Vēža ķērāji

Ģimenes ārsti ir tie, kuriem pirmajiem būtu jāpamana onkoloģiska saslimšana. Pacientu stāsti atklāj, cik atšķirīgi ir panākumi vēža noķeršanā. Arī tad, ja pie ārsta nokļūst laikus, – divi gadījumi ar vienādām diagnozēm, bet gluži pretēju iznākumu. Dati rāda, ka vairāk nekā puse ģimenes ārstu nav ieinteresēti sasniegt labākus rezultātus, pat ja valsts par to maksā papildus. Nereti arī pacienti pret savu veselību izturas nevērīgi.
Odita Krenberga, LTV Ziņu dienests
Jāņa un Anitas stāsts
Paciente līdz ar pirmajiem simptomiem vēršas pie ģimenes ārstes, bet uz izmeklējumiem netiek sūtīta. Ārste pārmetumus noraida, atzīstot, ka e-veselības sistēma nestrādā un nav redzējusi analīžu kopainu. Diagnoze ir kļūdaina, laiks pazaudēts, dzīvību glābt neizdodas.
Sarmīte Hippe – pedagoģe, agronome un floristikas meistare. Viņas vītie krāšņie ziedu vainagi rotājuši neskaitāmus koristus Dziesmusvētkos. Viņa dekorējusi telpas svinīgiem pasākumiem. Viņas audzēkņi saņēmuši godalgas konkursos. Sarmīte iepriekš gandrīz nekad nav slimojusi. Tomēr kā jau pedagoģe, regulāri bijusi ārsta uzraudzībā, jo veica obligātās pārbaudes, lai noformētu medicīnisko grāmatiņu. 2017. gada oktobrī Sarmīte nomira 61 gada vecumā no pārāk vēlu atklāta resnās zarnas vēža.
"Mūsu pirmais ģimenes ārsts bija Rainis Birznieks – slavens visā Rīgā. Viņš uzmanīgi ieklausījās pacientos, nepalaida garām simptomus un iedziļinājās medicīnisko pārbaužu rezultātos. Reiz kādā manā izmeklējumā viņš pamanīja sīku izmaiņu, kas viņam šķita aizdomīga, – uzreiz apvilka to ar sarkanu! Runāja, ka viņš pat mājās neejot, pa nakti guļot poliklīnikā. Un savā darba kabinetā arī nomira. Ja tā nebūtu noticis, viņš manu sievu būtu izglābis un viņa būtu dzīva vēl šodien. Viņš bija ideāls ģimenes ārsts! Bet – notika tā, kā notika. Birznieka pacientus sadalīja starp citiem ārstiem, un tagad esam tur, kur esam,"Jānis Hippe grib to izstāstīt uzreiz, mūsu sarunas sākumā.
Paciente neuzstāj uz izmeklējumiem, kaut arī ārstes ieteiktās zāles nepalīdz un simptomi pastiprinās. Apzināti vilcina laiku, gaidot, kad ārste dosies atvaļinājumā.
Neuzticējās ārstei, bet klusēja
"Mamma bija ļoti gudra ar savām divām augstākajām izglītībām," saka Sarmītes meita Anita. Viņa atceras, cik atbildīgi māte allaž izturējusies pret sevi un citiem, rūpējusies par veselību, vienmēr izlasījusi visas zāļu instrukcijas un skrupulozi tās ievērojusi. Vecmāmiņa ārstējusi vairogdziedzeri, un tāpēc arī Sarmīte ik pa laikam gājusi pie endokrinologa. "Viņas viena otru uzpasēja, vienmēr jautāja – vai tu jau biji, vai tu jau pārbaudījies?" 2014. gadā asins analīžu lapā parādījās paaugstināts eritrocītu grimšanas ātrums (EGĀ). Norma ir 0–20 vienības. Bet Sarmītei no jūnija līdz oktobrim to skaits pieauga no 18 līdz 27 vienībām, bet 2015. gada februārī sasniedza jau 32. Nepilnos astoņos mēnešos pieaugums bija par 14 vienībām. Tas varēja liecināt par iekaisuma procesu attīstību. Sarmīte jautājusi savai ģimenes ārstei Ingrīdai Latkovskai – kāpēc tā? Ārste skaidrojusi – droši vien tas no vairogdziedzera – un sūtījusi pie endokrinologa. Tas atpakaļ pie ģimenes ārsta ar ziņu, ka nekas slikts nav atklājies. Sarmīte stāstījusi ģimenes ārstei, ka viņai bieži ir atraugas un krājas gāzes vēderā. Daktere ieteikusi dzert espumisanu.
Jānis: Sieva nekad neslimoja, ar 40 grādu temperatūru iedzēra aspirīnu un nākamajā dienā gāja uz darbu, bet analīžu izmaiņas viņa uztvēra nopietni
Anita: Pēc tā, kas notika ar mammu, es visu laiku par to domāju. Man ir mazi bērni. Kas man jādara, lai izslēgtu vēzi?
Bet simptomi nepārgāja. Šķita, ka ar laiku sliktās sajūtas vēl pastiprinās. Uz vīra mudinājumiem doties atkal pie ārstes Sarmīte atteikusi – vairs negribot. "Mēs, kā saka, vakarā, pārnākot mājās, aprunājām to ģimenes ārsti. Sieva saka – ai, no viņas jau nekādas jēgas nav! Pasaki priekšā, ko vajag, izrakstīs, sarakstīs. Vajag slimības lapu – nu, tad izrakstīs. Nu – tev jāiet un jāmāca tas dakteris! Bet viņa gribēja dzirdēt arī no speciālista kaut ko." Tas bijis 2017. gada pavasaris. Tad espumisana paciņas mājās bija jau visur – virtuvē, istabā, rokassomiņā. Sarmīte speciāli vilkusi laiku. Cerībā tikt uz izmeklējumiem nogaidījusi, kad ģimenes ārste aiziet atvaļinājumā. Tad saņēmusies un gājusi pie aizvietotājas – Līgas Beijeres. Tā paskatījusies uz to pašu analīžu lapu un nekavējoties nosūtījusi uz dažādām pārbaudēm. Ārste Beijere to īsti vairs neatceras, bet pieļauj, ka viņas uzmanību aizdomām par onkoloģisku saslimšanu varēja pievērst vizuāli pamanāma izpausme – pacientes organismā bija sācis krāties šķidrums, tādēļ vēders jau pa gabalu izskatījās manāmi piebriedis. Tālāk zaļais koridors vairs nekādas aizķeršanās neradīja. Diemžēl vēzis tad jau bija pēdējās stadijās.
Diemžēl lielākā daļa resnās zarnas vēža pacientu pie mums nonāk trešajā un ceturtajā stadijā. Šī vēža forma tomēr salīdzinoši labi padodas ārstēšanai. Pie ceturtās stadijas pat ar 10 metastāzēm aknās man ir vairāki pacienti, kuri joprojām dzīvo vairāk nekā piecus gadus, un nav datu vairs par slimības reaktivāciju.
Armands Sīviņš,
ķirurgs, medicīnas doktors (RAKUS)
Analīzes un citi izmeklējumi mēdz gan dublēties, gan cits citu papildināt. Bet, ja informācija netiek apkopota, tad nav skaidrs, kāds ir pacienta patiesais stāvoklis un kā simptomi progresē.
Citu ārstu veiktos izmeklējumus neredz
"Kāpēc viņa nemeklēja citu ģimenes ārstu, ja ar mani nebija apmierināta?" jautā daktere Ingrīda Latkovska. Viņa noliedz, ka Sarmīte jelkad būtu izteikusi kādu pretenziju vai būtu pieprasījusi sūtīt uz pārbaudēm. Noliedz arī to, ka būtu ieteikusi lietot espumisanu. Izmaiņas asinsanalīzēs neuzskata par būtiskām, jo gados vecākam cilvēkam EGĀ norma varot būt augstāka. Tomēr viņa piekrīt, ka, ieraugot eritrocītu grimšanas pieauguma dinamiku, būtu pievērsusi uzmanību. Taču – visas analīzes neesot redzējusi. Jo – ģimenes ārsts, atverot savu datoru, var redzēt atbildes tikai uz tiem izmeklējumiem, uz kuriem pats ir nosūtījis. E-veselība arvien vēl nedarbojas, tādēļ kopējo ainu par to, kur, pie kādiem speciālistiem un uz kādiem izmeklējumiem pacients vēl ir bijis, ģimenes ārsts nevar redzēt.
I. Latkovska: Pacientes kartītē, kas glabājās pie manis, nav neviena slēdziena no endokrinologa. Pie manis tās analīzes nav nonākušas
Tādēļ arī nav bijušas zināmas tās asinsanalīzes, uz kurām Sarmīti sūtīja endokrinoloģe Inga Rezgale. Tad būtu jāpamana, ka pieaug arī cits iekaisuma indikators – C reaktīvais olbaltums, kas Sarmītei 2017. gada aprīlī jau vairāk nekā divkārt pārsniedza normu, un virs tās bija arī monocītu daudzums, kas ir viena no ļaundabīga audzēja pazīmēm. Abas dakteres gan strādā vienā ēkā, un esot pieņemts, ka attiecīgajam speciālistam izmeklējumu rezultātu lapu vajadzētu atstāt plauktiņā poliklīnikas reģistratūrā. Bet daudzi plauktiņa risinājumu neizmanto. Un tā bijis arī Sarmītes gadījumā – neko ģimenes ārste nav saņēmusi. "Tā notiek, kad katrs speciālists un ģimenes ārsts nozīmē katrs savas analīzes. Viņas vēl arī dublējas, un gada beigās sanāk astronomiskas summas par tiem laboratoriskiem izmeklējumiem!"
Paciente skrīningu ignorē, bet, kad tas veikts, ķirurgs izmeklējuma rezultātus nepamana. Uzstāda kļūdainu diagnozi. Laiks ir zaudēts. Dzīvību izglābt vairs neizdodas.
Ķirurgs uzstāda nepareizu diagnozi
Daktere Latkovska uzskata – Sarmītei vēzi būtu izdevies atklāt agrāk arī tad, ja paciente būtu piekritusi veikt zarnu vēža skrīningu, uz ko esot vairākkārt mudināta. Tiesa gan, Sarmīte skrīningu veica 2017. gada 2. augustā. Tas parādīja – fēcēs ir asinis. Šo izmeklējumu savukārt nepamanīja Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā "Gaiļezers". Tur ginekologs un onkologs Ronalds Mačuks bijis pārliecināts, ka vēzis ir olnīcās, licis pacientei atteikties no kolonoskopijas veikšanas, kaut gan rinda uz to būtu izstāvēta jau pēc pāris dienām, un ķēries pie operācijas. Tās laikā noskaidrojies, ka audzējs lokalizēts citur. Nu dakteris Mačuks steidzami sūtījis pacienti uz kolonoskopiju. Sarmītes ģimene atceras – lai tiktu bez rindas, 14 eiro vietā toreiz samaksājuši vairāk nekā 500. Tad nepārprotami pierādījās, ka vēzis ir resnajā zarnā. Uzreiz veikt otru operāciju vairs nedrīkstēja. Mačuks vēl licis par aptuveni 150 eiro nopirkt zāles ķīmijterapijai. "Naudu jau, protams, tad neskaitījām. Darījām visu, ko vien spējām," stāsta Jānis. Taču bija jau par vēlu. Sarmīte, iznākusi no ķīmijterapeites kabineta, vien secinājusi: "Viņa uz mani paskatījās, un es jau uzreiz no viņas acīm sapratu – ķīmijterapija te vairs nepalīdzēs. Vēl, turpinādama uz mani skatīties, ķēra kabatā pēc telefona un zvanīja Mačukam – ko tu man esi atsūtījis?" Ārsts Mačuks, kurš tagad strādā privātajā "Onkoklīnikā", savus komentārus šīs publikācijas tapšanas laikā atteica.
Aigara stāsts
Pacients līdz ar pirmajiem simptomiem atrod diagnozi internetā un ģimenes ārstei pieprasa sūtīt uz zaļo koridoru. Ārste nenoraida pacienta versiju, veic apskati un uzraksta nosūtījumu. Vēzis tiek atklāts agrīni. Pacients pēc mēneša atgriežas darbā.
Aigars Ozoliņš strādā par autovadītāju neatliekamajā palīdzībā. Šī saistība ar medicīnas jomu gan nekādi nesot ietekmējusi viņa ārstēšanās gaitu. Aigaram ir 53 gadi. Patlaban turpina atlabt pēc resnās zarnas vēža operācijas. Audzēju viņš atklāja pats.
"Es savu ģimenes ārsti laikam nebiju redzējis 20 gadus. Nebija vajadzības," saka Aigars. "Pērn pavasarī man bija tāda jocīga sajūta. Nekas it kā nesāp, bet kaut kāda tāda kā burbuļošana vēderā. Te ir, te pazūd, te atkal uzrodas. Tad kādā brīdī tā kā spiež mazliet. Bet ar tādām pazīmēm pie ārsta jau neviens neskrietu." Aigars iedomājies, ka internetā varētu sameklēt kādas zāļu tēju receptes. Iegūglējis un – "Kā uzsitu tās pazīmes, tā izlēca ārā, ka audzējs!" Sākumā negribējis ticēt. Kādu laiku dzēris tējas, ēdis jogurtus. Simptomi nepazuda. Jo vairāk lasījis un vairāk pats sevi novērojis, jo pārliecinošāk secinājis – tas ir kolorektālais jeb resnās zarnas vēzis. Mājās ģimenei neko nav teicis. Aiz loga – pavasaris. Bijis jābrauc uz laukiem sakopt dārzu. Tā pagāja arī vasara. Rudenī atkal neatlika laika – bija jānovāc raža. "Kad galu galā arī tas bija apdarīts, tad gan beidzot saņēmos, ka tomēr jāiet pie dakteriem."
Aigars: Sākumā ģimenei teicu tikai, ka jāaiziet pie ārsta tādēļ, ka sāp vēders. Sieva tā kā pabrīnījās, viņai likās jocīgi, ka vienreiz mūžā pie ārsta esmu sataisījies
Izšķirīga izrādās abu pušu – pacienta un ārsta – spēja saprasties un sadarboties. Palīdz atklātība, uzstājība un ieklausīšanās.
Zaļais koridors atveras ātri
"Sāku atcerēties, ka vispār kādreiz man bija ģimenes ārste Inguna Riževa," Aigars atkal racies pa internetu. Atradis, pieteicies vizītē un pēc nedēļas devies uz tikšanos. Pirmās piecas minūtes, uzklausījusi Aigara sūdzības, ārste sākumā tā kā īsti negribējusi piekrist pacienta stingrajai pārliecībai par diagnozi. Teikusi, ka vajag pārbaudīties, iegūt vairāk pierādījumu. Aigars sapratis, ka to savākšana aizņemtu vēl kādas trīs nedēļas. Tādēļ viņš tomēr saņēmis drosmi un vēlreiz atkārtojis paša novērotās pazīmes. Daktere mirkli iepauzējusi. Apdomājusies. Tad likusi atgulties uz kušetes. Tas arī bija izšķirīgais brīdis. "Viņai kaut kas laikam tur nepatika. Viņa paspaidīja mani, izmeklēja un teica – nu, draugs mīļais, tev it kā gadi atļauj... Iesim vien uz to zaļo koridoru pārbaudīties! Tagad esmu tik pateicīgs viņai!" Ārste Riževa stāsta, ka dažkārt, lai tiktu skaidrībā, uz kušetes noliktu pacientu iztaustot pat visa praksē strādājošā komanda – viņa pati un abi ārstes palīgi. Aigara gadījumā viņa gan bijusi viena. "Es neuztaustīju vēzi. Es uztaustīju… nu, kā lai pasaka... Uztaustīju to, kam tur nevajadzēja būt! Tas bija tā, kā jūsu Latvijas Televīzijas spēlē – veiksme, intuīcija un prāts!" Viņa slavē Aigaru par prasmi izstāstīt simptomus. Savā praksē esot vēl un vēlreiz pārliecinājusies – labs rezultāts ir tad, ja stingri ievēro trīs klasiskās medicīnas "baušļus". Pirmais – sarunā ar pacientu, noskaidrojot anamnēzi – stāstu par simptomu parādīšanās sākumu un attīstību. Otrais – pacienta objektīvā apskate. Trešais – izmeklējumi. "Tikko tu no šī konteksta kaut ko izrauj, tad līdz diagnozei ir garie ceļi!"
I. Riževa: Reizēm pacientus ļoti grūti mobilizēt uz konkrētību, cilvēks stāsta un stāsta, un tā arī netiekam tālāk par bērnību, bet Aigars bija precīzs un vēdera apskate viņa teikto apstiprināja
Daktere Riževa nosūtīja Aigaru uz kolonoskopiju. Tur viņš tika visai ātri – jau pēc nedēļas. Vēl pēc divām pienāca apstiprinoša atbilde – tas bija vēzis resnajā zarnā. Kā vēlāk izrādījās tā bija laime nelaimē. Šāda veida audzējs visai labi padodas ārstēšanai. It īpaši ar nosacījumu – ja tiek atklāts pirmajā vai otrajā stadijā. Aigaram bija otrā! Analīzes tik agrā posmā vēl neko nesignalizēja un atklāt audzēju nebūtu palīdzējušas. Un, ja ģimenes ārste būtu nosūtījusi uz papildu pārbaudēm, tas novilcinātu nokļūšanu slimnīcā vismaz vēl par trim nedēļām, kuru laikā, kā vēlāk noskaidrojās, vēža radītais bojājums varēja pārplēst zarnu un sarežģīt tālāko ārstēšanās procesu.
Gan tikšana pie diagnozes, gan ārstēšanās process notiek ļoti ātri. Vienīgā problēma – nav kas noņem operācijas laikā uzliktās šuves.
Izmeklējumi, operācija, atgriešanās darbā – viss mēneša laikā
Turpat gremošanas slimību centrā GASTRO, izsniedzot kolonoskopijas rezultātus, medmāsas bijušas ļoti atsaucīgas un uzreiz Aigaram ieteikušas doties pie Onkoloģijas centra ķirurga Armanda Sīviņa. Aigars tūdaļ pat arī piezvanījis un jau pēc trim stundām ticis uz pieņemšanu. Pēc nedēļas atbrīvojās vieta, lai tiktu slimnīcā uz operāciju. Kopš pirmās vēršanās pie ģimenes ārsta līdz brīdim, kad Aigars varēja atgriezties darbā, bija pagājis tikai nepilns mēnesis. "Ja es būtu ātrāk, droši vien uzreiz pavasarī gājis – varbūt būtu vēl labāk, bet nu... Tādu lēmumu es pats biju pieņēmis." Vienīgais caurums sistēmā bijis brīdis, kad vajadzēja noņemt šuves, – tās izskatījušās nopietnas, tādas kā metāla skavas. "Zvanīju uz slimnīcu – tur neviens nevarēja pateikt. Zvani, uz kuru poliklīniku gribi, neviens to nedara, ar to nenodarbojas. It kā sīkums, bet smieklīgi!" Tā bija trešā reize, kad Aigaram nācās iegūglēt. Viņš internetā sameklēja medmāsu, kas bija gatava par privātu samaksu šo pakalpojumu veikt.

Šobrīd Aigars ir izgājis ķīmijterapijas kursu un paliek pastiprinātā ārstu uzraudzībā – regulāri jānodod analīzes, jāiet uz datortomogrāfiju un vizītēs pie onkologa.
Ģimenes ārstu loma
Veselības nozarē ģimenes ārsts ir tas, uz kuru liek cerības. Viņš, uzklausot savu pacientu, pratīs atšķirt novirzi no normas. Un, to konstatējis, rīkosies tā, lai ātri noskaidrotu iemeslu.
Ārsti, pacienti un finansējums
Latvijā ir 1275 ģimenes ārsti.
Uz katru ģimenes ārstu vidēji ir 1500 pacientu.
Vidēji katru ārstu dienā apmeklē 18 pacientu.
Uz savas prakses atvēršanu rindā gaida 81 ārsts. Bet lielākā daļa no tiem grib strādāt Pierīgas novados un nevēlas doties uz attālākām provincēm, kur ģimenes ārstu trūkst.
Gadā no valsts budžeta ģimenes ārstu prakses saņem aptuveni 85 miljonus eiro.
Vidēji katra ģimenes ārstu prakse saņem 67 000 eiro gadā.
Kas jādara ģimenes ārstam
Jāveic pacientu ikgadējās profilaktiskās apskates
Jāuzklausa sūdzības par veselības problēmām
Jāizvērtē un jāizlemj, uz kādiem izmeklējumiem sūtīt, lai atrastu cēloni
Jāmudina pacienti veikt valsts apmaksātos skrīningus – regulāras pārbaudes resnās zarnas, dzemdes kakla un krūts vēža savlaicīgai atklāšanai
Veselības ministrijas izveidoto politiku vēža diagnostikā un ārstniecībā īsteno Nacionālais veselības dienests (NVD). Tā Ārstniecības pakalpojumu departamenta pārstāve Līga Gaigala saka – cenšamies panākt, lai ģimenes ārsti vēža profilaksei pievērstu vairāk uzmanības.

Patlaban ir trīs valsts apmaksāti audzēju skrīninga veidi – krūts, dzemdes kakla un resnās zarnas vēzim. Krūts vēža un dzemdes kakla vēža atklāšanai sievietes saņem NVD izsūtītus uzaicinājumus uz bezmaksas pārbaudēm. Ik pa trim mēnešiem ģimenes ārsti no valsts saņem papildu maksājumu – 250 eiro tad, ja spēj panākt, ka uz krūts vēža skrīningu ierodas vismaz 60% un uz dzemdes kakla srīningu vismaz 50% viņu pacienšu. Tiesa gan, šī ārstus motivējošā programma ir brīvprātīga. Šogad tajā pieteikušies piedalīties vien 38% ģimenes ārstu. Kopā abos skrīninga veidos prasīto rezultātu sasniedz tikai 195 ārsti no 1275.

Trešajā – zarnu vēža skrīningā, kur panākumi bija vēl vājāki, šogad ir izdomāts, kā testu padarīt pacientiem vienkāršāk veicamu un arī ārstu atsaucību – lielāku. Lai ārsti aktīvāk mudinātu šo skrīninga veidu iziet, tagad NVD iegādāsies testus par valsts budžeta naudu un ārstu praksēm pašām tie vairs nebūs jāpērk. Turklāt par katru veikto slēpto asiņu izmeklējumu fēcēs ģimenes ārsta prakse saņem 0,71 eiro.

Lai motivētu ārstus rūpīgāk censties atpazīt pacientu pirmās sūdzības un ātrāk nonākt pie diagnozes, par katru laikus atklātu vēža gadījumu pirmajā un otrajā stadijā ģimenes ārsti saņem speciālu maksājumu – 75 eiro.

Veselības ministrija ir veikusi aprēķinus, lai ieviestu vēl ceturto valsts apmaksāto skrīningu – prostatas vēzim. Taču valdībā ideja nav guvusi pietiekamu atbalstu un pagaidām netiks īstenota.
Rekords – 18 vēži gadā
Lielākā daļa ģimenes ārstu gada laikā spēj pamanīt 1–5 vēža gadījumus to agrīnā attīstības stadijā. Bet ir ārsti, kuru rezultāts ir pat trīskārt labāks. Ir arī tādi, kuri nav varējuši diagnosticēt nevienu.
Cik vēžu 1.–2. stadijā spēj noķert ģimenes ārsti Latvijā? NVD apkopotie dati par 2017. gadu rāda, ka kopumā konstatēti 5076 gadījumi, kas vidēji būtu 4–5 katram ģimenes ārstam. Skatot pa reģioniem – vislabāk veicas Kurzemē, kur uz katru ārstu vidēji 5,2 atklāti gadījumi, Zemgalē – 5,1, Rīgā – 4,5, Vidzemē – 4,1, Zemgalē – 3,8. Saraksta augšgalā – Violeta Celma Liepājā, kura gada laikā atklājusi 18 vēža gadījumus 1.–2. stadijā, Olita Ševčuka arī no Liepājas ar 17 atklātiem gadījumiem un pa 16 gadījumiem atklājušas Gaļina Savicka Daugavpilī un Signe Kaktiņa Ogrē.
Veiksmīgākie vēža ķērāji
Ģimenes ārstu atklāto vēža gadījumu skaits
Violeta Celma
Kurzeme, Liepāja.
Pacientu skaits 2066, no tiem 275 bērni
18
Olita Ševčuka
Kurzeme, Liepāja.
Pacienti 1906, no tiem 370 bērni
17
Gaļina Savicka
Latgale, Daugavpils.
Pacienti 3147, no tiem 1 bērns
16
Signe Kaktiņa
Zemgale, Ogre.
Pacienti 2413
16
Aļģirds Mockus
Kurzeme, Liepāja.
Pacienti 1717, no tiem 197 bērni
15
Vilma Krūze
Kurzeme, Aizpute.
Pacienti 2322, no tiem 23 bērni
15
Valerians Minčenko
Latgale, Daugavpils.
Pacienti 2977, no tiem 85 bērni
15
Ārste Violeta Celma. Rekordiste vēža agrīnā atklāšanā. "Man palīdz mans nešpetnais raksturs. Esmu ļoti nejauka! Visur pati zvanos un uzstājīgi prasu, lai dabūtu pierakstus uz rindām. Reizēm izmeklējumu izdodas dabūt pat kādu mēnesi agrāk. Māsiņas arī dzenā pacientus, apzvana, pierunā nākt uz pārbaudēm. Un, ja pacients man sūdzas, izskatās tāds aizdomīgs, – es taču neesmu Dieva vietā! Tāpēc nekavējos un labāk uzreiz sūtu uz zaļo koridoru.
Korektam ārstu salīdzinājumam un viņu darba vērtējumam gan ir jāņem vērā vairāki faktori. Starp tiem ne tikai konkrētā ārsta komandas lielums un pacientu skaits. Arī, piemēram, cik no tiem ir bērni. Labāko vērtējuma augšgalā objektīvu iemeslu dēļ noteikti neparādīsies tie ārsti, kuri arī strādā ļoti labi vai pat vēl labāk, taču viņu pacientu lielākā daļa ir bērni. Ņemot vērā faktu, ka bērni ar vēzi slimo daudz retāk, iznāk tā – jo ārsta praksē bērnu vairāk, jo sasniegtais rezultāts audzēju atklāšanā maldīgi var izskatīties sliktāks. Labu rezultātu daudz grūtāk sasniegt ir arī tiem ārstiem, kuru pacientu skaitā ir liels īpatsvars mazizglītotu un sociāli izolētu cilvēku. Vēl viens faktors – ir ārsti, kuri savas prakses aprīkojuši ar papildu iekārtām, kas palīdz vēzi atrast. Tur rezultāts būs labāks. Abas pirmo vietu ieguvējas – V. Celma un O. Ševčuka – gan strādā bez papildu aprīkojuma. Ševčukai ir 1906 pacienti, no tiem 19% bērni. Celmai ir 2066 pacienti, no tiem 13% bērni. Abās praksēs mediķu pamatkomanda strādā trijatā – ārste un divas medmāsas. Celma dažkārt palīgos ņemot arī pa kādam rezidentam. Uz jautājumu, kā izdevies gūt tik labus panākumus, abās praksēs atbild visai līdzīgi – mudinot pacientus izmeklēties un daudz laika veltot, lai laikus noorganizētu iekļūšanu rindā.
Jāņa un Anitas stāstā par Sarmīti minētās ārstes Ingrīdas Latkovskas rezultāts ir labāks par vidējo valstī – seši gadījumi, kad atklāts vēzis 1.–2. stadijā. Latkovskai ir 1384 pacienti, no tiem 2% bērni.

Arī Aigara stāstā minētās ārstes Ingunas Riževas panākumi ir virs vidējā – pieci atklāti vēža gadījumi 1.–2. stadijā. Riževai ir 1742 pacienti, no tiem 5% bērni.

Bet 173 ģimenes ārsti jeb aptuveni katrs septītais gada laikā nav atklājis nevienu vēža gadījumu. Taču – svarīgi ņemt vērā, ka šo ārstu skaitā ietilpst arī 60 ģimenes ārsti, kuru praksēs reģistrētie pacienti galvenokārt ir bērni vai gados jauni cilvēki un to skaits, kuri ir vecāki par 45 gadiem, nesasniedz 50 personas.

Cik vēžu gadā visās četrās stadijās ģimenes ārsti atklāj – par to ziņu nav.
Ieteikumi, kā uzlabot ģimenes ārstu darbu
Aleksandrs Derjabo
DERMATOONKOLOGS (RAKUS)

Medicīnas studentiem māca atpazīt tikai jau ielaistus audzējus. Arī ģimenes ārsti to neprot. Ieteikums – ārstu resertifikācijā iekļaut obligātus diagnostikas kursus. Lai viņi saprot, ka tad, kad cilvēki atnāk ar kaut kādu minimālu, aizdomīgu veidojumu, labākais variants – nosūtīt konsultēt un pārliecināties, ka nekā slikta nav. Atzinīgi vērtēju ģimenes ārstus, kuri pēc savas iniciatīvas ir kursus pabeiguši, nopirkuši dermatoskopu un paši spēj ātri izmeklēt un uzstādīt pareizu diagnozi. Tā dara gan Austrālijā, gan Lielbritānijā.
Kārlis Bicāns
NEIROĶIRURGS (RAKUS)

Ārstēšanās rezultāti būtu labāki, ja neveidotos birokrātisks aplis. Piemēram, pacients aiziet pie ģimenes ārsta, kurš, konstatējis audzēja simptomus, varētu nosūtīt uz magnētisko rezonansi. Taču tas nav atļauts. Tādēļ tā vietā ģimenes ārsts ir spiests pacientam likt vēl doties arī pie neirologa vai neiroķirurga, jo tikai tas drīkst nozīmēt attiecīgo izmeklējumu. Ģimenes ārstiem pašiem ir jādod tiesības nosūtīt pacientus arī uz magnētisko rezonansi. Es domāju, ka viņi ir pietiekami gudri, lai viņiem šīs tiesības tiktu dotas.
Līga Kozlovska
LAUKU ĢIMENES ĀRSTU ASOCIĀCIJAS PREZIDENTE

Kvotas uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem ir jāpadara elastīgākas. Piemēram – kuņģa izmeklējums ar rentgenu. Uz to vienmēr stāv brīvas, neizmantotas vietas. Turpretim uz kuņģa gastroskopiju – garas rindas. Tas tādēļ, ka, izmeklējot kuņģi, rentgens var palaist garām to, ko skaidri parādīs gastroskopija. Kāpēc gan nevarētu noņemt kvotas rentgenam un pielikt tās gastroskopijai?
Ilze Aizsilniece
ĀRSTU BIEDRĪBAS PREZIDENTE

Uzskatu, ka ārstus vajadzētu atslogot no pārlieku daudzajiem dokumentiem, kurus nākas aizpildīt. Visi tik nāk un prasa ārstam izziņas. Bet kāpēc ārsts būtu papildus jānoslogo ar to, ka viņam ir jāraksta skolēniem atbrīvojums no sporta nodarbībām uz trim dienām? Citās valstīs pat ar akūtu bronhītu mierīgi var dzīvot mājās 10 dienas bez ārsta zīmes.
Pacientiem trūkst "veselībpratības" un uzticības ārstiem
Ārstu biedrībai ir ziņas par gadījumiem, kad pacienti izturas bezatbildīgi ne tikai pret savu veselību vien. Pieteikšanās un neaiziešana uz izmeklējumiem pagarina gaidīšanu citiem. Liela daļa pie ģimenes ārsta vispār neiet.
Kad devās pie ģimenes ārsta pēc pirmo simptomu parādīšanās
Latvijas Veselības ekonomikas asociācijas (LVEA) veiktais pētījums liecina, ka pacienti pēc pirmo saslimšanas simptomu parādīšanās ir sākuši ātrāk vērsties pie sava ģimenes ārsta. Mazāk nekā trīs mēnešu laikā to 2018. gadā izdarīja 62,5%. Tas ir par 7,3% vairāk nekā gadu iepriekš.

Tomēr nereti pacientu uzvedība sagādā problēmas gan ģimenes ārstiem, gan izmeklējumu veicējiem. Ārstu biedrības prezidente pati strādā par ģimenes ārsti un apmainās pieredzē ar citiem kolēģiem, kuri šajā jomā praktizē. Viņa atceras nesenu gadījumu, kad kādai pacientei bijušas sūdzības, pēc kurām spriežot, vajadzējis veikt zarnu izmeklējumus. Uz ārsta mudinājumiem to izdarīt paciente atbildējusi, ka šāda veida pārbaude ir pārāk pazemojoša. Pēc tam viņa aizgājusi un pie ārsta ilgi vairs nerādījusies. Savukārt daktere devusies grūtniecības atvaļinājumā. Pēc pusgada paciente atnākusi uz ārsta praksi pēc kādas receptes, sūdzējusies, ka kļūst arvien sliktāk, un nosaukusi atkal tos pašus simptomus. Kolēģe, kas ārsti aizvietojusi, zvanījusi viņai uz mājām ar jautājumu – ko ar šādu pacienti darīt? Kaut arī būdama atvaļinājumā, ārste sazvanījusies un sarunājusi vajadzīgos izmeklējumus. Bet paciente atkal pārbaudīties nav aizgājusi! Kāds cits, kurš būtu gājis, palika gaidīt rindā ilgāk. Kopš tā laika pagājis vēl vairāk nekā gads. Un tad neapzinīgo pacienti jau ar vēža aizaugušām zarnām veduši jau ar ātrajiem, lai steidzami operētu. Un rezultāts – tagad jāstaigā ar stomu, kad zarnu satura izvadīšana notiek speciālā maisiņā, kas pievienots vēdera sienā izveidotai atverei. Tas nebūt neesot vienīgais gadījums, saka Aizsilniece. Par cīkstēšanos ar pacientu atteikšanos izmeklēties visai bieži stāstot viņas kolēģi no lauku ģimenes ārstu praksēm, kurās ir vientuļi vecāka gadagājuma cilvēki. Tos esot grūti pierunāt doties uz izmeklējumiem. Radinieku, kuri no savas puses varētu pastimulēt, arī nav – tie pārcēlušies dzīvot un strādāt uz ārzemēm. "Nebūt nav tā, ka šiem pacientiem nebūtu naudas, par ko aizbraukt. Vai ka viņi fiziski nevarētu. Viņi vienkārši atsakās!" Pēc gada kāds no radiem atbraucot, paciemojoties un tad pie viena vēl aizejot pie ģimenes ārsta ar pārmetumiem – kāpēc nav laikus palīdzēts.
Spriežot pēc LVEA veiktā pētījuma datiem, uzticība ģimenes ārstiem vēža atklāšanā nav īpaši liela, jo 35,5% pacientu, jūtot aizdomas par onkoloģisku saslimšanu, nemaz nav gājuši savas sūdzības izklāstīt ģimenes ārstam, bet paši devušies uz konsultāciju Onkoloģijas centrā vai nu uzreiz (33,3%), vai arī pēc kāda izmeklējuma veikšanas (4,2%).
Viena no pētījuma veicējām – Rīgas Stradiņa universitātes prodekāne Daiga Behmane ir pārliecināta – Latvijai jāvirzās pa pasaulē pieņemto ceļu, kad ģimenes ārsts ir tas, kurš visvairāk zina par pacientu. Ģimenes ārsta datorā ir pilna aina par visiem izmeklējumiem un visiem ārstēšanas procesa posmiem. Un ģimenes ārsts ir arī tas, kurš šo procesu uzrauga.

Bet pagaidām ir tā, ka, no vienas puses, valsts grib, lai pacienti iet pie ģimenes ārstiem un atslogo speciālistus. No otras – speciālisti aicina pie sevis, jo grib gan vairāk nopelnīt, gan ātrāk tikt līdz diagnozei.

Tikmēr pacients bieži vien staigā kaut kur pa vidu. Kā apmaldījies – ar medicīniska satura papīru žūksni rokās. Meklējot, kam lai uzticas.

© Odita Krenberga, LTV Ziņu dienests, Dace Eglīte

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt