1877. gada septembrī, kad Pētera Čaikovska liriskās ainas "Jevgeņijs Oņegins" vēl nebija pabeigtas, komponists savam brālim Modestam rakstīja: "Pēc tavas aizbraukšanas šo to izlasīju no "Kareņinas". Kā tu nekaunies sajūsmināties par šo satriecoši pliekano vervelējumu, kas piesegts ar psihes padziļinātas analīzes šķietamību? Lai velns viņu parauj, šo psihes analīzi, ja gala rezultātā paliek tukšuma un niecības sajūta!"
