Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Marta pirmajos datumos viņš jau bija Rīgas autoostā – sagaidīja, izsniedza apģērbu un ēdienu, kopā ar brīvprātīgo komandu "Young Folks!" atrada ukraiņu bēgļiem mītnes vietas. Caur šo uzņemšanas punktu divos gados izgāja vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku.
Paša depresija likās kaut kas nebūtisks salīdzinājumā ar tūkstošiem apmulsušu, nelaimīgu cilvēku bēdu.
Kad bēgļu plūsma samazinājās, Edgars nosprieda, ka viņa zināšanas un prasmes būs noderīgākas centros darbam ar bēgļiem, un sāka vadīt bērniem datorprasmju nodarbības, bet pieaugušajiem – nodarbības Latvijas kultūras un tradīciju iepazīšanai ar sarunu kluba elementiem.
Līdzās viņam Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pirmajos mēnešos tūkstošiem Latvijas pilsoņu sniedza palīdzību sievietēm, bērniem, pensionāriem. Tā izpaudās žēlsirdība, līdzcietība, labestība un nesavtīgs atbalsts. Un arī šoks, jo bēgļi bija ieradušies no turienes, no kurienes, kā mēs visi naivi bijām domājuši, bēgļiem nevajadzētu ierasties – no Eiropas. Par bēgļiem bija kļuvuši tie, ar kuriem saistīja kopīga vēsture, draugi un radinieki, vērtības, centieni un apslēptas bailes, ka kroplīgā impērija nav pilnībā sapuvusi.
Pēc ANO datiem – Ukrainu atstājuši vairāk nekā seši miljoni cilvēku. Pēc viņu skaita Ukraina kopā ar Sīriju, Afganistānu, Venecuēlu un Dienvidsudānu veido valstu piecnieku, kuras atstājuši visvairāk bēgļu un cilvēku, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Tātad kopā ar valstīm, kurās dažādu iemeslu dēļ ir iekšējie konflikti, nevis noticis iebrukums no ārienes.
Atceras Nadija Voroņaka: "2022. gada 1. martā es jau biju Latvijā.
Šausmīgā stresā, apmulsusi, iztukšota. Čemodāns rokās, juceklis galvā. Labi vēl, ka man Cēsīs ir labi paziņas, un es braucu pie viņiem.
Viņi mani uzņēma, izmitināja, nodrošināja man visu nepieciešamo. Taču šoka stāvoklis un panikas lēkmes nebeidzās." Nadija pirms kara bija veiksmīga personiskās izaugsmes trenere un mentore, vadīja lielu uzņēmumu personāla daļas un domāja, ka zina, kā pārvarēt savas psihiskās problēmas. Taču saprata, ka pati galā netiks.
"Kādā "Telegram" kanālā izlasīju sludinājumu, ka tiek sniegta bezmaksas psihoemocionālā palīdzība ukraiņiem, un nolēmu sazināties," viņa stāsta. "DZĪVE pēc traumas" – tā sauc šo projektu. Tur mani lieliski atbalstīja, un jau pēc mēneša, aprīlī, es sāku ar to sadarboties, lai palīdzētu citiem no kara cietušajiem."
Līdzīgi rīkojās Irina Lisenko, brīvprātīgā no Pestīšanas armijas. 2022. gada martā atstājusi Mariupoli, kuru apšaudīja Krievijas karaspēks, jau maijā viņa Rīgā izkrāva smagās automašīnas ar pirmās nepieciešamības priekšmetiem, apģērbu un pārtiku, kas tika atvesta ukraiņu bēgļiem, ēdināja un mierināja cilvēkus: "Es iekšēji praktiski nomiru, kad mēs bēgām no pilsētas, bet ceļa malā stāvēja sašautas mašīnas. Pie to logu stikliem bija pielīmētas papīra lapas ar uzrakstu "Bērni", taču tas neapturēja šos zvērus. Un tikai tad, kad pati sāku sniegt palīdzību cilvēkiem, es mazliet sāku atdzīvoties."
Ne Nadija, ne Irina, ne simtiem citu Ukrainas un Latvijas iedzīvotāju pirms kara nebija brīvprātīgie. Cilvēki strādāja, nodarbojās ar biznesu, mācījās, veidoja plānus nākotnei, vienkārši dzīvoja.
Kad pirmais (un lielākais) bēgļu vilnis bija noplacis, brīvprātīgo palīdzība ieguva citas formas, kas bija orientētas uz citiem izaicinājumiem, pirmām kārtām tā bija cilvēku apvienošana, sevis meklējumi jaunā valstī, stresa un depresijas pārvarēšana. Nadija vada grupu sociālajos tīklos un rīko tiešsaistes treniņus, kuru dalībniekus bez maksas māca, kā uzlabot miegu, atbrīvoties no panikas lēkmēm, novērst un atklāt kara izraisītās psiholoģiskās traumas simptomus. Gandrīz katru dienu Irina dodas uz Pestīšanas armiju, kur palīdz organizēt dažādas meistarklases un treniņus.
Nesen tika iegādātas vairākas šujmašīnas, ar tām seniores veic apģērbu sīko remontu visiem, kas vēlas. Un tādu piemēru ir daudz.
Vientulība ir briesmīgs stāvoklis. Svešā zemē, kur esi atrauts no ierastās kārtības, draugiem, paradumiem, pazīstamajām ielām un ēkām, tas ir divkārt briesmīgs. Tas var salauzt visstiprāko cilvēku.
Nemaz nerunājot par visvārīgākajām kategorijām – pensionāriem, bērniem un pusaudžiem. Protams, ka cilvēki tiecas cits pie cita. Tiek rīkoti svētki, latviešu valodas, rokdarbu, zīmēšanas, kulinārijas, sporta, dziedāšanas kursi, un tas notiek ar Latvijas pašvaldību, sabiedrisko un reliģisko organizāciju atbalstu. Un līdzās bēgļiem ir Latvijas un Ukrainas brīvprātīgie.
Manuprāt,
ir svarīgi, lai ukraiņi nenoslēgtos savā kopienā.
Sāpes ar laiku var notrulināties, atvirzoties otrajā plānā aiz ikdienas lietām, taču tās vienmēr paliks ar mums. Labi, ka līdzās ir tas, kurš tās saprot vai gājis cauri līdzīgiem pārbaudījumiem. Tomēr vajadzīga piepūle, strādājot ar sevi, zinātkāre, vēlme tuvāk iepazīt jauno valsti un tās lieliskos cilvēkus, lai paplašinātu uztveres robežas, izveidotu jaunus kontaktus un kaut vai mazliet izietu ārpus ikdienišķā rāmjiem.
Lai dzīvotu tālāk. Sev, Ukrainai, Latvijai.
