu radīšanu. 

 

Jūsu programmā minēts, ka par veselības aprūpi ikvienam gādā valsts un jūs ievērojami samazināsiet pacienta līdzmaksājumus, kā arī atcelsiet veselības aprūpes ierobežošanas likumu. Cik daudz papildu naudas vajadzēs veselības aprūpei, lai to izpildītu, un kāpēc jūs uzskatāt, ka nav taisnīgi sadalīt cilvēkus tajos, kas maksā nodokļus un saņem valsts garantēto veselības aprūpi, un tajos, kas izvairās vai arī nemaksā šajā valstī nodokļus un nesaņem visu iespējamo paketi?

Redziet, kā jau esošajai ZZS (Zaļo un Zemnieku savienības) valdītajai koalīcijai ir izdevies mums iestāstīt, ka cilvēku veselības aprūpes piekļuve ir kaut kādā ziņā principu līmenī šķirota pēc nodokļu nomaksas. Tas ir tas, pret ko mēs fundamentāli iebilstam.

Veselības aprūpe Latvijā tiek finansēta no vispārējiem budžeta ieņēmumiem, citiem vārdiem sakot – no visiem nodokļiem, kas tiek iekasēti un nevis no viena nodokļa, kuru tad varētu pārbaudīt – nomaksāja vai nenomaksāja, nopirka polisi vai nenopirka polisi.

Proti, tas, kas iet uz veikalu un pērk pārtiku, ir samaksājis par savu veselības aprūpi?

Katrs no mums, kas jebkādā veidā tur rokā naudu un kaut ko pērk, kaut ko dara, ir ekonomiski aktīvs, kustīgs un patiesībā dzīvs, katrs no mums kaut kādā veidā piedalās veselības aprūpes finansēšanas modelī. No šī viedokļa tas, pret ko iebilstam, ir ne jau tas, ka visiem būtu jāmaksā nodokļi. Skaidrs, ka valstij ir jāpanāk [nodokļu maksāšana], un mēs no savas puses apņemamies strādāt pie tā, lai netaisnību mazinātu un visiem būtu jānomaksā nodokļi.

Tā arī ir netaisnība, ka kāds maksā un kāds ne pilnībā, bet kāds vispār pamanās tikai tā, cik PVN samaksāt veikalā, jo no tā nevar izvairīties.

Tādu cilvēku protams, nav daudz, bet tā arī ir daļa no Latvijas realitātes. Šī netaisnība ir jānovērš.

Bet tomēr - veselības aprūpe ir pamattiesība, ko valsts saviem pilsoņiem nodrošina ne tikai tāpēc, ka tas būtu valsts solījums un tā šādu solījumu agrāk ir devusi, bet arī tāpēc, ka tas ir pašas valsts un sabiedrības interesēs - neatstāt nevienu aiz borta. Tas ir gan morāles, gan ētikas, gan arī sabiedrības praktisku interešu jautājums.

Cik daudz papildu naudas esat gatavi dot veselības aprūpei, lai gan līdzmaksājumus samazinātu, gan ļautu visiem vienlīdzīgu pieeju?

Lai arī šobrīd mums kopumā ir valsts budžeta finansēta veselības aprūpe, realitātē ir arī maksas medicīna, kuru lieto daudzi jeb patiesībā jūtas spiesti lietot, jo valsts nodrošinātā medicīna nav pieejama laikā. Mēs papildus no savas kabatas maksājam 40% no kopējiem veselības izdevumiem. Tātad – otrreiz, vēlreiz. Tas ir daudz par lielu skaitlis. Tas nozīmē to, ka cilvēki, kad slimo – maksā. Tas tikai padziļina šo situāciju: nabags – slims, slims – tātad nabags. Šī situācija ir jāpārtrauc.

Diemžēl šobrīd Latvijā neviens jums neatbildēs – nedz Veselības ministrijas (VM) ierēdņi, nedz veselības ministre Čakša, cik medicīnai vajag naudas. Un viņi jums nebūs īsti gatavi skaidrot - kāpēc.

Tas vienkāršais iemesls ir tāds, ka šobrīd šī sistēma ir absolūti necaurspīdīga un nevar pat lāga sarēķināt, cik tad naudas vajadzētu, lai visu kārtīgi nofinansētu.

Lai samaksātu medmāsām normālas algas, lai viņām nebūtu jāiet strādāt masāžas salonos vai jābrauc uz ārzemēm, lai finansētu nepieciešamās procedūras, zāles un tā tālāk.

Mēs esam gatavi iet iekšā sistēmā. VM ir viena no ministrijām, kurā mēs gribētu strādāt pēc vēlēšanām, iet iekšā ar revīziju un skaidrot, kā tiek izlietots esošais budžeta finansējums. Mums ir aizdomas, ka daļa no šī miljarda, kas tagad tiek ieguldīts veselības aprūpē, tiek izlietoti nelietderīgi - nevajadzīgos izmeklējumos, bieži novirzot naudu gultasvietām stacionāros tā vietā, lai veiktu profilaktisko darbu ambulatorā līmenī un tā tālāk.

Mēs ļoti gribētu precizēt, kas tad ir tas valsts medicīnas nodrošinātais pakalpojuma grozs - kas pienākas, ko valsts nodrošina, kādos termiņos un cik tas izmaksā. Tad, kad mēs šo darbu izdarīsim, tad arī varēsim pateikt, cik trūkst.

Skaidrs, ka īstermiņa mēs to nevarēsim nofinansēt. Nav tāda budžeta, bet mēs vismaz atklāti pateiksim, kāds tas robs ir. Un tajā brīdī varam ar sabiedrību atklāti runāt – lūk, šis ir tas, kā trūkst līdz pienācīgam līmenim, lai mēs varētu nodrošināt tādu veselības aprūpi, kad cilvēkam nav jāsēž jebkādas krāsas koridoros, piemēram, gaidot onkoloģisku izmeklējumu.

Es tā saprotu, ka tad, kad nonākat pie varas, likumu jūs maināt uzreiz?

Tas likums vienkārši ir atceļams, proti, atsevišķi likuma panti, kur veselības pakalpojumu pieejamība tiek saistīta ar nodokļa nomaksas faktu, kuros būtībā ģimenes ārsts tiek padarīts par nodokļu inspektoru. Tas ir atceļams. Mūsuprāt, tas ir antikonstitucionāli. 

Cik ilgā laikā esat gatavi veikt revīziju?

Es domāju, ka tas ir jāveic profesionāļiem. To es tagad neņemtos spriest tieši kādos termiņos, bet tas būtu pirmais darbs, kas būtu uzsākams jaunajam veselības ministram vai ministrei. Šāds audits vienlaikus nav veicams pa visu sistēmu. Mana menedžera pieredze liecina, ka ir jāidentificē pašas sāpīgākās vietas un jāsāk tur.

Domāju, ka nozares speciālisti varēs norādīt, kuras šīs jomas ir. Domāju, ka pirmos rezultātus var iegūt dažu mēnešu laikā. Jebkuram ministram ir jāvar pirmajās 100 dienās parādīt kaut kādas būtiskas indikācijas par to, kur viņš ir atradis problēmas un kas ir atrisināms.

Sola balstīt labākos

Jūsu programmā rakstīts ''valstī ir proaktīva industriālā stratēģija, tā atbalsta īstus savas nozares nacionālos čempionus''. Ar ko un kāpēc būtu jāatbalsta čempioni?

Šajā gadījumā minēsim konkrētas pazīmes. Šie nozaru izcilākie uzņēmumi: piemēram, kokrūpniecībā, kas ir viena no mūsu absolūti vadošajām nozarēm, ir „Latvijas finieris” un ar to saistīties uzņēmum;, piemēram, elektronikā, tas viennozīmīgi būtu „Mikrotīkls” un ar to saistītie uzņēmumi; ja raugāmies uz kosmētiku, farmāciju, ar ķīmiju saistītām nozarēm, tad tā būtu „Madara Cosmetics”. Ne vienīgā, bet tas ir piemērs.

Kas viņus padara par šiem nozares čempioniem? Tātad tie ir uzņēmumi, kas, pirmkārt, spēlē būtisku lomu šajā nozarē Latvijā, tiem ir vadošas pozīcijas vai nu dēļ apjoma, vai dēļ viņu zīmola, vai vērtības, vai produktu konkurētspējas, un kuri patiesībā starptautiski spēlē būtisku lomu arī kā Latvijas tēla nesēji, kā izcili starptautiski zīmoli un kas uzrāda labu konkurētspēju globāli. Ne vienmēr milzīgā apjomā, jo skaidrs, ka Latvijas apmēri globālajam tirgum ir ļoti nelieli.

Šādiem uzņēmumiem īpaši ir nepieciešams sniegt atbalstu, lai viņi ātrāk var darīt to, ko valstij patiesībā no viņiem visvairāk vajag - nest Latvijas tēlu pasaulē. Viņiem vajag palīdzēt ieiet jaunos eksporta tirgos, un viņi vilks līdzi veselas nozares.

Bet vai tad tas šobrīd nenotiek? Ir taču Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA), kurai ir ekonomiskie pārstāvji citās valstīs, viņi taču palīdz šiem uzņēmumiem.

Cik var – tik palīdz.

„Madarai” droši vien ir labs tēls…

„Madarai” pašai jā, bet Latvijai tēls diemžēl pasaulē ir lielākoties neesošs…

Tad jūs atbalstāt nevis „Madaru”, bet Latvijas tēla veidošanu?

Tai skaitā. Šobrīd Latvijas tēla nesēji patiesībā ir šie veiksmīgie uzņēmumi, veiksmīgie sportisti, mūziķi. Tas ir Latvijas tēls.

Mūsu uzdevums ir panākt, lai mēs kā valsts palīdzam šiem uzņēmumiem un šiem cilvēkiem attīstīt savas profesionālās spējas maksimāli, pirmkārt, viņiem netraucējot, otrkārt – atbalstot, palīdzot viņiem vilkt līdzi veselas nozares.

Bet – palīdzot ar ko?

Pārņemot šo labāko praksi zīmolbūvniecībā, tirdzniecības organizēšanā un tā tālāk. Diemžēl man jāsaka, ka es neesmu apmierināts ar to kā aizvadītās desmitgades ir strādājis LIAA. Ar to nepietiek. Tas nav bijis ne pietiekami, ne pietiekami stratēģiski, ne pietiekami aktīvs darbs, ne arī pietiekami moderns. Šeit daudz kas būtu darāms savādāk.

Bet ar ko jūs atbalstīsiet, piemēram, „Madaru”? Manuprāt, „Madara” ir lielisks uzņēmums, pats tiek galā ar sevi, aizgāja biržā, laba cena akcijām.

Ja parunā ar „Madaras” vadītājiem, tad droši vien viņu lielākais sapnis būtu, lai viņiem netraucē.

Tad jūs netraucēsiet. Tas būs tas atbalsts?

Tas būs pirmais valsts uzdevums – netraucēt, nemaisīties pa kājām. Tas, kas ir ļoti būtiski, kas nav tieši saistīts ar čempionu atbalstu, bet, runājot par vispārējo uzņēmējdarbības vidi, ir ļoti svarīgi nodrošināt godīgus un vienādus spēles noteikumus, nepieļaut negodīgu konkurenci. Tātad nevar pieļaut situāciju, ka var ražot prasībām neatbilstošu kosmētiku un tā tālāk, un tā tālāk. Tā ir spēles noteikumu veidošana, kur valstij ir ļoti liela loma, ko pats privāts uzņēmums nevar izdarīt. Viņam nav jānodarbojas ar spēles noteikumu regulēšanu.

Taču starptautiski mūsu izcilāko uzņēmumu atbalstīšanā – gan LIAA, gan valsts augstākās amatpersonas varētu darīt daudz, daudz vairāk.

Mēs neizmantojam tās iespējas, kādas mums būtu ar valsts augstāko amatpersonu atbalstu virzīt mūsu labāko, izcilāko uzņēmumu attīstību starptautiskā telpā. Un, ja viņiem izdosies labi, tad viņi vilks līdzi veselas nozares, caur piemēru, caur sadarbību, caur izvietotiem pasūtījumiem, caur to, ka viņi izaudzinās augstas kvalifikācijas speciālistus, kuri aizies strādāt pēc tam citos saistītajos uzņēmumos. Tur ir vesela virkne ķēdes efektu. Tas nenozīmē, ka citiem uzņēmumiem nav jāsniedz atbalsts. Ir. Bet ir atsevišķi uzņēmumi un nozares, kurās parādās izcilības perēkļi, kuriem vajag īpaši pievērst uzmanību.

Jūs jau pieminējāt vienlīdzīgo konkurenci, tāpēc arī ir mans jautājums par mikrouzņēmumiem un mikrouzņēmumu nodokļu režīmu. Bieži vien šie lielie, izcilie uzņēmumi saka, ka spēles noteikumi nav vienādi. Ko jūs darīsiet ar šo principā valsts radīto paralēlo ekonomisko sistēmu?

No vienas puses, mikrouzņēmumu nodokļa režīma izveidošana bija atbilstošs pēckrīzes solis, un nolūks bija stimulēt nodarbinātību, stimulēt privātu uzņēmējdarbību, palīdzēt cilvēkiem, kas bija palikuši bez algota darba, uzsākt ekonomisko darbību, veidot pašiem savus uzņēmumus. Tas, kas bija kļūdaini – kļūdaini tika noteikta likme, kura diemžēl neļauj ilgtermiņā nodrošināt pietiekamas sociālās garantijas, un netika nodrošināta šī režīma ierobežošana laikā. Tas viņu kaut kādā veidā padara līdzīgu OIK sistēmai. Tāpat netika paredzēts, kā tas izbeigsies, pēc cik ilga laika, jo tas nevar būt bezgalīgi. Var būt siltumnīcas apstākļi kādu laiku, bet kaut kādā brīdī jāvar to dēstu izstādīt laukā un spēlēt pēc vienādiem noteikumiem.

Tā rezultātā mums ir izveidojusies cilvēku grupa, kurai būs samazinātas sociālās garantijas, un mēs esam radījuši legālu mehānismu, kā izvairīties no nodokļu nomaksas, pie kura cilvēki ir pieraduši, uztver to kā garantētu, un dabiski, ka ļoti sāpīgi uztver jebkādas izmaiņas šajā jomā. Tas, ka ir pārskatītas likmes un ir pastiprināta kontrole, tie ir bijuši atbilstoši soļi, tas droši vien bija jāizdara no paša sākuma.

Bet es uzskatu, ka mūsu uzdevums ir izveidot tādu jaunu uzņēmumu atbalstu, kurš ir maksimāli vienkāršs un viegls, ar atvieglotām likmēm, bet terminēts laikā. 

Otrkārt, ir vesela virkne pastāvīgo uzņēmējdarbības formu, kuru aplikšana ar nodokļiem var būt nesalīdzinoši vienkāršāka. Ja jūs parunājiet ar kafejnīcu, restorānu īpašniekiem, tad viņi saka – mēs esam gatavi, lūdzu ieviesiet licences vai patentmaksas no galdiņa vai vēl kaut kādā vienkāršā, saprotamā veidā, mēs esam ar mieru. Taču administrēt to nodokļu sistēmu, īpaši kāda tā ir pēc šīs pēdējās jaungada reformas, ko finanšu ministre Reizniece-Ozola ir ieviesusi, kur grāmatveži vēl līdz augustam nav tikuši skaidrībā ar visām astēm, tas nav bijis adekvāti. Tas, kas ir šobrīd ieviests, tas ir par sarežģītu. To varēja izdarīt vienkāršāk.

Es gribētu skaidru atbildi – vai mikrouzņēmumiem jūs uzliksiet laika ierobežojumu?

Šim mikrorežīmam, jebkuram atvieglotam režīmam ir jābūt terminētam laikā. Tam ir jābūt tādam, kas tomēr ļauj cilvēkam nākotnē paļauties uz sociālajām garantijām. Tā ir tā vienošanās starp valsti un cilvēku. Te ir vēl viena lieta jāpasaka – daudzi uzņēmēji sūdzas, ka viņi nevar nomaksāt nodokļus, ka nodokļi ir par augstu.

Es viņus saprotu; tai pašā laikā – nu nav jau tā, ka tās mūsu nodokļu likmes būtu kaut kādā ziņā ļoti nekonkurētspējīgas ar citām līdzīgām valstīm. Iespējams, un tas ir ticami, ka grūti nomaksāt nodokļus ir tāpēc, ka, piemēram, tirgus apstākļi nav labvēlīgi, samazinās cilvēku skaits mazpilsētās, ka šī ekonomiskā darbība nav pietiekami produktīva.

Citiem vārdiem sakot, darba ražīgums ir par mazu, lai mēs spētu saražot pietiekamu ekonomisko vērtību, lai algas samaksātu, lai nodokļiem paliktu un tā tālāk.

Tāpēc mums nav jāstrādā tikai ar nodokļu likmēm. Mums ir jāstrādā arī ar darba ražīguma kāpināšanu, un šeit valsts loma ir ne mazāka, varbūt pat lielāka. Tā ir tā mērķtiecīgā industriālā politika – strādāt uz nozaru vajadzībām, risināt nozaru produktivitātes problēmas, palīdzēt ieviest digitālus risinājumus, palīdzēt iziet ārpus Latvijas. Šis ir valsts pienākums.

Nodokļi būs jāmaksā

Jūs savā programmā rakstiet, ka kāpināsiet nodokļu ieņēmumus līdz 35% no IKP un tas notiks, samazinot ēnu ekonomiku, paplašinot nodokļu bāzi, atceļot izņēmumus un padarot nodokļu sistēmu progresīvāku un caurspīdīgāku. Kurus nodokļus jūs celsiet, kurus samazināsiet, jo pieļauju, ka runa tomēr varētu būt arī par likmju izmaiņām?

Pirms ķeramies pie sarunas par likmju izmaiņām, sāksim ar nodokļu nomaksu. Ja šobrīd mums ēnu ekonomikas situācija būtu nedaudz labāka, piemēram, nodokļu nomaksas īpatsvars būtu tāds pats kā Igaunijā, tad pie esošām nodokļu likmēm, kuras ir diezgan līdzīgas, mēs papildu budžeta ieņēmumos iegūtu miljardu eiro. Tur pienācīgi sanāktu gan veselības aprūpei, gan izglītībai, gan sociālajiem jautājumiem, gan aizsardzībai.

Tātad, runājot par nodokļu nomaksu, pirmais punkts nodokļu sistēmā ir – panākt, ka esošās nodokļu likmes tiek nomaksātas, ka izvairīšanās tiek samazināta. Šeit ir virkne pasākumu. Kā vienu no galvenajām problēmām mēs redzam skaidras naudas apriti, kas ir ēnu ekonomikas stūrakmens.

Vai pēc kāda laika pāriesim tikai uz bezskaidras naudas norēķiniem?

Varbūt ne pilnībā un ne strauji, nenoraujot stopkrānu.

Bet ir virkne jomu, kur katrā ziņā, mūsuprāt, skaidras naudas aprite būtu mazināma.

Atsevišķi soļi šajā virzienā ir sperti, bet ar to nepietiek. Domāju, visi saprot, ka nekādas aplokšņu algas vai PVN karuseļu shēmas nebūtu iespējamas, ja nebūtu skaidras naudas aprites. Bez tā tas vienkārši nedarbojas. Attiecīgi – šis arī ir risināmais jautājums.

Mēs gribētu tomēr iedrošināt darba devējus nomaksāt ar darba algu saistītos nodokļus, straujāk kāpinot minimālo algu, neapliekamos minimumus, proti, motivējot cilvēkus ar mazākiem ienākumiem vieglāk nomaksāt pienākošos nodokļus. Tie būtu būtiski soļi.

Protams, arī VID darbības uzlabošana, elektronizācija, datu bāzu caurspīdība, pārliecināšanās par to, ka tiešām tiek izsekoti nodokļu nenomaksāšanas riski.

Nevar būt situācijas, kad politiski var ietekmēt VID darbību, izmeklējot tās vai citas lietas, vai kad sabiedrībai rodas šaubas, ka būtiskiem nodokļu nemaksātājiem tiek norakstīti šie parādi. Te ir jābūt pārliecībai, ka tas notiek politiski neietekmēti, profesionāli un caurspīdīgi.

Labi, tiekam galā ar ēnu ekonomiku. Vai tas nozīmē, ka jau pie esošajām nodokļu likmēm tiek sasniegti 35% no IKP?

Tā nav liela starpība. Šobrīd 32% no IKP ir nodokļu ieņēmumos. 35% nav nemaz tik ārprātīgi ambiciozs mērķis. Bet tas mums iedod būtiskus papildu resursus. Tādējādi nodokļu nomaksa ir lielākais avots, lai palielinātu budžeta ieņēmumus.

Ko nozīmē, ka jūs paplašināsiet nodokļu bāzi?

Te varbūt milzīgi ieņēmumu avoti neslēpjas, bet ir atsevišķas greznumlietas, kuras varētu aplikt ar nodokļiem, piemēram, jahtas vai kaut kas tamlīdzīgs.

Nākotnē jāvirzās uz piesārņojuma un oglekļa izmešu aplikšanu ar nodokļiem, tā kā tas tiek darīts visā attīstītā pasaulē. Patēriņš, piesārņojums, greznumlietas – tas ir tas, kas būtu apliekams ar lielāku intensitāti.

Mēs pieturamies pie principa, ka Latvijā būtu nepieciešama progresīvāka nodokļu sistēma. Šobrīd tā ir vairāk vārdos nekā darbos. Šobrīd atšķirības apakšgalā īpaši nav jūtamas. Jā, lielākai ieņēmumu grupai ir jūtami lielāka likme uzlikta, bet, salīdzinot ar iepriekšējo solidaritātes nodokli, tur faktiski nav izmaiņu.

Tas vienkārši ir pārsaukts citā vārdā. Tas, kā visātrāk šo progresivitāti vairot, ir atkal - nevis ieviešot tādus sarežģītus mehānismus, kā šobrīd ir izdarīts, kas grāmatvežus ļoti apgrūtina un uzņēmumiem, kā arī cilvēkiem apgrūtina finanšu plānošanu.

Mēs būtu varējuši šī diferencē neapliekamā minimuma vietā iet vienkāršāku ceļu – mūsu risinājums būtu straujāk kāpināt neapliekamo minimumu, piemērot šo principu arī tādā nodokļu jomā, kura nav noslēpjama, piemēram, nekustamā īpašuma nodokli nav iespējams noslēpt, jo nevar paslēpt īpašumus.

Mēs piedāvājam šo neapliekamā minimuma principu piemērot vienam īpašumam. Piemēram, 40 tūkstoši eiro ir minimums – īpašuma vērtība, kuru neapliek ar nodokļiem, un tālāk jau piemēro.

Mēs gribētu pasargāt mazāku ienākumu guvējus un mazāku īpašumu turētājus no pārmērīgas nodokļu nastas, tai pašā laikā cilvēkus, kas ir pietiekami mantīgi jeb platākiem pleciem, kas var nest lielāku solidaritātes nastu, tomēr aplikt ar nodokļiem.

Uzņēmēji saka, ka viņiem sāk trūkt darbaspēka. Vai jūs atbalstītu daudz plašāku darbaspēka ievešanu, vai arī uzskatāt, ka tas nav nepieciešams?

Savulaik, strādājot kā ekonomikas ministrs, iedarbinājām tādu lietu kā ilgtermiņa darbaspēka prognožu izstrādi. Jau toreiz, 2012.gadā, bija skaidrs, ka Latvijā ilgtermiņā trūks vesela rinda profesiju. Un ne jau tikai tādu acīmredzamo, kā IT speciālisti, inženieri vai būvniecības speciālisti.

Bija redzams, ka virknē nozaru, tostarp apkalpojošā sfērā, mazumtirdzniecībā un daudz kur citur, cilvēku trūks jau drīzā nākotnē. Diemžēl šajos aizvadītajos gados mēs to neesam mācējuši pietiekami savlaicīgi risināt.

Ko tur var darīt? Latvijā vienlaikus pastāv divas nepatīkamas lietas. No vienas puses, saglabājas bezdarbs un tas nav nemaz tik zems. Tas lēnām krīt, bet mēs redzam arī pēdējos datus, ka vasaras periods neuzrāda kaut kādu īpašu bezdarba kritumu. Parasti jau sezonas darbi ļauj to statistiku samazināt.

Mums jau to kopējo bezdarbu īpaši nemazina Latgale.

Lūk, tad skatāmies, kāda ir tā bezdarba struktūra. Tam ir vairākas pazīmes. Šis bezdarbs vairs lāga nekrīt, nesamazinās. Tātad tie vieglie pasākumi ir beigušies, te ar vienkāršām, vieglām metodēm neko nevar izdarīt. Mums ir reģionālais bezdarbs, tātad ir teritorijas, kur cilvēki vienkārši nevar atrast darbu. Un mums ir prasmju bezdarbs – diezgan daudz tādu cilvēku, kuri ar savām prasmēm nav piemēroti šī brīža vajadzībām. Es te nerunāju par IT speciālistu trūkumu, tas ir kaut kas cits. Te ir cilvēki, kuriem teju vispār nav nekādas izglītības.

Es nerunāju pat par pusmūža vai veciem cilvēkiem, mums arī jaunatnes vidū ir (varu nokļūdīties no galvas) augsts bezdarbs – 21% jauniešu ir tādu, kas nav nedz nodarbināti, nedz mācās, kas būtībā ir ārpus ekonomiskās aktivitātes jomas.

Un trešā grupa ir cilvēki ar īpašām nodarbinātības situācijām, kas ir, piemēram, invalīdi, kurus vienkāršā veidā nodarbināt darba devējs nevar un ir vajadzīgs papildu atbalsts un īpaši apstākļi. Jā, soļi šajā virzienā ir sperti, bet noteikti ir jāiet tālāk.

Un otra lieta, kur mēs īpaši klibojam, bet kas ir Latvijas realitāte – ir viena vecāka ģimenes, kas ir viena no tām grupām, kura visvairāk ir pakļauta nabadzības riskam. Šiem cilvēkiem ir ļoti grūti atrast tādu darbu, ņemot vērā ģimenes uzturēšanas vajadzības. Mēs nespējam brīžiem nodrošināt viņiem pat elementārus sociālus pakalpojumus, kā, piemēram, pašvaldību bērnudārzus.  Šiem cilvēkiem ir ļoti grūti atrast darbu, kas ir pietiekami elastīgs darba laika ziņā un izvietojuma ziņā, lai šie cilvēki varētu būt ekonomiski aktīvi. Šīs visas lietas ir risināmas, bet tur nav tūlītēju vienkāršu metožu.

Pirms mēs ķeramies klāt pie darbaspēka ievešanas, es gribēju izrunāt to, kas mums šobrīd ir un kā to risināt.

Mums ir jāpiedāvā darbavietas, kuras ir elastīgākas viena vecāka ģimenēm, invalīdu darbavietas, pārapmācības programmas cilvēkiem ar nepiemērotām prasmēm.

Tuvojas „Rail Baltic” būvēšana. Tur droši vien būvniekus vajadzēs daudz vairāk, nekā var atrast Latvijā. Jūs pieļaujat, ka ir tomēr kaut kādas izņēmuma situācijas, kad būs vien jāieved darbaspēks un ne tikai tām gudrajām profesijām? Mums vajag ne tikai gudras galvas, bet arī reāli, kas tās sliedes liks un būvēs to ceļu.

Pirmkārt, mums ir jācenšas izdarīt visu, lai nodarbinātu savus cilvēkus. Otrkārt, selektīvi jāpieļauj gudra imigrācija. Toreiz izskatījās, ka tas ir iespējams un ka līdz vienkāršo prasmju darbaspēka ievešanai nenonāksim.

Šobrīd izskatās un uzņēmēji signalizē, ka tas darbaspēka trūkums ir tāds, ka tur varētu nebūt variantu, ka varētu nebūt izvēles, ka vismaz uz kaut kādiem pagaidu darbiem, īslaicīgiem periodiem šāda mazāk kvalificēta darbaspēka imigrācija būtu nepieciešama. Mums jāskatās reālistiski uz to situāciju. Ja gribam, lai mūsu ekonomika aug, darbaspēks mums ir nepieciešams. Bet, pirmkārt, es redzu savu pienākumu strādāt pie tā, lai Latvija piesaistītu augsti kvalificētu darbaspēku, tāpēc, lai būvētu gudrāku un bagātāku ekonomiku. Tā ir mūsu prioritāte.

Svešvaloda jau no 1.klases

Ir mainīts Augstskolu likums, kas ierobežo, piemēram, vietējo vai ārvalstu studentu apmācību krievu valodā…

Ne tikai. To izmaiņu būtība bija tāda, ka prasības un ierobežojumi, kas tika attiecināti tikai uz valsts dibinātām augstskolām, tagad tiek vienlīdz attiecinātas uz privātajām augstskolām. Citiem vārdiem sakot – uz privātā sektora spēlētājiem attiecina valsts budžeta finansēto spēlētāju noteikumus.

Jūsuprāt, šis likums arī būtu grozāms?

Absolūti. Domāju, ka tā ir pilnīgi neadekvāta prasība un neadekvāti ierobežojumi. Un lai Šadurska kungs stāsta, ko viņš grib, ka tas ir tikai par krievu valodu. Tas nav tikai par krievu valodu, un šis nav par latviešu valodas sargāšanu augstākajā izglītībā.

Man šķiet, ka te kārtējo reizi tiek atzīta Latvijas augstākās izglītības esošās vadības nespēja eksistēt starptautiskas konkurences apstākļos, tas ir mēģinājums būvēt kaut kādu sētiņu apkārt. Bet tā problēma ir, ka tas students jau tās sētiņas nepazīst. Ja viņš jūt, ka tā izglītība augstskolās nav pietiekami konkurētspējīga, ja viņš neiegūst pietiekami labus pasniedzējus, pietiekami labu izglītību un diplomu, tad diemžēl viņš neizvēlas starp Ventspili un Rīgu, viņš izvēlas starp ārvalstu universitātēm – vai tas būtu Hāgā, Māstrihtā vai Edinburgā.

Tas ir tas, kas reāli notiek, jo Latvijā jau arī jāmaksā. Jā, tur ir jāmaksā vairāk, bet viņš zina, ka dabūs labu produktu par to. Augstākās izglītības sistēma eksistē globālās konkurences apstākļos.

Ko jūs iesakiet darīt ar bilingvālo apmācību skolās? Vai būtu jālikvidē krievu un latviešu plūsmas un visi bērni jāmāca tikai latviešu valodā?

Es gribētu uz šo jautājumu paskatīties no politiskajās diskusijās neierastas perspektīvas, proti, no bērna perspektīvas. Kas ir tas, ko vajag bērnam, pabeidzot skolu? Šim bērnam ir vajadzīga spēja nodrošināt prasmes un iespējas pilnvērtīgi dzīvot un piedalīties mūsu valsts dzīvē.

Bez latviešu valodas to izdarīt nevar. Viņam ir vajadzīgas svešvalodas, dzimtās valodas zināšanas, būt kulturāli iesakņotam cilvēkam, neatkarīgi no tā, no kādas etniskās grupas viņš nāk, un spējīgam piedalīties 21.gadsimta ekonomikā, norisēs un kultūras, intelektuālajā dzīvē. Tas ir tas, kas ir bērnam nepieciešams. Tātad tas ir tas, kas sabiedrībai ir nepieciešams. Būtu pavisam labi, lai viņi pēc tam neaizbrauktu prom. Bet tā ir jau cita saruna.

Līdz ar to mēs uzskatām, ka, lai sākot no pirmsskolas, tātad jau bērnudārza līmenī, bērniem no dažādām etniskām grupām palīdzētu sagatavoties klātbūtnei mūsu sabiedrībā, ieiešanai skolu sistēmā, ir nepieciešams nodrošināt latviešu valodas apmācību.

Bet tas nenozīmē, ka bērni bērnudārzā nevarētu runāt dzimtajā valodā. Šķiet, Jelgavā ir tāds piemērs, ka krievu grupiņās ir latviešu pedagogi. Tātad bērns, kad vecāki domā, kurā skolā viņu sūtīt, ir spējīgs izvēlēties.

Tagad par skolām runājot – šī sistēma ir izbeidzama. Tas ir vēl viens padomju mantojums, ka mums ir getoizēta skolu sistēma, kad ir viens latviešu plūsmas skolu tīkls, ir otrs – krievu valodas plūsmas skolu tīkls un vēl dažas mazākumtautībām – lietuviešu, ebreju, ukraiņu, igauņu un tā tālāk. Mūsu skatījumā ir jābūt vienai, izcilai, pieejamai skolu sistēmai valstī, kurā katram bērnam no pirmās klases ir izcila latviešu valoda, ir nodrošinātas iespējas mācīties savu dzimto valodu, kopt kultūru un tā tālāk. Viņam jau no 1.klases māca tehnoloģijas un programmēšanu un vismaz vienu svešvalodu – angļu valodu, iznākumā – vismaz divas svešvalodas. Tā ir tā vīzija, uz kuru mums jāvirzās.

Te nav sarunas par to, vai vajag izbeigt bilingvālo modeli. Tā ir bilingvālā modeļa pāriešana jaunā – multilingvālā multiprasmju līmenī. Tas ir tas, kā jāvirzās Latvijas izglītībai. Kompetenču modelis to lielā mērā arī paredz, vajag tikai beidzot to ieviest. Tas, ko šobrīd nedara Šadurskis, viņš neaiztiek tīkla jautājumu. Skolu tīkls ir jāskata kopumā.

Ir jābūt vienotai Latvijas skolu sistēmai, kurai jāatbilst šiem parametriem – latviešu valoda, dzimtā valoda, ja tā nav latviešu valoda, tehnoloģijas un svešvaloda no pirmās klases.

KNAB jāstiprina, Eiropas armiju - nevajag

Ilgu laiku Korupcijas apkarošanas un novēršanas birojs (KNAB) bija novājinātā stāvoklī. Mainījies ir vadītājs, ir atkal parādījušās pāris skaļas lietas. Vai vajag KNAB stiprināt, vai esat gatavi dot papildus resursus, vai arī nepieciešama reorganizācija?

Jebkuras iestādes reorganizācija, lai kāda tā arī nebūtu iecerēta, vienmēr nozīmē tās paralīzi uz kaut kādu laiku. To saku no pieredzes.

Šajā gadījumā reorganizācija nav pašmērķis. Mēs uzskatām, ka KNAB darbība tiešām ir stiprināma. Novēlam Straumes kungam visu izdošanos un veiksmi.

Domāju, ka ir potenciāls izveidot tiešām izcilu korupcijas novēršanas un apkarošanas iestādi, kas būtu paraugs visai sabiedrībai ar to, kā risināt korupcijas jautājumus.

Ir dažas problēmas, ko es kā nespeciālists redzu. Manuprāt, līdz šim ir trūcis progresa lielajās korupcijas lietās, valsts nozagšanas lietās - gan tā pati Lemberga lieta, gan oligarhu stāsts un virkne citu, par kuru esamību mēs pat nenojaušam. Tajā pašā laikā brīžiem šķiet, ka notiek kaut kāda darbība, kura ir … piemēram, bibliotekāre tiek sodīta par dāvinājuma pieņemšanu no ārvalstu radiem vai kaut kas tamlīdzīgs. Tādas lietas, kas rada jautājumus – kāpēc iepretim šīm lielajām lietām ar šo tiek tērēts resurss, ko panākam un kādu vēstījumu nosūtām sabiedrībai?

Mūsuprāt, ir jāstiprina KNAB kapacitāte – jā, ar naudu. Ir ļoti būtiski vērot, kā attīstīties tālāk šis korupcijas novēršanas bloks, tur notiek cilvēku maiņas. Vērot – tas ir tādā ziņā, ka nav jājaucas KNAB darbībā. Tai ir jādarbojas kā neatkarīgai iestādei, tai ir jādarbojas profesionāli, politiski neietekmēti. Mēs uzskatām, ka viens no risinājumiem varētu būt tāds, ka atsevišķos gadījumos tiek taisīti arī starptautiski konkursi.

Mūsu brālēnu ekonomikā vienmēr būs bažas, ka tur kāds kādam kaut ko, vai tai vai citai partijai pieslējās. Lai mazinātu šīs bažas, iespējams, varētu iet to ceļu, ka drošības struktūrām, ne tikai KNAB, tiek piesaistīti izcili speciālisti no citurienes.

Vai esat gatavi dot papildu naudu?

Noteikti, viennozīmīgi. Te jau viss nebeidzas ar KNAB. Mēs jau tās pašas oligarhu lietas izmeklēšanas kontekstā redzējām bezgalīgu savstarpēju mētāšanos ar apvainojumiem, kur Ģenerālprokuratūra saka, ka KNAB kaut ko nav izdarījis, savukārt no KNAB puses, ka prokuratūra nevelk.

Neviens no malas nevar saprast, kas tur īsti ir. Ir skaidrs, ka tā problēma ir jārisina kompleksi – gan prokuratūra, gan tiesu sistēmas neatkarība un ātrdarbība ir stiprināma, tieši tāpat kā KNAB neatkarība un veiktspēja ir stiprināma. Tas ir sistemātisks pasākumu kopums, kam ir vajadzīga gan nauda, gan īpaši – politiskā griba, un tā mums ir.

Pēdējā laikā tiek arvien aktīvāk runāts, ka, iespējams, Eiropas Savienības (ES) valstīm vajadzētu savu armiju. Vajag savu armiju vai pietiek ar NATO?

Kas tas tāds vispār ir? Ko nozīmē – Eiropas armija? Kad ir kaut kādu karavīru grupa, kuriem ir nevis valstu nacionālās zīmotnes, bet Eiropas zīmotnes? NATO jau arī nav tā, ka ir NATO zīmotnes. Jā, ir tur viens logocīts, bet kopumā tās ir nacionālu, suverēnu valstu armijas, kuras ciešu sadarbojās, brīžiem koordinē apgādi un bruņojumu lietas, un ļoti cieši savstarpēji koordinē plānošanu, štābu darbību un savas aizsardzības spējas. Domāju, ka Eiropas kontekstā viss šis iepriekš minētais būtu ļoti nepieciešams, bet NATO ietvarā.

Eiropas Savienības valstīm ar savām nacionālajām armijām būtu svarīgi panākt - kas šobrīd tiek atklāti un plaši spriests -, ka katras valsts drošības spēja ir jāstiprina, turklāt ne tikai tradicionālajā militārajā nozarē, bet arī kibertelpā, attiecībā uz komunikāciju ar sabiedrību.

Mēs jau zaudējam to kauju paši savā publiskajā telpā. Paskatieties, kā mums agresīvie populisti tagad galvu pacēluši. Tas pats noticis arī citās valstīs.

Tātad īsā atbilde par Eiropas armiju ir tāda – Eiropas armija kā Eiropas armija nav tuvākās desmitgades vai divu jautājums. Jā, Eiropas valstu armijām ir jānostiprinās, tās ir labāk jāfinansē, līdzīgi kā NATO to dara. Tām ir ciešāk jākoordinē savstarpēji darbības, iespējams – iepirkumi, aizsardzības spēju plānošana, štābu darbība. Koordinācija un ciešāka sadarbība, kā arī spēju stiprināšana  – tas ir viennozīmīgi, taču Eiropas armija – ar tādu nosaukumu šobrīd vēl nav tik aktuāli.

Vai obligātais militārais dienests Latvijā būtu atjaunojams?

Mēs neuzskatām, ka ir nepieciešams obligātais dienests. Ir nepieciešams stiprināt sabiedrības kopējo informētību, būtu noteikti nostiprināmas un plašāk izplatāmas zināšanas un prasmes, kas ir saistītas ar civilo aizsardzību, ar sadarbību krīzes situācijās un patiesībā arī ar militāro darbību. Es pats esmu ļoti nopietni domājis par iesaistīšanos Zemessardzē. Tur ir vairāki mani draugi, partijas biedri.

Bet es neredzu sevī šo spēju regulāri atvēlēt tam laiku, bet es būtu priecīgs reizi gadā aiziet uz mācībām, kaut uz nedēļu vai divām, cik tas ir nepieciešams, daļu atvaļinājuma tam veltīt. Tas ir tas, ko es gribētu, un es arī gribētu šādu iespēju radīt citiem cilvēkiem.

Mēs uzskatām, ka mūsu drošības spēja balstāma uz profesionālu armiju, kura ir paplašināma skaita un jo īpaši aprīkojuma un spēju ziņā, uz Zemessardzi, kas tāpat ir aprīkojama un nostiprināma, un pārējā laikā – uz sabiedrības informēšanu un iesaisti.

Bet ar to tas nebeidzas – mūsu drošības spēju vēl lielākā mērā nosaka valdības komunikācija ar sabiedrību. Tas, cik lielā mērā sabiedrība uzticas valdības darbam, un starptautiskā diplomātija, kā arī kibertelpas drošība. Tātad šajā jomā ieguldījumiem, mūsuprāt, kopā ņemtiem ir būtiski jāaug un jāsasniedz, iespējams, līdz 4% no IKP. Tas nav militārā aprīkojuma jautājums, tie nav tie pašreizējie 2%. Tieši militārām vajadzībām mums būtu jāvirzās uz 2,5%. Bet virs tā vēl ir būtiski ieguldījumi tieši stratēģiskajā komunikācijā, diplomātijā un digitālajā drošībā, un mediju pratībā. Kaut vai tā pati apraide pierobežā, sabiedriskās televīzijas apraide krievu valodā – šīs ir tās lietas, kas šajā drošības pakā ietilpst.

Starts diskusijām par pamatpensiju

Partijas programmā minat, ka jānotiek pārejai uz garantētu pamatpensiju. Ko tas nozīmē?

Vēsturiskie apstākļi - padomju mantojums, kas bija ārpus mūsu kontroles, ir atstājis sekas. Ir cilvēki ar lielu darba stāžu, kuriem ir niecīgas pensijas, kas nenodrošina nekādu cilvēku cienīgu iztikšanu.

Šī, protams, ir prioritāte – turpināt indeksēt iespēju robežās straujāk šīs mazās pensijas, īpaši cilvēkiem ar lielu darba stāžu.

Otrs būtiskais solis pensiju virzienā ir tas, kas nereti cilvēkus kaitina visvairāk un ko viņi uztver kā vislielāko netaisnību, proti, ka pensijas tiek apliktas ar ienākuma nodokli. Šobrīd neapliekamais minimums ir 250 eiro, tas, cik vien valsts budžets atļauj – būtu ceļams līdz minimālās algas līmenim. Daudzi par to runā, bet jautājums ir – kā mēs beidzot to varam izpildīt.

Skaidrs, ka arī minimālajai algai ir jākāpj, cik ekonomika to var atļauties. Gan neapliekamiem minimumiem, gan pensijām un to neapliekamajam minimumam būtu jāiet līdzi. Paralēli indeksācija un tā tālāk.

Tas, ko mēs redzam atbilstoši valsts budžeta iespējām - desmit gadu laikā būtu jāpanāk, ka vidējās pensijas apmērs divkāršojas. Šobrīd tas cipars vienkārši ir par zemu.

Bet kas ir garantētā pamatpensija?

Redziet, pasaule mainās neatkarīgi no tā, ko mēs esam darījuši aizvadītajos gados Latvijā. Un ir diezgan skaidri redzams, ka nākotnē būs situācija, kad cilvēkiem būs jānodrošina kaut kāda minimālā iztika. Latvija, izskatās, nav gatava runāt par vispārējo minimālā ienākuma modeli jeb universālo pamatienākumu, par ko pasaulē diskutē.

Runājot ar cilvēkiem, esam pārliecinājušies, ka Latvijā cilvēkiem vismaz pagaidām ir nepieņemama doma, ka kādam kaut kas pienākas, bet viņš neko nedara. Taču pensiju jomā šis princips varētu strādāt dzelžaini.

Mēs jau zinām, ka nākotnē būs vesels slānis trūcīgu cilvēku, tas jau šobrīd ir izveidots pie esošā modeļa. Tāpēc mums ir jāiedod skaidrs redzējums un apsolījums - kā būs.

Mēs redzam, ka tas apsolījums varētu būt sekojošs – ka mēs, būvējot ekonomiku, nodrošinot nodokļu iekasēšanu, uzbūvējam tādu ekonomiku, kura ir spējīga nofinansēt cilvēkam garantētu jeb minimālo pamata pensiju.

Tātad bāzi, par ko zemāk nevar būt, ka ir ienākumu līmenis, kuram, mūsuprāt, ir jābūt minimālās algas apmērā.

Tas ir indikatīvi, nevar šādas lietas plānot 10-15 gadus uz priekšu, bet mēs gribam pateikt nolūku – ka katrs cilvēks, sasniedzot pensiju, var rēķināties ar šo garantiju, ka būs valsts pamatienākums nodrošināts, teiksim,  minimālās algas apmērā.

Virs tā – protams, ir labi, ka cilvēks var daudz labāk dzīvot un tā tālāk, bet tā būtu tad cilvēka paša iniciatīva – pašam krāt, pašam investēt, to var motivēt ar nodokļu atlaidēm, kā tas ir, piemēram, šobrīd.

Vai tas nozīmē, ka mēs atceļam pensiju 2.līmeni?

Tas viss ir diskutējams.

Vai es pareizi saprotu, ka šī pamatpensija varētu būt 1.līmenis?

Runa ir par 1.līmeņa pārskatīšanu fundamentālā līmenī, ka valsts negarantē daudzu gadu garumā, piemēram, 6000 eiro lielu pensiju. Valsts nogarantē apakšējo līmeni, zem kura nedrīkst nokrist neviens. Un virs tā – cilvēks var krāt un investēt, no viņa paša šodienas ienākumiem ir atkarīgas lietas, lai sekmētu ilgtermiņa domāšanu, sekmētu atbildīgāku finanšu uzvedību un pārticīgākas vecumdienas.

Tad pensiju sistēma tiek mainīta?

Mēs gribētu lēnām, uzmanīgi, bez raustīšanās rādīt ceļu uz citu modeli, jo esošais modelis radīs nabagu paaudzi pēc 10-15 gadiem. Tas ir garantēti. Tas bija labs iepriekšējos ekonomiskajos apstākļos, nākotnē tas ir jāpārskata. Virkne valstu iet šo ceļu.

Tas tiek apsvērts gan tepat kaimiņos – Igaunijā, gan ir valstis, kas līdzīgus modeļus jau pakāpeniski ievieš. Mēs negribam atpalikt arī šajā jomā un nodzīvot līdz mirklim, kad mums atkal ir vēl viena trūcīgu cilvēku paaudze un tad domāt, ko ar to darīt. Mēs gribam skatīties uz priekšu.

Pašvaldību skaits jāmazina

Programmā minat, ka attīstību pārdomāti jākoncentrē 30 centros, samazinot pašvaldību skaitu vismaz trīs reizes. Vai līdz 30 pašvaldībām?

Es nevaru pateikt precīzi skaitu. Ir virkne teritoriju Latvijā, kur tās vienošanās tā vienkārši nenotiks. Viena ir Pierīga, citi ir atsevišķi reģioni Daugavmalā. Ir vēsturiski apstākļi, kuru dēļ būs grūti vienoties.

Bet vai pašvaldību skaits ir jāsamazina?

Pašvaldību skaits ir jāsamazina radikāli. Es neko jaunu nesaku, jums to pat esošais VARAM ministrs Gerhards pateiks, kurš ir solījis, ka to darīs, un nav varējis izdarīt – pašvaldību skaits ir daudz par lielu. Es nevaru pateikt precīzu skaitu, cik tās varētu beigās būt, bet tas ir ap 30 – maksimums 40.

Ar to saprotot vēsturisku, loģiski izveidotu infrastruktūru, ģeogrāfisku apstākļu dēļ pat esošo valsts un pašvaldību institūciju izvietojumu. Ir jau kaut kādas darbības arī veiktas, piemēram, optimizējot slimnīcu tīklu un citas lietas.

Ir taču mums vēsturiski izveidojies, ka ir 26 apriņķi rajoni, lielās republikas pilsētas, kurās koncentrējās sabiedrībai būtiskie nepieciešamie pakalpojumi – veselība, izglītība, valsts un pašvaldību pakalpojumi, uz kuriem ved ceļi un tā tālāk.

Piemēram, tā kā Madonā tas ir, kur ir izveidojies jēdzīgs, gandrīz vai vecā rajona izmērā novads, uz kurieni tiešām visi ceļi arī ved. Uz turieni mums ir jāvirzās.

Var tikai aplaudēt vidzemnieku saprātam šajā ziņā. 

Kā jūs panāksiet, ka pašvaldības sāks apvienoties?

Kas notiek brīvprātīgi, es domāju, esam jau redzējuši. Tā brīvprātība ir laba lieta, bet līdz zināmai robežai. Tā ir laba, ja tā balstās uz skaidriem principiem un nosacījumiem. Šeit galvenais rīks tomēr ir nauda.

Tie ir attīstības resursi, tās ir investīcijas. Nu nevaram mēs diemžēl vairs turpināt līdzšinējo pieeju. ZZS plānā kārtiņā ir smērējis naudiņu pāri Latvijai, jo īpaši savām jeb sev lojālām pašvaldībām.

Esam izremontējuši tautas namus un ūdens apgādes sistēmas. Viss jau tas ir vajadzīgs, bet nekas no tā nav rezultējies ekonomiskā izaugsmē uz vietas. Cilvēki turpina braukt prom, šīs vietas un pilsētas iztukšojas. Šī iztērētā nauda, šī infrastruktūra prasa ēst, tā ir jāuztur, un tajā pašā laikā tur nav nekādas ekonomiskās aktivitātes.

Mūsu priekšlikums ir - investējam lielos resursus tajos novadu centros, kuriem ir reāla perspektīva veidot ekonomisko izaugsmi.

Tūlīt atskries atlikušie pašvaldību vadītāji un teiks, ka tieši pie viņiem būs tā attīstība.

Pašvaldību vadītājiem tas ir krekls pie miesas. Mūsu valsti tagad vada Pašvaldību savienība. Pagastveči un dažas pagastu kundzes reāli tur visu valsti pie rīkles, un kopā mēs neattīstāmies. Rezultātā visiem ir pa drusciņai un darba vietu nav. 27 gadus ZZS šito ir cementējis, tagad paši ar to netiek galā un arī netiks galā. Tur ir vajadzīga cita pieeja.

Mēs uzskatām, ka ir vajadzīga divu veidu plānošana. Ir viena veida plānošana Lielrīgas reģionam. Šeit var notikt globāla līmeņa pakalpojuma ekonomika, te varētu uzplaukt augstākās izglītības eksports, ja Šadurskis to nevērtu ciet. Ja Rīgas vadība būtu ieinteresēta ekonomiskā attīstībā, starptautiskā mārketingā, kā to dara Viļņa un Tallina, ja mēs tiešām investētu IT prasmēs, ja tās mācītu ne tikai studentiem, bet, piemēram, cilvēkiem pusmūžā un aizpildītu IT speciālistu deficītu, jo ne jau visiem ir jābūt augstākās kvalifikācijas IT cilvēkiem…

Tātad Lielrīgai ir savs plānošanas līmenis, un tad ir reģionu plānošana. Piemēram, reģionos mēs redzam, ka ir jāiet cits ceļš. To es piedāvāju realizēt jau šī perioda Nacionālās attīstības plānā – būvēt, veidot industriālās teritorijas, attīstīt ražošanas infrastruktūru koncentrētā veidā, par valsts un ES fondu līdzekļiem pievelkot nepieciešamo infrastruktūru, būvējot ceļus, būvējot ēkas. Darot visu, lai var atnākt vietējais vai ārvalstu investors un uzsākt ražošanu.

Mēs to aizsākām, bet diemžēl daļa no šīs programmas esošās valdības rokām ir izkļekerēta. Vispirms industriālo programmu sadalīja mazos gabalos pa atsevišķām ēkām, pēc tam daļu nogrieza nost un aizdeva prom uz to, kas agrāk saucās pilsētvide.

Citiem vārdiem sakot – dažādu jauku lietu finansēšanai. Tā nevar, tā mēs darbavietas neradīsim.

Reģionu attīstība ir balstīta uz mērķtiecīgām un koncentrētām investīcijām, kuras tiešām reāli rada darbavietas. Tas, protams, iet roku rokā ar nodokļu sistēma izmaiņām, jo pašvaldības ir jāmotivē radīt darba vietas, ne tikai būt par guļvietu. Tā ir veca lieta, par to uzņēmēji runā jau daudzus gadus.

Latvijā veidojas lielas saimniecības, kas ir konkurētspējīgas arī ES līmenī, bet ir arī cilvēki, kuri saka – nē, mums vajag citus laukus, kur ir daudz vairāk nelielu un mazu saimniecību. Kāda ir jūsu pozīcija – vai jāturpina atbalstīt lielās saimniecības, vai arī šeit kaut kas būtu jāmaina?

Mana dzīves pieredze ir tāda, ja es dzirdu, ka kaut kas tiek formulēts „vai nu vai” veidā, man uzreiz ir aizdomas, ka mani māna. Šīs dilemmas parasti ir nepatiesas. Vienmēr ir jautājums – kāds ir līdzsvars starp šīm divām lietām, kur tas atrodas, nekad nav melns vai balts.

Ir jāatzīst, ka mūsu Zemkopības ministrija vēsturiski ir bijusi un šobrīd pilnīgi noteikti ir lielo industriālo lauksaimnieku interešu pārstāvis. Visos veidos - sākot no tā, kādā veidā tiek platībmaksājumi plānoti, kāda ir ķīmisko vielu izmantošanas politika un beidzot ar kompensāciju politiku dažādās situācijās. Domāju, ka tam līdzsvaram būtu jāatrodas kaut kur citur.

Esmu ekonomists pēc savas būtības, līdz ar to man nekas nav iebilstams pret produktīvām, ražīgām, lielām, industriālām lauku saimniecībām, kuras ir eksportspējīgas, kuras māk kooperēties, kuras izmanto jaunākās tehnoloģijas un tā tālāk, bet pie nosacījuma, ka netiek pārmērīgi piesārņota vide, ka tiek ievērota labākā pasaules prakse attiecībā uz pārtikas drošumu, vides aizsardzību, uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, šeit es primāri runāju par ķimikāliju izmantojumu.

Skaidrs, ka industriālā lauksaimniecība bez ķīmijas izmantošanas nav iespējama, jautājums ir – vai mēs spējam regulēt un panākt, ka labākā prakse no veselības un vides viedokļa tiek ievērota. Es domāju, ka Latvijā šajā jomā ir daudz pārkāpumu.

Tātad, industriālā lauksaimniecība – jā, noteikti, bet vai tā būtu ekskluzīvi atbalstāma – noteikti nē. Tas līdzsvars ir nedaudz jāpabīda uz nišas saimniekošanas pusi, uz augstražīgām, bet specializētām lauku saimniecībām, kas strādā ar bioloģiskās saimniekošanas metodēm, kuras nodarbojas ar neliela mēroga, speciālu ražošanu vienā vai otrā jomā.

Jebkura ekonomikas nozare ir kā veselīgs mežs – tur ir vieta gan lielām priedēm, gan sava vieta ir jaunaudzēm, krūmiem un visam kaut kam citam. Tā kā mums tas līdzsvars ir jāatrod. Šobrīd tas līdzsvars nav īstajā vietā. Domāju, ka fondu finansējums būtu novirzāms ar mazliet lielāku intensitāti uz nišas, specializēto ražošanu, uz nelielām bioloģiskajām saimniecībām un noteikti būtu pārskatāmi spēles noteikumi attiecībā uz vides ietekmi, kas ir lielai saimniecībai.

9 komentāri
Jānis Freibergs
Talsu novadā kur piecas mājas ,tur pašvaldība!
Konstance Kalniņa
Un cik simtus miljonu tas maksās??Iepriekšējo reformu izstrādāja un pārstrādāja,man šķiet,reizes 3,nauda plūda.
Zigfrida Kalatrida
> Arta Kornejeva - ?????? :DDDDD................ Abet par pashvaldiibaam - bija tachu savulaik : 26 rajonu un 7 lielo pilseetu, un nebija problemu, .... a tagad - kas tad ... naudas lietas pareizi izkaartos : (((( A, ja par autoru - Pavljuts taadas lietas vareetu kaadaa klubinjaa paarrunaat, bet NEVIENAM TACHU TAS 100 gadus nav vajadziigs ... tieshi kaitiigi ir prieksh "augshaam" ( .... bet "augshas" tas nekrata, jo "apakshaam tas nav sagremojams), un VISS IR politiski un nacionali SAKAARTOTS par visu simtu . ( Ar armiju un policiju etc. aizmuguree ) ( ... un priekshaa, ja kaadi traucees pa nopietnam )
Arta Kornejeva
Tie, kas kalpo vienai naudai - dolāram, un gaida vienas un tās pašas dolāra investīcijas nevar būt pretinieki. Viņiem ir jārīkojas vienādi. Vienādi tāpēc, ka viņu visu iekšējā būtība ir vienāda - tādi tagad Saeimā, tādi paši Kremlī.
Arta Kornejeva
Tāpēc jau vienlaicīgi ar Latvijā notiekošajām armijas un policijas mācībām masu nemieru apspiešanai, tieši tādas pašas mācības notika robežas otrā pusē Krievijā. Latvijā viss notiek kopsolī ar Kremli.
Zigfrida Kalatrida
... un nedriikst laikam nenoprecizeet par "apakshaam" - ne jau dumjaakas pa lielam ir "apakshas" - nekaadaa gadiijumaa, bet te nav nekaada Shveice, te LIELAIS VAIRUMS cilveeku dziivo dezinformacijaa un "no rokas mutee" - nav ne laika, ne speeka mekleet patiesu informaaciju un domaat liidzi - dod, Dievs kaadu nekaadu iztiku sagaadaat ..., a tie, kas iekaartojushies, BAIDAAS to pashu pazaudeet .
Edgars Jakobsons
Deputātu skaits arī jāsamazina par 50%. Savādāk atnāk 11.00 uz Saeimu un 13.00 dodas mājās, ja tik maz darba samazinam skaitu!!!!
Zigfrida Kalatrida
... un uz IQ un godpraatiibu paarbaudiit - kaa tad :DDD
Arta Kornejeva
Šīs un, acīmredzot, arī citu partiju "programmas" ir centralizēti izplatītu norādījumu publiskošana. Tieši tādas pašas programmas sabiedriskajā, ekonomiskajā, kultūras un izglītības jomā tiek realizētas arī Krievijā. Tieši tāda pati "kompetenču izglītības" ieviešanas programma kā Latvijā "Skola 2030" tiek ieviesta arī Krievijā ar tādu pašu nosaukumu "Skola 2030". Tieši tāda pati teritoriālās reformas programma tiek ieviesta Krievijā. Tur tā tiek virzīta uz 23-ju ekonomisko rajonu izveidošanu. Skatīt materiālu - https://www.youtube.com/watch?time_continue=493&v=gS2ksfVofNk. Nu ko, ejam ciešā kopsolī ar Kremli? Vai arī - kā Kremlim, tā Rīgai ir viens saimnieks, kurš diktē notiekošo abās robežas pusēs? Neatkarīga Latvija ir neatkarīga no Kremļa vai no saimnieka diktatūras?
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti