Rīgas 1. slimnīca barikāžu laikā bija neatliekamās palīdzības slimnīca. Un tās mediķi, pabeiguši darbu savā maiņā, devās uz Vecrīgu, lai turpinātu palīdzēt. Doma baznīcā bija medpunkts un hospitālis.
Rudīte Dauškane, kura tolaik bija virsmāsa, stāstīja: "Uz soliem visur, nu gandrīz visur gulēja noguruši cilvēki. Katram kāda bēdiņa, kādam apsaldējums. Mūsu rociņas derēja."
Taču 20. janvāra nakts ķirurģei Larisai Ķirsei paliks atmiņā uz visiem laikiem. Viņa tieši zem lodēm, nakts tumsā metās uz darbu.
"Liku meitiņu gulēt. Meitiņai trīs gadi, un mums gar logiem pirmo reizi mūžā kaut ko tādu ieraudzīju. Un skaņa... Dzīvojām uz Elizabetes un Baznīcas ielas stūra. Tā kā es biju gan nodaļā, gan vadītāja operāciju zālē, es sapratu, ka jāskrien uz darbu," atcerējās Larisa.
Tā arī bija. Tieši uz slimnīcu atveda visus Bastejkalnā sašautos.
"Pagāja 30 gadi, un es atceros vēl pat gultu, kur viņš gulēja. Tur bija ļoti sarežģīts ievainojums, mēs nebijām pieraduši pie šautām brūcēm. Gvido Zvaigzne bija vissmagākais," stāstīja ķirurģe.
Mediķi uzsvēra – katru gadu janvārī viņi atceras un atkal domās izdzīvo šo smago laiku. Tolaik neatliekamās palīdzības ārste Dzintra Jakubaņeca piebilda: "Vienalga es izjūtu to tautas saliedētību. Tiek salīdzinātas šīs dienas ar to, kas notiek Ukrainā."
