Viņa valdībā Straujuma no 2011.gada bija zemkopības ministre, bet oficiāli „Vienotībā” iestājās tikai pagājušā gada sākumā. Jau rudenī pēc vēlēšanām valdība mainījās atkal.
Un, lai gan sākotnēji Straujuma paziņoja, ka uz premjera amatu otrreiz nekandidēs, vēlāk viņa savas domas mainīja un tika atkārtoti apstiprināta par valdības vadītāju.
Viņas vadībā tika aizvadīta Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības padomē, un jau toreiz izskanēja atsevišķi viedokļi, ka valdība pēc prezidentūras mainīsies.
Divu gadu laikā Straujumas valdībai nācies lemt par virkni jautājumu, kas izraisījuši lielu viļņošanos sabiedrībā un potenciāli draudējuši kļūt par valdības klupšanas akmeni.
Pērnā gada vasarā neuzticību premjerei izteica mediķi, pārmetot solījumu nepildīšanu par finansējumu veselības aprūpei; tikai pirms nedēļas brīdinājuma streikā izgāja skolotāji.
Opozīcija kritizēja Straujumas valdību, ka banka „Citadele” pārdota sasteigti un pārāk lēti. Pēdējā gada laikā iespaidu uz valdības stabilitāti atstājis arī bēgļu jautājums.
Straujumas komanda saņēmusi kritikas šalti no dažādām pusēm par nepietiekami savlaicīgu reaģēšanu uz bēgļu krīzi Eiropā.
Pārmetumus par neveiksmīgu komunikāciju bēgļu jautājumā Straujuma saņēma pat no savas partijas līderes Solvitas Āboltiņas un raisīja koalīcijas partneru Nacionālās apvienības sašutumu, kad septembrī bēgļu jautājuma nesaskaņu dēļ atlaida savu parlamentāro sekretāru Rihardu Kolu.
Bet skaļākās runas par valdības maiņu sākās pēc Straujumas lēmuma pieprasīt sava partijas biedra, satiksmes ministra Anrija Matīsa demisiju saistībā ar nacionālās aviokompānijas „airBaltic” uzraudzību.
„Vienotības” vadītāja Solvita Āboltiņa pēdējos mēnešos ne reizi vien kritizējusi partijas biedres vadīto valdību par nepietiekami aktīvu rīcību.
Jau ziņots, ka Straujuma pirmdien, 7.decembrī, paziņoja par atkāpšanos no Ministru prezidentes amata.
