Cerību, ticību, pārliecību un mīlestību kā galvenos atslēgas vārdus savā Jaungada uzrunā tautai izcēla Valsts prezidents Egils Levits. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) solīja ceļu uz Ziemeļvalstu labklājības līmeni. Abas amatpersonas savās runās bija vienisprātis, ka viena no galvenajām risināmajām problēmām Latvijā ir sociālā nevienlīdzība.
Valsts prezidenta Egila Levita uzruna Latvijas tautai, sagaidot Jauno gadu, ienesa interesantas, jaunas pārmaiņas, kā var uzrunāt cilvēkus – uzskata Rīgas Stradiņa universitātes profesore Ilga Kreituse. Pēc viņas domām – tā bija gan vispār pēdējās desmitgades labākā prezidenta uzruna, gan paša Egila Levita labākā runa, ko viņš kā prezidents ir teicis publiskajā telpā.
“Mēs pirmo reizi redzējām, ka prezidents mēģināja izklīdināt priekšstatu, ka visas runas ir iepriekš uzrakstītas, noliktas ekrānā un runātājs ar stīvu skatu vēršas ekrānā un nolasa noteiktu tekstu. Tas bija jūtams Kariņa kunga runā. Bija skaidrs, ka viņš skatās un skaita dzejolīti, žestikulēdams ar rokām un atkārtodams visu to, ko viņš kādreiz teicis. Prezidenta kungs mums parādīja, ka viņš pats sēž pie rakstāmgalda, ka viņš raksta. Tīri cilvēciskus darba apstākļus. Un tad viņš iznāk no sava galda, apsēžas krēslā un tad uzrunā cilvēkus. Mazliet šova elements klāt, ka tas ir mans darba rezultāts un es par to stāstu jums,” komentēja Kreituse.
Egila Levita runa apliecināja, ka viņš stingri piedomājis ne tikai par teiktā saturu, bet arī retorisko formu – vērtē politikas analītiķis, vēstures doktors Ojārs Skudra.
“Viņa runas struktūras pamatkonstrukcija balstīta slavenajos vārdos, kas nāk no reliģijas: cerība, ticība, mīlestība. Šajā gadījumā Levita kungs pievienoja vēl pārliecību. Līdz ar to ir skaidra šīs runas retoriskā konstrukcija. Tā kopējā aina, kuru Valsts prezidents piedāvāja, vairāk bija vērsta nākotnē, un vēlme iedvest savos līdzpilsoņos vairāk pašapziņas, vairāk pārliecības, ticības saviem spēkiem, ko var veicināt ar atvērtu demokrātisku diskusiju,” komentēja Skudra.
Abas augstākās amatpersonas savās uzrunās bija vienisprātis, ka viena no galvenajām Latvijā risināmajām problēmām ir sociālā nevienlīdzība. Tomēr nopietnāka paškritika nevienā no runām neizskanēja, kas varbūt arī ir saprotams svētku reizē.
“Arī Kariņa kungs ar savu runu mēģināja cilvēkos veicināt pārliecību, ka mēs spējam risināt problēmas, ka nākotnē jāskatās optimistiski. Ministru prezidenta runā neizskanēja pilnīgi nekas par problemātiku, kas saistās ar Rīgu un Rīgas domi. Abās runās akcents bija gaišākam, pārliecības pilnākam skatījumam uz Latvijas attīstību 2020. gadā,” norādīja Ojārs Skudra.
Arī Ilga Kreituse atzīst, ka runās pietrūka paškritiskā momenta un tās vairāk balstījās uz solījumiem un nākotnes vīzijām, bet šādā svētku reizē tas varētu arī piederēties.
Savukārt politoloģe, “Providus” pētniece Iveta Kažoka vērtē, ka abu amatpersonu uzrunas bijušas pārdomātas, pārliecinošas, bet – ne atmiņā paliekošas.
Viņa norādīja, ka Kariņš savā pirmajā uzrunā gadumijā koncentrējās uz valdības dienaskārtības jautājumiem – finanšu sistēmas uzraudzību, teritoriālo reformu un citiem. “Runā maz kas bija pārsteidzošs, bet vienlaikus no premjera puses varbūt nepārsteidzošas runas ir labas runas. Viņš vienmēr skatās, kā ir notikusi valdības veidošana, ka ir bijis diezgan sarežģīts gads ar finanšu sektoru, pēc tam skatās nākotnē, runājot gan par reformām, gan ekonomiku. Un viens tāds motīvs, kas jau ir sācis atkārtoties, kas nav slikti, premjera runās – viņa vīzija par Latviju kā ziemeļvalsti.”
Savukārt Levita runu viņa vērtēja kā viņam iepriekš neraksturīgu: “Šajā runā bija mazāk politiskās pragmatikas, kas ir vairāk raksturīgs premjeriem un cita veida prezidentiem nekā Egils Levits. Tur bija vairāk tādas sirsnīgas lietas un vairāk konceptuālu jautājumu – kā Latvija un internets vai Latvijas sabiedrība un patērētāju sabiedrība.
Man šķiet, ka šīs runas galvenais mērķis bija padarīt prezidentu tuvāku sabiedrībai. Vai tas ir izdevies, man ir grūti spriest, bet es teiktu, ka tas bija labs mēģinājums,” sacīja Kažoka.
Eksperte gan atzīst – lai arī Levita runā izskanēja arī vairākas visā pasaulē aktuālas tēmas, svētku vakaram pārāk abstraktās formas dēļ vēstījums klausītājiem varētu būt paslīdējis garām un atmiņā diez vai paliks.
“Tas, kā man arī pietrūka, ir jautājumi par sabiedrības saliedētību, ka visi, bet tad visi arī tad, ja jūs esat dažādi, tad arī jūs esat mūsējie. Acīmredzot koalīcija vēl nespēj ieviest publiskajā telpā šādus tematus. Mēs tā kā esam aiz tāda žoga, kaut kas tur plosās mums apkārt, tāda globalizācija, mums īstenībā ir bail, bet mēs tad pierunāsim sevi, ka mēs esam diženi, bet tas dižais ir arī pieņemt citādo. Ir pienācis laiks, it sevišķi, ja mēs ejam, kā Kariņš mums sola, uz Ziemeļeiropas modeli,” komentēja kulturologs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs.
Prezidenta uzrunā kulturologs Deniss Hanovs izceļ arī tās režiju: “Ja Kariņš bija dinamisks, prezidents bija majestātiski statisks, tas krēsls, rokas utt. Un tā kartiņa – bērna zīmējums uz galda, mēs redzējām, kā viņš strādā un rūpējas par mums.
Mazliet viņam ir tendence uz savu kultu, un to es pamanu jau vairākus mēnešus. Tāpēc es novēlētu šajā gadā viņam vairāk tādas vizuālas pieticības.”
Valsts prezidenta Egila Levita uzruna:
Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa uzruna:
