Akadēmiķis: Latvijas zinātne ir par lielu Latvijas budžetam

Nešņukstēt kaktiņā, bet piefiksēt problēmu un to risināt – tāds ir ķīmiķa Bruno Andersona moto, kas palīdzējis „izstūrēt” cauri zinātnes līkločiem un saglabāt optimismu arī laikā, kad Latvijas zinātnei klājies visgrūtāk.

Intervija ar akadēmiķi, LZA lielās medaļas ieguvēju Bruno AndersonuMāra Rozenberga

Plecu pie pleca ar sievu, zinātnieci Ingeborgu Andersoni, zinātnieks jau četrus gadu desmitus strādā Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā, kur pašlaik vada Koksnes bionoārdīšanās un aizsardzības laboratoriju.

Lielā mērā tieši pateicoties Bruno Andersona nerimstošajām idejām, savulaik uz Latviju izdevās atvest vācu ekspertus, kas ar gāzi iznīdēja ķirmjus vairākās Latvijas baznīcās, tai skaitā Rīgas Doma tornī. Tieši darbs koka mantojuma aizsardzībā ir tas, ko Bruno Andersons savā karjerā pieticīgi izceļ visvairāk.

Šonedēļ viņam pasniedza Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu. Šo godu viņš dala ar fiziķi Linardu Skuju – savu klasesbiedru.

„Mēs abi pamatskolā mācījāmies Rīgas 1. vidusskolā. Tā kā mani vairāk interesēja ķīmija, es pēc pamatskolas beigšanas pārgāju uz 2. vidusskolu, kur atvēra ķīmijas novirziena klasi. (..) Vēlāk katram no mums ceļš zinātnē aizgāja atšķirīgi, bet kontaktus uzturējām. [Medaļas pasniegšanā] tikāmies ar ļoti lielu prieku un labprāt atcerējāmies jaunības dienas,” smaida zinātnieks.

Ķīmija ieinteresēja jau bērnībā

Ķīmija Andersonu ieinteresēja jau bērnībā, jo ķīmiķis bija arī viņa tēvs. „Viņš bija ķīmiķis – analītiķis Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē. (..) Viņš tika uzskatīts par ļoti labu analītiķi, pat ūdens analīzes tika uzticētas tikai viņam. Arī „Latvijas Balzams” savas analīzes deva tieši viņam,” atceras Bruno Andersons.

1964. gadā dibinātajā Koksnes ķīmijas institūtā viņš pats esot nonācis nejaušības dēļ. „Viņi paplašinājās, meklēja jaunus darbiniekus, un laikam tādēļ Arvīds Kuļkēvics devās uz Ķīmijas fakultāti un meklēja tur,” atceras Andersons. Kuļkēvics tolaik institūtā bijis tehnoloģiju grupas vadītājs. „Viņš bija ļoti organizēts, mērķtiecīgs, centīgs un ļoti cilvēcīgs zinātnieks ar plašu redzesloku un zelta rokām. Darbs ar tehnoloģijām, aparātu aprēķiniem, izpratni, kā procesi notiek, manuprāt, nedaudz tuvojas mākslai. Un viss tas kopā manās atmiņās rada viņa tēlu. Tās ir patīkamas atmiņas,” par savu darbaudzinātāju saka Bruno Andersons.

Koksnes ķīmijas institūtā viņš strādā kopš 1973. gada. „Tas, ka tu esi it kā vienā darbavietā, nenozīmē, ka tu visu mūžu nodarbojies ar vienu un to pašu,” piebilst akadēmiķis. „Sākumā tie bija tehnoloģiskie procesi – stiprinātās papīra līmes, žāvēšanas tehnoloģija, izsmidzināšanas kalte.” Bet kopš 90. gadiem Andersona pētījumu centrā ir koksnes aizsardzība.

Jau 90. gadu sākumā ar kolēģiem raduši iespēju doties uz konferenci Vācijā un tā ieguvuši lieliskus kolēģus Rietumos. Sākuši sadarbību arī ar vietējiem koka eksportētājiem, kam vajadzēja akreditāciju.

„Savulaik braucu uz Maskavas Tehnoloģiju institūtu, uz vietas veicu eksperimentus… un vēlāk man vajadzēja no Maskavas nokļūt uz Džeržinsku. Bet nebija ne lidmašīnas, ne vilciena biļešu. Nezinu, kādu spēku vadīts, bet es izgāju uz šosejas un nostopēju! Un nokļuvu laikā, kur vajadzēja. Tas radošums acīmredzot ir no šīs vides: ja tev ir problēma, tā ir jāatrisina. Problēma nedrīkst tevi nomākt!

Arī mazbērniem tagad saku: ja tev ir problēma, neraudi, nešņuksti, fiksē to un domā, kā iziet no šīs situācijas! Problēmām ir jābūt pārejošām,” smaida Andersons.

Darbs ar projektiem

Un problēmu diemžēl Latvijas zinātnē pašlaik netrūkst. Padomju laikā par zinātnes finansējumu jaunie pētnieki varēja atļauties nedomāt, atzīst Andersons – tolaik visu kārtojusi institūta vadība. „To mēs tikai vēlāk uzzinājām, kā profesors Kalniņš brauca uz Maskavu un cīnījās par tām naudām… Tolaik bija fiksēta hierarhija, fiksētas naudas, līdz ar to šī problēma mūs nenodarbināja,” viņš secina.

Bijis arī lielāks sistemātiskums un pēctecība.

„Pašreiz mēs esam iegājuši projektu lēkāšanas sistēmā,” konstatē Andersons. Vairs neesot laika sistemātiskiem pētījumiem, kas nodrošinātu zināšanu uzkrāšanu.

„Ja tev ir trīs gadu pētījums par konkrētu tēmu, tā nekādā ziņā nedrīkst pārklāties ar citām. Ja ir kas līdzīgs, tev katrā ziņā jāpierāda, ka tas ar to nav saistīts… Un pati projektu rakstīšana! Dokumenti, atskaites… Bieži vien tas, ko tu esi izdarījis, interesē mazāk nekā tas, vai kāds santīms nav iztērēts neatbilstoši [Ministru] kabineta noteikumiem,” nopūšas zinātnieks.

Viņš arī piebilst, ka pašlaik Latvijas zinātne ir par lielu mūsu valsts budžetam.

Izcīnījuši atbalstu kultūras pieminekļiem

Tomēr, tieši pateicoties Eiropas Savienības projektiem un dažādām sadarbības ierosmēm, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts spējis ne vien noturēties virs ūdens, bet arī piesaistīt virkni jauno zinātnieku un nesenajā starptautiskajā novērtējumā iegūt trešo vietu starp visiem Latvijas institūtiem. Kādā plaša mēroga projektā par integrāciju Rietumeiropas pētniecības telpā iekļāvuši ierosmi par kultūras mantojuma apsekošanu un

izcīnījuši atbalstu virknei Latvijas kultūras pieminekļu.

„Hamburgas Federālā Meža pētījumu centra Bioloģijas institūtā ieguvām jaunus kontaktus, varētu pat teikt – draugus, arī pieredzi un zināšanas par koksngraužiem un to apkarošanu. (..) Pie mums tieši tolaik vērsās vairāku Latvijas sakrālo celtņu pārvaldnieki ar jautājumu – ko darīt? Apsekojām, atsevišķās vietās konstatējām ļoti būtiskus bojājumus. Efektīvākā ir gāzēšanas metode. Jo tā, atšķirībā no visa cita, aptur kukaiņu darbību jebkurā viņu attīstības stadijā,” stāsta pētnieks.

Gāzēšanu tolaik veikuši profesionāli, sertificēti speciālisti no Vācijas – gan Doma baznīcas tornī, gan Kuldīgas Svētās Annas baznīcā, gan Liepājas Trīsvienības katedrālē un pat Rundāles pils stallī, kur glabājas daudzi padomju laikā no vandāļu ķetnām izrauti baznīcu interjera fragmenti. Zināmākā – Lestenes baznīcas baroka iekārta.

Bruno Andersona novēlējums šodienas Latvijas zinātnes politikas veidotājiem? „Atrauties no partiju interesēm un ļaut problēmas risināt nevis politiķiem, bet tiem, kas ir iekšā reālajā [zinātnes] procesā un redz vājās vietas. (..) Vissliktāk ir tad, ja politiķi grib jaukties profesionālajās lietās, kur viņi nav profesionāļi. Domāju, ka tā ir visas sabiedrības un arī zinātnes lielākā sāpe. Bet novēlu, lai kādam pietiktu jaudas, enerģijas un respekta to pacelt un noturēt!” rezumē zinātnieks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti