Sadaļas Sadaļas
Vienmēr prezidente
Dzīve pirms prezidentūras
Izvēlne

Dzīve pirms prezidentūras

Vairas Vīķes-Freibergas dzīve līdz nokļūšanai prezidentes amatā parasti tiek atainota kā smags bārenītes un bēgļu bērna ceļš uz pašas un visas Latvijas nokļūšanu atpakaļ “saulītē”. Taču šī, kaut arī būtiska, ir tikai viena no daudzajām prezidentes dzīves šķautnēm, bez kurām stāsts par viņu nebūtu pilnīgs.

Sērdienīte

Šovasar jautāta, vai pati vairāk sevi asociē ar dainās daudz pētīto saules meitu vai bārenīti, Vīķe-Freiberga atbildēja: “Tas sērdienītes tēls man no bērnībā lasītajām pasakām palika ļoti dziļi... (...) Bet, ja man kādreiz šķita, ka es tā kā liktens apdalīta, tad man šķiet, ka man zemapziņā bija palicis tas par to sērdienīti... īstai meitai piķis uzlijis uz galvas, un sērdienītei zelta lietus, tā kā viss kārtībā, nav ko kreņķēties.”

Jau viņas piedzimšana saistās ar smagu zaudējumu - prezidentes tēvs Kārlis Vīķis bija jūrnieks un īsi pirms mazās Vairas nākšanas pasaulē devās kārtējā reisā. Viņš gāja bojā negadījumā uz kuģa, savu meitu nekad neredzējis.

Tiesa, mazās Vairas agrīnās bērnības gadi nav uzskatāmi par sūriem, ģimene nedzīvoja trūkumā, mammas otrais vīrs Edgars Hermanovičs rūpējās ar pameitu, piedzima māsiņa Mārīte.

Par pagrieziena punktu kļuva 1944.gada oktobris, kad ģimene nolēma doties bēgļu gaitās. Vispirms no Rīgas uz Liepāju, tad 1945.gada sākumā ar vienu no pēdējiem kuģiem uz Vāciju. Aukstums, pārtikas trūkums, slimības – ne visi spēja izturēt skarbos apstākļus bēgļu nometnēs. Nomira Vairas mazā māsiņa, nāve un posts bija visapkārt.

Karam beidzoties, Hermanoviču ģimene nonāca pārvietoto personu jeb dīpīšu (saīsinājums no angļu val. – displaced persons jeb d.p.) nometnē. Dīpīšu nometnēs dzīvojošie attīstīja bagātu kultūras dzīvi, veidoja skolas, darbnīcas un visdažādākās organizācijas. Tieši trīs gadi dīpīšu skolā ir vienīgais laiks, kad Vīķe-Freiberga, kurai ir plašas zināšanas par latviešu valodu, literatūru un kultūru, mācījusies latviski. Tālāk sekoja franču skola Marokā, uz kurieni ģimene pārcēlās, jo patēvam te piedāvāja darbu hidroelektrostacijas celtniecībā.

Viens no lielajiem pārsteigumiem Vairai bija baltā un žilbinošā Marokas saule. Tieši saules trūkums apvienojumā ar nepieciešamību atkal sākt visu nu jauna bija viens no iemesliem, kāpēc sākumā Vairai nepatika dzīve Kanādā, uz kuru, tāpat kā daudzi citi latviešu bēgļi, no Marokas pārcēlās Hermanoviči.

Lai varētu atļauties augstāko izglītību, Vaira paralēli daudz strādāja. Viena no Freibergu ģimenes draudzenēm Baiba Rubess pieļauj, ka tieši vēlme izprast bērnības gadu traumas bija iemesls, kāpēc Vaira Vīķe-Freiberga izvēlējās psiholoģijas studijas:

“Cilvēki parasti studē psiholoģiju tāpēc, ka viņi grib kaut ko par sevi izdibināt. (..) Tu meklē atbildes pašam uz sevi un savu dzīvi, kāpēc šitā, kāpēc tā.”

Konfliktā ar veco trimdu

“Vairai vienmēr ir braukuši virsū,” kādā no intervijām šovasar sacīja viņas dzīvesbiedrs Imants. Runa gan nebija par Vīķes-Freibergas prezidentūras gadiem, bet laiku Kanādā, kad abi piedalījās latviešu trimdas organizāciju darbā un nonāca pretrunās ar savu vecāku paaudzi.

“Es manīju, kas notiek, tā vecā paaudze bija tik tiešām, piedodiet, nu viņi bija cietēji, viņi taču bija cietuši, viņi taču visu bija zaudējuši. Viņi sanāca kopā un mīlēja remdēties savās bēdās,” atminas Vīķe-Freiberga.

Viņas paaudze nebija gatava gremdēties ciešanās, jā, tai bija svarīga latviskuma kopšana un mācīšana saviem bērniem, bet vienlaikus – arī pilnasinīga dzīve multikulturālā sava laika sabiedrībā.

“Man tajā ziņā iznāca nopietni konflikti ar Toronto valdošo kliķi, kas ilgi valdīja par latviskuma izpratni,” stāsta prezidente.

Jaunam kritikas vilnim Vīķe-Freiberga un viņas domubiedri tika pakļauti, kad sāka saziņu ar latviešu inteliģences pārstāvjiem Padomju Latvijā. “Man ir, ziniet, mapīte ar ķengu rakstiem par jauno paaudzi, cik viņi iet čekas pavadā, ka čeka viņus apmuļķo,” stāsta prezidente. Vēlmi un gatavību cīnīties pret valdošo viedokli apliecina arī nosaukums vienam no Vīķes-Freibergas eseju krājumiem - “Pret straumi”, kurā apvienoti šajos gados tapušie viņas raksti par kultūru un latvietību.

Kanādā dzīvojušais mācītājs Juris Cālītis uzskata, ka Vīķes-Freibergas runās latviešu nometnēs un 18.novembra svētkos izpaudušās vizionāra dotības, kādu citiem trimdiniekiem nebija. “Pie mums jau bija daudzi, kas nodarbojās ar ikdienišķo politiku vai ar filozofiju, vai pat ar teoloģiju un tā tālāk; bet [viņai] tas bija samērā unikāli, jo viņa to nedarīja tādā diktantiskā, tehniskā veidā, viņa izmantoja šo mūsu kultūras mantojumu kā ļoti aktuālu, nozīmīgu, izmantojamu gudrības avotu,” stāsta Cālītis.

Jokotāja un dejotāja

Uzņēmējas Baibas Rubess vecāki Biruta un Brunis sākumā bija viens no dzinējspēkiem jauno latviešu kopā nākšanai Kanādā. Šo kopīgo sanāksmju un pasākumu rīkošanas laikā Vaira iepazinās ar nākamo dzīvesbiedru Imantu Freibergu.

Latviešu kopā pulcēšanās galvenais mērķis bija saglabāt latvietību savā un nākamajās paaudzēs. Taču tie bija arī prieka pilni pasākumi. “Tā kā, teiksim, mūsdienās brauktu ekskursijās pa Gauju, šie cilvēki radīja latviešu sabiedrībai vidi, kurā augt un plaukt. Un, protams, bija ļoti daudz ballīšu,” atminas Rubess. Jāpiebilst, ka 60. un 70.gadi bija laiks, kad Ziemeļamerikā bija uzplauksi hipiju un brīvības, atšķirīgo identitātes meklējumu kustība. Tā nevarēja neietekmēt arī latviešu jauniešus Kanādā.

“Vaira ir ļoti jautrs cilvēks, es domāju, to ļoti maz cilvēki varbūt redz; viņa sarunās ar draudzenēm, kā arī ar manu mammu runāja par ģimenes lietām, par modēm, par receptēm, par rūpēm, kādas sievietēm un mātēm mēdz būt,” atminas Baiba Rubess.

Visās latviešu viesībās un pasākumos daudz dziedāts, pārsvarā latviešu tautas dziesmas, tāpat arī dejots. Arī Vairai paticis gan dziedāt, gan dejot. “Viņa ir vienmēr bijusi neordināra personība, katrā ziņā skaista sieviete, ar ļoti sirsnīgu smaidu, lielisku humora izjūtu, lai gan varbūt to ne visi pieraksta, viņai ir ļoti laba humora izjūta,” piemetina Baiba.

Šika un eleganta

Pirmais iespaids par plašākā sabiedrībā mazpazīstamo Vairu Vīķi-Freibergu radās viņas ievēlēšanas dienā prezidentes amatā. Televīzijas skatītāji ieraudzīja raibā vasaras blūzītē, bezpapēžu kurpēs tērpušos kundzi ar vienkāršu matu sakārtojumu.

Tā bija nejauša sagadīšanās, jo sākotnēji Vairai Vīķei-Freibergai bija stāstīts, ka balsojums par viņu notiks dienu vēlāk. Uz to brīdi viņa bija sarunājusi frizieri un nolēmusi arī attiecīgi saģērbties.

Vislabākā liecība par to, ka Vīķei-Freiberga vienmēr mīlējusi labi izskatīties, ir ģimenes fotoarhīvs, kuru rūpīgi apkopojis dzīvesbiedrs Imants. Vaira kuplā kāzu kleitā, kas jo īpaši izceļ šmaugo vidukli. Jauna sieviete baltā blūzītē ar kinoaktrises Odrijas Hepbernas smalko skatienu. Īsa trapeces kleitiņa un lielas saulesbrilles, pozējot ar mazo Indru un Kārli ūdensmalā.

Vārdos nerunīgais Vīķes-Freibergas dzīvesbiedrs Imants, kurš rāda bildes, labpatikā nokrekšķina uz komplimentiem par kundzes izskatu.

“Mēs abi gājām uz sporta zāli,” viņš piemetina, sīkākos komentāros neieslīgstot.

Puķumīle

Gan prezidentes Rīgas dzīvoklī, gan Īvandes lauku mājā visas palodzes ir nokrautas ar sanpauliju jeb Āfrikas vijolīšu podiņiem. Šīs puķes viņai ir atgādinājums par laikiem, kad Kanādā strādāja pie doktora darba. Kādā pēcpusdienā pārgurusi no darba, Vīķe- Freiberga izgājusi pastaigāties un atgriezusies no veikala ar sanpaulijas podiņu, kuram uzmest acis, kad doktora darbs pavisam nogurdinājis.

Tā aizraušanās ar puķēm sākusies un nu jau izpletusies ne tikai uz palodzēm, bet arī milzīgajās lauku mājas dobēs. Tur aug ceriņi, dīķa vālītes un leduspuķītes, kas atgādina bērnības Latvijas notikumus un smaržas.

Tāpat dobēs vietu atraduši augi no Marokas un Kanādas. Ir bijuši gadījumi, kad prezidente atgriezusies no ārvalstu vizītēm ar sēklām un stādiem bagāžā.

Visi iespējamie dzeltenā, oranžā, sarkanā un brūnā krāstoņi atrodami prezidentes pašas selekcionēto rudbekiju dobē. Tāpat kā citiem dārzniekiem arī Vīķei-Freibergai galvassāpes rada dabas untumi vai kaitēkļi.  Tā ūdensžurkas iznīcinājušas īrisu kolekciju, bet lilijām regulāri uzbrūk vaboles. Ja dārzā izdevies ieaudzēt gan zilo rozi, gan melno tulpi, tad lauku ceļmalās augošā rozā lupīna gan joprojām ir prezidentes nepiepildītais sapnis.

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt