94 gadus vecā Biruta Būčiņa-Rodoviča personīgi pazina viņus visus – 24 nacionālos partizānus, kas tolaik bija jauni vīrieši, un viņu sirdis piederēja brīvai un neatkarīgai Latvijai. Arī Būčiņa-Rodoviča bija Īles partizānu grupas dalībniece.
Būčiņa-Rodoviča stāstīja: "Es biju tā kā sakarniece. Pienākumi bija [pavēstīt] jaunākās ziņas, – kas notiek, ko runā izpildkomitejās, visu, kas notiek pasaulē. Es biju sešpadsmitgadīga. Un man bija 18 gadi, kad 1949. gadā mūs visus arestēja."
Šodien aprit 74 gadi, kopš ar milzīgu pārspēku bunkuram uzbruka VDK speciālais karaspēks. Bira ložu krusa un atskanēja sprādzieni. Tā bija pēdējā Īles partizānu cīņa, kurā dzīvību zaudēja 15 mežabrāļi, deviņi padevās. Kaut Būčiņa-Rodoviča todien, par laimi, bunkura tuvumā neatradās, arī viņu uzmeklēja un arestēja.
Sieviete atzina, ka piektdien, atrodoties pie bunkura, sajūtas bija smagas: "Nu smagi. Galvenais, ka veselība sabeigta."
Pirms vairākiem gadiem bunkurs ticis atjaunots tā oriģinālajos izmēros, un tagad apskatīt, kā dzīvoja mežabrāļi, var ikviens.
Nacionālie partizāni uzturējās bunkura centrālajā un lielākajā telpā. Bunkurā ieturēja maltītes un gulēja. Tagad pie lāvām redzami arī partizānu vārdi un uzvārdi.
Biedrības "Latviešu karavīrs" valdes priekšsēdētājs Normunds Jērums norādīja: "Mums pat ir ļoti precīzi izliktas gultas ar visiem nacionālo partizānu grupas dalībniekiem. Un vārdi ir piestiprināti tajās vietās, kur viņi reāli ir gulējuši. Modris Zihmanis savās atmiņās mums deva precīzas norādes, viņš bija uzzīmējis shēmu, kur katrs grupas dalībnieks atradās bunkurā. Līdz ar to nacionālo partizānu biedrība pirms pāris gadiem izvietoja plāksnītes ar vārdiem, kur īsti gulējis katrs cilvēks. Tā kā tas ir ļoti precīzi."
Turpat kuras krāsniņa, kas ļauj sasildīties un pagatavot siltu ēdienu.
Jērums sacīja: "Mēs redzam, ka stūrī ir ritenis, kur puiši minās, lai dabūtu elektrību. Respektīvi, dega lampiņa, viņi varēja lasīt avīzes, un vidēji 20 minūtes 24 vīri pēc kārtas minās, lai visu laiku būtu omulīgi, tādā veidā arī uzturot savu fizisko formu. Bija gaisma tādā veidā."
Noskatīties kauju inscenējumus piektdien ieradās arī ģimenes ar bērniem un pat skolēnu grupas no Lietuvas, jo arī lietuviešu partizāni tepat kopā ar latviešiem cīnījās pret padomju varu. Bunkura atjaunotāji uzskata, ka šurp būtu jāatbrauc katram skolēnam, lai saprastu stāstu par mežabrāļiem.
Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis atzīmēja: "Tajā laikā mēs bijām vieni paši. Mums bija jācīnās ar cerībām, ka nāks kāds palīgā, bet šīs cerības diemžēl nepiepildījās. Tā viņi šeit gāja bojā, cīnoties par savu brīvību, par savu ideju. Un tas mums ir jāatgādina, redzot šobrīd karu un notikumus Ukrainā, mums ir jāatceras, ka tas pats jau vien turpinās. Tas pats ienaidnieks mēģina atkal atgūt savu spēku. Tāpēc ir vērts pieminēt šos cilvēkus un atcerēties viņu cīņu un upurēšanos."
