Irina Pasečnaja: Mani sauc Irina, es atbraucu no Ukrainas, no Harkivas pilsētas. Tā ir milzīga pilsēta ar diviem miljoniem iedzīvotāju. Es atbraucu pirms vairāk nekā 6 mēnešiem un piecus no tiem es mācos arī latviešu valodu. Latvieši ļoti palīdz ukraiņiem, un pret mani šeit ir tikai laba attieksme, es neesmu sastapusies ar sliktu attieksmi no vietējiem. Un, tā kā man negribējās runāt krieviski, es izlēmu iemācīties latviešu valodu. Es uzliku sev tādu mērķi.

Latviešu valoda ir ļoti sarežģīta, gramatika ir sarežģīta, salīdzinot ar angļu valodu, bet, neskatoties uz to, tagad es varu praktiski brīvi sarunāties, mēs viens otru saprotam.

Sintija Ambote: Pastāstiet, kā jūs sākāt apgūt latviešu valodu, kā atradāt skolotāju?

Man bija ļoti laba skolotāja. Viņa man pastāstīja arī kopumā par Latviju, par folkloru, par latviešiem, un man tas ļoti patika. Es arī pati, protams, mācos. Vakaros ar ģimeni runāju latviski. Man ir maza meita, viņai ir septiņi gadi un viņa mācās latviešu skolā 3. klasē. Viņa labāk par mani runā latviešu valodā, un mēs vakaros sarunājamies latviski.

Mēs šobrīd atrodamies Āgenskalna tirgū, kafejnīcā "Borščs", kurā jūs strādājat. Vai darbs bija viens no dzinuļiem, lai apgūtu latviešu valodu?

Jā, tagad es strādāju šajā kafejnīcā un arī runāju latviski, jo cilvēkiem patīk un visi man prasa "kā tu tā iemācījies latviešu valodu", jo Latvijā daudzi cilvēki dzīvo desmitiem gadu un nerunā latviski, bet, ja tu gribi, tad tu vari. Divas reizes nedēļā mācos ar skolotāju un vakaros pati. Un, ziniet, kā es vēl daru, es kopā ar meitu lasu pasakas latviešu valodā. Protams, ir vārdi, kurus es nesaprotu, bet tās ir zināmas pasakas, kas man palīdz to saturu saprast arī latviešu valodā.

Kuras pasakas tās ir?

Sarkanā cepurīte ("Sarkangalvīte"). Es šeit, Rīgā, valsts eksāmenu latviešu valodā nokārtoju A2 līmenī, un tagad man ir sertifikāts, un es varu strādāt, kur man patīk, es visu varu.

Mazliet pāriesim uz krievu valodu, lai dziļāk parunātu par kara sākumu Ukrainā un tieši jūsu situāciju. Jūs tātad bijāt Harkivā, ja šobrīd nav sāpīgi par to runāt un atcerēties, tad pastāstiet, kā pametāt mājas un kādi tuvinieki tur vēl jums ir palikuši?

Es atbraucu ar meitiņu un mammu. Harkivā man palika vīrs un divi suņi. Aizbraukt bija ļoti grūti, bet tā bija nepieciešamība, jo bija jāglābj bērns un sevi. Manas aizbraukšanas brīdī jau bija marts un situācija bija briesmīga. Debesis vēl bija "atvērtas". Ņemot vērā, ka no Harkivas ir 30 kilometri līdz Krievijas robežai, šis apgabals visu laiku bija pakļauts apšaudēm, artilērijai, un martā vēl virs pilsētas visu laiku lidoja reaktīvās lidmašīnas, kuras bombardēja pilsētu. Viņi taču nešķiro, kur ir dzīvojamo māju rajoni un kur ir kādas militārās vienības. Tas bija ļoti biedējoši un bija jāglābj bērns, tāpēc mēs izlēmām aizbraukt. Ceļš bija briesmīgs… tas bija ļoti grūti… ļoti grūti. Mēs ceļā līdz robežai pavadījām trīs dienas un to šķērsojām ar kājām. Bija ļoti sarežģīti, bet galu galā Latvija mūs uzņēma ļoti brīnišķīgi, visi ir ļoti atsaucīgi, un tas ir ļoti svarīgi.

Ukrainā jums joprojām ir draugi un arī vīrs; kā jūs uzturat kontaktus, īpaši vēl tādos brīžos kā uzbrukumi pilsētām šajā nedēļā?

Protams, mēs regulāri sazvanāmies, mēs atbalstām viens otru.

Viņi turas, un kopumā ukraiņu tauta nav salūzusi, mēs esam kļuvuši stiprāki, stabilāki un mēs visi gaidām… mēs ticam savai armijai, mēs palīdzam savai armijai un visi ticam, ka drīz mēs uzvarēsim.

Tie, kas ir palikuši Harkivā, teju visi šobrīd ir brīvprātīgie. Protams, mans vīrs mēģina vēl arī strādāt un mums kaut kā palīdzēt. Mēs neesam tikušies jau septiņus mēnešus, bet nemitīgi sazināmies arī video formātā.

Jūs minējāt, ka meita labprāt mācās latviešu valodu un iet šeit skolā, bet kā viņa kopumā tiek galā ar visu šo pieredzi?

Viņa, protams, ļoti skumst pēc savām mājām, pēc tēta. Viņi arī katru dienu sazinās. Bet tagad viņai jau ir mazliet vieglāk, jo ir pagājis kāds laiks un viņai ir parādījušies skolā arī draugi. Tāpat es cenšos viņu maksimāli aizraut ar kaut ko. Viņa iet uz baseinu, uz dejām. Un daudzi no tiem pulciņiem ukraiņu bērniem ir bez maksas, par ko liels paldies, jo bērns ir aizņemts un bērnība  viņai ir kaut kā jāsaglabā.

Kā jūs raugāties nākotnē, jo teicāt, ka plānojat atgriezties mājās, bet vienlaikus mācāties latviešu valodu un integrējaties šeit. Vai tā būs tāda grūta izvēle, vai jau zināt skaidri, ka atgriezīsieties Ukrainā?

Es domāju, ka aizbrauksim, protams, mēs atgriezīsimies mājās, bet, kamēr mēs esam šeit, nevienam cilvēkam nav nācis par ļaunu apgūt kādu valodu. Jo vairāk valodas tu zini, jo vairāk attīsties. Valoda, kultūra, tradīcijas… Meita dejo tieši tautas dejas šeit, un viņai ļoti patīk. Tas būs viņai tikai bonuss, kas nākotnē noderēs. Pirms kara Harkivā es savukārt strādāju starptautiskā bankā ar juridiskām personām, tie bija mani klienti. Protams, kad atbraucu uz Latviju, bez valodas zināšanām darbu savā profesijā es nevarēju dabūt.

Bez valodas es varu strādāt, piemēram, par apkopēju un, manuprāt, tas ir pareizi, jo, lai strādātu šajā valstī, ir jāzina arī valoda. Un tas arī ir viens no stimuliem, kāpēc es vēlos iemācīties latviešu valodu.

Man gan šobrīd jau ir brīnišķīgs darbs, taču, ja situācija Ukrainā vēl ilgi ievilksies, tad es meklēšu darbu arī savā specialitātē, jo es gribu arī saglabāt savas prasmes, jo, līdzīgi kā ar valodu, ja ilgi nepielieto savas zināšanas, tad tās aizmirstas. Kā būs, tā būs, bet tikko beigsies karš, mēs atgriezīsimies mājās.

Jūsu māja tur Harkivā nav cietusi karadarbībā?

Manas mātes māja, kurā dzīvojām, ir ļoti cietusi, jo tur trāpīja lādiņš un sprādziens izsita visas durvis un stiklus un kopumā māja ir ļoti cietusi. Šobrīd tur dzīvot nav iespējams. Atjaunošana būs ļoti dārga, tāpēc mēs tagad krājam spēkus un gatavojamies to atjaunot, jo gribam  atgriezties. Vienlaikus morāli saprotam, ka būs jāiegulda daudz darba, bet ceram, ka pēc kara būs arī kāds atbalsts no Ukrainas valdības, lai iedzīvotāji cietušās mājas varētu atjaunot.

Kāda bija jūsu māja, proti, kā jūs savā atmiņā iztēlojaties savas mājas un Ukrainu pirms kara?

Mums viss bija brīnišķīgi. Mums ir sava privātā māja ar zemes gabalu un mājdzīvniekiem. Mums bija normāls, stabils darbs ar nesliktu algu priekš Ukrainas. Principā var teikt, ka jutāmies stabili un laimīgi, līdz mūs atnāca "atbrīvot", tikai nav saprotams, no kā. Pēc tā, protams, dzīve apgriezās kājām gaisā. Neviens savos ļaunākajos murgos nevarēja iztēloties, ka būs kaut kas šāds. Manuprāt, mēs vispār visi dzīvojam ļoti neparastā laikā, jo mēs ļoti īsā laikā pārdzīvojām epidēmiju un tagad karu.

Mums ir tik daudz šo dažādo pārdzīvojumu, kas šķiet ļoti daudz vienai paaudzei, bet es esmu pārliecināta, ka tā ir pieredze, un tas pāries, jo, kamēr cilvēks tic un ir cerība, viss būs labi.

Labi, tātad viena recepte ir cerība, bet ir skaidrs, ka tas, kas notiek joprojām, ir arī liela traģēdija, ir daudzas zaudētas dzīvības, bet kas ir tā jūsu formula, lai ar tādu optimismu tomēr turētu sevi rokās?

Protams, tā nebija visu laiku. Tad, kad atbraucām uz Latviju, sākumā mēs bijām neiedomājamā stresā, visu laiku raudājām un bija depresija. Taču tālāk viss atkarīgs no paša cilvēka. Ir jāspēj pateikt ''stop'' un jāspēj dzīvot tālāk, jo pat ar karu dzīve neapstājas. Protams, var visu laiku ciest, bet no tā nekas nemainīsies un es nevarēšu palīdzēt. Turklāt man ir mazs bērns, kas mani visu laiku vēro, un es lieliski saprotu, ka tā, kā es jutīšos, tā jutīsies arī viņa. Vajag arī apstāties, padomāt un paraudāt, bet mēs esam ļoti stipras sievietes, savācam sevi rokās, un uz priekšu.