Maksa par nešķirotiem atkritumiem pieaugs vairākas reizes. Intervija ar vides un reģionu ministru Juri Pūci

Atkritumu apsaimniekošanai Latvijā top jauns plāns, un šķiroto atkritumu izvešanas izmaksas lielā mērā varētu gulties uz nešķirotājiem. Arī pie iepakojuma depozīta sistēmas darbs nebūt nav galā – varētu pārveidot tās modeli. Pārmaiņas skars arī reģionu politiku – ar jauno reformu pilsētas un blakus esošie novadi kļūs par vienotu pašvaldību. To intervijā portālam LSM.lv pastāstīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (“Attīstībai/Par!”).

ĪSUMĀ:

Taras depozīts – pārmaiņas vēl būs

Nākot uz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), bija manāms, ka pulcējas cilvēki, lai runātu par iepakojuma depozīta sistēmu.

Bija tikšanās ar Igaunijas depozīta sistēmas pārstāvi. Man bija iespēja uzdot dažādus jautājumus par sistēmas darbības nosacījumiem, modeli. [Depozīta sistēma] pati par sevi ir diezgan vienkārša no patērētāju viedokļa, jo mēs samaksājam nosacīti 10 centus un nosacīti 10 centus saņem atpakaļ. Bet, lai tas darbotos, tur aiz muguras ir diezgan komplicēts mehānisms. Un ir labi [uzzināt], protams, konkrētu pieredzi, arī kļūdas, kādas Igaunijai ir bijušas ieviešanā, saprast [tās].

Pašlaik Latvijā depozīta sistēmas iecere ir Saeimā.

Jā, bet tur ir atlikuši priekšlikumu iesniegšanas termiņu tāpēc, ka tas ir diezgan komplicēts jautājums. Un es saprotu – arī ir dažādi viedokļi par to, vai minētais priekšlikums, kas ir no valdības oriģinālā kādreiz nācis, vai tas visefektīvākajā veidā sistēmu ievieš.

Vai tas ievieš visefektīvākajā veidā?

Par to ir diskusijas, es neesmu eksperts šajā jautājumā, un tas ir tas jautājums, kur mums kā ministrijai ir jāpiedāvā risinājums. (..) Jāatzīst, ka mēs oriģināli esam virzījuši šo likumprojektu bez salīdzinošas analīzes ar citu valstu pieredzi. Nevis analizējot tik daudz, vai vajag vai nevajag, bet tieši kurš no modeļiem – ne tik daudz no patērētāja viedokļa, bet no sistēmas viedokļa – vislabāk strādā. Pagaidām eksperti strādā pie šiem jautājumiem.

Man likās interesants Saeimas komisijas pārstāvja minētais par izmaksām -- papildus depozīta summai, kuru varēs atgūt un kas būs 10 centi.

Tas ir jautājums, kāds būs regulējums beigās. Igaunijā, jā, ir 10 centi.

Bet vēl ir viena lieta, kas ir uzturēšanas izmaksas, un viņš minēja skaitļus no trīs līdz desmit centiem. Saliekot kopā šīs abas komponentes, cenas pieaugums būs diezgan liels. Vai nesanāk beigās visaptveroša un diezgan dārga sistēma, kas varētu būt kā OIK-2 – ar daudz iesaistītajiem un ar pušu apšaubītu atdevi?

​​​​​​​Juris Pūce par depozīta sistēmu

    Ir, protams, personas, uzņēmumi, kas apšauba atdevi no šīs sistēmas. Jāsaprot alternatīva, kas pastāv depozīta sistēmai – atkritumu šķirošana caur konteineriem vai pēc tam šķirošanas līnijās. Un šī sistēma aizvien pilnveidojas, un šobrīd labākajos gadījumos Latvija, jāatzīst, ir viena no valstīm, kas ļoti agrīni ievieš jaunākās tehnoloģijas šajā jautājumā un savāca ap 70% pudeļu, kas nodotas tirgū. Depozīta sistēma savāc ap 90%. Tā ir tā atšķirība. Un skaidrs, ka izmaksas šķirošanas sistēmai ir mazākas, uz vienu pudeli ievērojami mazākas.

    Par ko sabiedrībā faktiski būtu jāvienojas: kas mums ir pieņemamais atkritumu savākšanas līmenis, uz ko mēs kā sabiedrība tiecamies. Man ir dziļa pārliecība, ka mēs Latvijā, piemēram, uztveram kopīgu atkritumu apsaimniekošanas mērķi, ka mums būtu tikai 10% jānogulda poligonos, kā no ārpuses uzliktu Prokrusta gultu, kur mums ir jāiespiežas. Bet patiesībā Latvijā tā ir iespēja. Un ilglaicīgi mums jāskatās, lai visus atkritumus, ko mēs – cilvēki – radām, mēs paši arī savāktu, pārstrādātu kā jaunas preces. Skaidrs – to nevar izdarīta piecu vai desmit gadu laikā. Bet uz to būs jāiet, un tas būs dārgāk.

    Preces kļūs dārgākas, bet, kopumā ņemot no vides viedokļa, tas ir labi, jo tad mēs pirksim mazāk, īpaši ilglietojamās preces. Mēs tās ilgi lietosim. Pārstrādātas preces, nevis no jauna izņemot materiālus no dabas, lietojot no jauna radītas preces. Jā, nu mums – sabiedrībai – ir jāvienojas par to, kā mēs uztveram vides izaicinājumus.

    Mēs dzīvojam mītu pasaulē – mēs domājam, ka Latvija ir ļoti zaļa valsts, bet mūsu zaļums nav mūsu nopelns, tas ir iepriekšējo paaudžu nopelns.

    Ko mēs, mūsu paaudze, esam izdarījuši, lai Latvija būtu zaļa valsts? Kādi ir mūsu nopelni, un ko mēs esam pienesuši šim zaļumam?

    Un nē, OIK tur neveidojas. No patērētāja viedokļa naudu, ko viņš samaksā depozītā, viņš ņem atpakaļ. Jautājums ir, kādas izmaksas kopumā sistēma ir. Jebkura atkritumu apsaimniekošanas sistēma veido izmaksas, un kāds tās sedz. Principā tās būtu jāsedz nevienam citam kā patērētājam, jo mēs esam vienīgie, kas atkritumus veido. Neviens cits kā patērētāji atkritumus neveido. Un patērētājam ir jāmaksā par to.

    Vai patērētājiem nevajadzētu arī dot iespēju izvēlēties, vai viņš ir gatavs vēl vairāk to darīt šībrīža brīža esošajā sistēmā?

    Viņam ir šāda iespēja. Kas viņam liedz?

    Esmu novērojusi, ka mēs esam kaimiņi. Sakiet, lūdzu, kur jūs liekat savus šķirotos atkritumus?

    Juris Pūce par depozītu un jaunu sistēmu atkritumu savākšanai

      Es vedu. Jā, Rīga Latvijas dalīto atkritumu vākšanas sistēmai ir melnais punkts. Rīgai ir viszemākie rādītāji. Es ļoti ceru, ka Rīgā vienreiz beigsies desmit gadus ejošais konkurss par jauno sistēmu un Rīga beidzot sāks pildīt noteikumus, ka jānodrošina atkritumu dalītā savākšana. Tas ir obligāti, bet Rīga nenodrošina to, pašvaldība pārkāpj Ministru kabineta noteikumus.

      Tas, ko mēs arī novērojam – pat vietās, kur ir dalītā atkritumu savākšana, tie visi netiek savākti, visi cilvēki nešķiro, pat ja ir nodrošināta iespēja. Nupat “Zaļais punkts” prezentēja pētījumu par cilvēku attieksmi pret vidi: tā uzlabojas, cilvēku vides apziņa pieaug. Un tas ir pats galvenais. (..) Pētījumā novērojama tendence, ka faktiski grupa, kas ir aktīvākais šķirotājs, un grupa, kas vismazāk atšķiro, no demogrāfiskā viedokļa nemainās gadiem ilgi. Sievietes vecumā virs 45 gadiem ir aktīvākās šķirotājas, vīrieši vecumā zem 35 gadiem – vismazāk aktīvi šķirotāji. Tātad mēs kā sabiedrība kopumā kaut kur netrāpām ar ziņu. (..)

      Ir vēl kāds plāns, kā trāpīt uz šo grupu, vai tā būs depozīta sistēma?

      No atkritumu apsaimniekošanas problēmām depozīta sistēma nav ne lielākā, ne svarīgākā.

      Tā vienkārši būs ļoti dārga.

      Ļoti dārga būs arī dalīto atkritumu savākšana bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem, kas mums ir saistība un ļoti svarīgs mērķis. Un tā būs viena ļoti dārga sistēma. Un mums visiem pieaugs cena par atkritumu apsaimniekošanu šī iemesla dēļ, bet mēs visi esam ieinteresēti, lai Latvija nepārvērstos milzīgos poligonos un visi poligoni nebūtu pilni ar bioloģiski noārdāmiem atkritumiem. Mums šobrīd netiek pārstrādāts vairums bioloģiski noārdāmo atkritumu, kas ir visvieglāk pārstrādājamais atkritumu veids. Tur gan jāveicina patēriņš tā sauktajam tehniskajam kompostam. Bet tā ir otra daļa jautājumam. Bet no kopējiem atkritumiem tie ir 50%. Kamēr PET pudeles, alumīnija kannas, stikla pudeles ir daži procenti no kopējās atkritumu masas.

      Un visas lietas, kas mums būs jādara atkritumu apsaimniekošanā tuvākajos gados, tās visas būs ļoti dārgas.

      Mums palīdz fakts, ka esam Eiropas Savienībā un mums ir pieejami Kohēzijas fonda līdzekļi – mēs kaut ko varēsim kompensēt caur kopīgiem resursiem, citu valstu nodokļu maksātāju naudu. Bet pamatā šī problēma būs jārisina mums kā patērētājiem, maksājot vairāk par atkritumu izvešanu, vienlaikus uzliekot pienākumu uzņēmumam nodrošināt šķirošanu, dalīto savākšanu, nodošanu pārstrādei.

      Mums būs jāatbalsta pārstrāde. Jādod prioritāte šiem pārstrādātajiem produktiem, piemēram, “zaļajā iepirkumā”. Piemēram, uzliekot par pienākumu, lai pašvaldības apzaļumošanas darbos lieto no bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem izveidoto kompostu kā materiālu, nevis pērk kūdru no citiem piegādātājiem. Šī ir ļoti nozīmīga politika no kopīgā viedokļa, mums visas izvēles būs dārgas, bet tās visas ir mūsu interesēs, lai mums būtu labvēlīga vide.

      Vai bioloģiski noārdāmo atkritumu apsaimniekošana būs arī plānā, kuru šobrīd VARAM izstrādā. Varat lūdzu iezīmēt?

      Nē, nav nekas vēl gatavs. Šis plāns ir jāsagatavo šī gada laikā – 12 mēnešos no šodienas. Mēs esam tikai iesākuši darbu. Mums būs nepieciešama palīdzība, arī mēs plānojam ekspertu pakalpojumus iegādāties. Pats svarīgākais jautājums ir alternatīvu analīze. Šis ir ļoti komplicēts jautājums, mums ir daudzfaktoru jautājumus: sākot ar bioloģiski noārdāmajiem, ko darīt ar tekstīlijām, ko darīt ar dažādu veidu plastmasas iepakojumiem. Tur katram būs jāatrod savs modelis. Mums nav šobrīd plāns gatavs, bet pēc gada es jums visu izstāstīšu.

      Vai jūs redzat, ka pie depozīta sistēmas vajadzētu jau šobrīd turpināt strādāt, nevis pagaidīt plānu, lai redzētu, kā tas iekļaujas vai neiekļaujas?

      Likumprojekts ir Saeimā, un tas ir Saeimas rokās, ko ar to darīt. Mēs no savas puses esam teikuši Saeimas deputātiem un komisijai, ka šis ir viens no elementiem, kas ir izvērtējams kopīgas sistēmas ietvaros, un, protams, tas atstās arī iespaidu uz kopīgās sistēmas funkcionēšanu. (..) Kaut kādi ieguldījumi šajā [iepakojuma depozīta] sistēmā būs nepieciešami. Sākotnēji ieguldījumi varbūt pat ne tik lieli, uzturēšanas izmaksas relatīvi augstas. No uzturēšanas izmaksu viedokļa citās jomās būs jādomā par lētākiem risinājumiem savākšanā. Jo nevaram bezgalīgi palielināt patērētāju maksājumus vai valsts izmaksas.

      Tad jūs nelūgsiet Saeimu pagaidīt?

      Saeima pati atlika priekšlikumu iesniegšanu, lai dotu papildu laiku diskusijām. Domāju – mēs vēl visu šo gadu diskutēsim par šo likumu Saeimā. (..) Skaidrs, ka šis ir jautājums, kuram ļoti detalizēti jāiziet cauri pirms gala redakcijas. Būtu priecājies, ja tas būtu noticis valdībā, bet valdības process šim likumam bija ļoti ātrs un specifisks. Nu, bet tas nebija manā laikā. Normālā variantā tāda tipa diskusijas par sešiem vai septiņiem efektīvākajiem variantiem tomēr notiktu valdībā, jo ir lielākas ekspertu iesaistes iespējas nekā Saeimā, kur tas parasti tomēr citā veidā strukturēts.

      (..) Jebkurā gadījumā, pieņemot lēmumu un izšķiroties par dažādiem elementiem šajā sistēmā, mums vajadzētu būt pārliecībai par to, ka mēs esam izvēlējušies kopumā strādājošu, optimālu modeli. Šobrīd jāatzīst, ka likuma redakcija, kas no iepriekšējās Saeimas ir pārgājusi [šai Saeimai], faktiski to nenodrošina. Tātad mums jāizveido tāds modelis, kāds tas var strādāt.

      Nešķirošana kļūs krietni dārgāka

      Vēl runājot par topošo plānu, jūs intervijā Latvijas Radio iezīmējāt, ka šķirotu atkritumu savākšanas izmaksas varētu gulties uz nešķirotajiem atkritumiem.

      Un arī dabas resursu nodoklis būs jāpalielina vēl vairāk, nekā plānots uz nešķirotajiem atkritumiem. Dabas resursu nodoklis par noguldīšanu poligonā būs jāceļ, tas ir neizbēgami. Šī ir lieta, kas pieaugs.

      Tuvākajā laikā?

      Visus nākamos gadus. Pašlaik "trepe" ir iestrādāta, bet būs jāturpina šis pieaugums.

      Mums ar maksimāliem, jebkādiem līdzekļiem jādemotivē nodot nešķirotos atkritumus. Jebkādiem līdzekļiem.

      Jā, arī ar pozitīviem. Būs jāuzliek pienākums, kādā apjomā nodrošināt dalīto atkritumu savākšanu, kā izvietot pie privātmājām dalīto atkritumu konteinerus, īpaši Rīgā. Tas viss būs jāuzliek kā pozitīvs pienākums, bet izmaksas par šo visu būs jāsedz no nešķiroto atkritumu puses pilnībā. Tur tarifs kāps neizbēgami.

      Cik lielā apjomā?

      Tas ir atkarīgs no ambīciju līmeņa par to, kā mēs vienosimies plānā. Ambīciju līmenis ir augsts līdz 2035. gadam. Jautājums, kādu mēs izveidosim šo optimālo projekciju, kā mēs ejam uz mērķa sasniegšanu. Bet es rēķinātos, ka tarifs par nešķiroto atkritumu savākšanu mājsaimniecībām tuvāko piecu, septiņu gadu laikā pieaugs reizēs, [nevis mazliet].

      Izklausās vērienīgi.

      Citādāk mēs to nevaram izpildīt. Bez motivācijas pašiem darīt to var izdarīt tikai caur tādu motivāciju, ka citādi būs vairāk jāmaksā par atkritumiem.

      Un kā ir, piemēram, situācijās, kur daudzstāvu namu pagalmos nav daudz vietas atkritumu šķirošanas konteineriem?

      Būs, vajadzēs [atrast vietu].

      Un stāvvadi?

      Stāvvadi būs jālikvidē. Rīga ir lielākā problēma, tā ir vienīgā, kas saglabājusi šo jautājumu. Stāvvadi ir visnepareizākā metode, kāda var būt. Jaunajos noteikumos, ko Rīga šobrīd gatavo, ir ierosinājums stāvvadus likvidēt. Un, jā, būs pienākums pie noteikta iedzīvotāju skaita izvietot dalīto atkritumu savākšanas pamatkomplektu.

      Daudzdzīvokļu māju pagalmos tā būs prioritāra vieta. Nu, nāksies samazināt vietas, kas atvēlētas automašīnu stāvēšanai.

      Riepu depozīts – vēl tikai ideja

      Runājot par motivēšanas sistēmu, ir arī izskanējusi ideja par depozīta sistēmu riepām. Kā sokas ar šīs ieceres izstrādi, un ar kādām izmaksām jārēķinās valstī autobraucējiem?

      Juris Pūce par riepu depozītu

        Tā ir komersantu ideja, un paldies par šādu ideju uzņēmumiem! Šeit ir vēl tikai jāstrādā, jāizpēta modeļi, tas nav īsti kā modelis izstrādāts. (..) Latvijā riepu apjomā, kas tiek ievests un ir lietošanā, salīdzinājumā ar to, kas faktiski tiek savākts, ir milzīga disproporcija. Trešdaļa, varbūt 40% no riepām faktiski atgriežas atpakaļ apstrādē vai jebkādā veidā nokļūst kaut kur glabāšanā, kas ir legāli. Un skaidrs, ka tie atkritumi nonāk dabā, pat ne poligonā, bet dabā. Problēmas apjomi patiesībā ir pat lielāki nekā ar PET pudelēm.

        Tur risinājumi ir nepieciešami, bet, vai tieši depozīts, tas ir atkarīgs no ieviešanas modeļa. Riepas atšķirībā no saldinātiem dzērieniem vai alus, ko iegādājamies iepakojumā, ir ilglaicīgie pirkumi un tos viegli darīt. Nevajadzētu ar sistēmas palīdzību stimulēt to, ka Latvijā samazinās vietējie pārdošanas apjomi.

        Nākamā problēma, kas arī nav risināta, – atšķirībā no PET pudelēm, kurām pēc savākšanas ir komerciāla vērtība, riepām pēc savākšanas komerciālās vērtības nav. Produkts, kas var tikt saražots, nav pietiekami vērtīgs, lai tas segtu izmaksas. Un tad nepieciešami papildu stimulēšanas pasākumi. Tas ir viens no jautājumiem par aprites ekonomiku. Būs arī jārada noteikumi, piemēram, mainot būvniecības standartus, pieprasot pārstrādātu produktu lietošanu kā nosacījumu (..) Tās ir prasības, kas stimulētu pārstrādātu produktu patēriņu.

        Tas ir būtiski – izpildīt nulles atkritumu ideju, ka mēs neko nenoglabājam, mēs visu pārstrādājam vai ļoti minimālu apjomu noglabājam.

        Tad mums jābūt arī motīviem visu pārstrādāto izmantot. Ir elementi, kur tas jau sāk strādāt, cilvēkiem pašiem ir zināma vilkme, rodas mode domāt par šo jautājumu, par vides apziņu, ka mēs vēlamies lietot apstrādātas preces un ka tas būtu draudzīgāk dabai. Bet, ja tas produkts ir rūpnieciska pielietojuma, tur tomēr dominē noteikumi vai cena: jāveido nosacījumi vai jāceļ cena citām precēm, kas nav pārstrādātas, no dabas resursiem iegūtas. Otrs virziens, protams, ir dabas resursu nodoklis kā instruments, lai stimulētu pēc iespējas mazāk jaunu resursu paņemšanu no dabas un lai veicinātu pārstrādātu resursu lietošanu. Šī būs daļa no kopīgas programmas. Un aprites ekonomikā mums nākamgad jāpiedāvā plāns, kas būs kopīgajā  paketē ar atkritumu apsaimniekošanu.

        Bet no šiem trim minētajiem ceļiem – ar noteikumiem, izmaksām un dabas resursu nodokli – kuru jūs redzat?

        Visi trīs būs jāiziet. Mums ir jāpanāk gan patēriņa pusē stimuls, gan arī ražotājiem stimuls izmantot kā izejvielas. Mums ir arī jāstimulē savākšana, lai visus atkritumus savāktu un nodotu. Par būvgružiem piemērs – faktiski [tagad] motīvs ir tos nesavākt un nenodot, izgāzt tos bedrē, jo tās ir izmaksas. Bet līdzko tas rada produkta vērtību pārstrādē, kurš pēc tam ar zināmu saistību obligāti tiks izmantots, tātad tam ir cena, -- tā uzreiz parādās motīvs tos nodot.

        Vides piesārņojums un smakas 

        Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra mājaslapā ir atrodama šausminoša karte ar piesārņotajām un potenciāli piesārņotajām vietām. Vai jūs to redzat kā problēmu, un vai ir vīzija par to, no kura gala tam ķerties klāt?

        Mums ir divas nozīmīgas lietas, ar ko mums jācīnās. Mums ir ļoti daudz, – un

        tā faktiski ilglaicīgā perspektīvā ir visbriesmīgākā rēta, ko padomju režīms cirtis mūsu zemē, – mums ir ļoti daudz vēsturiskā piesārņojuma vietu.

        Juris Pūce par vides piesārņojumu

          Tās, protams, ir ar dažādu potenciālo kaitējumu. Dažas ar ļoti lielu, dažas ar mazāku. Un mēs pakāpeniski tās risinām, un tam novirzām publiskus resursus. (..) Un pa vienai vietai tās tiek koptas. Tās lielākoties nav tādas vietas, par ko cilvēkiem būtu jādomā – iziešu cauri vai garām tam mežam un man būs kāds veselības kaitējums. Nē. Lielākoties ir ietekme uz bioloģisko vidi, uz biotopu kvalitāti. Piemēram, absolūtā vairumā padomju autotransporta uzņēmumu atrašanās vietās vai jebkurā militārajā objektā, kas bija Padomju Savienībai, ir degvielas piesārņota zeme. Tur ir tonnu tonnām tāda zeme, tā nekavējošus riskus nerada, un neviens, ejot garām, nesaslimst. Bet tā vieta, protams, ir mirusi. Un mums ir jāatjauno, protams, iespēju robežās dabas agrākais stāvoklis, ja kāds tur ir, vai vismaz jācenšas atjaunot. Un tas pa vienam tiek darīts. Nākamajā Eiropas Ekonomiskās zonas instrumentu periodā tam esam paredzējuši aptuveni 10 miljonus.

          Otra daļa ir jauns piesārņoto vietu apjoms, bet tie parasti ir atsevišķi gadījumi – tehnoloģiskas avārijas un tamlīdzīgas lietas. Bet tur pamatā mums sistēma tomēr strādā, ka piesārņotājam jāmaksā. Viņš arī risina šo situāciju, savāc, sakopj – attiecīgi to pienākumu izpilda. Tur arī objektīvi jāsaprot, ka jebkura tehnoloģiskā iekārta kādreiz var salūzt. (..) Ir arī sarežģītākas situācijas, kur pēc tam paliek mantojums – netiek galā, tāpēc kāds uzņēmums bankrotē. Bet tie ir atsevišķi gadījumi, salīdzinājumā ar Padomju Savienības mantojumu tie ir relatīvi nelieli objekti.

          Vēl viens piesārņojuma jautājums par smakām, piemēram, pie ostām, kuras gadiem radījušas smakas, un iedzīvotājiem tās tiešām traucējušas gan Rīgā, gan Ventspilī. Vai jūs redzat kādu iespēju strādāt pie šī jautājuma?

          Juris Pūce par smaku problēmu

            Tur ir divi svarīgi jautājumi: pati par sevi smakas rašanās varbūt ir nekaitīgs process. Tā lielākā problēma ir tāda, ka vairumā gadījumu pie objektiem, kas potenciāli var radīt smakas, mums faktiski nekādas mērīšanas nenotiek. Tas ir viens liels, ilglaicīgs darbs. Bet patiesībā pēdējos gados Valsts vides dienests piesārņojuma atļaujās ir sākuši likt kā pienākumu veikt mērīšanu. Tas, uz ko mums būtu jāiet Valsts vides dienesta attīstībā, – viņiem arī reālā laikā būtu jāpieslēdzas šīm iekārtām un kopējā tīklā tās jāvēro, kā tās darbojas. Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centram tagad ir tehniskais aprīkojums, lai mobili mērītu.

            Otra problēma ir gadījumi, kur riski tomēr tiek pārkāpti un nozīmīgi ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti. Te ir divi varianti. Viens variants: tur ir pēc būtības ražošanas cikla pārkāpums, piemēram, nestrādā filtrs. Tam būtu jābūt Vides dienesta kontroles lokā, un jāuzliek pienākums novērst. Vai otrs variants: tas ražošanas cikls pats par sevi citādāks nevar būt, tas radīs vienmēr tādas smakas. Tas ir jautājums, vai mēs šo jomu pārtraucam. (..) Rūpnieciskā ražošana, kravu pārkraušana – tas viss rada trokšņus un smakas. Jā, kaut kādā līmenī tās būs, bet jautājums, kas ir mūsu pieņemamais līmenis. Konkrētam cilvēkam, ka tur dzīvo blakus, tas droši vien ir stipri zemāks nekā tiem, kas dzīvo pa gabalu un nejūt. Bet, no otras puses, ja tas objekts vienmēr tur ir pastāvējis, vienmēr smirdējis un vienmēr troksni radījis... Ar “vienmēr” es domāju 20, 30 un vairāk gadus. Un cilvēki turpina tur blakus pret to iebilst. Un tā ir rūpnieciskā zona, kur bija jāsaka – nu, šī rūpnieciskā zona. Ar to jārēķinās, tā vienkārši ir.

            Taču lielākoties cilvēku neapmierinātība nav par šādiem gadījumiem, bet tieši par gadījumiem, kur ir aizdomas, ka faktiski tehnoloģiski nedarbojas process tā, kā tam vajadzētu būt, – nav filtru, nav attīrīšanas iekārtu. Šajos gadījumos es uzskatu, ka tā faktiski ir Valsts vides dienesta neizdarība. Nevis tādā ziņā, ka uzreiz būtu jāmetas kontrolēt smaku, kad kāds “Twitter” ieraksta – kaut kas smird.

            Bet sistemātiski mēs nevadām šo procesu – pārbaudes konkrētās institūcijās, kad tiek izsniedz piesārņojošu darbību atļaujas, nav korektas.

            Principā tehnoloģiski ir iespējams prognozēt, kad tas objekts radīs smaku, attiecīgi pieprasīt izbūvēt atbilstošas iekārtas, kas to novērš.

            Ko jūs esat iecerējis darīt?

            Valsts vides dienestam būtu jākļūst par modernāku iestādi. Mēs esam pirmajā solī uz to – tur būs jauns vadītājs.

            SEG emisiju mazināšana nav drauds Latvijai

            Vēl viens piesārņojuma stāsts, bet tas ir ilglaicīgs mērķis līdz 2030. gadam: par 40% samazināt siltumnīcefektu gāzu (SEG) piesārņojumu. Tas ir Eiropas mērķis.

            Tas ir mūsu mērķis.

            Kā sokas ar to?

            Juris Pūce par SEG emisijām

              Ar pašreizējām aktivitātēm, kas šobrīd iecerētas un kas tiek darīts mūsu pašreizējā situācijā, bez jebkādiem pasākumiem veidojas starpība – aptuveni 6% no apjoma, ko nebūsim seguši. Mēs tieši šobrīd saņemam zinātnieku datus par atjaunotām prognozēm un datus par SEG emisijām. Un maijā mums būs jānāk uz valdību ar priekšlikumiem attiecībā uz SEG emisiju samazināšanu. Tas ir absolūti skaidrs – Latvijai būs nepieciešami papildu pasākumi, kas būs jāveic SEG emisiju jomā. Tas ir arī saistīts ar to, ka pakāpeniski mainās metodika, kādā veidā SEG emisijas uzskaita. Tiek ņemti vērā arī citi faktori. Vēl pirms 10 gadiem, piemēram, meža zemju transformāciju kā faktoru neņēma vērā, tagad ņems vērā arī ietekmes uz purviem. Un tur Latvijai uzreiz ļoti daudz emisijas, jo mēs esam kūdras ieguves valsts.

              Kur jūs redzat iespējas mazināt?

              Tur, kā saka, būs daudzi mazi pasākumi, lielas uzvaras nebūs. Svarīgākais jautājums, ja aplūkojam lielākos emitentus SEG emisiju kategorijās, Latvijas gadījumā tā ir enerģētika, transports un lauksaimniecība, rūpniecība. Faktiski enerģētika sarūk, ir rūpniecība SEG emisijās. Tur ir gan atbalsta pasākumi, gan arī kopīgais tehnoloģisko izmaiņu process, kur katra jauna iekārta ir mazāks SEG emitents. Transportā ir minimāls progress, bet tas lielākoties arī ir dabiska progresa rezultātā – katrs nākamais automašīnas modelis ir mazāks emitents. Kaut Latvijā vidējais mašīnu vecums ir liels, mašīnas tomēr mainās. Te vēl daudz darāmā. Un, protams, realizējoties dzelzceļa elektrifikācijai, progress notiktu.

              Lielākais problēmu apgabals ir lauksaimniecība, kur SEG emisijas pieaug, nevis samazinās. Tas ir bijis zināmā mērā mērķtiecīgas, arī Latvijas apstākļiem droši vien piemērotas lauksaimniecības politikas rezultāts. Mēs esam spieduši uz gaļas lopu audzēšanas, piena lopu audzēšanu, kas ir liels SEG emisiju avots. Mēs esam ieguldījuši intensīvākā augsnes apstrādē – mums ir aizvien labāka tehnika, kas aizvien labāk apstrādā augsni. Līdz ar to mūsu ražīgums pieaug, bet tas arī rada ievērojamas papildu SEG emisijas. Te būs jādomā. Jebkurā sektorā tā būs sarežģīta saruna valdībā. Visi sektori saka, ka mēs nevaram neko [samazināt]. Mana sajūta ir tāda, ka, protams, visiem sektoriem būs jāpiedalās SEG emisiju samazinājumā kaut kādā apjomā ar kaut kādām aktivitātēm, kas būs papildus jāieplāno bez tā, kas ir ieplānots. Mēs no savas puses arī aktīvi domājam par to.

              Bet es neuzlūkoja SEG emisiju samazināšanu vai klimata problemātiku vispār kā draudu Latvijai. Klimata pārmaiņas, protams, ir drauds Latvijai un reāls drauds, mēs jau saskaramies ar to, tikai nepietiekami varbūt pat savelk [kopā] to. Teiksim, nokrišņu apjoma pieaugums, lietavu pieaugums, vairāk lietavu izraisītu plūdu, ar ko mums jārēķinās. Bet bez tā jautājums ir par to, ko lielā mērā mēs spējam izmantot klimata politikas, ilglaicīgas politikas jomā, kas mūsu pasaules daļā ir ļoti nozīmīgs faktors. Cik daudz mēs izmantojam tās iespējas, ko tas dod, ko mēs piedāvājam pasaulei kā savu zināšanu apjomu, ko mēs esam izstrādājuši – tas, manuprāt, ir vēl neizmantotu iespēju lauks, bet pats pēdējais brīdis pie tā ķerties.

              Pilsētām un novadiem - vienota teritorija

              Vēl viens lielais VARAM temats ir novadu reforma. Jūs jau esat atklājis, ka viens no pamatkritērijiem varētu būt pilnvērtīga vidusskola, un esat arī minējis, ka pietiekams skolēnu skaits tādai vidusskolai ir 38 pašvaldību vidusskolās. Vai tas nozīmē, ka jūs piedāvāsiet reformu ar 38 novadiem? Un vai tas nozīmē, ka pašvaldībām, kurām nebūs pilnvērtīgu vidusskolu, noteikti jārēķinās ar pievienošanu citiem?

              ​​​​​​​Juris Pūce par novadu reformu

                Pirmkārt, VARAM funkcija nav veidot skolu tīklu. Kad mēs vērtējam vidusskolu kā perspektīvu, mēs lietojam tādu pašu metodi, kā lietoja dāņi vai igauņi. Viņi nevis skatījās, vai tur ir konkrēta vidusskola ar konkrētu bērnu skaitu, bet vai tur vispār novadā ir tāds bērnu skaits noteiktajā vecumā, lai vidusskolu varētu izveidot. Igaunijas gadījumā, ko mēs arī varētu ņemt par paraugu, katrā klašu grupā vidusskolā izveidotu divas paralēlklases. Nav nekāds izglītības kombināts. Kāds būs konkrētais izglītības tīkls, tas ir jautājums izglītības ministrei, viņa nāks ar priekšlikumu, kāds ir labākais variants. No tāda bērnu skaita ir diezgan viegli ekspertiem, demogrāfiem izrēķināt minimālo nepieciešamo iedzīvotāju skaitu, lai varētu veidot pašvaldību.

                Un šāds modelis noved pie secinājuma, ka pašvaldībā ir jābūt no 11 līdz 14 tūkstošiem iedzīvotāju minimāli.

                Kombinējot to ar pakalpojumu pieejamības rādītāju, diezgan loģiski secinām – lai izveidotu pašvaldību, neieskaitot vēsturisko Rīgas rajonu, Pierīgu, ir vajadzīga pietiekami liela apdzīvota vieta centrā. Tad ir iespējams šo funkciju nodrošināt. Kāds būs konkrētais modelis, es jums vēl nevaru pateikt. Bet nav daudz laika palicis, pēc divām nedēļām mēs priekšlikumu piedāvāsim apspriešanai un arī saskaņošanai sūtīsim. Jā, pašvaldību skaits būs mazāks, vai tas būs 38, 42 vai 25, to es tagad nepateikšu.

                Vai koncentrējot pašvaldības ap lielajiem centriem, ja pareizi saprotu…

                Jā, vismaz kādai pilsētai tur ir jābūt.

                Vai plānojat pilsētām saglabāt atsevišķu pastāvīgu statusu, proti, veidot modeli ar pilsētām un novadiem vai pilsētnovadus?

                Šobrīd tādi atsevišķie statusi ir tikai deviņām pilsētām Latvijā. Kopumā ņemot, mans personiskais viedoklis ir tāds, ka šī pieeja ir savu laiku izdzīvojusi. Visas lielās pilsētas ir apkārt esošo teritoriju reālais attīstības centrs, tur iedzīvotāju iegūst savus pakalpojumus, privātus un publiskus. Tur viņi dodas iepirkties, matus griezt, bet arī saņemt svarīgākos publiskos pakalpojumus. Un arī šo pašu centru izaugsme ir ļoti atkarīga no cilvēkiem, kas dienā strādā šai pilsētā, bet vakarā dzīvo blakus novadā.

                Un būtu jāveido vienota teritorija.

                Vienīgais izņēmums ir Rīga un Pierīga. Un Jūrmala, kas arī nav reāls attīstības centrs, kas pievilktu darbiniekus no citurienes nozīmīgā apmērā. Bet Rīga ir daudz lielāks attīstības centrs nekā tikai piegulošie novadi. Faktiski tās vilkme ir desmitiem kilometru. Savukārt Pierīgā iedzīvotāju koncentrācija ir pietiekami liela, lai tur varētu pastāvēt arī pašvaldības, kas nav saistītas. Viņiem ir pietiekami daudz pašu jaudas, un tur arī veidojas pēc būtības jaunas pilsētas. Skaidrs, ka mēs varam izlikties, ka Ķekava ir ciemats un Ādaži ir ciemats, bet, objektīvi runājot, gan viens, gan otrs ir pilsēta.

                Tad Rīgai un varbūt arī Pierīgai varētu būt atsevišķs statuss? Rīgai varētu būt atsevišķs likums?

                Statuss ir pašvaldības – vietējā līmeņa pašvaldības statuss. Nosaukums “novada pašvaldība” vai “pilsēta”, ir vai nav lauku teritorija, ir otršķirīgs. Rīga un Jūrmala droši vien būs vienīgie gadījumi, kur būs pilsēta bez lauku teritorijas.

                Savukārt par Rīgas kā galvaspilsētas likumu -- tas nav tik daudz jautājums par likumu, kā jautājums par funkciju regulējumu pašvaldību starpā. Visas pašvaldību reformas viens no galvenajiem uzdevumiem ir panākt, ka mums pašvaldības ir salīdzināmas, jo tad tām var noteikt vienādas funkcijas. Pašlaik ir ar vienu tūkstoti iedzīvotāju un ir novada pašvaldībai 36 tūkstoši iedzīvotāju. Trīsdesmitseškārtīga atšķirība neļauj noteikt vienādas funkcijas, un, ja mēs noteiksim pēc mazākās, tad faktiski lielajās potenciāls netiks izmantots, bet, ja pēc lielākās, tad mazākās to nepildīs. Praksē bijis tā, ka esam noteikuši tuvu tam, kas būtu jādara lielākajai, bet mazākās vienkārši nedara to, un līdz ar to cilvēku vienkārši nesaņem tos pakalpojumus. Bet

                jebkura reforma, ko mēs izveidojam, novedīs pie situācijas, ka atšķirība ar Rīgu saglabāsies, jo Rīga ir ievērojami lielāka.

                Tātad principā ir vietā diskusijā jautājums, vai un kādas vēl ir funkcijas, kādas Rīgai, ņemot vērā tās jaudu un cilvēku skaitu, būtu jāpilda kā pašvaldībai. Kaut vai tāpēc, ka šeit ir koncentrējušies gandrīz visi nacionāli nozīmīgie pakalpojumu centri. Un ir dīvaini, ka Liepājā un Daugavpilī pašvaldība uztur teātri, bet Rīga nevienu. Tas ir dīvaini, ja mēs salīdzinām jaudu, efektivitāti. Tas ir jautājums par funkcijām.

                Tad jūs piedāvāsiet Rīgai noteikt jaunas funkcijas?

                Diskusijas par likumu par pašvaldībām jāuzliek uz pašvaldībām, bet diskusijas par to sāksies pēc tam, kad mēs būsim sagatavojuši šo reformu. Šī gada rudenī to aizstāvēšu valdībā, jo, objektīvi runājot, VARAM nevar vienlaicīgi divas tik apjomīgas lietas piedāvāt, iznest un nodrošināt kvalitatīvu diskusiju.

                Bet idejiski?

                Jā, būs jauns likums. Un, jā, vietā būs diskusija par to, kādas funkcijas ir jāpilda Rīgai.

                Un kā ir ar privilēģiju atņemšanu Rīgas iedzīvotājiem, par ko Saeima ir balsojusi?

                Tā kā nobalsoja Saeima otrajā lasījumā par priekšlikumu, -- man šķiet, ka tā nevajadzētu palikt. Ja izlasi to priekšlikumu, sanāk, ka Rīgai būtu visiem Latvijas iedzīvotājiem, piemēram, jāsniedz jebkuri sociālie pakalpojumi, sociālā palīdzība jebkam – var no jebkuras vietas Latvijā doties uz Rīgu un prasīt GMI (garantēto iztikas minimumu), kas tomēr būtu jānodrošina savā pašvaldībā. Vietā ir diskusija, ņemot vērā, ka Rīga koncentrē galvenos nacionālos centrus, un tas nav pareizi, ka cilvēkam nokļūšanai Stradiņa slimnīcā, kas mums tāda valstī ir tikai viena, vai kādā citā nacionālas nozīmes centrā, ir citi nosacījumi braukšanai ar [sabiedrisko] transporta vai automašīnu novietošanai stāvvietā nekā rīdziniekiem. Tur, šķiet, ir aplama pieeja, un ir vietā diskusija par to, ka vajadzētu būt līdzvērtīgai pakalpojumu nodrošināšanas pieejai. Turklāt, kā mēs visi pēdējos mēnešus aktīvi sekojam līdzi kapitālsabiedrībā “Rīgas satiksme” notiekošajam, acīmredzami, ka tur ir efektivitātes rezerves.

                Tad jūs vērsīsieties Saeimā ar šo ieceri?

                Esam jau aizsūtījuši arī vēstuli atbildīgajai komisijai ar mūsu ierosinājumu, kur tas būtu jādara – šis regulējums [jāieliek] Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā. Mums ir jāizdiskutē, protams, ar Satiksmes ministriju, kā to labāk darīt, jo tas ir viņu atbildībā esošs likums.

                Latvijā
                Ziņas
                Jaunākie
                Interesanti