ĪSUMĀ:
- Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā parādījās iecere par depozītu sistēmu.
- Tā laika ministrs solīja ieviest līdz 2010. gadam.
- Parādījās pretestība. Vislielākā – no dzērienu ražotājiem.
- "Aldara" pārstāvji, kas tolaik bija pret, tagad nostāju mainījuši, un sistēmu uzskata par ieguvumu.
- 2013. gadā diskusijas atsākās, ir jauns termiņš – 2015. gads.
- Sāka iebilst atkritumu apsaimniekotāji.
- 2015. gadā VARAM atteicās no depozīta sistēmas ieceres.
- Sistēmu ieviesa Lietuvā, Latvijā iedzīvotāji uzsāka parakstu vākšanu.
- Jautājums atguva aktualitāti Saeimā, VARAM mainīja pozīciju par labu depozīta sistēmai.
- 2018. gadā likumprojektu skatīja Saeima, virkne organizāciju pārmeta nekvalitatīvu diskusiju.
- 2019. gadā Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus Iepakojumu likumā.
- Eksperts atzīst – labi, ka sāga ir galā, bet sistēma bija jāievieš jau sen.
Sistēmas operatora DIO vadītājs Miks Stūrītis pastāstīja: "Protams, dažādām nozarēm ir bijuši dažādi viedokļi, kas ir mainījusies šo 20 gadu laikā, bet gala lēmums ir bijis tieši politiķiem un pārraugošajai ministrijai. Tāpēc es uzskatu, ka tas iemesls, kāpēc tas nav ieviests ātrāk, ir jāmeklē tā laika politiskajos spēkos, un to laikam sauc par tādu politiskās gribas stingrību, jo, tiklīdz ir pieņemts lēmums, mēs redzam, ka sistēmu ir iespējams ieviest."
Sāk izskatīt iespēju ieviest sistēmu
Pirms vairāk nekā 20 gadiem saistībā ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) un pārņemot Iepakojuma direktīvas prasības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sāka izskatīt iespēju ieviest arī depozīta sistēmu. 2004. gadā Latvijā stājas spēkā noteikumi par šādas sistēmas izveidi tikai atkārtoti lietojamām stikla pudelēm. Ražotājiem un veikaliem taras pieņemšana gan bija brīvprātīga. Tikmēr Igaunijā obligātu depozīta sistēmu izveidoja 2005. gadā.
Ministrs šajā laikā bija Raimonds Vējonis (Zaļo un zemnieku savienība (ZZS)), kas depozīta sistēmu solīja ieviest līdz 2010. gadam.
Fragments no intervijas ar Vējoni 2008. gadā: "Tā pretestība vairāk nāk no ražotājiem, jo, neskatoties uz to, ka valstī darbojas brīvprātīga iepakojuma apsaimniekošana, ir jāatzīst, ka tā sistēma nav pietiekami caurspīdīga, un mums ir informācija par to, kā tiek ievestas nelegāli stikla pudeles no Baltkrievijas, Igaunijas un Lietuvas, lai tādējādi izpildītu normas, kas uzņēmumiem ir jāizpilda. Uzņēmumu pretestība varbūt ir tieši tajā aspektā, ka gribas vēl saglabāt šo pelēko zonu, kuru vides inspektoriem ir grūti izkontrolēt, līdz ar to mēģina stiept garumā, bet tas vairs neizdosies, jo mēs esam pieņēmuši lēmumu, ka ar 2010. gadu būs depozīta sistēma."
Vējonim ilgstoši esot amatā, obligāta depozīta sistēma tā arī netika ieviesta, bet vēlāk, esot jau prezidenta amatā, viņš secināja, ka Latvijā trūkst politiskās gribas šajā jautājumā.
Vislielākā pretestība tobrīd un daudzus gadus turpmāk bija vērojama no tirgotāju un dzērienu ražotāju puses, biedējot ar lielām izmaksām un cenu pieaugumu. Tostarp Pārtikas uzņēmumu federācijas un "Aldara" pārstāve Ināra Šure ilgstoši bija pret sistēmu, bet, gadiem ejot, viedokli mainīja. Atskatoties 20 gadu diskusijās, asociācija gan sevi par lielāko procesa bremzētāju neuzskata, jo ražotāji esot bijuši atkritumu apsaimniekotāju ķīlnieki.
Tagad Šure skaidroja: "Mēs bijām pret, jo, salīdzinot ar apsaimniekošanas maksu, kuru uzņēmumi jau maksāja iepakojumu apsaimniekotājiem, tad depozītsistēmas ieviešanas maksa bija piecas reizes lielāka pēc mūsu aprēķiniem. Savukārt, laikam ejot, šī apsaimniekošanas maksa sāka pieaugt. Pieauga prasības no Eiropas Savienības un uzņēmumu sociālā atbildība. Tad mēs pārgājām pie diskusijas, lai ieviestu šo depozīta sistēmu, jo izrēķinājām, ka varbūt kaut ko zaudēsim īstermiņā, bet ilgtermiņā ražotāji noteikti iegūs. Tāpēc mēs ieguldām šobrīd lielas summas, lai ieviestu šo sistēmu."
Diskusija atkal atsākās 2013. gadā, jo valdība atbalstīja VARAM veidoto koncepciju obligātai depozīta sistēmas ieviešanai. Jaunais ieviešanas termiņš – 2015. gads. Vides ministrs tolaik bija Edmunds Sprūdžs no Reformu partijas.
Viņš tolaik sacīja: "Izpratne ir panākta, ka tas būs viens operators valstī un tā ir bezpeļņas organizācija, kuru veido paši dzērienu ražotāji un tirgotāji. Nozare savstarpēji ir vienojusies par to, ka viņi piedalās šīs sistēmas finansēšanā."
Ministrija likumprojektu iesniedza arī Saeimā. Latvijas Tirgotāju asociācijas vadītājs Henriks Danusēvičs joprojām bija pret obligātu sistēmu. 2014. gadā viņš sacīja: "No tirdzniecības viedokļa, mūsuprāt, labākais un iedzīvotājiem lētākais būtu otrais variants – brīvprātīgais depozīts."
Tāpat lielākās iebildes joprojām nāca tieši no atkritumu apsaimniekotājiem, jo plastmasas un stikla pudeļu savākšana un tālāka pārstrāde veido daļu no viņu peļņas.
Tā laika Vides apakškomisijas deputāts Ingmārs Līdaka (ZZS) arī kritizēja likumprojektu, jo tas negatīvi skartu uzņēmumus, kuri investējuši atkritumu šķirošanā.
Viņš 2015. gadā sacīja: "Daudziem ir saprotamas šaubas par to, ka varbūt pārāk daudz ir ieguldīti arī ES līdzekļi un resursi jau citu atkritumu apsaimniekošanas veidu attīstībā. Līdz ar to, piemēram, Ziemeļvidzeme, kur jau ir labi nostādīta dalīto atkritumu vākšana, un šos konteinerus izliek arī PET, stiklam, un šī sistēma normāli darbojās, un tad vēl nāk iekšā šī depozīta sistēma. Tas nozīmē, ka šo konteineru piepildījums samazināsies."
Ietekmīgā organizāciju lobija dēļ depozīta sistēmas ieviešana atkal netika virzīta tālāk. 2014. gadā ministra amatā bija stājies Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība), kas kā vienu no prioritārajiem darbiem minēja dalītas atkritumu vākšanas sistēmas attīstību.
Viņš teica: "Saeimā jau bija likumprojekts par depozīta sistēmas ieviešanu, tur bija ļoti smagas diskusijas. Es domāju, mēs tuvākajā laikā atsāksim sarunas un pie apaļā galda sauksim visus pārstāvjus. Ja nevienosimies par depozīta sistēmu, tad meklēsim citus mehānismus un, iespējams, būs citi risinājumi. Ir skaidrs, ka šīs Saeimas laikā šī sistēma būtu jāievieš."
Atkal atsakās no ieceres
Īsi pēc tam, 2015. gadā, VARAM mainīja savu ilgstošo pozīciju un atteicās no depozīta sistēmas ieceres.
Neskatoties uz to, ka dzērienu ražotāji un daļa tirgotāju jau iepriekš bija gatavi sistēmu apmaksāt un valstij tas neizmaksātu neko, ministrija depozīta sistēmu sauca par pārāk dārgu.
2016. gadā obligātu dzērienu iepakojuma depozīta sistēmu ieviesa Lietuva. Šajā laikā Latvijā procesā iesaistījās iedzīvotāji un portālā "manabalss.lv" parādījās iniciatīva par depozīta sistēmas ieviešanu. Līdz ar 10 tūkstošu iedzīvotāju parakstiem jautājumu atkal aktualizēja Saeimā.
Gerhardam joprojām esot ministra amatā, VARAM atkal mainīja pozīciju un tomēr atgriezās pie sistēmas ieviešanas, par kuru maksātu ražotāji.
Ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere bijusi klāt depozīta sistēmas diskusijās no paša sākuma.
Šodien ministrijas mainīgo nostāju viņa skaidroja tā: "2015. gadā bija arī speciāla darba grupa, un tajā brīdī arī ražotāji atkal nostājās pret šo sistēmu. Tad arī tika panākta vienošanās, ka nevirzām uz priekšu, jo bija vēl arī indikācijas, ka Nīderlande plāno atteikties no šīs sistēmas un ka vajag vēl pētīt to sistēmu attīstību, kāda ir citu valstu pieredze. Tad vēlāk, izvērtējot visus tos aspektus, mēs izlēmām atgriezties. Un arī vesela rinda citu ES valstu sāka atgriezties pie depozīta sistēmas ieviešanas, un tad sākās mēģinājums sabalansēt tās prasības un atrast vidusceļu, lai nav milzīgās pretenzijas no iesaistītajām pusēm."
2018. gada sākumā koalīcijas partijas konceptuāli atbalstīja iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu. Atkal tika noteikts jauns termiņš – 2020. gads. Bet diskusijā atkal viss no jauna. Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija un arī Pārtikas uzņēmumu federācija atkal bija pret sistēmas izveidi tieši dārgo izmaksu dēļ, kuras lēsa ap 30 miljonu eiro apmērā. Šoreiz pret ieceri kategoriski vēl iebilda arī Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS). Viņa publisko izteikumu dēļ sociālajos tīklos parādījās arī mirkļbirka "#Dūklavs neredz", jo viņš žurnālistiem apgalvoja, ka tukšas pudeles dabā nav pamanāmas.
Viņš toreiz sacīja: "Nu, pagaidiet, nestāstiet, ka iziesim šeit pat ārā parkos un viss piemētāts ar pudelēm. Mēs varam redzēt pa logu – paskatos, es neredzu neko, nevienu pudeli, neko."
ZZS Saeimas frakcija gan norādīja, ka kopumā atbalsta depozīta sistēmu, taču politisku spiedienu uz zemkopības ministru neizdarīs. Līdz ar Dūklava lielo pretestību Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs izvērtēja iespējamo ministra interešu konfliktu šajā jautājumā. Dūklavs to noliedza un pauda, ka depozīta sistēma viņam daļēji piederošo uzņēmumu "Piebalgas alus" ietekmētu minimāli. Arī KNAB interešu konfliktu galu galā nekonstatēja.
2018. gadā Nacionālās apvienības deputāti atbilstošo likumprojekti tomēr iesniedza izskatīšanai Saeimā. Vēlāk vairākas organizācijas Saeimai pārmeta nekvalitatīvu diskusiju un pat parakstīja memorandu par paplašinātas depozīta sistēmas izveidi, lai tajā pieņemtu arī tetrapakas, stikla burkas un šampūnu pudeles. Tam pievienojās Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas Pašvaldību savienība, Vides aizsardzības klubs, Latvijas Iepakojuma asociācija un Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija.
"Eco Baltia grupa" valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs pēc vienas no daudzajām diskusijām Saeimā sacīja tā: "Mēs neatbalstām klasisko depozīta sistēmu, mēs uzskatām, ka tā ir novecojusi tehnoloģija un acīmredzot politiķiem nav izpratnes par atkritumu sastāvu."
Netipiski daudz priekšlikumu
Tā laika Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Jānis Vitenbergs (tolaik – no "KPV LV") atzina, ka lielais iesniegtais priekšlikumu skaits depozīta sistēmas ieviešanas likumam rada aizdomas par mēģinājumiem to "izgāzt".
Viņš teica: "Šodien ir jau ceturtā sēde, kad šo likumprojektu skatām trešajā lasījumā, bet otrajā lasījumā bija tikai seši priekšlikumi, bet tagad pēkšņi ir 83 priekšlikumi, kas nav tipiski. Man ir aizdomas, ka ir vēlme likumprojektu izgāzt. Nav jau noslēpums, ka lielākais pretinieks ir atkritumu nozare, un 15 gadus mēs par to runājam, bet līdz reālai ieviešanai neesam nonākuši. Iepriekš viņi bija pret, bet šobrīd pēkšņi viņi ir par paplašināto depozīta sistēmu."
Saeimas komisija priekšlikumus par paplašinātu sistēmu noraidīja un grozījumus Iepakojuma likumā galīgajā lasījumā Saeima atbalstīja 2019. gada 24. novembrī.
Pēdējos gados Vides dienests gatavoja konkursu, kurā izvēlēt operatoru. Taču arī šajā laikā, cīnoties par ietekmi sistēmas veidošanā, strīdu netrūka. Konkursā sacentās divi pretendenti – DIO, kas pieder lielākajiem dzērienu ražotājiem, un "Nulles Depozīts", kur īpašniekos savukārt ir atkritumu biznesa pārstāvji.
Vides dienests lēma depozīta sistēmu septiņu gadu periodā uzticēt DIO. Nākotnē operatoram būs jādomā arī par iespēju papildināt depozīta sistēmu, piemēram, ar stiprā alkohola stikla pudelēm. Paralēli ar sistēmas tehnisku izstrādi pērn pretestību joprojām izrādījuši atsevišķi tirgotāji, īpaši bažījoties par veikalnieku papildu izmaksām, lai pieņemtu iepakojumu manuāli.
Visās diskusijās klātesošas bijušas arī vides organizācijas, kas lielākoties mudināja sistēmu ieviest.
Vides izglītības fonda vadītājs Jānis Ulme tagad vērtē, ka tieši tādu depozīta sistēmu, kādu sāksim izmantot šodien, noteikti varēja ieviest jau pirms 15 gadiem.
"Protams, ir labi, ka tā sāga ir noslēgusies, un no tās mums ir jāmācās, jo varam redzēt, kā tā vides politika Latvijā top vai netop un cik ļoti liela ietekme uz politiku ir peļņas lobija organizācijām. Bet nu labi, ka depozīta sistēma ir, un noteikti tam būs pozitīvs efekts ne tikai uz vides situāciju, bet arī izpratni par resursiem Latvijas sabiedrībā. Tā kā šis ir vēlēšanu gads, tad es ceru, ka politiskie spēki arī nokaunēsies mazliet un necentīsies depozīta sistēmu padarīt par sasniegumu, jo tas ir ieviests padsmit gadus par vēlu."
