Līdz ar pirmajiem mēnešiem pēc Krievijas pilna mēroga kara sākuma Ukrainā daudzas pilsētas un ciemi Latvijā, tostarp Daugavpils, kļuva par patvēruma vietu bēgļiem, kuri masveidā pameta savu dzimteni, lai glābtu sevi, savus bērnus, mazbērnus un vecākus no kara šausmām un iznīcības.
Kopumā vairāk nekā 3500 bēgļu no Ukrainas šajā laikā bija reģistrējušies Daugavpilī.
"Sākumā daļa vairāk migrēja, iebrauca, kādu laiciņu uzturējās un tad tālāk brauca uz citam valstīm. Bet, protams, bija daļa, kas arī te palika. Pie mums ir ļoti daudz cilvēku, kas jau te dzīvo kopš paša kara sākuma. Drīz jau būs divi gadi, kā viņi šeit atrodas, dzīvo mūsu kopmītnēs, kur mēs viņus izmitinājām. Tās ir ģimenes ar bērniem, pensionāri, kuri te dzīvo jau gandrīz divus gadus," pastāstīja Daugavpils civilaizsardzības organizators Mārtiņš Ruļuks.
Latvijā darbu atrast sarežģīti, nepamet domas par atgriešanos Ukrainā
36 gadus vecā Regīna Daugavpilī ieradās no Dnipro pilsētas 2022. gada 16. maijā.
"Atbraucu kopā ar futbola komandu, kurā trenējās mans dēls. Toreiz tas bija organizēts brauciens, tāpēc bail nebija, un tā līdz šim brīdim esam te. Esam jau pieraduši, tā ir mazāka pilsēta, salīdzinot ar Dnipro. Mūs te ļoti labi uzņēma," stāsta Regīna.
Viņa ar dēlu mīt istabiņā kopmītnē, izmaksas par to sedz Daugavpils sociālais dienests, pāri paliek pabalsts 220 eiro apmērā, ar ko iztikt mēnesī. Palīdz Sarkanais Krusts. Ikdiena viņai rit rūpēs par dēlu un viņa treniņiem un apmeklējot kursus, lai varētu atrast darbu. Tas nav viegli, stāsta sieviete ar ekonomista izglītību, kura iepriekš Ukrainā strādāja par tirdzniecības menedžeri.
"Darbu atrast ir sarežģīti. Vajadzīgas latviešu valodas zināšanas. Mācījos divos kursos, tagad mēģināšu kārtot uz B 2 kategoriju," pastāsta Regīna.
Droši runāt latviski Regīna pēc gandrīz diviem te pavadītiem gadiem vēl nav gatava, tomēr cer iemācīties tādā līmenī, lai varētu strādāt vismaz par pārdevēju veikalā.
"Savā profesijā nepieciešama C1 kategorija, tas ir nereāli, bet kā pārdevējam vajag saprast cilvēkus, jo ir tādi, kas runā tikai latviski un principiāli. Tāpēc arī mācos," viņa turpina.
Regīnai daudz palīdz 12 gadus vecais dēls, kurš mācās gan Ukrainas skolā attālināti, gan latviešu skolā Daugavpilī, ir komunikabls un veiksmīgi iekļāvies vienaudžu vidū. Regīnai savukārt patīk Daugavpilī, jo var labāk sazināties, zinot krievu valodu.
Domas par atgriešanos Ukrainā Regīnu gan nepamet: "Uz koferiem, protams, nesēžu, bet atgriezties mājās gribas. Saziņa ar turieni notiek, man raksta, ka gandrīz ik dienu pilsētā un netālu no manas mājas krīt lādiņi. Atgriezties pagaidām nav perspektīvu. Tāpēc būsim vien te, jo te esam pieraduši un viss zināms."
Zinām, kas ir Lāčplēsis
Daugavpilī šobrīd mīt ap 800 bēgļu no Ukrainas. Viņu vidū arī pensionāru pāris Ļuba un Nikolajs no Harkivas, viņiem ir 67 un 75 gadi.
"Trešajā aprīlī būs divi gadi, kopš mēs dzīvojam Daugavpilī. Mēs esam ļoti pateicīgi Latvijai par tik labu attieksmi. Sākumā mūs baroja un vēl naudiņu deva, tagad mums nodrošina medicīnas pakalpojumus, ved pārtikas pakas. Attieksme ir ļoti laba, ir dažādas programmas, mēs mācāmies latviešu valodu, ir dažādi izbraucieni, daudz uzzinām par Latvijas vēsturi, zinām, kas ir Lāčplēsis un vispār daudz ko interesantu par Latviju," stāsta Ļuba. "Mācāmies rokdarbus, gatavojām rotājumus eglītei, ziepes. Te dara visu, lai mūsu domas novirzītu no ikdienas un notiekošajām šausmām Ukrainā."
Abi ir no "karstā punkta" – Harkivas. "Tagad runāju un šermuļi pa ādu. Tur ir ļoti smaga situācija, nemitīga bombardēšana. Sākumā ik mēnesi bijām jau gatavi braukt mājās, bet tagad vairs ne, jo nezinām, kas tur būs," atzina Ļuba.
Kara sākumā Daugavpilī abi nonākuši nejauši, bērni aizbraukuši uz Spāniju un piedāvājuši braukt līdzi, bet Ļuba un Nikolajs izlēmuši, ka paliks te. Daugavpils viņiem ir tuva un saprotama.
"Te ir laba attieksme. Mums te ir vieglāk saprasties krievu valodā. Varējām braukt uz Spāniju, bet, kad ienācām Daugavpilī kafejnīcā un sadzirdējām krievu valodu, uzreiz sapratām, ka te paliksim. Mēs esam jau cilvēki gados un citu valodu mācīties ir grūti, kaut arī mēs to mēģinām," norāda Nikolajs.
Ļuba un Nikolajs domā, ka turpmāko dzīvi varētu arī pavadīt Daugavpilī, un šodien, 24. februārī, abi dosies uz Daugavpils Vienības laukumu, kur notiks atbalsta pasākums Ukrainai.
"Iesim uz laukumu ar saviem dzeltenzilajiem krāsu atribūtiem. Karoga mums nav, neesam nopirkuši, tad nu man ir dzeltena cepure un zila šalle, atbilstoši savas valsts kolorītam," teic Ļuba.
Atbrauca viena, bet pie savējiem
Tikmēr 19 gadus vecā Nastja no Harkivas visdrīzāk šo dienu vadīs darbā – kādā kafejnīcā Daugavpilī, kur jau strādā divas ukrainietes. Meitene Daugavpilī ieradās tikai pirms pusgada, saprotot, ka kara postītajā dzimtenē izdzīvot ir sarežģīti.
"Karš ir šausmas, un valsts no kara ļoti cieš. Tāpēc nolēmu aizbraukt uz Daugavpili, jo te jau labu laiku dzīvo ļoti daudz cilvēku no Harkivas. Atbraucu viena, bez vecākiem, bet pie savējiem. Uz mājām, protams, gribas, pie tuviniekiem, bet pēc pašas pilsētas es neilgojos, jo mājas jau nav sienas, bet cilvēki, ar kuriem tu dzīvo, un te man patīk," apliecina Nastja.
Nastja attālināti studē Harkivas Universitātē svešvalodas – ķīniešu un angļu, un jau šobrīd kafejnīcā Daugavpilī cenšas ar klientiem sarunāties latviski. Kā būs tālāk, meitene baidās sapņot. Viņas lielajās acīs sariešas asaras, domājot par nākotni, līdzīgi kā daudziem savu dzimteni pametušajiem bēgļiem no Ukrainas, un reizē pavīd arī liels spīts un apņēmība dzīvot.
