Sadaļas Sadaļas

Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā neiztika bez skandāliem

Nešpetna, augstprātīga, ļaunatminīga un pārliecībā par savu izredzētību gatava pārmērībām. Šādi pārmetumi Vairai Vīķei-Freibergai izskanējuši gan prezidentūras laikā, gan vēlāk. Tiesa, tikai retais atļāvies publiski nākt klajā ar šādu viņas novērtējumu.

Visbiežāk politiķi, ierēdņi, prezidentes kancelejas darbinieki un citi Vīķei-Freibergai tuvu stāvošie izvēlējušies dalīties ar anonīmiem stāstiem, mazinot iespēju gūt tiem apstiprinājumu un tādējādi palielinot stāstītāja subjektivitātes klātbūtni šajos notikumos.

Es neesmu viesnīcniece

Lielākie pārmetumi saistījušies ar Vairas Vīķes-Freibergas salīdzinoši lielajiem tēriņiem un prasībām, uz kuriem viņa stingri pastāvēja, gan iegādājoties viņai paredzētos auto un nodrošinot ārvalstu vizītes, gan, piemēram, jau pēc prezidentūras iekārtojot valsts piešķirto dzīvokli.

Daļa prezidentes tēriņu tika finansēti no valsts aizsardzības budžeta, kas vienmēr ir bijis slepens, tādēļ pilnīgs apmērs tam, cik izmaksāja  Vīķes-Freibergas prezidentūra, vismaz šobrīd nav aplēšams.

Lielo tēriņu dēļ prezidente iekūlās savā pirmajā lielajā skandālā jau dažus mēnešus pēc stāšanās amatā. Dodoties uz gadskārtējo ANO Ģenerālo asambleju, Vairai Vīķei-Freibergai un viņas pavadoņiem tika rezervēta viena no dārgākajām Ņujorkas viesnīcām – “Waldorf Towers”. Kamēr prezidentes padomnieki un diplomāti pinās skaidrojumos, Vīķes-Freibergas dusmas auga.

“Prezidentei sēdēt Centrālparkā ar koferīšiem rokā un gaidīt, kamēr kāds numurs atbrīvojas, nav pieņemami,” viņa paziņoja (Diena, 20.09.1999).

Piktais vārdu birums turpinājās: “Ļaudis ir aizmirsuši, ka es neesmu viesnīcniece, bet Valsts prezidente”. Viņasprāt, pārmetumi bija nepamatoti.

Ūdres un Šlesera aizstāve

Sarunā ar LTV prezidente šoruden atzina, ka viņa nebūtu varējusi iztikt bez ģimenes, jo īpaši dēla atbalsta. “Kārlis sevišķi daudz darīja priekš manis, sniedzot atbalstu daudzos veidos; cilvēks, kas nekad nenodos,” stāstīja Vīķe-Freiberga. Kaut arī emocionāli saprotama viņas vēlme turēt savā tuvumā cilvēkus, kas nekad nenodos, tomēr daļai sabiedrības nebija pieņemama dēla algošana prezidentes kancelejā.

Vēl mazāk – vedeklas Lindas oficiāla nodarbināšana saimniecības darbos Jūrmalas rezidencē. Gan Kārlis, gan meita Indra bieži devās līdzi mātei oficiālās ārvalstu vizītēs, radot galvassāpes Latvijas diplomātiem. Kad jau pēc prezidentūras termiņa beigām atklājās, ka Vīķes-Freibergas darbinieki, prom ejot, izmaksājuši sev prāvas prēmijas, to saņēmēju sarakstā bija arī Linda un Kārlis.

Liberālā akadēmiskajā vidē augusī un strādājusī prezidente vismaz vienu reizi arī izrādīja savu nievājošo attieksmi pret nevalstiskajām organizācijām un Latvijas pilsonisko sabiedrību. Par iemeslu tam kalpoja Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres virzīšana Eiropas Savienības (ES) komisāra amatam 2004.gadā. Ar Ventspils mēra Aivara Lemberga "zaļajiem zemniekiem" saistītā Ūdre, kam vislabprātāk patika gozēties smalkos pasākumos un glancētajos žurnālos, sabiedrības vairuma acīs bija nepiemērota kandidāte. Taču Vīķe-Freiberga sliecās atbalstīt tieši Ūdri, ne otru, ārlietās sevi pierādījušo kandidāti - Sandru Kalnieti. Kā grāmatā “VVF. Politiskā biogrāfija” pieļauj žurnāliste Sanita Jemberga, prezidentes šķietami neracionālais lēmums sakņojās viņas nesaskaņās ar Kalnieti, un tāpēc Vīķe-Freiberga izvēlējās atbalstīt mazāk piemēroto Ūdri.

Līdz ar sabiedrības neapmierinātību auga arī Ūdres arogance un nievājošie izteikumi par medijiem, nevalstiskās organizācija (NVO) rīkoja protestus pret spīkeri pie Saeimas. Vīķe-Freiberga atgriezās no kārtējās ārvalstu vizītes skandāla augstākajā punktā.

Lūgta lidostā komentēt sabiedrisko organizāciju vēršanos pret Ūdri, prezidente uzbruka NVO, kas, prasot tautas pārstāvim atkāpties, “visrupjākajā veidā pārkāpj Satversmi un iejaucas politiskajā procesā”. NVO neesot ne juridisku, ne konstitucionālu tiesību ko prasīt. Šāds prezidentes solis uz laiku atvēsināja viņas attiecības ar pilsonisko sabiedrību.

Jāpiebilst, ka Ūdre netika pie komisāres amata, jo viņu izbrāķēja Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozo, un spīkeres vietā tika izvēlēta kompromisa figūra Andris Piebalgs.

2004.gads iezīmējās ar vēl kādu skaļu skandālu – prezidentes vēlmi piepildīt sapni par māju pie jūras. Kā pēcāk stāstīja prezidentes dzīvesbiedrs Imants, viņš internetā bija atradis zemes gabalu un, līdzīgi kā citi kūrortpilsētas darījumus pārzinoši ļaudis, bija pieteicies zemes nomai. Tiesa, tas bija pirmais klasiskais solis uz to, kā ar korupcijas skandālos slīgstošo Jūrmalas domi “sakārtot” zemes īpašuma tiesības – vispirms iznomāt, tad mainīt detaļplānojumu un nodot privatizēšanai, uz ko pirmtiesības bija nomniekam. Kaut arī Freibergi dievojās, ka sekojuši padomdevēju ieteikumiem un nav gribējuši neko “shēmot”, tomēr sabiedrības spiediena ietekmē no zemes gabala atteicās.

Jāpiebilst, ka Ūdre nav vienīgā politiķe, pret kuru prezidente izturējās īpaši saudzīgi. Viens no tādiem bija arī viens no Latvijas pirmās partijas līderiem Ainārs Šlesers. Tas, kāpēc prezidente simpatizēja ar Latvijas politiskās virtuves netīrāko galu saistītajam politiķim, kurš turklāt nebija apveltīts ar augstu intelekta līmeni un politiskajā folklorā atstājis frāzi “skaistums nāk no iekšām”, nav skaidrs. Ir tikai virkne minējumu.

Vislielāko neizpratni radīja fakts, ka Vīķe-Freiberga turpināja atbalstīt Šlesera atrašanos valdībā arī pēc tam, kad viņa vārds parādījās saistībā ar Jūrmalgeitas skandālu, vienu no skaļākajiem neatkarības laiku korupcijas gadījumiem, kas beidzās ar reāliem cietumsodiem. Šis gadījums, kaut arī ne vienīgais, spilgti apliecināja prezidentes dubultmorāli.

“ Ku-kū”  sirmgalvjiem

Kaut arī politiķi un bijušie darbinieki tikai anonīmi gatavi  stāstīt par to, kādas dusmu lēkmes piemeklēja Vīķi-Freibergu aiz slēgtām durvīm, sabiedrībā viņa reti zaudēja pacietību. Viens no spilgtākajiem gadījumiem ir 2006.gada 25.marta piemiņas pasākums pie Brīvības pieminekļa. Prezidenti tur sagaidīja rūgtuma pārņemti sirmgalvji, viņus bija saniknojis fakts, ka pieminekli jau pirms 16.marta – strīdīgās leģionāru atceres dienas – bija ieskāvuši žogi un stalažas, it kā lai sāktu sen plānoto pieminekļa remontu.

2006.gadā Rīgā bija plānots pasaules hokeja čempionāts un NATO samits, un varas iestādes vēlējās izvairīties no jebkādām provokācijām, kas varētu rasties 16.marta pasākumu laikā. Latvijas tēlam nebija vajadzīgas ziņas par “antifašistu” un “nacionālistu” kautiņiem un policijas nespēju tos apturēt, tāpēc tika izlemts pieeju piemineklim slēgt, aizbildinoties ar plānoto remontu. Publiski gan neviens valdības loceklis par šo lēmumu runāt negribēja.

Prezidente zaudēja pacietību, kad pie pieminekļa žogiem sanākušie sirmgalvji sāka viņu kritizēt par lēmumiem, kurus bija pieņēmusi valdība un Rīgas dome bez viņas atbalsta. “Vajag pašiem zināt, par ko runā, ja?” skarbi teica Vīķe-Freiberga.

Pieliekot pirkstu pie deniņiem, ar kādu sarunas biedrs visbiežāk vēlas pateikt, ka otram “visi nav mājās”, prezidente piebilda: “Vajag galviņu lietot arīdzan!” (Diena, 28.03.2006)

Sirmgalvji jutās divtik aizskarti, prezidente vairākas dienas bija spiesta skaidroties un taisnoties. Tikai gadu vēlāk, jau pēc prezidentūras termiņa beigām Vaira Vīķe-Freiberga, jautāta, kas bijuši pamatotie pārmetumi prezidentūras laikā, atbildēja: “Par to pašu žestu. Es taču to izdarīju.” (Kultūras Diena, 30.11.2007)

Jāpiebilst, ka mediji turpina sekot Vīķes-Freibergas iespējamiem pārkāpumiem arī vēl 10 gadus pēc amata pamešanas, apšaubot gan nepieciešamību iegādāties jaunu auto, gan raisot jautājumus, kā viņas īpašumā nonācis dārgais pulkstenis, kas bija bijis prezidentes dāvanu sarakstā, bet netika oficiāli atpirkts Vīķes-Freibergas privātai lietošanai.

Šogad vairākkārt mediju uzmanības lokā nonākusi ziņa par to, ka kapa vieta Meža kapos Vīķei-Freibergai piešķirta, apejot ierastās procedūras. Pārbaudi sāka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), taču atteicās ierosināt krimināllietu. Sabiedrībā gan šis “skandāls” neguva lielu tik lielu rezonansi, kā būtu vēlējušies tā kūlēji. Tie bija piemirsuši par kapu īpašo nozīmi latviešu kultūrā.

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt