Ar violetas orhidejas podu rokās Ukrainas armijas karavīrs Andrejs Kiceļuks droši dodas uz priekšu. Viņš te pazīst katru kabinetu un saka, ka šīs sienas ir redzējušas visu. Gan viņa sviedrus, gan asaras.
"Es atguvu spēkus un no jauna sāku dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Kad es šeit ierados, jutos kā invalīds. Šeit darbojos jau no decembra. Un tagad dzīvoju ne tikai labu dzīvi, bet es arī sportoju. Es varu visu dienu braukt ar velosipēdu. Varu peldēt," pastāstīja karavīrs Andrejs Kiceļuks.
"Kad es šeit iestājos, es nekad neticēju, ka varēšu atkal tik daudz ko paveikt."
Taču gandrīz visi karavīri, kuri šeit saņem palīdzību un atgūst spēkus, vēlas atkal būt plecu pie pleca ar savējiem. To izlemj komisija Ukrainā, vērtējot gan traumu smagumu, gan to, kā veicies rehabilitācijā.
"Katram savs stāsts, bet daudziem ir vēlme atgriezties un darīt visu, lai valsts būtu brīva. Lai ātrāk beigtos šīs šausmas," piebilda Andrejs.
Ukrainas karavīru ierašanās apgriezusi kājām gaisā arī visu rehabilitācijas jēdzienu, atzina Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas galvenais speciālists profesors Aivars Vētra.
"Mēs esam pieraduši motivēt tā – ilgi dzīvosiet, ilgi strādāsiet. Bet karavīriem motivācija vispār ir pavisam cita.
Tāpēc viens no uzdevumiem ir ne tikai militārās medicīnas attīstība, bet arī kopā ar ukraiņiem veidot militārās rehabilitācijas programmas," norādīja Aivars Vētra.
Tādas būtu vajadzīgas tūkstošiem ievainoto karavīru, taču iespēja palīdzēt uz vietas Ukrainā ir tāda, kāda ir. Tāpēc talkā nāk daudzas Eiropas valstis, arī Latvija.
"Rehabilitācija nav tikai pati ārstēšana, aprūpe. Tā ir arī apzināšanās, ka tikai tu pats vari palīdzēt sev atgūties. Un tieši to šie cilvēki šeit saņem, esot mierīgā vietā un saņemot atbalstu," sacīja Ukrainas vēstnieks Latvijā Anatolijs Kucevols.
Renovētās rehabilitācijas klīnikas dienas stacionārā ik dienu var uzņemt 15 pacientus. Ir gaidīšanas rinda, taču slimniekus vērtē pēc saslimšanas smaguma. Pēc insultiem vai ārstēšanās intensīvās terapijas nodaļā šeit pacientu uzņem mēneša laikā.
